Vienatne un vientulība

Vienatne ir būšana vienam. Vientulība ir sajūta, kas atnāk tad, kad esmu viens.

Būšana vienam, laiks pašam ar sevi, noteiktos daudzumos ir nepieciešama katram cilvēkam. Tas ir laiks mieram un atpūtai, individuāliem hobijiem, domu sakārtošanai. Katram cilvēkam ir vajadzīgs laiks būt vienam pašam, laiks ar sevi. To pašu var sacīt par vientulību. Vientulības sajūta ir normāla. Mums nav visu laiku jābūt cilvēkos. Mums ir jāsailgojas pēc sabiedrības.

Katram cilvēkam ir jāiemācās būt kopā pašam ar sevi un izbaudīt šo laiku. Cik daudz, cik ilgi, tas lai paliek katra paša ziņā. Galvenais, ka šāds laiks ir. Ja kādu laiku esam pavadījuši vienatnē, var piezagties vientulības sajūta. Vientulības tēma ir sarežģīta un ļoti laikmetīga (par to citreiz). Ir cilvēki, kas nespēj ilgi palikt vieni, jo ātri sāk justies vientuļi. Kāds sāk justies vientuļi jau pēc dažām stundām (atkarības tematika attiecībās), cits var palikt viens dienu un ilgāk.

Ar vienatni un vientulību var būt saistīti riski, kurus tagad īsi pieminēšu.

Katram no mums ir jāiemācās pavadīt laiks ar sevi. Var izklausīties jocīgi, bet mums ir jākomunicē ar sevi- jāieklausās savās domās, emocijās, vairāk jāiepazīst sevi. Bet te slēpjas arī viena bīstamība. Ir cilvēki, kas ir iemācījušies būt kopā ar sevi. Ar laiku pie tā var pierast. Ir cilvēki, kuriem ir labi būt vieniem. Ar laiku viņiem pat neprasās citu cilvēku klātbūtne un viņi neveido pāra attiecības. Tas automātiski nenozīmē izolāciju absolūtā nozīmē, šie cilvēki var būt arī sociāli aktīvi un uzturēt ar citiem draudzīgas attiecības. Šķiet, ka šādu cilvēku mūsu sabiedrībā kļūst aizvien vairāk.

Arī vientulības sajūta sevī slēpj riskus. Bailes no vientulības var pamudināt izdarīt nepareizas izvēles. Reizēm tieši bailes mudina mūs sastapt nepareizos cilvēkus. Cik daudz nav dzirdēti stāsti par to, ka ir jāprecas tādēļ, ka citi jau ir apprecējušies. Mēs baidāmies palikt vieni un piekrītam attiecībām, kuras citos apstākļos izvērtētu rūpīgāk un kritiskāk. Tāpat, bailes no vientulības var būt faktors, kas var mudināt cilvēku uzturēt destruktīvās attiecības: “Kurp es iešu? Kam es esmu vajadzīgs?”

Vienatne un vientulība- mums ir vajadzīgas abas. Cik daudz? Kad ir par daudz? Kā tas iespaido manu dzīvi? – Vai tiecos noslēgties vai veidot daudz un seklas attiecības? Kā es veidoju attiecības un izvēlos savus draugus? Cik liela nozīme tajā ir bailēm no vientulības?

/by

“Pieslēdz” smadzenes!

Par cilvēku mēdz sacīt, ka cilvēks ir homo sapiens– saprātīga būtne. Taču, vērojot cilvēkus darbībā dažādās situācijās, bieži rodas šaubas par cilvēku saprātīgumu. Ne tikai par citu cilvēku saprātīgumu, bet reizēm arī par savu. Stulbums un muļķība ir varens spēks, tā nozīmi nedrīkst novērtēt par zemu. Augstprātībai un pārākuma apziņai nav pamata, neviens nav pasargāts no stulbuma.

Mēs bieži domājam, ka saprātīgums ir tāds konstants lielums, kas mums piemīt pastāvīgi. Taču tā nav taisnība. Tā tas ir iekārtots, ka darbības, kuras regulāri atkārtojas, automatizējas. Mēs tās darām daudz nedomājot. Tā tiek taupīts psihes resurss. Veicot darbības, kas atkārtojas, mūsu prāts tiek lietots vienkāršu darbību veikšanai un viss tā potenciāls netiek izmantots. Smadzenes un prāts nav viens un tas pats. Kamēr vien esam dzīvi, mūsu smadzenes darbojas visu laiku un nekad neatpūšas. Arī tad, kad guļam, guļ mūsu personības apzinātā daļa, bet smadzenes turpina darboties, procesēt. Prāts un saprātīgums rodas smadzeņu darbības rezultātā. Lai gan pašas smadzenes nekad neguļ, tas nenozīmē, ka mēs visu laiku esam apzināti un saprātīgi. Apzinātība un saprātīgums nav konstants lielums, tas atkarīgs no tā, cik klātesoši esam attiecībās un notikumos. Klātesamība ir gribas akts un piepūle. Tādā veidā var apgalvot, ka apzinātība un saprātīgums ir dāvana, kuru varam izsaiņot un lietot vai arī atstāt iepakojumā. Darbināt vai nedarbināt savu prātu, tā ir izvēle. “Pieslēgt” vai “nepieslēgt” savas smadzenes. Izdarīt piepūli, lai izdomātu savu domu vai nekritiski paslēpties aiz citu viedokļiem un uzskatiem. Ja gribu, es varu ieslēgt citu režīmu un iegūt lielāku labumu no sava prāta darbināšanas.

