Pāra terapija

Ierosinājums rakstam nāca, kad lasīju interneta komentārus par pāra attiecībām. Kāds jautāja padomu pāra problēmās, citi deva padomus. Tostarp kā padoms bija griezties pie pāru terapeita. Ko tas īsti nozīmē, un ko pāris var iegūt?

Pāra terapija ir samērā jauns pakalpojuma veids. Konsultāciju apmeklē abi – vīrs un sieva (partneris un partnere). Konsultants (psihologs, psihoterapeits) attiecīgi ir vīrietis vai sieviete, retāk pāris (vīrietis un sieviete, kas strādā kā ko-terapeiti, taču nav pāris dzīvē). Pāra terapija rada noteiktu kontekstu, kurā var notikt saruna par attiecībām.

Attiecības ir pietiekami sarežģīts temats. Tikpat sarežģīts kā pati dzīve- kāpumi un kritumi, prieki un bēdas, pārpratumi un aizvainojums, dusmas un naids. Mēs varam meklēt dažādas metaforas, kas labāk raksturotu vīrieša un sievietes attiecību skaistumu un komplicētību.

Attiecības ir deja, cīņa vai spēle. Cilvēki spēlē spēles. Pieņem un maina dažādas attiecību lomas: upuris, varmāka, glābējs; bērns, pieaugušais, vecāks; u.c. Cenšas panākt savu ar labu, ar iežēlināšanu un pat draudiem. Nav tā, ka cilvēki to dara speciāli un ar nodomu. Viņi vienkārši izspēlē un izmēģina dažādus attiecību scenārijus, ko ir apguvuši kā izdzīvošanas prasmes savā izcelsmes ģimenē. Varētu pat teikt, ka problēmas starp vīrieti un sievieti pārī, ir ne tikai viņu problēmas.

Der atcerēties, ka katrs cilvēks ir arī kādas lielākas ģimenes jeb dzimtas pārstāvis. Vai paši to vēlamies vai nē, mēs esam savas dzimtas vēstneši un tradīciju turpinātāji. Tādā veidā var notikt, ka cīņa, kurā iesaistās vīrietis un sieviete, nemaz nav viņu cīņa. Tā ir sadursme un cīņa starp divu dzimtu (ģimeņu) atšķirīgajiem pasaules uzskatiem un vērtībām, kuri pretendē uz vienīgo patiesības monopolu.

Mums katram ir savas lojalitātes. Dibinot ģimeni, mēs veidojam jaunu lojalitāti, kurai ir jākļūst svarīgākai par uzticību „klanam”. Pārim ir jāvienojas par to vērtību platformu, uz kuras viņi veidos savas attiecības. Citiem vārdiem, kuras no izcelsmes mantotās tradīcijas viņi gribēs turpināt un kuras nē.

Pāris bieži stāsta atšķirīgas viena notikuma versijas. Viņi sagaida, ka konsultants ieņems izmeklētāja vai tiesneša lomu, un izšķirs, kuram ir taisnība. Konsultanta darbs ir līdzīgs izmeklētāja darbam, jo aiz pateiktā ir jāierauga nepateiktais, savi novērojumi ir jāsaliek vienotā bildē. Bet noteikti šai procesā ir arī atšķirības no izmeklētāja darba. Konsultants nemeklē vainīgo, jo vainīgā atrašana neko nepalīdzēs. Viņš meklē „musturus”, „rakstus” attiecību audeklā. Viņa uzdevums ir saglabāt neitralitāti, ieinteresētību, veicināt dialogu, domu, emociju, redzējumu apmaiņu. Palīdzēt pārim „pārcelties” no informatīvā komunikācijas līmeņa uz emocionālo, kurā cilvēki runā viens ar otru par savām attiecībām un savu attieksmi vienam pret otru un pret lietām. Viss tiek darīts cerībā, ka cilvēki sadzirdēs viens otru, labāk sapratīs otra domu gājienu un motivāciju.

