Mīlestība egoisma kalpībā

Ko mēs domājam, kad kādam sakām, ka mīlam? Ko tieši mēs mīlam otrā cilvēkā? Ģimenes psiholoģijas dižie ir uzskatījuši, ka laimīgu pāra attiecību priekšnoteikums ir līdzības princips, kopīga bāze. Mēs meklējam otrā cilvēkā kaut ko pazīstamu, radniecīgu, emocionāli tuvu. Tas slēpj sevi gan lielu potenciālu, gan arī risku. Mūs vieno kopīgais, atšķirīgais padara iespējamu otra cilvēka mīlēšanu, apbrīnošanu un izzināšanu par ceļojumu visas dzīves garumā. Kopīgais un atšķirīgais. Mēs būvējam kopīgo, bet neizdzēšam atšķirīgo. Atšķirīgais var būt atsvaidzinošs un bagātinošs. Bet cik atšķirīgs tas drīkst būt? Kaut kādā mērā mēs varam pieņemt otra cilvēka atšķirīgumu, ja mums ar šo cilvēku nav jādzīvo kopā. Atšķirīgo mēs varam pieņemt tikai līdz zināmai pakāpei. Un ko šajā gadījumā nozīmē “pieņemt”? Parasti tas nozīmē pieņemt to kā faktu, ko varam tolerēt, ne vienmēr emocionāli pieņemt. Ko mēs domājam, kad kādam sakām kādam, ka viņu mīlam. Ko tieši mēs mīlam? Otru cilvēku vai to, kā jūtamies esot kopā ar šo cilvēku? To, ka otrs mums nerada lielas problēmas un dzīvi dara ērtu? Citiem vārdiem, vai nav tā, ka mēs mīlam nevis otru cilvēku, bet sevi otrā cilvēkā? Nevis otru cilvēku, bet savu priekšstatu par to. Un, ja otrs kādu dienu vairs neatbilst manam priekšstatam, vai tās ir mīlestības beigas? Mēs visi esam egoisti un patiesībā spējam mīlēt (?) tikai sevi. Lielais jautājums ir, vai mēs vispār esam spējīgi izlauzties no sava egoisma un kādu mīlēt? Ļoti gribētos ticēt, ka mīlestība spēj ar mums šo pārmaiņu paveikt. Citādi, tas ko saucam par mīlestību, ir savtīga otra cilvēka izmantošana savām egoistiskajām vajadzībām.

 

/by

Mīlestību var nogalināt

Iespējams, ka arī jūs ik pa brīdim nodarbina jautājums, kas ir mīlestība? Īpaši par to domāju brīžos, kad dzirdu, ja kāds saka: “Mīlestība ir beigusies”. Viņš/viņa vienpersoniski pārtrauc attiecības, pat laulību, otrs tiek “izmests kā no laivas” un paliek ar daudz jautājumiem. Mēs varam nonākt abās pozīcijās. Attiecības ir divvirzienu ceļš, katrs konkrētais gadījums būtu jāskata atsevišķi. Tomēr jautājums paliek, kā tas var būt, ka sākumā domājam, manai dzīvei bez šī cilvēka nav jēgas, bet pēc kāda laika- mīlestība ir beigusies. Vai tā bija mīlestība? Varbūt tikai aizraušanās, mīlestības ilūzija, pakļaušanās apkārtējo spiedienam, iedoma, iekāre vai vēl kas cits? Parasti ar mīlestību saprotam vēlēšanos būt mīļotā cilvēka tuvumā, iegūt to sev, mīlēt un rūpēties par to. Varbūt pamanījāt, ka apraksts, ko lietoju ietver divus vektorus. Viens ir virzīts uz sevi, otrs uz citu. Es vēlos būt otra cilvēka tuvumā, vēlos to iegūt un paturēt- tas ir vektors, kas vērsts uz sevi, tā ir katras mīlestības egoistiskā daļa. Vēlēšanās otram darīt labu, par viņu rūpēties, ir vektors, kas vērsts uz otru. Tā ir mīlestības altruistiskā daļa. Ja nepieciešams, gatavība nest lielākus vai mazākus upurus, lai darītu otru laimīgu. Kad kādam sakām, ka mīlam, abi mīlestības vektori ir klātesoši. Kurš ir spēcīgāks? Mīlestība dara mūs labākus, rosina mūsos vēlēšanos otru iepriecināt un dot. Ja, mums pašiem nemanot, mīlestības egoistiskā daļa sāk iegūt aizvien lielāku nozīmību un kādā brīdī sāk dominēt, attiecībām draud briesmas. Tā ir bīstama lieta, ja cilvēku, kuru mīlam, sākam saredzēt tikai kā līdzekli savu vēlmju un vajadzību apmierināšanai. Pie tam, mēs savu egoismu varam saukt par mīlestību, kā tas bieži arī notiek. Attiecībās mēs darām daudzas lietas, kurām ir graujoša iedarbība. Minēšu tikai vienu. Tā ir nevērība, paviršība attiecībās. Apzināti vai neapzināti tā nodod otram cilvēkam vēstījumu, ka viņš/viņa nav pietiekami svarīgi, lai viņus pamanītu, viņos ieklausītos un sadzirdētu. Ja tas kādu laiku tā turpinās, mīlestība atdziest un tad tā var izbeigties. Tā mēs zaudējam cilvēkus, kurus mīlam (vai domājam, ka mīlam). Vai mēs protam mīlēt? Galu galā visas attiecības nogalina cilvēku egoisms.