Cilvēka prāta darbība ir ļoti interesants temats. Un šajā ierakstā es uzrunāju tikai vienu aspektu: “ieslēgt” vai “izslēgt”.  Piedodiet, bet būtu muļķīgi apgalvot, ka cilvēks ir saprātīgs tikai tādēļ, ka viņam ir smadzenes. Ja cilvēks neattīsta spēju domāt patstāvīgi, viņa smadzeņu potenciāls netiek izmantots pilnā mērā. Man šķūnī stāv lāpsta, kuru es lietoju dažas reizes gadā. Tādēļ, ka man ir lāpsta, tas nenozīmē, ka esmu lauksaimnieks.

Prāta uzdevums ir izzināt, analizēt, salīdzināt, … galu galā – domāt. Prāts un domāšana ir instrumenti, kas cilvēkam ir doti. Mums ir jāiemācās tos lietot, lai tie nestu labumu vispirms mums pašiem un tad arī citiem. Smadzenes ir jālieto, tās ir jābaro ar informāciju, kas rosina prāta attīstību un darbību. Jālasa labas grāmatas, vēlams lielfotmāta darbi, kas izkopj mūsu dvēseles pasauli, izsmalcina mūsu pasaules redzējumu un  domu pavedienus attīsta par lielākiem veidojumiem. Jāskatās labas filmas, u.c. Jādara lietas, kas attīsta smadzenes un uztur tās formā. Informāciju var salīdzināt ar dažādas kvalitātes ēdienu. Mēs varam ēst kvalitatīvu ēdienu un varam ēst ēdiena pārpalikumus vai nekvalitatīvus ēdienus. Ja barojam savu prātu ar labu ēdienu, tajā var dzimt jaunas domas un idejas. Ja ēdam draņķus, spējam atgremot tikai to, ko radījuši citi. Attīstīt savas smadzenes un domāšanu ir svarīgākais cilvēka dzīves uzdevums. Tas mūs ved tālāk, pie labākiem un radošākiem risinājumiem mūsu ikdienas problēmām un jautājumiem, kā arī pārdomām par eksistenciāliem tematiem.

 

 

 

/by

Metafora

Notikumi attīstās ļoti strauji. Šajā vīrusa plosīšanās laikā vairākkārt atcerējos kādu notikumu no pagājušās vasaras. Šim notikumam nav tiešas līdzības ar notiekošo, tomēr ir kādas paralēles noskaņojuma ziņā.

Bija vasara. Izskanēja piedāvājums, braukt ar laivām pa Gauju. Izraudzījāmies kempingu pie Cēsīm. Izvēlējāmies 2 dienu maršrutu. Notikums, kuru gribu aprakstīt, norisinājās otrajā dienā. Otrās dienas maršruts no Cēsīm līdz Līgatnes pārceltuvei. Skaista vasaras diena. Daba skaista kā vienmēr. Īsta un autentiska. Viss bija lieliski, ja neskaita dažus lielos plostus, uz kuriem atradās pārlieku skaļi svinētāji. Mēs braucām 2 laivās. Vienā braucu es ar sievu. Otrā mūsu draugi, vīrs, sieva un meita apmēram 7 gadu  vecumā. Gauja mūsu izvēlētajā posmā bija krāčaina. Krācītes kļuva biežākas. Prāts nesās uz jociņiem, noskaņojums izklaidīgs, nedaudz bravūrīgs. Mūsu sarunās apspēlējām tematu “krāces”. Bīdījām apmēram tādus tekstus: “Tad šīs ir tās izslavētās krācītes!” Dažās vietās laivu stipri nopurināja, bet bija “ok”. Un tad nāca viens brīdis, kam neviens no mums nebija gatavs. Mēs nepamanījām, ka mūsu priekšā, pašā upes vidū, veidojas tāds kā straujāks kritums. Upes vidū stāvēja milzu akmens, kas no tālienes nebija redzams. Līdz nelaimei bija atlikušas 10 sekundes. Mēs bijām nedaudz priekšā, pabraucām akmenim garām. Viss, ko varējām darīt, satraukti vērot kā otra laiva uzbrauca tieši uz akmens, mirkli palika stāvot, un tad krita lejā un apgāzās ar visu tās saturu. Vērojot notiekošo, arī mūsu laiva zaudēja līdzsvaru un apgāzās. Tajā vietā Gauja bija dziļa. Vienā mirklī visa bijām ūdenī un izmisīgi centāmies nokļūt krastā. Viss beidzās labi. Bērnam bija veste. Pieaugušajiem visiem nebija. Labi, ka tajā brīdī krastā atradās kādu laivotāju grupa. Kādi no viņiem steidzīgi metās mums palīgā, savākt ūdenī izmētātās mantas un izvilkt krastā laivu. Viss notika ļoti ātri, nesanāca laika nobīties. Izbīlis nāca vēlāk, kad pārdomāju iespējamos notikuma attīstības scenārijus. Dievs stāvēja mums klāt.