Pāra terapija veido dialogu, veicina atklātību un godīgumu attiecībās. Realitātē cilvēki baidās sacīt viens otram, ko patiesībā domā. Šo mācību stundu kādi no mums ir apguvuši jau bērnībā. Lai mūs pieņemtu, mums jābūt „labiem”, jāspēlē pēc noteikumiem. Ja šo prasmi paņemam līdzi savās pāra attiecībās, emocionāli sarežģīti temati vai nu vispār netiek apspriesti, vai tiek apspriesti mājienu, divdomību un pārmetumu palīdzību.

Tāda veidā var apgalvot, ka pāra terapijas mērķis ir uzlabot attiecību funkcionalitāti, veicinot atvērtu un godīgu komunikāciju. Rosināt izmaiņas, kas abiem ļaus attiecībās gūt lielāku prieku un apmierinājumu.

Konsultants palīdz šajā procesā, kā cilvēks no malas. Viņš savā ziņā divu cilvēku attiecībās kļūst par „starpnieku” un „tulku”. Konsultants ir apguvis specifiskas zināšanas un prasmes. Viņš pretendē uz lielāku objektivitāti, lai gan uz absolūtu objektivitāti nevar pretendēt neviens. Taču konsultants nav tikai profesionālis, viņš ir arī cilvēks, kuram ir savs pasaules redzējums un filosofija. Tas, kā viņš saredz vīrieša un sievietes attiecības, kā definē labas, normālas un sliktas attiecības, iespaidos procesu.

Gadās, ka cilvēki grib izmantot pāra terapiju kā manipulāciju. Ar savu atnākšanu viņi vēlās viens otram vai kādam trešajam kaut ko demonstrēt, bet nevēlas neko risināt. Tas parasti beidzas ar šķiršanos. Šķiršanās ir ievainojums, personiska traģēdija. Kā sacījis kāds pieredzējis pāru terapeits: „laulības šķiršana nav plastiskā ķirurģija, tā drīzāk ir amputācija”. Daudzi cilvēki viegli šķiras, jo domā, ka aiz stūra viņus jau gaida jauna, skaista un bezrūpīga mīlestība. Mīlestība vienmēr ir arī atbildība. Mēs varam atbrīvoties no otra cilvēka, bet no sevis gan aizbēgt nevaram.

Pāra terapija noteikti nav brīnumlīdzeklis. Tā ir derīga pāriem, kuri vēlās strādāt pie savām attiecībām. Pāra terapija darbojas tad, ja abi ir motivēti runāt par savām attiecībām, risināt sasāpējušus jautājumus.

Kāpēc ģimenes terapija?

Ģimenes terapija ir veidojusies pakāpeniski, atklājot aizvien jaunus ģimenes funkcionēšanas aspektus. Ģimenes terapijas svarīgākā atziņa ir tā, ka indivīda problēmas nav tikai viņa individuālās problēmas, bet, ka tās ir veidojušās noteiktā attiecību, t.i. ģimenes kontekstā. Tie bija 20. gs. 50 un 60 gadi. Bija psihoterapeiti, kas, konsultējot indivīdus, atklāja, ka klientiem ir arī vecāki un citi ģimenes locekļi. Tā radās tajā brīdī revolucionāra ideja, psihoterapijas procesā iesaistīt visus ģimenes locekļus. Pakāpeniski veidojās izpratne par ģimeni kā veselumu, “dzīvu organismu”, sistēmu, par dažādiem faktoriem, kas nosaka tās funkcionēšanu. Līdz ar refleksiju par ģimenes funkcionēšanu attīstījās arī dažādas metodes darbam ar visu ģimeni.

