Posts

Ne / manas problēmas

Pasaulē ir daudz un dažādu problēmu, kas cilvēkiem ir jārisina. Viena no pēdējo laiku lielākajām problēmām ir ekoloģiskā katastrofa, kurai civilizācija traucas pretī milzīgā ātrumā. Šķiet, ka civilizācija ir ieprogrammēta, pati sevi iznīcināt. Ir vēl daudzas citas globālas problēmas: bads, slimības, noziedzība, dažāda veida sociālās netaisnības. Ir jautājumi, kuru risināšanā mēs varam dot savu niecīgu ieguldījumu, piemēram: šķirot atkritumus, nemēslot mežā, rūpēties par dabu un dzīvo radību, palīdzēt cilvēkiem, ziedot labdarībai , u.c. Bet ir jautājumi, kurus mēs nevaram ietekmēt. Tad ir labi apzināties, ka tie ir notikumi, kurus tiešā veidā nevaram iespaidot.

Šajā ierakstā vēlos izgaismot kādu ļoti specifisku problēmu aspektu. Tās ir problēmas, kuras mēs neesam radījuši. Ja jau mēs šīs problēmas neesam radījuši, tātad, tās nav mūsu problēmas. Bet šajā gadījumā tas nav tik vienkārši. Problēmas ir radījuši citi, bet tās ir mūsu problēmas, jo mēs viņas nesam sevī. Tās varēja rasties vismaz divos veidos:

Pirmkārt, tās ir problēmas, kas radušās citu cilvēku rīcības rezultātā. Kāds kaut ko ir teicis vai darījis, kas atstājis uz mums lielu, galvenokārt negatīvu iespaidu. Iespējams, ka tie pat nav negatīvi notikumi. To negatīvo iespaidu mēs varam apzināties tikai ar laiku. (Piemēram, vecāki bieži izdabā savam bērnam un nenovelk skaidras robežas. Bērns savā iekšējā pasaulē cīnās ar bailēm un trauksmi, jo vecāki nerada drošības sajūtu; vai arī: vecāki daudz strādā, bērns bauda lielu brīvību, bet viņā brīvības sajūta robežojas ar vientulības un pamestības sajūtu, …) Īpašu vietu negatīvo notikumu sarakstā ieņem traumatiski notikumi, smagi zaudējumi un dažāda veida vardarbības pieredzes. Katrā ziņā tie ir notikumi, kas ir atstājuši uz mums lielu iespaidu, veidojuši (vai deformējuši) mūsu personību un pasaules redzējumu.

Otrkārt, tās ir problēmas, ko saņemam “mantojumā” no saviem vecākiem. Kā jau tas ir zināms, mēs identificējamies (arī tad ja to nevēlamies) ar saviem vecākiem, “nokopējam” viņu emocijas, reakcijas un pasaules redzējumu. Tas netraucē mums to attīstīt tālāk, modificēt, pielāgot mūsu vajadzībām. Dažkārt mēs domājam, ka esam pilnīgi citādāki nekā mūsu vecāki. Daudzējādā ziņā, jā. Bet, mēs esam līdzīgāki saviem vecākiem, nekā mums to gribētos atzīt. Vecāku iespaids mūs pavada visas dzīves garumā. No saviem vecākiem mantojumā mēs saņemam vai nu problēmu risinājumus, iemācāmies noteiktu attieksmi un rīcības veidu, vai nu vecāku problēmas, kuras viņi nav atrisinājuši. (Reizēm mani pārsteidz tas, kā tas var būt, ka “kompleksainiem” un “problemātiskiem” vecākiem izdodas izaudzināt veselīgus bērnus.) Šajā sakarā gribu citēt kādu izteikumu, kas man iespiedies atmiņā. Kāds zināms psihoterapeits reiz sacīja: “Bērni nokopē visu (savu vecāku) cieto disku”.

Šāda atskārsme nāca ar laiku, tā nebija uzreiz. Cilvēcīgi raugoties, to varētu uztvert kā netaisnību. Kāpēc man ir jārisina citu cilvēku problēmas? Es saredzu sevī kādas lietas, kuras saredzu arī savos vecākos vai savā dzimtā. Tās nav manas, jo es tās neesmu radījis. Un tomēr, tās ir manas, jo es esmu savu vecāku un dzimtas turpinājums. Tās ir manī un tupina ietekmēt manu dzīvi. Un man ir jāpieņem lēmums, ko ar to darīt.

 

/by

Laiks ģimenei

Laiks, ko ģimenes locekļi pavada kopā. Šeit es nedomāju mājas darbu veikšanu. Tie ir svarīgi, bet citā kontekstā (p.: darba audzināšana, izpratne par to, ka ģimenes locekļi ir kopā ikdienas pienākumos un arī svētkos). Šeit es domāju laiku, ko vecāki apzināti velta kopā būšanai ar bērnu (bērniem). Ļoti izplatīts ir tas, ka vecāki kārto savas lietas un paņem bērnus līdzi. Tātad, fokuss ir pieaugušo darīšanas. Tas nav slikti. Arī tas ir laiks, kad varam būt kopā. Bet ir arī svarīgi, ka pieaugušie plāno laiku, kurā priekšplānā izvirzās bērna (bērnu) intereses un vajadzības. Tas noteikti vecākiem prasa laiku un izdomu, padomāt un paplānot, lai kopā būšana bērniem piedāvātu interesantas un vecumam atbilstošas aktivitātes. Tās var būt arī sarunas un spēles mājas vidē, bet, īpaši nozīmīgs ir laiks, ko vecāki ar bērnu (bērniem) pavada ārpus ierastās vides. Spontāns vai plānots ģimenes izbraukums vai pastaiga. Tas rada kopības  un piederības sajūtu. Bērniem patīk, ja ģimenes izbraukums ir saistīts ar garšīgu ēdienu (tas var būt pikniks brīvā dabā vai kafejnīcas apmeklējums). Tas palīdz mums atklāt un piedzīvot to, ka būšana kopā ir pozitīva un bagātinoša pieredze.