 

Daži secinājumi un pārdomas:

Cilvēkam ir nepieciešami izaicinājumi. Ja Tev ir bail noslīkt, tad ir tikai divas iespējas: neiet peldēt (šajā gadījumā nebraukt ar laivu) vai iemācīties peldēt. Un pat arī tad, ja Tu proti peldēt, vienmēr paliek izvēle “kad” un “kur” to darīt vai labāk nedarīt.

“Nelaime nenāk brēkdama”. Ir briesmas, kuras var prognozēt. Reizēm ir nepieciešams kontrolēts risks. Šajā gadījumā briesmas radās no iemesla, ko nevarējām paredzēt. Mūsu satrauca krāces, bet apgāza akmens. Reizēm tas, no kā mēs baidāmies, nemaz nenotiek. Notiek kaut kas cits, par ko pat neesam iedomājušies baidīties.

Mums palīdzēja labi cilvēki. Labi un palīdzēt griboši cilvēki ir, viņi ir tepat līdzās. Iespējams, ka šajā laikā mums būs jāmācās pārvarēt savu pašlepnumu un lūgt palīdzību. Lūdziet palīdzību, ja jums tā ir nepieciešama! Ja spēlējam izrādi “Es esmu stiprs un pats ar visu tieku galā”, tad citiem ir grūti uzminēt to, ka mums vajadzīga palīdzība. Materiāla, psiholoģiska, garīga, medicīniska vai cita palīdzība. Meklēsim to savlaicīgi!

Uzvilksim “glābšanas vestes”! Ievērosim ieteiktos drošības pasākumus! Dievs ir debesīs, bet mēs esam uz zemes. Atcerēsimies, ka tikai Viņš ir nemirstīgs, bet mēs tādi neesam. Ja to aizmirstam, būs “ziepes”. Dzīve nav rotaļa, mums katram ir tikai viena nevis  vēl 5 dzīvības.

Daži vārdi par bravūru. Mēs nedrīkstam savu pretinieku (Gaujas krāces, dzīves izaicinājumi, vīruss) novērtēt par zemu. Nevajag smieties par savu pretinieku, tas nekad nebeidzas labi. Nevajag smieties arī par līdzcilvēkiem, kuri racionālu iemeslu vai baiļu dēļ pērk tualetes papīru un griķus. Es ceru, ka pienāks brīdis, kad mēs varēsim atskatīties uz šo situāciju un pasmieties. Bet tas brīdis vēl nav pienācis. Esmu pārliecināts, ka tad, kad mums būs iespēja par to visu pasmieties, mums vairs to negribēsies darīt.

 

/by

“Kroņa” vīruss

Šis ir sarežģīts laiks. Sabiedrībā valda satraukums un apjukums. To rada jaunā vīrusa Covid-19 izplatība. Katru dienu pienāk jaunas ziņas par vīrusa inficētajiem un mirušajiem (no ārzemēm). Skaitļi ir satraucoši. Kādi sevi mierina ar domu, ka nepieder riska grupai. Vecākiem cilvēkiem vai cilvēkiem ar hroniskām saslimšanām vīruss varētu izrādīties grūts pārbaudījums ar neprognozējamām sekām. Šobrīd nav zināms, cik lielā mērā vīruss ir izplatījies Latvijā. Ir skaidrs, ka pieejamā statistika atpaliek no reālās situācijas. Ir tik daudz nezināmā. Tas viss kopā ceļ trauksmes līmeni. Rosina domāt par to, kā mēs katrs tiekam galā ar bailēm? Kas ir mani spēka avoti? Kur es iegūstu pārliecību, ka dzīve ir dzīvojama un grūtības pārvaramas? Pateicoties kroņa vīrusam tiek iedarbināta sena sabiedrības izdzīvošanas programma- mēs izdzīvosim, ja atbalstīsim viens otru. Padomāsim, kā mēs katrs varam darīt, lai pakalpotu kādam, kuram šobrīd iet grūtāk nekā man. Gribu dot arī savu nelielu pienesumu. Piedāvāju vienreizējas bezmaksas konsultācijas virtuālajā vidē. Ja šāds piedāvājums Jums liktos interesants, rakstiet uz manu e-pastu. Sarunas palīdz un dziedē. Saudzējiet sevi!

/by

Par sīkumiem

Dzīve sastāv no lielām lietām un mazām lietām. Mazas, nebūtiskas lietas, saucam par sīkumiem. Jautājumā par to, kas ir tās lielās lietas, un kas ir sīkumi, mūsu domas dalīsies. Palikšu pie vispārīga apgalvojuma, ka sīkumiem ir nozīme, dažkārt liela, pat izšķiroša. Dzīve sastāv no sīkumiem.

Šajā sakarā atceros kādu joku, kas cirkulēja skolas gaiteņos.- Viens mats, tas ir daudz vai maz?- Kā to ņem? Ja uz galvas, tad maz, ja zupā, tad daudz. Svarīgs ir gan pats sīkums, gan arī konteksts.

Šajā ierakstā skatīšu sīkumu nozīmi attiecību kontekstā. Domāju, ka ne tikai mani nodarbina jautājums, kā tas ir iespējams, ka cilvēki ilgstoši neredz un nepamana, ka viņu savstarpējās attiecībās briest nopietnas problēmas. Mans skaidrojums- cilvēki to neredz, jo runa ir par nelielām, pat sīkām pārmaiņām ilgākā laika posmā. Cilvēki to sāk redzēt tikai tad, kad problēmas ir tiešām lielas, un pat tad viņi domā, ka problēmas izzudīs pašas no sevis.

