Posts

Mīlestība egoisma kalpībā

Ko mēs domājam, kad kādam sakām, ka mīlam? Ko tieši mēs mīlam otrā cilvēkā? Ģimenes psiholoģijas dižie ir uzskatījuši, ka laimīgu pāra attiecību priekšnoteikums ir līdzības princips, kopīga bāze. Mēs meklējam otrā cilvēkā kaut ko pazīstamu, radniecīgu, emocionāli tuvu. Tas slēpj sevi gan lielu potenciālu, gan arī risku. Mūs vieno kopīgais, atšķirīgais padara iespējamu otra cilvēka mīlēšanu, apbrīnošanu un izzināšanu par ceļojumu visas dzīves garumā. Kopīgais un atšķirīgais. Mēs būvējam kopīgo, bet neizdzēšam atšķirīgo. Atšķirīgais var būt atsvaidzinošs un bagātinošs. Bet cik atšķirīgs tas drīkst būt? Kaut kādā mērā mēs varam pieņemt otra cilvēka atšķirīgumu, ja mums ar šo cilvēku nav jādzīvo kopā. Atšķirīgo mēs varam pieņemt tikai līdz zināmai pakāpei. Un ko šajā gadījumā nozīmē “pieņemt”? Parasti tas nozīmē pieņemt to kā faktu, ko varam tolerēt, ne vienmēr emocionāli pieņemt. Ko mēs domājam, kad kādam sakām kādam, ka viņu mīlam. Ko tieši mēs mīlam? Otru cilvēku vai to, kā jūtamies esot kopā ar šo cilvēku? To, ka otrs mums nerada lielas problēmas un dzīvi dara ērtu? Citiem vārdiem, vai nav tā, ka mēs mīlam nevis otru cilvēku, bet sevi otrā cilvēkā? Nevis otru cilvēku, bet savu priekšstatu par to. Un, ja otrs kādu dienu vairs neatbilst manam priekšstatam, vai tās ir mīlestības beigas? Mēs visi esam egoisti un patiesībā spējam mīlēt (?) tikai sevi. Lielais jautājums ir, vai mēs vispār esam spējīgi izlauzties no sava egoisma un kādu mīlēt? Ļoti gribētos ticēt, ka mīlestība spēj ar mums šo pārmaiņu paveikt. Citādi, tas ko saucam par mīlestību, ir savtīga otra cilvēka izmantošana savām egoistiskajām vajadzībām.

 

/by

Mīlestību var nogalināt

Iespējams, ka arī jūs ik pa brīdim nodarbina jautājums, kas ir mīlestība? Īpaši par to domāju brīžos, kad dzirdu, ja kāds saka: “Mīlestība ir beigusies”. Viņš/viņa vienpersoniski pārtrauc attiecības, pat laulību, otrs tiek “izmests kā no laivas” un paliek ar daudz jautājumiem. Mēs varam nonākt abās pozīcijās. Attiecības ir divvirzienu ceļš, katrs konkrētais gadījums būtu jāskata atsevišķi. Tomēr jautājums paliek, kā tas var būt, ka sākumā domājam, manai dzīvei bez šī cilvēka nav jēgas, bet pēc kāda laika- mīlestība ir beigusies. Vai tā bija mīlestība? Varbūt tikai aizraušanās, mīlestības ilūzija, pakļaušanās apkārtējo spiedienam, iedoma, iekāre vai vēl kas cits? Parasti ar mīlestību saprotam vēlēšanos būt mīļotā cilvēka tuvumā, iegūt to sev, mīlēt un rūpēties par to. Varbūt pamanījāt, ka apraksts, ko lietoju ietver divus vektorus. Viens ir virzīts uz sevi, otrs uz citu. Es vēlos būt otra cilvēka tuvumā, vēlos to iegūt un paturēt- tas ir vektors, kas vērsts uz sevi, tā ir katras mīlestības egoistiskā daļa. Vēlēšanās otram darīt labu, par viņu rūpēties, ir vektors, kas vērsts uz otru. Tā ir mīlestības altruistiskā daļa. Ja nepieciešams, gatavība nest lielākus vai mazākus upurus, lai darītu otru laimīgu. Kad kādam sakām, ka mīlam, abi mīlestības vektori ir klātesoši. Kurš ir spēcīgāks? Mīlestība dara mūs labākus, rosina mūsos vēlēšanos otru iepriecināt un dot. Ja, mums pašiem nemanot, mīlestības egoistiskā daļa sāk iegūt aizvien lielāku nozīmību un kādā brīdī sāk dominēt, attiecībām draud briesmas. Tā ir bīstama lieta, ja cilvēku, kuru mīlam, sākam saredzēt tikai kā līdzekli savu vēlmju un vajadzību apmierināšanai. Pie tam, mēs savu egoismu varam saukt par mīlestību, kā tas bieži arī notiek. Attiecībās mēs darām daudzas lietas, kurām ir graujoša iedarbība. Minēšu tikai vienu. Tā ir nevērība, paviršība attiecībās. Apzināti vai neapzināti tā nodod otram cilvēkam vēstījumu, ka viņš/viņa nav pietiekami svarīgi, lai viņus pamanītu, viņos ieklausītos un sadzirdētu. Ja tas kādu laiku tā turpinās, mīlestība atdziest un tad tā var izbeigties. Tā mēs zaudējam cilvēkus, kurus mīlam (vai domājam, ka mīlam). Vai mēs protam mīlēt? Galu galā visas attiecības nogalina cilvēku egoisms.