Laika gaitā ir izveidojušās dažādas pieejas (skolas) darbā ar ģimenēm. Kopīgais ir tas, ka darbā tiek iesaistīta visa ģimene. Par ģimeni parasti uzskata to cilvēku kopumu, kas dzīvo zem viena jumta. Psihoterapeits (konsultants) nodibina ar ģimeni kontaktu, zīmē ģimenes ciltskoku, ievāc pamatinformāciju, lieto dažādas jautājumu tehnikas, iesaista ģimeni kopīgās aktivitātēs. Ģimenes psihoterapeita uzdevums ir saprast, kā ģimene funkcionē kā veselums, un kā tajā jūtas atsevišķie ģimenes locekļi. Uzmanība tiek pievērsta ģimenes locekļu savstarpējai mijiedarbībai. Tādā veidā konsultants iegūst tematus dialogam ar ģimenes locekļiem.

Nenodarbošos ar problēmu uzskaitījumu, kuru risināšanā ģimenes terapija varētu dot savu ieguldījumu. Problēmas ir tās pašas, ar kurām nodarbojas citi psihoterapijas novirzieni. Viena lieta, ar ko ģimenes terapija atšķiras, ir veids kā tiek saprasta problēmu rašanās. Mums bieži raksturīgs ļoti individuālistisks skatījums. Psiholoģisko problēmu rašanos mēs saredzam vienkāršoti. Mūsu problēmas izpētes konteksts aprobežojas ar vainīgā atrašanu, p: tas cilvēks izdarīja to un to, tādēļ ir radusies šāda problēma. Šo domāšanas veidu sauc par lineāro kauzalitāti. Lineārā kauzalitāte balstās uz pieņēmumu, ka katrai sekai ir viens cēlonis, tātad, katrai problēmai ir viens izskaidrojums.  Mūsdienu ģimenes terapija vadās no citas paradigmas- vienai problēmai var būt daudz cēloņu, tas var būt vesels cēloņu un apstākļu kopums, t.i. sistēmiskā kauzalitāte. Indivīds ir daļa no ģimenes kopuma. Indivīda psiholoģiskās problēmas var būt viņa individuālās pieredzes sekas, bet tās ir radušās noteiktā attiecību kontekstā. Var gadīties, ka problēmas, kuras pamatā saredzam kā indivīda problēmas, patiesībā ir indivīda mēģinājumi adaptēties pārmaiņām ģimenes sistēmā.

Ģimenes terapiju bieži liek apsvērt situācija, kad bērniem parādās kādas veselības problēmas… bērns kļūst apātisks, nervozs, slimīgs, zūd dzīvesprieks, parādās uzvedības problēmas. Šādos brīžos vecāki meklē palīdzību savam bērnam. Tas ir apsveicami. Ir svarīgi, lai bērns šajā brīdī saņemtu profesionālu atbalstu un palīdzību. Bet jautājums paliek, kāda nozīme šīs problēmas ģenēzē ir ģimenes situācijai? Var gadīties, ka tā nav bērna individuāla problēma, bērns tikai parāda problēmu, simptomu. Ir jānoskaidro, kāda ir šī simptoma jēga. Dažkārt šis simptoms bērnam ir “vajadzīgs”, jo palīdz saturēt ģimeni kopā. Bērnam parādās problēma, vecāki pievēršas bērna problēmai, un viņiem vairs neatliek laika tik daudz strīdēties. Viņu uzmanība ir novērsta. Bērns uzņemas ģimenes saturētāja lomu.

Šajā sakarā ir svarīgi atcerēties, ka visi bērni neattīsta kādas slimības simptomus. Bērni ir ļoti izturīgi. Viņi var labi iemācīties slēpt savas domas un jūtas. Vieglāk tas ir ģimenēs, kurās nerunā par jūtām un attiecībām. Bērni izaug. Jautājums ir tikai, kādi viņi izaug, cik laimīgi, cik stipri, cik harmoniski?

Ģimenes terapijai ir arī savi ierobežojumi. Viens šāds ierobežojums ir viena vai vairāku ģimenes locekļu nevēlēšanās apmeklēt terapiju. Vēl viens- bērnu vecums. Ja bērnam jau ir 18 gadi, tad viņu vairs nevar piespiest.