Viss mainās. Mainās pasaule, maināmies mēs. (Maināmies un nemaināmies). Ir pārmaiņas, kas notiek ātri un ir labi novērojamas. Ir pārmaiņu process, kas šķiet it kā nemanāms. Pārmaiņas notiek, taču tās ir tik nelielas, ka mūsu acs to neuztver. Mēs nemanām to, ka novecojam ik mirkli. Ar aci tas nav pamanāms, bet to varētu konstatēt, reizi nedēļā sevi fotografējot. Tāpat mēs nepamanām kā aug mūsu bērni. Bērns stiepjas augumā, apgūst jaunas zināšanas un prasmes un ar to nāk atskārsme, paskat, cik liels viņš jau izaudzis! Noteikti, ka ir arī citi piemēri. Ikdienas notiek nelielas pārmaiņas, mainās pasaule, maināmies mēs, mainās mūsu izpratne par attiecībām un mainās pašas attiecības. Augam un attīstāmies mēs, jāaug un jāattīstās ir arī mūsu attiecībām.

Sīkumi tiešām ir sīki, pat nebūtiski. Bet ja tie atkārtojas neskaitāmas reizes ilgākā laika posmā, tie var iespaidot attiecības. Ar vārdu “sīkums” es šoreiz apzīmētu visas tās lietas, ko mēs tiešām neuzskatām par svarīgām, darām gandrīz automātiski. Vārdi un rīcības, kuras summējot, demonstrē mūsu attieksmi. Attieksme ir nolasāma – tā var būt pavirša un neieinteresēta, vai arī uzmanīga un iejūtīga (nekritīsim galējībās!). Sīkumi, kas atkārtojas neskaitāmas reizes, var kļūt nozīmīgi. Un tā bieži arī ir: ir lietas, kas netraucē attiecību sākumā, bet pēc kāda laika sāk traucēt. Ir lietas, ko varam pieņemt un samierināties, bet ir lietas, kuras vairs nevaram izlikties neredzam.

Jautājums pārdomām: Vai mūsu attiecībās ir lietas, ko es sauktu par sīkumiem? Vai arī otram liekas, ka tie ir sīkumi?

/by

Steiga nogalina

Dzīvojam steidzīgā laikmetā. Cilvēki steidzas un skrien.

Es neesmu citādāks, es arī skrienu. Esmu ieskrējies. Iespējams, te pie vainas viena lieta, ko esmu mantojis no sava tēva. Dziļi iekšā sēž doma, ka man kā vīrietim ir jāspēj nodrošināt sava ģimene. Pārliecība, ka tas vīrietim nedara godu, dzīvot uz sievietes rēķina. Tas rada atbildību, spiedienu. Es nedrīkstu apstāties, kamēr šo uzdevumu neesmu izpildījis. Tad pienāk brīdis, kad esmu izšāvies. Jāiepauzē. Jāapstājas. Bet neizdodas. Domas turpina joņot. Dvēsele švankājas kā sakratīts šķidrums. Tikai ar laiku viļņi kļūst mazāki un norimst.

Reizēm sastopu cilvēkus, par kuriem domāju, kas viņus dīda. Viņi nerod mieru. Ir jāizvirza aizvien jaunas virsotnes, pēc kurām tiekties. Kad viena virsotne ir sasniegta, tiek meklēta jau nākamā. Nemitīgs izaugsmes un attīstības diktāts.

Paradoksāli, bet vai mēs nestūrējam virzienā, no kura vēlamies izvairīties? Baidoties nokavēt dzīvi, mēs paskrienam tai garām, un dzīve paskrien garām mums.

Steiga mūs nogalina, gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Steiga nogalina to, ko uzskatām par svarīgu. Cilvēkam, kas steidzas, sašaurinās apziņa un uztveres lauks. Cilvēks nespēj adekvāti novērtēt situāciju, vienkārši neredz lietas. Prātā tikai viena doma- paspēt laikā, paveikt izvirzīto uzdevumu.

Steiga ir slikts padomdevējs. Steigā autobraucēji pārkāpj ātrumu, dēļ dažu minūšu ietaupījuma, pakļauj nāves briesmām sevi un citus satiksmes dalībniekus. Steigā pieņemti lēmumi nav labi, jo cilvēkam nav laika izsvērt visus par un pret. Steigā cilvēks dara lietas, par kurām tajā brīdī ir pārliecināts, ka tās ir jādara. Bet var gadīties, ka dzīves enerģija tiek izlietota nesaprātīgi, darot lietas, kuras var arī nedarīt. Bet svarīgākām lietām neatliek laika. Lai saprastu, kas ir svarīgi, kas nē, ir vajadzīgs laiks pārdomām, laiks, kura mums nav (vai tomēr ir?). Steiga iznīcina attiecības- cilvēki neredz viens otru, nedzird, prātā nostiprinās stereotipiski priekšstati par to, cik daudz es daru un cik ļoti mani nenovērtē (upura loma).

Manuprāt, viens no svarīgākiem rādītājiem, ka esam ieskrējušies ir tas, ka mums nav laika lietām, kuras deklarējam par svarīgām. Man ir svarīga veselība, bet nav laika par to domāt. Man ir svarīgas attiecības, bet nav laika par to domāt. Man ir svarīgs Dievs, bet nav laika lūgšanai. Es mīlu dzīvi, bet man tai nav laika. Šodien man nav laika, es dzīvošu rīt, parīt, aizparīt…

 

/0 Comments/by

Doma un laiks

 

Radās impulss, atnāca doma. Atskārsme, ka zināšanu un dzīves gudrības iegūšanai ir nepieciešams laiks.