 

/by

Cieņa vecāku un bērnu attiecībās

Ir skumji vērot attiecības, kurās cilvēki pārstājuši viens otru cienīt. Kad tas ir noticis, ko lai tur vēl dara? Izlietu ūdeni nesasmelsi. Pasacītus vārdus atpakaļ nepaņemsi.

Cilvēku savstarpējās attiecībās cieņai ir liela nozīme. Savstarpēja cieņa uzlabo cilvēku attiecības. Tur, kur ienāk necieņa, rupjība, savstarpēji apvainojumi, iezīmējas attiecību katastrofa. Par cieņu varam domāt divējādi: no vienas puses, cieņa ir kaut kas tāds, kas pienākas ikvienam cilvēkam, lai cik veiksmīgs vai neveiksmīgs viņš būtu. No otras, ir cieņa, ko var iegūt tikai ar laiku. Nopelnīt ar savu attieksmi pret darbu un pret cilvēkiem.

Šoreiz par cieņu vecāku un bērnu attiecībās. Iespējams, ka daudzi būs dzirdējuši likumu, kas atrodams Bībelē: „Godā savu tēvu un māti”. Starp likumiem, kas regulē cilvēku savstarpējās attiecības, tas ir pats pirmais bauslis. Viss sākas ar ģimeni un viss sākas ģimenē. Bērnu mīlestība un cieņa pret vecākiem ir pamatu pamats. Taču ne vienmēr tā ir. Mēs, vecāki, gribam, lai bērni mūs mīl un ciena, respektē, ieklausās. Bet vai mēs mīlam un cienām savus bērnus? Bērni mācās atdarinot. Viņi nokopē mūsu attieksmi un atdod mums to atpakaļ. Kā lai iemāca bērnam cieņu pret vecākiem, ja vecāki “rejas” un viens otru pazemo bērnu klātbūtnē? Bērni mūs vēro. Pieaugušajiem ir jāveido cieņas pilnas attiecības. Bērnus nedrīkst pazemot, izsmiet, noniecināt. Bērnus ir jāuztver nopietni, viņos ir jāieklausās, viņi jānovērtē, jāuzslavē.

Ir daudz veidu, kā vecāki var zaudēt cieņu savu bērnu acīs. Ja zaudējam cieņu, zaudējam arī savu autoritāti. Paši vien to sagraujam. Parasti tā ir neatbilstība starp to, ko sakām un darām. Ja esam zaudējuši cieņu un autoritāti savu bērnu acīs, te vairs nelīdzēs dūres ciršana galdā, sašutums un dusmas. Kad zaudējam autoritāti savu bērnu acīs, zaudējam arī savus bērnus. Bērns, kuram tētis un mamma ir autoritāte, vēlēsies viņiem līdzināties, vēlēsies viņus iepriecināt un no viņiem gūt atzinību. Ja bērns to nesaņems no vecākiem, viņš meklēs to ārpus ģimenes. Īpaši izteikti tas parādās pusaudžu vecumā. Šajā laikā vecāki konkurē ar sava pusaudža vienaudžiem (grupu) par sava bērna uzmanību. Tas ir laiks, kas parāda, cik stipras vai vājas ir pusaudža saites ar ģimeni.

Bērniem ir raksturīgi pārbaudīt mūsu robežas, apšaubīt mūsu izvirzītos noteikumus. Bērni cīnās ar vecākiem par varu, viņi grib būt noteicēji pār to, ko darīs, kad un cik ilgi. Bērnu griba parasti ir bērnišķīga- ilgi darīt to, ko gribās; vispār nedarīt to, ko negribas. Bērni dusmojas, ja ierobežojam viņu brīvības centienus. Viņi alkst brīvības, kurai vēl nav gatavi. Bērniem ir vajadzīgi saprātīgi ierobežojumi, vecākiem ir jānovelk robežas. Vecāku nospraustās robežas bērniem dod drošības sajūtu. Kur nav robežu, nav arī drošības sajūtas.

Mēs nevaram citus cilvēkus piespiest sevi cienīt. Cieņu var iegūt, bet tas prasa laiku un piepūli.

Nav jēgas sūdzēties, ka bērni neciena vecākus. Tas ir vecāku uzdevums, panākt to, lai bērni viņus ciena un respektē. Ciena, bet ne paniski baidās. Viss sākas ar vecāku cieņu vienam pret otru un ar vecāku pret savu bērnu, jo bērni mācās atdarinot. Ja bērns izrāda man necieņu, jo vēlas ar mani konkurēt par varu un autoritāti ģimenē, tad man viņš ir „jānoliek pie vietas”. Bet ir svarīgi, kā es to izdaru, jo brutāla varas demonstrācija iznīcina attiecības un arī savstarpējo cieņu. Cieņu nevar nopirkt, tā ir jāieaudzina.

/0 Comments/by