Nosaukums „ģimenes terapija” kādiem cilvēkiem šķiet mulsinošs, it īpaši ja cilvēks savu problēmu nesaredz kā ģimenes problēmu. Par to, cik problēmas ir individuālas un cik kolektīvas, šajā rakstā jau esmu izteicies. Katram paliek sava izvēle, meklēt problēmu risinājumu individuāli vai iesaistīt otru pusi vai citus ģimenes locekļus.

Šķiet, ka nosaukums “ģimenes terapija” mūsdienās nedaudz ierobežo terapijas būtību. Iespējams, ka šī iemesla dēļ dažviet pasaulē runā nevis par ģimenes terapiju, bet par sistēmisko terapiju. Psihoterapeits strādā ar dažādām attiecību sistēmām, tostarp ar ģimenēm. Terapijas centrālais temats ir attiecības. Ja cilvēki vēlās par savām attiecībām runāt, tās saprast, mainīt, tā arī ir “ģimenes terapija”, lai gan formāli cilvēki var nebūt vienas ģimenes locekļi. Katrā ziņā domāju, ka ir vērts mēģināt! Aicināt uz terapiju attiecībās iesaistītās puses. Ja tas neizdodas, meklēt citus palīdzības veidus.

Godā savu tēvu un māti

Godā savu tēvu un māti… lai Tev labi klājas un Tu ilgi dzīvo virs zemes.- Jaunā Derība, Efeziešiem. 6,2

Es, mani tēvs un māte. Raksta tēma ir attiecības ar vecākiem. Pieaugušu cilvēku attiecības ar saviem vecākiem. Ierosinājumam esmu ņēmis vārdus no Bībeles. Tas ir likums, kas pavēl bērniem godāt savus vecākus, un tiem, kas tā darīs, apsola ilgu mūžu. Ir vieglāk cienīt, ja Tevi ciena. Ir vieglāk mīlēt, ja Tevi mīl. Bet mēs nedzīvojam ideālā pasaulē.
Man šķiet, ka tieši šie vārdi no JD atklāj temata komplicētību. Mums ir jāparāda vecākiem noteikta attieksme- cieņa un gods. Taču attieksmi pret kaut ko veido vismaz 2 lietas. No vienas puses tās ir emocijas, kas sakņojas mūsu pieredzē ar cilvēku, lietu vai tematu. No otras, tas ir mūsu pasaules redzējums (vērtības), ko esam ieguvuši caur piederību konkrētai kultūrai.

Jautājumu par cieņu pret vecākiem var traktēt plašākā un šaurākā kontekstā. Plašākā varam domāt par sabiedrību un kultūru, kurai piederam. Par veco cilvēku lomu un par mūsu attieksmi pret viņiem. Šeit aprobežošos ar īsu apgalvojumu- mēs vairs neesam kultūra, kas ciena vecus cilvēkus. Šaurāka nozīmē varam domāt katrs par sevi, par savām attiecībām ar vecākiem.

Kādas ir manas attiecības ar vecākiem? Kādēļ tas ir svarīgi? Vispirms jau tādēļ, ka mūsu vecāki (dzīvi vai miruši) vai citi mums nozīmīgi cilvēki, turpina iespaidot mūsu dzīvi. Kaut kādā ziņā viņi turpina savu eksistenci mūsos. Mēs esam viņiem līdzīgāki, nekā paši to vēlamies atzīt. Mēs turpinām domās ar viņiem sarunāties, arī tad, ja nesaņemam atbildi. Mūsu neatrisinātie savstarpējo attiecību temati turpina mūs vajāt.

