„…mīlēt … tuvāko kā sevi pašu”, Grāmata Lk. 10,27

Daudziem šis izteikums ir zināms. Izteikums iezīmē noteiktu virzienu, proti, mums ir jāmīl mūsu līdzcilvēki. Kā jāmīl? Tā, kā mēs mīlam sevi. Starp to, kā mīlam sevi, un kā mīlam citus cilvēkus, pastāv kāda saikne. Pamudinājumam ir spilgti sociāls raksturs, bet par to citreiz. Šoreiz par sevis mīlēšanu.

Mīlēt sevi. Izklausās egoistiski. Iespējams, ka kādi cilvēki domā, ka mīlēt sevi ir grēks. Mīlēt sevi, tas ir egoisms. Mīlēt citus cilvēkus, tas ir tas, uz ko mūs aicina Dievs. Liekas, ja mīlam sevi, mums vajadzētu justies vainīgiem, jo darām kaut ko nosodāmu.

Psihoterapijā ir pazīstams tāds fenomens, ko sauc par „kompulsīvo došanu”. Fenomens raksturo situāciju, ka cilvēks cenšas citiem dot to, ko patiesībā vēlās no citiem saņemt. Zināmā mērā tā dara visi cilvēki. Pats par sevi tas nav slikti. Slikti ir tas, ka kādreiz tas iegūst kompulsīvu, t.i. uzmācīgu raksturu. Cilvēks neizprot pats savas vēlmes un vajadzības, neatzīst to svarīgumu. Cilvēks vēlās citiem sniegt to, ko ir iedomājies, ka citiem tas ir vajadzīgs. Tas tiek darīts cerībā, ka citi to novērtēs, sniegs pretī to pašu. Cilvēks aizmirst par sevi un visu sevi velta citiem. Bieži tas nes vilšanos, jo cilvēks iegūst pārliecību, ka dod vairāk nekā saņem.

Mums sevi ir jāmīl. Tas ir svarīgi. Bet, ko nozīmē sevi mīlēt? Un vai mīlestība uz sevi ir tas pats, kas egoisms, vai tomēr kaut kas cits? Vai mēs visi jau pēc definīcijas sevi mīlam, vai tomēr mums ir jāmācās sevi mīlēt?

Mīlēt nozīmē sevi pieņemt. – Tādu, kāds esmu. Jā, bet kāds tad es esmu? Tāds, ka mani saredz citi cilvēki? Tāds, kādu priekšstatu es cenšos citiem radīt par sevi? Vai tāds, kāds es esmu, kad palieku vienatnē ar sevi? Vai man patīk mans vārds? Uzvārds? Bieži izjūtam bailes no cilvēku atraidījuma. Citu cilvēku gaidas uzliek mums lielāku atbildības sajūtu. Gribās atbilst cerībām, nesagādāt vilšanos. Gribās būt labākam, parādīt sevi no labās puses. Nedod Dievs, kļūdīties! Vai nebūtu jauki, ja mani dažādie „es” vairāk sadraudzētos? Ja es varētu kļūt vienkāršāks, dabiskāks, atraisītāks un pārliecinātāks par sevi? Jāmācās pieņemt sevi, ieraudzīt savas stiprās un nenoliegt vājās puses. Jākļūst viengabalainākam, veselākam. Mums šķiet, ja mūs pieņems citi, mums būs vieglāk pieņemt sevi. Tieši otrādāk. Mums ir jāmācās pieņemt sevi, tad mūs pieņems arī citi.

Pieņemt savu izskatu.- Vai man patīk mani sejas vaibsti- acis, deguns, mute? Mati? Augums? – Ārējais izskats. Tam ir liela nozīme. Iespējams, ka es sev patīku. Varbūt es arī neesmu nekāds skaistulis/e, bet esmu gana simpātisks. Ir svarīgi, ka esam apmierināti ar sevi. Ir svarīgi, ka paši sev patīkam. To gan būs grūti īstenot, ja esam pieredzējuši netaktiskus citu cilvēku aizrādījumus par savu izskatu. Ir jāmācās pieņemt savu izskatu. Nekad nedrīkst lamāt sevi un savu ķermeni! Reiz manās rokās nonāca grāmata, kuras autors uzskatīja, ka cilvēki paši sevi nolād, sakot, piemēram: „Man ir stulbas un neglītas kājas!” Grāmatā bija daudz piemēru, kur „apsaukātās” ķermeņa daļas pēc kāda laika bija sākušas sāpēt un sagādāt to īpašniekam neērtības. Es nezinu, vai varētu lietot tik stiprus vārdus kā minētās grāmatas autors. Taču labi tas nav. Nesacīsim citiem sliktus vārdus! Sev arī nē, jo vārdi nepazūd. Pieņemt savu izskatu, manuprāt, nozīmē arī par to rūpēties. Tāds es esmu. Tādu man sevi jāmīl! Ko tas līdzēs, ja es visu dzīvi žēlošos un sevi mocīšu? Ir labāk būt apmierinātam nekā neapmierinātam. Mīlēt sevi ir labāk nekā nemīlēt.