Jaunībā cilvēks nenovērtē pieredzes nozīmi, līdz ar to, pārspīlē zināšanu svaru. Kļūstot vecāks (jeb zūdot ārējai pievilcībai), cilvēks novērtē pieredzes nozīmi un vairāk pievēršas savai iekšējai dvēseles pasaulei. Ar laiku viņš/a var krist citā galējībā, pārspīlēt pieredzes nozīmi, un, noniecināt jaunu zināšanu apguvi.

Kas tad ir pieredze? – Tā ir iespēja, pārbaudīt iegūtās zināšanas dzīvē. Pārliecināties, vai tās “strādā” vai nē. Pieredze ir vēl kas vairāk. Tā ir refleksija par cēloņiem un sekām, par likumsakarībām savā un citu dzīvēs. “Pārbaudītās” zināšanas mudina novērtēt, kādas zināšanas un prasmes tev vēl ir vajadzīgas. Un atkal, pārbaudīt tās ar pieredzi. Zināšanas, kuras nav iespējams pārbaudīt, ir teorētiskas. Manuprāt, gudrība nav tikai daudz zināšana. Gudrība ir gudra dzīvošana. Mēs daudz zinām un stulbi dzīvojam.

Tā nu es apstājos pie domas, ko es domāju, kādēļ. Temats ir plašs. Šajā gadījumā mani interesē jautājums, kā domas atnāk pie manis, cik daudz laika tām vajag, lai atnāktu un kļūtu par manām domām?

10 gadu vecumā es redzēju un sapratu pasauli vienā veidā, 20 gadu vecumā citā. 30 gadu vecumā pasaule jau šķita citādāka. Liekas, ka šajā gadījumā pārmaiņas manā pasaules redzējumā īpaši nebija saistītas ar kādu piepūli. Tu kļūsti vecāks, rodas dzīves pieredze, rodas jaunas atziņas. Ir lietas, kuras tu saproti ar laiku. Vienkārši ir vajadzīgs laiks.

Ir tāds sakāmvārds, ka ar “vecumu nāk gudrība”. Tam pretī var likt arī turpinājumu: “dažkārt vecums atnāk viens pats”. Vecums ne vienmēr ir sinonīms vārdam viedums, bet ir skaidrs, ka jaunība un viedums arī neiet kopā.

Ir domas (iedīglī, puspabeigtas un pabeigtas), vērtības un pārliecības, ko manī ir iedēstījuši mani vecvecāki un vecāki.

Ir domas, ko esmu ieguvis izglītošanās rezultātā, apguvis zināšanas (svešas domas) mācoties skolā, augstskolā, lasot grāmatas. Ir atziņas, kuras ir atnākušas kā intelektuālas piepūles rezultāts. Tu risini savā prātā kādu jautājumu un nerodi risinājumu. Pēc kāda laika nāk atrisinājums, kā atbilde uz tavu piepūli.

Es ticu, ka cilvēka dzīvei ir kāda augstāka jēga par produktu pārstrādi un pasaules piesārņošanu. Tā kā cilvēks ir saprātīga būtne (pārāk cildens nosaukums), jebkuras pārmaiņas var notikt tikai, pārmainot domāšanas veidu. Cilvēkam savas dzīves laikā kaut kas ir jāsaprot, jāatrod atbildes uz lielajiem dzīves jautājumiem. Jautājumu ir daudz, bet te gribu izcelt tikai dažus: cilvēka izcelsme (evolūcija vai radīšana), vai ir Dievs un kāds Viņš ir, nāve un eksistence pēc nāves.

Negribētos, ka cilvēks nonāk pie pareizajiem secinājumiem, guļot uz nāves gultas. Lai gan, labāk vēlāk, nekā nekad. Gribētos, ka cilvēkam ir iespēja kaut ko saprast un mainīt, pirms viņš nomirst gudrs.

Ir atziņas, kuras atnāk ar laiku. Bet neviens no mums nezina, cik daudz laika vēl ir mūsu rīcībā. Tātad ir atziņas, kas var pie mums neatnākt, jo mēs vienkārši tik ilgi nenodzīvosim. Varētu likt akcentu uz piepūli. Proti, caur izglītošanos, saskarsmi ar cilvēkiem, intensīvām pārdomām, mēs varam nonākt pie secinājumiem, kuru iegūšanai citos apstākļos būtu nepieciešams ļoti daudz laika, varbūt pat gadu desmiti.

Ko darīt, ja cilvēks nedomā vispār vai domā maz, tā sacīt “peld pa straumi”? Cik  liela ir varbūtība, ka viņš nonāks pie pareizajiem secinājumiem un atradīs savai eksistencei augstāku un cildenāku jēgu.

Man ir vajadzīgs laiks. Dodiet man laiku! To var formulēt arī kā lūgšanu: “Dievs, dod man laiku!” Dievs ir vienīgais, kas stāv pāri laikam un ārpus tā. Lai gan, iespējams, mans lūgums ir muļķīgs. Jo laiks man ir. Reizēm es pat nezinu, ko ar to iesākt. Izniekoju un nonāvēju to tik daudzos un dažādos veidos.