 

/by

Laiks pāra attiecībām

Jebkurām attiecībām ir vajadzīgs laiks. Ja veltam laiku attiecībām, tās var pastāvēt, augt un attīstīties. Ja neveltām laiku attiecībām, tās nīkuļo un var izsīkt. Tā tas ir arī ar vīrieša un sievietes attiecībām. Attiecību sākumā mēs ilgojamies pēc otra cilvēka, atšķirtību uztveram kā ciešanas un diskomfortu, satikšanos un kopā būšanu kā prieku. Iemīlēšanās stadijā kopā būšana ir dabiska un spontāna vēlēšanās. Cilvēki daudz runā, sapņo un pavada laiku kopā. Viņi izsapņo savu kopīgo nākotni- ģimeni, laulību, bērnus, dzīvokli, mašīnu, u.c. Un ar laiku viņi to iegūst, bet pazaudē prieku par attiecībām. Visu pārņem ikdienas pienākumi un rutīna. Par kādu romantiku var runāt, ja cilvēki ir piekusuši no ikdienas pienākumiem?

Varat minēt, kura attiecību dimensija nonāk deficītā?- Pāra attiecības. Reizēm (bieži) cilvēki domā apmēram tā, tad, kad visi darbi un pienākumi tiks padarīti, paliks pāri laiks arī pāra attiecībām. Tā nav taisnība. Nekas pāri nepaliek. Ja cilvēki neatrod laiku pāra attiecībām, ar laiku veidojas atsvešināšanās. Strīdu un konfliktu biežums (dažkārt arī pilnīgs to trūkums) var liecināt, ka partnera attiecības nav saprastas un apmierinātas. Rūpes par kopīgiem bērniem vai kopīgu saimniecību var radīt ilūziju par būšanu kopā. Raugoties kvantitatīvi, iespējams, ka cilvēki daudz laika pavada kopā, drīzāk gan blakus. Īstais kopā būšanas rādītājs ir sarunu esamība vai to neesamība, tēmu izvēle un sarunas dziļums.

Es piedāvāju citu pieeju. Tām lietām, kuras mēs uzskatām par svarīgām, mēs rezervējam laiku. Tās var būt dažas stundas nedēļā, kurās vīrietis un sieviete pavada kopā, ārpus savas ikdienas vides. Mums no jauna jāatklāj prieks par būšanu kopā. Mums ir vajadzīgs laiks, kad mēs esam kopā divi vien un nekas mūs netraucē. Tā var būt pastaiga, izbraukums, kāda laba filma vai izrāde, kafijas vai tējas krūze. Lai ko mēs darītu, kopā būšanai ir jārada uzticēšanās, kas mūs ved tālāk pie kvalitatīvas sarunas, kur viens no svarīgākajiem tematiem ir tas, kā mēs jūtamies attiecībās.

 

/by

Mēs nepiederam viens otram

Runājot un domājot par attiecībām, mēs bieži lietojam piederības vietniekvārdus “mans” un “mana”. Mans/a draugs/dzene, mans/a vīrietis/sieviete, mans/a vīrs, sieva, mani bērni. “Mans” un “mana” ir piederības vietniekvārdi, kurus lietojam, runājot arī par materiālo lietu piederību.