 

/by

Mīlestība, kas „norauj jumtu”

Kas ir mīlestība? Šis jautājums nodarbina daudzus prātus. Jo vairāk par šo tematu domāju, jo vairāk saprotu, ka šajā jautājumā daudzās galvās (arī manējā) ir „ķīselis” vai „biezputra”, īpaši, ja runa ir par vīrieša un sievietes attiecībām. Mēs domājam un runājam par mīlestību, bet katrs ar to saprotam (ja saprotam?) kaut ko savu. Šoreiz, par mīlestību, kas „norauj jumtu”.

Šāda mīlestība pārņem visu personību, līdzinās īslaicīgam vai ilglaicīgam prāta aptumsumam. Ne velti salīdzinājums, ka tā „norauj jumtu”. Tas atgādina TV ziņu raidījumus, kuros tiek dokumentētas postošu vētru sekas- izgāzti koki, sasistas mašīnas, ievainoti vai bojā gājuši cilvēki, sarauti elektrības vadi, izpostīti mājokļi, norauti un aiznesti jumti. Mīlestība, kas „norauj jumtu” ir kā vētra, kas pārtraucas pāri 2 cilvēkiem. Reti kurai no iesaistītajām pusēm šāda mīlestība ir beigusies labi. Visdrīzāk tā beigusies ar smagiem dvēseles ievainojumiem, kuri kļūst par nopietnu šķērsli turpmāku attiecību veidošanā.

Temats, kas mani nodarbina ir šāds: vai īsta mīlestība ir tik postoša? Domāju, ka mīlestība neposta, tā dziedē. Pieredze, kas noteikti daudziem no mums ir, proti, ka mīloša attieksme un attiecības mūs dziedē.

Negribētos pretstatīt mīlestību un kaisli, tomēr šajā gadījumā tas ir jādara. Ir cilvēki, kas vēlas mīlestību, bet dabū pliku seksu. Seksuālās attiecības var kļūt par valodu, kurā runā divi mīloši cilvēki. Bet var arī nekļūt. Mīlestība var būt maiga un arī kaislīga, bet kaisle nevar būt mīloša. Kaisle ir akla. Kaisle ir brutāla. Mīlestība vēlas dot, kaisle vēlas ņemt. Abas šīs tendences mājo mūsos. Kura ņems virsroku?

/0 Comments/by

Mīlestības deva

Daži vārdi par ieraksta nosaukumu. „Mīlestības deva” – vārdu salikums var rosināt dažādas varbūt pat pretrunīgas asociācijas. Tomēr vārdu „deva” esmu izvēlējies apzināti. Devas saņemšana rada apmierinājumu ar dzīvi, bet nesaņemšana neapmierinātību.