Nesen dzirdēju no kāda vecāka vīra interesantu izteikumu, ko viņš bija domājis par sievietes skaistumu- pļavā ir daudz dažādi ziedi un katram ir savs skaistums. Domāju, ka to var attiecināt uz jebkuru cilvēku. Katram cilvēkam ir savs skaistums. Cilvēki ir dažādi. Ārējais ir svarīgs, bet ne vienmēr izšķirošs. Tad, ja cilvēkam ir laba sirds un cēla dvēsele, viņa ārējais izskats izstaro gaišumu. Smaids, labas domas un pozitīva attieksme pret dzīvi, cilvēku dara pievilcīgu.

Cienīt sevi.- Man sevi ir jāciena, jāsaredz sava vērtība. Es nedrīkstu sevi noniecināt, apsaukāt par stulbeni vai idiotu. Cieņa pret sevi ir saistīta ar pašnovērtējumu. Pašnovērtējums saistīts ar ticību sev un saviem spēkiem. Minētajās lietās grūti iegūt objektivitāti, jo cilvēki svārstās starp bērnišķām visspēcības fantāzijām un sevis noniecināšanu. Bet padomā, vai citi Tevi cienīs, ja Tu pats sevi necieni?

Rūpēties par sevi.- Es sevi kopju, aprūpēju un iepriecinu. Es rūpējos ne tikai par savu ķermeni, bet arī par dvēseli un garu. Manai dzīvei ir jābūt kādam cēlākam uzdevumam kā tikai pieēsties un apmierināt savas iegribas. Man šajā dzīvē ir jāizdara kaut kas labs.

Rūpes par veselību ir atsevišķs temats. Rūpēties par savu veselību ir svarīgi. Teorētiski es piekrītu šai domai. Praktiski?.. praksē parādās daudzas pretrunas. Mēs gribam būt veseli. Bet kādreiz darām lietas, kas veselībai kaitē. Nerunāsim par kaitīgiem ieradumiem un pārmērībām. Te laikam jāizceļ vārds „pārmērības”. Jebkuras pārmērības ir kaitīgas. Bet ir grūti apstāties, ja konfektes (katrs te var iedomāties to, kas viņam patīk) ir tik garšīgas. Kad izsalkums ir remdēts, sākam domāt, vai mums tā vajadzēja rīkoties? Man šķiet, ka lielai daļai cilvēku ir aplams priekšstats par to, kā rodas veselība. Daudzi domā, ka veselība rodas no zālēm, jo zāles var nopirkt aptiekā. Veselība mums ir dota un mums ir jārūpējas, lai to saglabātu un nepazaudētu. Mīlēt sevi nozīmē rūpēties par savu veselību. Vai joprojām sevi mīlam arī tad, ja darām to, par ko zinām, ka tas ir kaitīgi?

Mīlēt sevi nozīmē saprast savas vajadzības, mācēt atšķirt vēlmes no iegribām.- Sevi vajag mīlēt, kādreiz vajag sevi iepriecināt, palutināt. Ir tik daudz lietu, ko vēlēties. Ja netiks apmierinātas mūsu iegribas, nekas ļauns ilgtermiņā nenotiks. Vēlmes atšķiras no iegribām. Vēlmes ir svarīgas, tās ir jāizvērtē, jāplāno un jāīsteno, jo dod dzīves kvalitāti. Bet, ja netiks apmierinātas mūsu dziļākās vajadzības, pieaugs neapmierinātība ar dzīvi. Problēma ir tajā, ka ir grūti saprast, kas ir vajadzības, kas vēlmes un kas iegribas. Man šķiet, ka mūsdienu sabiedrībā pastāv milzīgs sabiedrisks spiediens, vēlēties to, kas ir citiem, turēt līdzi, neatpalikt. Dažreiz mums kaut ko sagribās tik ļoti, ka mēs paliekam pilnīgi slimi, cik ļoti mums to gribās. Un, šķiet, vienīgais veids kā šo slimību izārstēt, ir iegādāties to lietu, kas šo slimību ir izraisījusi. Šīs mazās lietas liek mums labāk justies, bet nedara mūs laimīgus. Laime rodas dziļāk.

Es mēģināju apkopot savas domas par šo tematu. Katrs var šo sarakstu vēl papildināt, varbūt kaut kas svarīgs man ir paslīdējis garām.

Mīlēt sevi ir svarīgi. Tas kā izturamies pret sevi, veido to, kā pret mums izturas citi. Bez tam, ja sevi mīlam, cienām, pieņemam, rūpējamies par sevi, esam apmierinātāki ar dzīvi. Ja esam labā noskaņojumā, ir vieglāk būt labiem arī pret citiem cilvēkiem. Ja esam nīgri, neapmierināti, pastāv varbūtība, ka savās nelaimēs vainosim citus un savu neapmierinātību izgāzīsim pār viņiem. Katram cilvēkam ir savi kompleksi. Mūsu uzdevums ir mācīties sadzīvot ar to, ko nevaram mainīt, un mainīt to, ko varam.