Dodiet man laiku, saprast un izlabot savas kļūdas!

Dodiet man laiku! – Bet, cik laika Tev vajag un ko Tu gribi saprast?

 

 

 

 

 

 

/0 Comments/by

Jaungada novēlējums

Jaunais gads. Pavadot veco un sagaidot jauno gadu, mums ir ieradums, sacīt laba un laimes vēlējumus saviem līdzcilvēkiem. Sacīt un novēlēt labu, tas taču neko nemaksā. Kādreiz to darām formāli, jo tā ir jādara. Citreiz tiešām no sirds, gribas, lai cilvēkam viss izdodas.

 

Dažkārt, labu domādami, cilvēki saka viens otram šādu vēlējumu: „Lai Jaunajā gadā piepildās visas vēlēšanās!” Savā ziņā skaists vēlējums. Īpaši vilinošs ir vārds „visas vēlēšanās”. „Visas vēlēšanās” varētu ietvert arī tās lietas (kas īsti pat nav lietas), ko esam sevī nesuši ilgāku laiku, kas savu izpausmi rod mūsu sapņos un cerībās. Taču, ja šo lietu pārdomā, var arī nonākt pie secinājuma, ka tas ir arī ļoti bīstams novēlējums. Ko tik mēs visu nevēlamies. Mums ir vajadzības, vēlmes un iegribas, bieži vien šķietami neatrisināms domu un emociju mudžeklis. Ja piepildītos visas mūsu vēlēšanās, vai mēs būtu laimīgi? Vai mēs būtu laimīgi, ja mums būtu viss un neko vairs nevajadzētu vēlēties? Iespējams, ka tad mūsu dzīve zaudētu virzību un mērķus. Lai vēlēšanās piepildās! Bet tikai tās, kas radušās mūsu dvēseles gaišajā un cēlajā daļā, kur vēlamies laimi ne tikai sev, bet arī citiem.

 

Mēs dzīvojam materiālā pasaulē, kurā ir daudz dažādu lietu. Varētu pat teikt, ka mēs dzīvojam sabiedrībā, kurā valda lietu kults. Negribas, bet jāatzīst, ka mēs ļaujam lietām definēt cilvēkus. Cilvēki paši sevi definē pēc lietām. Lietas atrāda cilvēka stāvokli sabiedrībā, viņa veiksmes pakāpi. Parasti sevi salīdzinām ar tiem, kam ir vairāk nekā mums, reti ar kādu, kam ir mazāk. Tā mēs vēlamies, lai mums būtu tas, kas ir citiem. Tādā veidā dzīve kļūst par skrējienu- skrējienu pēc tā, kas ir citiem. Jaunais gads varētu būt ierosinājums, padomāt, ko tad es patiesībā vēlos un kas man ir būtiski nepieciešams, lai es justos laimīgs. Mēģināt diferencēt sevi no patērētāju pūļa, kura dzīvi un rīcību vada pagājušajā vakarā TV redzētās reklāmas.

 

Vienīgais, kas mums tā pa īstam pieder ir šis brīdis. Un arī šis brīdis mums vairs nepieder, jo ir jau pagājis. Laika nepaliek vairāk, bet vienmēr mazāk. Laiku nevar sakrāt, ielikt burciņā un iztērēt vēlāk. Ja cilvēks veltīs savu dzīvi kaut kam vienam, viņam neatliks laika kaut kam citam. Tā tad ir tā lielā dzīves māksla, atmest nebūtisko un veltīt laiku svarīgajam.

 

Mācies būt laimīgs šodien! Cik daudz Tev vajag, lai Tu tāds varētu būt? Ja cilvēks nemāk būt laimīgs šodien ar to, kas viņam ir, viņš nemācēs būt laimīgs arī rīt. Laime ir Tevī. Laime ir attieksme pret dzīvi, dzīves pozīcija. Neskaud, mācies priecāties par citu cilvēku panākumiem! Novērtē laiku, kas Tev ir dots! Izvirzi mērķus un tiecies uz tiem! Ieraugi, cik Tu esi bagāts! Ieraugi, ko Dievs un citi cilvēki ir jau paveikuši Tavā labā! Pateicies! Mīli sevi! Mīli citus!

 

Neaizmirsti, ka cilvēks vispirms ir garīga būtne- dvēsele/gars, kas mājo ķermenī. Rūpējies par savu ķermeni, kas ir dvēseles/ gara templis! Ķermenis ir mašīna. Mezgli nolietojas un tos nevar nomainīt (ar dažiem izņēmumiem). Velti laiku fiziskām aktivitātēm! Tavs ķermenis Tevi atalgos ar labu pašsajūtu. Neatstāj novārtā savu dvēseli un garu! Dvēsele pārtiek no emocijām. Gars pārtiek no Vārda („cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra Vārda, kas iziet no Dieva mutes”). Ja sapratīsi savas vajadzības un par tām rūpēsies, būsi laimīgs! Tev būs, ko dot citiem. Ja nesapratīsi, pats sevi pazaudēsi un iztukšosi.