Ja mani vecāki ir dzīvi… Cik bieži es viņus apciemoju? Ar kādām domām? Pienākuma vadīts, jo esmu viņiem parādā pateicību? Prieka vadīts, vēloties sastapt vecākus un baudīt tuvības brīžus. Varbūt es nemaz negribu braukt pie saviem vecākiem. Ir taču vecāki, kuri gadiem ilgi neko nav dzirdējuši par saviem dzīvajiem bērniem.

Ja vecāks/i miruši… Vai es apmeklēju savu vecāku kapus? Cik bieži? Cik bieži domāju par saviem vecākiem? Jā, cik bieži man to vajadzētu darīt? Cik daudz būtu normāli, cik daudz būtu par daudz?

Tie ir sarežģīti jautājumi, kas atklāj to, cik dažkārt sarežģītas attiecības mums veidojas ar tuvākajiem cilvēkiem.

Ar prieku un baltu skaudību vēroju tos brīžus, kad kādos pasākumos pieauguši cilvēki samīļo un sabučo savus vecākus, izjūt par tiem prieku un lepnumu. Vai šiem vecākiem nav kļūdu? Noteikti jau ir. Bet mīlestība, sapratne un saruna izlīdzina pāridarījumus.

Vēl nedaudz gribu apstāties pie tā, kādas izjūtas var raksturot mūsu attieksmi pret vecākiem:

Prieks un pateicība. Par visu labo, ko vecāki ir devuši. Tas nenozīmē, ka mēs neredzam savu vecāku trūkumus. Mēs tos zinām. Bet labā ir vairāk, par to esam pateicīgi.

Vainas apziņa. Vaina, kas mijas ar pateicību. Sajūta, ka esam palikuši viņiem kaut ko parādā. Vainas sajūta ir sarežģīts fenomens. Taisnības labad jāsaka, ka vienmēr paliksim saviem vecākiem parādā. Bet šis parāds mums ir jāatlīdzina saviem bērniem. Mani mulsina stāsti, kad vecāki pieprasa no saviem pieaugušajiem bērniem „atdot parādu”.

Kauns. Jā, dažkārt tas ir iespējams. Jau kā bērni viņi piedzīvoja brīžus, kuros kaunējās par saviem vecākiem (ģimeni?). Iespējams, ka vecāki nebija tādi, kā bērni bija iedomājušies. Varbūt bija trūcīgi, nedaudz savdabīgi, katrā ziņā atšķirīgi no citu „normālu” bērnu „normāliem” vecākiem. Bērniem izaugot, kauns nepazūd. Varbūt pat pastiprinās, ja bērniem izdodas „izsisties”. Rodas „dabiska” vēlēšanās, noliegt savu pagātni.

Dusmas un aizvainojums. Tam var būt dažādi iemesli. Situācijas, kurās netikām saprasti, netaisnīgi sodīti vai atraidīti. Varbūt tā, ka katrs vecāku apmeklējums pārvēršas par nemitīgām pamācību straumēm vai pazemojumiem. Gadi neizdzēš šādas lietas, tikai iekonservē.

Mani vecāki, brāļi, māsas. Mana izcelsmes ģimene. Vieta, laiks un telpa, kas neatgriezeniski iespaidojusi mani kā cilvēku, veidojusi manu personību, zināmā mērā ieprogrammējusi manu likteni. Centrālais jautājums ir manas attiecības ar vecākiem, jo viņi bija atbildīgi par ģimenes dzīves veidošanu un uzturēšanu. Mūsu pieredze izcelsmes ģimenē ir ierakstīta mūsu dvēseles „melnajā kastē”. Ir lietas, par kurām mēs nedomājam un tās neredzam. Varbūt tad, arī nav vērts šīs lietas cilāt. Tomēr, iespējams, ka kaut kādā veidā jūtam, ka pagātnes pieredze un atmiņas mums traucē dzīvot. Tad mums ir jāvelta laiks, lai saprastu savu pieredzi. Nokārtotu pagātnes lietas, lai atbrīvotu savu nākotni no pagātnes rēgiem.