Pārdomu pamatā ir novērojums, ko esmu izdarījis ilgākā laika posmā. Novērojums ir šāds. Ja biežāk esmu mājās un piedomāju pie laika, ko pavadu kopā ar bērniem, jo bērni ir mierīgāki, harmoniskāki, mīļāki un paklausīgāki. Arī savstarpējās attiecībās viņi kļūst mīļāki, iedzimtais sāncensības gars neizzūd, bet mazinās. Ja mājās esmu mazāk, ja nepavadu ar bērniem laiku, esmu satraukts vai nomākts, bērni arī kļūst nervozāki, biežāk izaicina – runā pretī, apšauba vecāku autoritāti, cīnās viens ar otru. Ja bērns ir saņēmis savu mīlestības un uzmanības dienišķo devu, viņš ir apmierināts ar dzīvi un mierīgi var nodarboties ar savām lietām. Ja bērns nav saņēmis savu mīlestības devu, kļūst nervozs, izaicinošs varbūt pat nomākts.

Domāju, ka nebūtu pareizi, minēto novērojumu attiecināt tikai uz vecāku un bērnu attiecībām. Tas noteikti attiecas arī uz pāra- vīrieša un sievietes attiecībām. Ja cilvēki sniedz viens otram nepieciešamo mīlestības minimumu, attiecībās valda miers un saskaņa. Ja nē, piezogas strīdi.

Ikvienam cilvēkam ir nepieciešama mīlestība. Vārds „mīlestība” ir dziļš un daudznozīmīgs vārds. Neiegrimstot dziļā analīzē, apgalvošu, ka mīlestību mēs piedzīvojam attiecībās ar mums nozīmīgiem cilvēkiem. No šiem cilvēkiem mēs vēlamies saņemt labvēlīgu attieksmi, pieķeršanos un piederības sajūtu, pieņemšanu, sapratni, mīlestību. Ja mēs to saņemam, varam dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Ja nesaņemam, mūsu dvēselēs veidojas mīlestības deficīts.

Mīlestības deva. Tas rosina domāt par kādu mīlestības daudzumu, kas cilvēkam tāpat kā ēdiens ir nepieciešams ikdienas. Neviens nevar pateikt, cik liela ir vienas dienas mīlestības deva- varbūt tās ir 10-15 minūtes, ko ikdienā esmu kopā ar cilvēku, kas man ir nozīmīgs? Minimums. Kāpēc nevarētu būt vairāk? Mīlestības nekad nevar būt par daudz. Bet kas notiek ar cilvēku, kas ilgāku laiku dzīvo mīlestības badā?

 

 

 

 

 

/0 Comments/by

Vai iemīlēšanās ir mīlestība?

Mūsdienās uzskatām, ka neatņemama attiecību sastāvdaļa ir mīlestība. Mīlestība pat nav sastāvdaļa. Tas ir kaut kas vairāk. Varbūt, tā ir visa attiecību būtība – mīlēt un būt mīlētam. Ir cilvēki, kas uzskata, ka mīlestība ir vienīgais nosacījums attiecību nodibināšanai un vienīgais attaisnojums to saglabāšanai. Pārsteidzoši, ka, runājot par attiecībām starp vīrieti un sievieti, tik daudz domājam un runājam par mīlestību. Bet, kas ir mīlestība? Mīlestība ir liels un skaists vārds, kas ir ticis un tiek dažādi locīts, kādreiz pat laupot šim vārdam tā cildenumu un skaistumu. Šeit aprobežošos ar apgalvojumu, ka mīlestība ir kaut kas, ko vēlās visi cilvēki. Attiecības, kas balstās mīlestībā ir ideāls, kas dzīvo daudzu cilvēku galvās, ideāls pēc kura tiekties un ilgoties. Ir cilvēki, kas attiecībās neiespringst. Beigsies šīs, būs nākamās. ir citi, kas vēlas vienas attiecības, bet īstas un uz mūžu.