/0 Comments/by

Laimes formula

Laimes formula. Varētu piekrist sengrieķu filosofam Aristotelim, ka cilvēka sūtības piepildījums ir kļūt laimīgam. Filosofam par to bija savi ieskati, tāpat kā katram no mums. Kādu laiku atpakaļ šis jautājums nodarbināja arī mani. Lasīju arī grāmatas. Esmu nonācis pie savas laimes formulas, ko arī nododu Tavam vērtējumam. Cilvēks var būt laimīgs tikai, esot attiecībās ar citiem cilvēkiem. Zimāmā mērā cilvēks ir laimīgs tad, ja spēj izveidot ilgstošas un noturīgas attiecības ar cilvēkiem. Attiecības, kurās var citiem dot un arī pats saņemt.

/0 Comments/by

Vai es sevi mīlu?

„…mīlēt … tuvāko kā sevi pašu”, Grāmata Lk. 10,27

Daudziem šis izteikums ir zināms. Izteikums iezīmē noteiktu virzienu, proti, mums ir jāmīl mūsu līdzcilvēki. Kā jāmīl? Tā, kā mēs mīlam sevi. Starp to, kā mīlam sevi, un kā mīlam citus cilvēkus, pastāv kāda saikne. Pamudinājumam ir spilgti sociāls raksturs, bet par to citreiz. Šoreiz par sevis mīlēšanu.

Mīlēt sevi. Izklausās egoistiski. Iespējams, ka kādi cilvēki domā, ka mīlēt sevi ir grēks. Mīlēt sevi, tas ir egoisms. Mīlēt citus cilvēkus, tas ir tas, uz ko mūs aicina Dievs. Liekas, ja mīlam sevi, mums vajadzētu justies vainīgiem, jo darām kaut ko nosodāmu.

Psihoterapijā ir pazīstams tāds fenomens, ko sauc par „kompulsīvo došanu”. Fenomens raksturo situāciju, ka cilvēks cenšas citiem dot to, ko patiesībā vēlās no citiem saņemt. Zināmā mērā tā dara visi cilvēki. Pats par sevi tas nav slikti. Slikti ir tas, ka kādreiz tas iegūst kompulsīvu, t.i. uzmācīgu raksturu. Cilvēks neizprot pats savas vēlmes un vajadzības, neatzīst to svarīgumu. Cilvēks vēlās citiem sniegt to, ko ir iedomājies, ka citiem tas ir vajadzīgs. Tas tiek darīts cerībā, ka citi to novērtēs, sniegs pretī to pašu. Cilvēks aizmirst par sevi un visu sevi velta citiem. Bieži tas nes vilšanos, jo cilvēks iegūst pārliecību, ka dod vairāk nekā saņem.

Mums sevi ir jāmīl. Tas ir svarīgi. Bet, ko nozīmē sevi mīlēt? Un vai mīlestība uz sevi ir tas pats, kas egoisms, vai tomēr kaut kas cits? Vai mēs visi jau pēc definīcijas sevi mīlam, vai tomēr mums ir jāmācās sevi mīlēt?

Mīlēt nozīmē sevi pieņemt. – Tādu, kāds esmu. Jā, bet kāds tad es esmu? Tāds, ka mani saredz citi cilvēki? Tāds, kādu priekšstatu es cenšos citiem radīt par sevi? Vai tāds, kāds es esmu, kad palieku vienatnē ar sevi? Vai man patīk mans vārds? Uzvārds? Bieži izjūtam bailes no cilvēku atraidījuma. Citu cilvēku gaidas uzliek mums lielāku atbildības sajūtu. Gribās atbilst cerībām, nesagādāt vilšanos. Gribās būt labākam, parādīt sevi no labās puses. Nedod Dievs, kļūdīties! Vai nebūtu jauki, ja mani dažādie „es” vairāk sadraudzētos? Ja es varētu kļūt vienkāršāks, dabiskāks, atraisītāks un pārliecinātāks par sevi? Jāmācās pieņemt sevi, ieraudzīt savas stiprās un nenoliegt vājās puses. Jākļūst viengabalainākam, veselākam. Mums šķiet, ja mūs pieņems citi, mums būs vieglāk pieņemt sevi. Tieši otrādāk. Mums ir jāmācās pieņemt sevi, tad mūs pieņems arī citi.

Pieņemt savu izskatu.- Vai man patīk mani sejas vaibsti- acis, deguns, mute? Mati? Augums? – Ārējais izskats. Tam ir liela nozīme. Iespējams, ka es sev patīku. Varbūt es arī neesmu nekāds skaistulis/e, bet esmu gana simpātisks. Ir svarīgi, ka esam apmierināti ar sevi. Ir svarīgi, ka paši sev patīkam. To gan būs grūti īstenot, ja esam pieredzējuši netaktiskus citu cilvēku aizrādījumus par savu izskatu. Ir jāmācās pieņemt savu izskatu. Nekad nedrīkst lamāt sevi un savu ķermeni! Reiz manās rokās nonāca grāmata, kuras autors uzskatīja, ka cilvēki paši sevi nolād, sakot, piemēram: „Man ir stulbas un neglītas kājas!” Grāmatā bija daudz piemēru, kur „apsaukātās” ķermeņa daļas pēc kāda laika bija sākušas sāpēt un sagādāt to īpašniekam neērtības. Es nezinu, vai varētu lietot tik stiprus vārdus kā minētās grāmatas autors. Taču labi tas nav. Nesacīsim citiem sliktus vārdus! Sev arī nē, jo vārdi nepazūd. Pieņemt savu izskatu, manuprāt, nozīmē arī par to rūpēties. Tāds es esmu. Tādu man sevi jāmīl! Ko tas līdzēs, ja es visu dzīvi žēlošos un sevi mocīšu? Ir labāk būt apmierinātam nekā neapmierinātam. Mīlēt sevi ir labāk nekā nemīlēt.