Protams, tas laikam ir jau filosofisks jautājums, vai lietas mums pieder un kādā nozīmē. Vai cilvēks šajā dzīvē ir lietu īpašnieks vai turētājs? Par to varam padomāt brīvajā laikā.

Bet, tas, ka lietojam vienu un to pašu vārdu, gan runājot par materiālām lietām, gan arī par attiecībām, neapzināti var veicināt un arī veicina aplamu priekšstatu par to, ka cilvēki un attiecības mums “pieder” tādā pašā nozīmē kā “mans telefons”, “mana soma” vai kas cits. Tie ir mūsu cilvēki un tās ir mūsu attiecības, tās mums pieder, bet ne kā lietas, kuras noliekam, aizmirstam, un pēc kāda laika, kad esam atcerējušies, paņemam tur, kur atstājām. Attiecības nav lieta, attiecības ir process. Attiecības ir dāvana, cilvēki mums ir uzdāvināti, uzticēti. To var attiecināt kā uz draudzību, tā arī uz pāra attiecībām. Tā ir mūsu atbildība, mīlēt un rūpēties par cilvēkiem, kas mums uzticēti. Mēs nepiederam viens otram, mēs nevaram viens otru paturēt, pat arī ja gribētu. Mēs esam kopā brīvprātīgi. Mēs esam kopā, jo mēs vēlamies būt kopā. Jā, mēs uzņemamies saistības un atbildību, ievērojam rakstītus un nerakstītus likumus. Un lai mēs varētu būt un palikt kopā, katram ir jāīsteno sava atbildība.

/by

“Tu darīsi mani laimīgu!”

Iespējams, ka ir dzirdēts apmēram šāds apgalvojums: “Es satikšu savu īsto cilvēku un viņš mani darīs laimīgu!”. Ne vienmēr cilvēki tā saka, bet bieži tā domā. Šāds uzskats ir pārmērīgi idealizēts un neizbēgami novedīs pie vilšanās un laulības/attiecību krīzes.

Īstais cilvēks. Vai ir kāds veids, kā to noteikt, izņemot emocijas, “īsto sajūtu”, “klikšķi”? “I`m falling in love. This time I know it`s for real!”* (Fredijs) Daudz pārdomu un jautājumu. “Īstais cilvēks mani darīs laimīgu!” Ja nedarīja, tātad nebija īstais cilvēks? Ja viņš/viņa būtu īstais cilvēks, tad viņš/viņa gan zinātu, ka es vēlos… Vai tad īstais cilvēks ir Dievs tas Kungs, kas spēj lasīt cilvēku sirdis kā grāmatu, un izzināt manas dvēseles apslēptākās vēlmes, vajadzības un tās apmierināt? Attiecības mani noteikti bagātinās un aplaimos, bet ir lietas, ko attiecības neatrisinās. Ja cilvēks kaut kādu iemeslu dēļ nejūtas laimīgs tagad, tad šāda veida cerības uzlikšana otram cilvēkam un laulībai ir netaisnīga. Ja cilvēks ir nelaimīgs, nomākts, varbūt pat depresijā, attiecības/laulība nebūs īstās zāles. Man šķiet, ka ir svarīgi, lai cilvēki, kas veido attiecības vai gatavojas laulībai, iegūst pēc iespējas “tīrāku” motivāciju. Proti, pēc iespējas “tīru” no neapzinātiem blakus motīviem, kā, piemēram, vēlēšanos celt savu pašapziņu vai statusu, nespēju organizēt savu dzīvi, nespēju izrauties no atkarības attiecībām ar vecākiem, atriebību trešajam vai vēlēšanos kādam kaut ko demonstrēt, u.c.

Otrs cilvēks nav Dievs, viņš/viņa nevar Tevi darīt laimīgu. Jeb pareizāk: viņš/viņa var censties Tevi darīt laimīgu vai var Tevi darīt laimīgu tikai daļēji. Otram cilvēkam tā būs neiespējamā misija- darīt Tevi laimīgu, ja Tu pats neproti būt laimīgs vai proti tikai daļēji. Kļūda ir tajā aspektā, ka visa atbildība par manu laimi tiek uzlikta otram cilvēkam. Laime attiecībās ir kopīga atbildība. Mēs mīlam viens otru un vēlamies būt kopā. Mēs vēlamies labāk viens otru iepazīt un labāk rūpēties viens par otra vajadzībām! Jo vairāk to iemācīsimies, jo laimīgāki attiecībās būsim!