Nepretendēju šajā jautājumā pateikt un atklāt kaut ko jaunu, ko kāds jau nebūtu pateicis. Domāju, ja jau mīlestība ir tik svarīga, tad ir vērts veltīt laiku, lai saprastu, ko ar šo vārdu saprotam. Sākšu ar to, ka lielākā daļa cilvēku par mīlestību domā ļoti vienkāršā veidā. Mīlestība vai nu ir, vai viņas nav. Kā es to zinu? Es to jūtu. Es to sajūtu mīļotā cilvēka attieksmē, acu skatienā, runas veidā, pieskārienā. Tātad, mīlestība ir spēcīgs emocionāls pārdzīvojums, kas savas intensitātes ziņā atšķiras no citiem. Sirds sitas straujāk (paātrināta sirdsdarbība), atšķirtība no mīļotā cilvēka šķiet mokoša un neizturama. Dzīvei nav jēgas, ja līdzās nav mīļotā cilvēka; kā ir, šķiet pazīstami? Tā ir iemīlēšanās. Domājat, ka tā notiek tikai ar jauniešiem? Ir kādi cilvēki, kas domā, ja viņi kaut ko tādu ir piedzīvojuši, tad tā arī ir īstā mīlestība. Ja nē, tātad mīlestības nav bijis. Iemīlēšanās attiecībās ir skaists periods, bet vai iemīlēšanās ir mīlestība? Iemīlēšanās ir aizraušanās, kurā pārmērīgi liels akcents ir likts uz ārēju pievilcību, faktiski otru cilvēku nepazīstot. Iemīlēšanās var kļūt par soli ceļā uz mīlestību, bet var arī nekļūt. Iemīlēšanās ir spēcīgas, bet seklas un svārstīgas jūtas. Mīlestība ir dziļākas jūtas.

/0 Comments/by

Kad vecāku mīlestība kļūst akla

Jā. Vecāku mīlestība pret saviem bērniem var kļūt akla. Vecāki var darīt kādas lietas un nesaprast savas rīcības sekas savos bērnos. Parasti vecākus vada cēla motivācija, jo vecāki vēl savam bērnam to labāko. Mīlestība ir attiecības un attiecības ir mijiedarbība. Bērni reaģē uz mani. Es reaģēju uz bērniem. Tā es varu nepamanīt, ka ar savu attieksmi veicinu kādas nevēlamas rakstura iezīmes savos bērnos vai neatbilstošu uzvedību.

 

Ir dažādi iemesli, kādēļ vecāku mīlestība kļūst akla. Kādas lietas mēs varam neredzēt, jo vienkārši neredzam (p: mūsu izcelsmes ģimenē par attiecībām nerunāja). Aizņemtība- lai bērniem nodrošinātu tādu dzīvi, kā esam iedomājušies, tas prasa daudz laika un spēku. Ikdienas darbi un pienākumi ierauj. Mums nav laika domāt par attiecībām. Rutīna- mēs nevaram visu laiku par kaut ko domāt, tādēļ ir lietas, ko darām automātiski, pusautomātiski. Mīlestība vai varbūt pārprasta mīlestība, mīlestība, kas mudina tikai dot, cerēt, ka kādreiz tas tiks novērtēts. Mīlestības iespaidā varam redzēt to, ko vēlamies redzēt. Un spītīgi neredzēt lietas, ko negribam redzēt.

Lai kādi būtu iemesli, akla mīlestība izpaužas vienā veidā- mēs neredzam savas attiecības ar bērnu, nesaprotam tās. Varbūt redzam, ka kaut ko vajadzētu mainīt, vai uzlabot, bet samierināmies. Turpinām darīt to, ko esam darījuši. Ja jūtam, ka kaut kas nav kārtībā, nevajag šo slikto sajūtu apslāpēt. To vajag saprast. Bērniem ir vajadzīga vecāku mīlestība. Bet, ja vecāku mīlestība kļūst akla, bērni var kļūt par manipulatoriem un vecāki par objektiem, kas palīdz sasniegt nospraustos mērķus.

P.S. Man patīk multfilmas. Man ļoti patika multfilma “Kung-Fu Panda”. Arī šajā multfilmā parādās temats par aklu mīlestību. Cīņu skolotājs ir izaudzinājis cīņu meistaru, kas kļuva ļauns un atnesa postu un iznīcību ielejas iedzīvotājiem. Reiz pagātnē pie klostera durvīm bija atstāts mazs sainītis. Tajā bija mazs leopards. Skolotājs viņu pieņēma kā savu dēlu. Nodeva viņam visas savas zināšanas un meistarību. Bet mīlestība viņu darīja aklu, viņš neredzēja kā skolnieka dvēselē bija iemājojis ļaunums. Audzināšanai ir arī morālais aspekts.

 

/0 Comments/by