Nesen dzirdēju no kāda vecāka vīra interesantu izteikumu, ko viņš bija domājis par sievietes skaistumu- pļavā ir daudz dažādi ziedi un katram ir savs skaistums. Domāju, ka to var attiecināt uz jebkuru cilvēku. Katram cilvēkam ir savs skaistums. Cilvēki ir dažādi. Ārējais ir svarīgs, bet ne vienmēr izšķirošs. Tad, ja cilvēkam ir laba sirds un cēla dvēsele, viņa ārējais izskats izstaro gaišumu. Smaids, labas domas un pozitīva attieksme pret dzīvi, cilvēku dara pievilcīgu.

Cienīt sevi.- Man sevi ir jāciena, jāsaredz sava vērtība. Es nedrīkstu sevi noniecināt, apsaukāt par stulbeni vai idiotu. Cieņa pret sevi ir saistīta ar pašnovērtējumu. Pašnovērtējums saistīts ar ticību sev un saviem spēkiem. Minētajās lietās grūti iegūt objektivitāti, jo cilvēki svārstās starp bērnišķām visspēcības fantāzijām un sevis noniecināšanu. Bet padomā, vai citi Tevi cienīs, ja Tu pats sevi necieni?

Rūpēties par sevi.- Es sevi kopju, aprūpēju un iepriecinu. Es rūpējos ne tikai par savu ķermeni, bet arī par dvēseli un garu. Manai dzīvei ir jābūt kādam cēlākam uzdevumam kā tikai pieēsties un apmierināt savas iegribas. Man šajā dzīvē ir jāizdara kaut kas labs.

Rūpes par veselību ir atsevišķs temats. Rūpēties par savu veselību ir svarīgi. Teorētiski es piekrītu šai domai. Praktiski?.. praksē parādās daudzas pretrunas. Mēs gribam būt veseli. Bet kādreiz darām lietas, kas veselībai kaitē. Nerunāsim par kaitīgiem ieradumiem un pārmērībām. Te laikam jāizceļ vārds „pārmērības”. Jebkuras pārmērības ir kaitīgas. Bet ir grūti apstāties, ja konfektes (katrs te var iedomāties to, kas viņam patīk) ir tik garšīgas. Kad izsalkums ir remdēts, sākam domāt, vai mums tā vajadzēja rīkoties? Man šķiet, ka lielai daļai cilvēku ir aplams priekšstats par to, kā rodas veselība. Daudzi domā, ka veselība rodas no zālēm, jo zāles var nopirkt aptiekā. Veselība mums ir dota un mums ir jārūpējas, lai to saglabātu un nepazaudētu. Mīlēt sevi nozīmē rūpēties par savu veselību. Vai joprojām sevi mīlam arī tad, ja darām to, par ko zinām, ka tas ir kaitīgi?

Mīlēt sevi nozīmē saprast savas vajadzības, mācēt atšķirt vēlmes no iegribām.- Sevi vajag mīlēt, kādreiz vajag sevi iepriecināt, palutināt. Ir tik daudz lietu, ko vēlēties. Ja netiks apmierinātas mūsu iegribas, nekas ļauns ilgtermiņā nenotiks. Vēlmes atšķiras no iegribām. Vēlmes ir svarīgas, tās ir jāizvērtē, jāplāno un jāīsteno, jo dod dzīves kvalitāti. Bet, ja netiks apmierinātas mūsu dziļākās vajadzības, pieaugs neapmierinātība ar dzīvi. Problēma ir tajā, ka ir grūti saprast, kas ir vajadzības, kas vēlmes un kas iegribas. Man šķiet, ka mūsdienu sabiedrībā pastāv milzīgs sabiedrisks spiediens, vēlēties to, kas ir citiem, turēt līdzi, neatpalikt. Dažreiz mums kaut ko sagribās tik ļoti, ka mēs paliekam pilnīgi slimi, cik ļoti mums to gribās. Un, šķiet, vienīgais veids kā šo slimību izārstēt, ir iegādāties to lietu, kas šo slimību ir izraisījusi. Šīs mazās lietas liek mums labāk justies, bet nedara mūs laimīgus. Laime rodas dziļāk.

Es mēģināju apkopot savas domas par šo tematu. Katrs var šo sarakstu vēl papildināt, varbūt kaut kas svarīgs man ir paslīdējis garām.

Mīlēt sevi ir svarīgi. Tas kā izturamies pret sevi, veido to, kā pret mums izturas citi. Bez tam, ja sevi mīlam, cienām, pieņemam, rūpējamies par sevi, esam apmierinātāki ar dzīvi. Ja esam labā noskaņojumā, ir vieglāk būt labiem arī pret citiem cilvēkiem. Ja esam nīgri, neapmierināti, pastāv varbūtība, ka savās nelaimēs vainosim citus un savu neapmierinātību izgāzīsim pār viņiem. Katram cilvēkam ir savi kompleksi. Mūsu uzdevums ir mācīties sadzīvot ar to, ko nevaram mainīt, un mainīt to, ko varam.

/0 Comments/by