Un kurš jūsu attiecībās ir atbildīgs par kopīgo laimīgumu, viens, otrs, vai abi?

 

*- Esmu iemīlējies. Šoreiz zinu, tas ir pa īstam!

 

 

/by

Kad apmeklēt pāra konsultāciju?

Labs jautājums. Šobrīd ir labi, tātad nevajag. Vēl nav tik slikti, pagaidīsim, kad būs sliktāk, tad iesim. Gribējām jau iet, bet tagad jau atkal viss? ir labi.

Nav noslēpums, ka lielākā daļa pāru, kas pieņem lēmumu, meklēt palīdzību, dara to novēloti. Ir gadījies dzirdēt, ka kāds no pāra konsultācijas laikā saka apmēram tā: “Mums te vajadzēja būt pirms pusgada vai gada!” Un tā ir taisnība! Cilvēki ir atļāvušies rīkoties egoistiski, izrādīt viens otram savu raksturu (daudzas problēmas rodas no tā, ka otru cilvēku uzskatām par savu īpašumu), demonstrēt savu necieņu un nerēķināšanos. Cilvēki ir pieļāvuši kļūdas, bet tās nav labojuši. Turpinājuši izlikties, ka viss ir kārtībā.

Kad un kurā brīdī pārim ir jāmeklē profesionāla palīdzība? – Viens universāls rādītājs ir cilvēku spēja komunicēt par savām attiecībām. Ja cilvēki vēlās būt kopā, viņiem ir jāiemācās vienam ar otru runāt, arī par sarežģītiem attiecību jautājumiem. Ja cilvēki neprot vai nespēj komunicēt, viņiem ir vajadzīga palīdzība.

Šeit vēlos pieminēt vēl vienu aspektu, pazīmi, kas varētu liecināt, ka pāra attiecībās pastāv nopietnas un neatrisinātas problēmas. Iespējams, ka viss ir kārtībā, dzīve rit savu gaitu un tomēr kaut kas nav. Attiecībās ienāk vieglas, gandrīz nepamanāmas neapmierinātības noskaņas. Cilvēks sāk fantazēt par šķiršanos un attiecību izbeigšanu. Doma var nebūt skaidra un pabeigta. Piemēram, cilvēks nedomā par šķiršanos, bet fantazē par to, cik labi bija toreiz, kad viņš/a bija viens, kad viņu nenomocīja attiecību slogs. Atkārtotas fantāzijas par šķiršanos ir rādītājs, ka cilvēka vajadzības attiecībās nav saprastas un apmierinātas, ka viņš/a attiecībās nejūtas laimīgs. Vēl ir laiks. Ja tas tā turpināsies, fantāzijas pārtaps par ieceri, iecere par apņemšanos, apņemšanās par rīcības plānu. Un tad, kad ir rīcības plāns, tas iezīmē attiecību beigas.

Laiks visu atklās. Cik apmierināts Tu esi ar savām attiecībām?

/0 Comments/by

Ieteikums pāriem

“Elpot vienā ritmā”- tā, manuprāt, būtu laba metafora pāra attiecībām.

Laiks- svarīga dimensija. Laiks ģimenei, attiecībām. Laiks mums un laiks sev. Aiz tā stāv vēl grūtāks uzdevums- sinhronizēt savas vajadzības, saprast un apzināties savas vajadzības un cerības, iemācīties par to runāt, iemācīties pieņemt lēmums par kopīgo laiku.

Viens no lielākajiem izaicinājumiem ir sinhronizēt dzīves ritmus. Katram no mums ir savs dzīves ritms. Savs veids un ātrums, kā mēs lietas darām. Vīrietis un sieviete ir atšķirīgi un līdzīgi. Par to, kā abiem dzimumiem sadzīvot, un, atrast kopīgu valodu, vēl tiks sarakstītas daudzas grāmatas.

Visiem ir zināms tas pats vecais stāsts par pūcēm un cīruļiem. Vienam agrāk nāk miegs un viņš/a no rīta ātrāk ceļas (cīrulis). Otram miegs nenāk (pūce), viņam/ai no rīta ir grūtāk piecelties. Ko lai dara, ja vienam nāk miegs, bet otram  nenāk? Mēs katrs dzīvojam ar savu dzīves ritmu. Nav divu vienādu cilvēku, kas var vienādi labi justies vienā un tajā pašā dzīves situācijā. Viens jūtas labi, otrs nē. Viens ir saguris, otrs atpūties. Vienam kaut ko gribas, citam neko negribas. Šķiet, ka atbilde ir viena- tas ir tādēļ, ka mēs katrs dzīvojam pēc sava ritma. Iespējams, ka nekāds liels ļaunums arī necelsies, ja viss paliks tā, kā ir bijis līdz šim. Un tomēr. Var gadīties, ka ikdienas pienākumos cilvēki pat nepamana, ka ir sākuši atsvešināties. Un sarunas, ja tādas ir, ir par visu ko citu, tikai ne par viņiem pašiem un viņu attiecībām.

Ja gribam, varam paraudzīties uz savu dzīves ritmu arī kā uz ieradumu, ko esam apguvuši ilgākā laika posmā. Mēs izkārtojam savu dzīvi tā, kā mums ir ērtāk. Elektrības izgudrošana ir nojaukusi dabas ritmus, saskaņā ar kuriem, cilvēkam ir jābūt nomodā, kad ir gaišs, un jāguļ tad, kad ir tumšs.

Un tagad ieteikums. Vienkāršs. Cik iespējams, sakārtot lietas tā, lai abi var iet pie miera un arī celties vienā laikā. Kopā apsēsties pie brokastu un vakariņu galda. Nesolu tūlītējus rezultātus, bet ilgtermiņā tam noteikti būs pozitīvs iespaids.

 

 

 

/0 Comments/by

Attiecību krīze

     Vārds “krīze” ir cēlies no grieķu valodas. Tam plašs nozīmju spektrs, kas galvenokārt nozīmē lietu izšķiršanu, izlemšanu, izspriešanu. Latviešu valodā vārdam “krīze” ir atšķirīgs definējums, tas ir nozīmīgs brīdis, pagrieziena punkts, kas notikumu attīstību var iespaidot uz labu vai ļaunu.

Ja domājam par attiecībām vispār (sabiedrībā, darba kolektīvā, ģimenē), un šajā gadījumā par pāra attiecībām, tad “krīze” ir brīdis vai periods attiecībās, kad cilvēki sastopas ar ārējās vides (un ne tikai) ierosinātiem izaicinājumiem. Izaicinājumi prasa, lai starp vīrieti un sievieti notiktu komunikācija, kuras rezultātā tiktu pieņemti atbilstoši lēmumi. Ikviens pāris sastopas ar “augšanas” grūtībām, bet tādēļ vien nebūtu pareizi katras grūtības saukt par krīzi. Krīze iestājas tad, kad nav risinājuma ilgāku laiku. Ja risinājuma nav,  krīze var padziļināties. Lai krīzi risinātu, abiem jāizdara piepūle- vispirms ir jāsaprot, kas tā par krīzi, un pēc tam jāspēj rast abām pusēm pieņemams risinājums.

Problēma var rasties, ja pāris nespēj saprast krīzes cēloņus un tos definēt, vai arī katrs to saredz pilnīgi atšķirīgi, tātad, nav kopsaucēja. Cita problēma, cilvēki saprot, bet kaut kādu iemeslu dēļ nav spējīgi par to komunicēt. Šajā gadījumā laiks strādā pret viņiem. Jo ilgāk cilvēki atsakās redzēt problēmu, jo nopietnāka tā kļūst.

Pastāv uzskats, ka krīzes rodas 5-7 gadu ciklā. Daļēji tam varētu piekrist, jo indivīds un arī pāris savā attīstībā iziet cauri noteiktiem dzīves posmiem, kur katrā no tiem ir jāatrisina savi attīstības uzdevumi. No otras puses, tā ir vienkāršota pieeja. Krīzes nerodas reizi 5-7 gados. Drīzāk 5-7 gadi ir pietiekami ilgs laika periods attiecībās, kurā attiecību pozitīvā vai negatīvā dinamika ir pamanāma. Jautājums par cēloņiem paliek atvērts. Krīze nerodas, viņa kļūst pamanāma. Reizēm mūsu nemitīgā aizņemtība un skrējiens ir labs aizbildinājums, lai neredzētu, kas notiek ar attiecībām.

Attiecībām nepieciešama attīstība. Attiecības nevar ilgstoši stagnēt. Vai nu tās attīstās uz priekšu un uz augšu, vai atpakaļ un uz leju. Krīzes nav tikai attiecību drauds, tās ir izaugsmes iespējas. Atrisinātas krīzes uzlabo pāra attiecību kompetences, satuvina. Neatrisinātas atsvešina.

 

Ieteikumi- Vispirms ir jāsaprot, kas tā ir par krīzi, un kas to ir izraisījis. Tad par to ir jārunā. Jāmācās uzklausīt otras puses viedokli, nepārtraucot. Jāmēģina saprast otru, arī ja pats tā nedomāju. Jāsaglabā miers un savstarpēja cieņa. Jāspēj atzīt savas kļūdas un lūgt piedošanu. Jāsaprot, kas ir mana, kas otra atbildība. Kopīgi jāģenerē iespējamie risinājumi. Vēlamais risinājuma veids ir konsenss- vienošanās. Ja kaut kādu iemeslu dēļ komunikācija ir apgrūtināta, jāmeklē speciālista konsultācija.

/0 Comments/by

Šķiršanās – laikmeta zīme

Mēs dzīvojam laikmetā, kad cilvēki viegli saiet kopā un viegli šķiras. Daudzas attiecības tiek uzsāktas jau ar domu- nepatiks, izšķiršos. Tātad, faktiski, kā pagaidu attiecības. Tā veidojas apburtais loks, kas veicina visa veida šķiršanos, arī laulības šķiršanu. Jo vieglāk, vieglprātīgāk uztveram šķiršanos (laulības šķiršanu), jo vieglāk pieejam jautājumam par partnera izvēli. Jo vieglāk risinām partnera izvēles jautājumus, jo lielāka varbūtība, ka satiksim nepareizo cilvēku un nonāksim pie šķiršanās.

 

Te nu būtu jārisina morālas dabas jautājums: cik tas ir godīgi pret sevi un otru, veidot pagaidu attiecības ar cilvēku, ar kuru negribam saistīt savu dzīvi?

/0 Comments/by

Mīlestība, kas „norauj jumtu”

Kas ir mīlestība? Šis jautājums nodarbina daudzus prātus. Jo vairāk par šo tematu domāju, jo vairāk saprotu, ka šajā jautājumā daudzās galvās (arī manējā) ir „ķīselis” vai „biezputra”, īpaši, ja runa ir par vīrieša un sievietes attiecībām. Mēs domājam un runājam par mīlestību, bet katrs ar to saprotam (ja saprotam?) kaut ko savu. Šoreiz, par mīlestību, kas „norauj jumtu”.

Šāda mīlestība pārņem visu personību, līdzinās īslaicīgam vai ilglaicīgam prāta aptumsumam. Ne velti salīdzinājums, ka tā „norauj jumtu”. Tas atgādina TV ziņu raidījumus, kuros tiek dokumentētas postošu vētru sekas- izgāzti koki, sasistas mašīnas, ievainoti vai bojā gājuši cilvēki, sarauti elektrības vadi, izpostīti mājokļi, norauti un aiznesti jumti. Mīlestība, kas „norauj jumtu” ir kā vētra, kas pārtraucas pāri 2 cilvēkiem. Reti kurai no iesaistītajām pusēm šāda mīlestība ir beigusies labi. Visdrīzāk tā beigusies ar smagiem dvēseles ievainojumiem, kuri kļūst par nopietnu šķērsli turpmāku attiecību veidošanā.

Temats, kas mani nodarbina ir šāds: vai īsta mīlestība ir tik postoša? Domāju, ka mīlestība neposta, tā dziedē. Pieredze, kas noteikti daudziem no mums ir, proti, ka mīloša attieksme un attiecības mūs dziedē.

Negribētos pretstatīt mīlestību un kaisli, tomēr šajā gadījumā tas ir jādara. Ir cilvēki, kas vēlas mīlestību, bet dabū pliku seksu. Seksuālās attiecības var kļūt par valodu, kurā runā divi mīloši cilvēki. Bet var arī nekļūt. Mīlestība var būt maiga un arī kaislīga, bet kaisle nevar būt mīloša. Kaisle ir akla. Kaisle ir brutāla. Mīlestība vēlas dot, kaisle vēlas ņemt. Abas šīs tendences mājo mūsos. Kura ņems virsroku?

/0 Comments/by