Mēs nepiederam viens otram

Runājot un domājot par attiecībām, mēs bieži lietojam piederības vietniekvārdus “mans” un “mana”. Mans/a draugs/dzene, mans/a vīrietis/sieviete, mans/a vīrs, sieva, mani bērni. “Mans” un “mana” ir piederības vietniekvārdi, kurus lietojam, runājot arī par materiālo lietu piederību.

Protams, tas laikam ir jau filosofisks jautājums, vai lietas mums pieder un kādā nozīmē. Vai cilvēks šajā dzīvē ir lietu īpašnieks vai turētājs? Par to varam padomāt brīvajā laikā.

Bet, tas, ka lietojam vienu un to pašu vārdu, gan runājot par materiālām lietām, gan arī par attiecībām, neapzināti var veicināt un arī veicina aplamu priekšstatu par to, ka cilvēki un attiecības mums “pieder” tādā pašā nozīmē kā “mans telefons”, “mana soma” vai kas cits. Tie ir mūsu cilvēki un tās ir mūsu attiecības, tās mums pieder, bet ne kā lietas, kuras noliekam, aizmirstam, un pēc kāda laika, kad esam atcerējušies, paņemam tur, kur atstājām. Attiecības nav lieta, attiecības ir process. Attiecības ir dāvana, cilvēki mums ir uzdāvināti, uzticēti. To var attiecināt kā uz draudzību, tā arī uz pāra attiecībām. Tā ir mūsu atbildība, mīlēt un rūpēties par cilvēkiem, kas mums uzticēti. Mēs nepiederam viens otram, mēs nevaram viens otru paturēt, pat arī ja gribētu. Mēs esam kopā brīvprātīgi. Mēs esam kopā, jo mēs vēlamies būt kopā. Jā, mēs uzņemamies saistības un atbildību, ievērojam rakstītus un nerakstītus likumus. Un lai mēs varētu būt un palikt kopā, katram ir jāīsteno sava atbildība.

“Tu darīsi mani laimīgu!”

Iespējams, ka ir dzirdēts apmēram šāds apgalvojums: “Es satikšu savu īsto cilvēku un viņš mani darīs laimīgu!”. Ne vienmēr cilvēki tā saka, bet bieži tā domā. Šāds uzskats ir pārmērīgi idealizēts un neizbēgami novedīs pie vilšanās un laulības/attiecību krīzes.

Īstais cilvēks. Vai ir kāds veids, kā to noteikt, izņemot emocijas, “īsto sajūtu”, “klikšķi”? “I`m falling in love. This time I know it`s for real!”* (Fredijs) Daudz pārdomu un jautājumu. “Īstais cilvēks mani darīs laimīgu!” Ja nedarīja, tātad nebija īstais cilvēks? Ja viņš/viņa būtu īstais cilvēks, tad viņš/viņa gan zinātu, ka es vēlos… Vai tad īstais cilvēks ir Dievs tas Kungs, kas spēj lasīt cilvēku sirdis kā grāmatu, un izzināt manas dvēseles apslēptākās vēlmes, vajadzības un tās apmierināt? Attiecības mani noteikti bagātinās un aplaimos, bet ir lietas, ko attiecības neatrisinās. Ja cilvēks kaut kādu iemeslu dēļ nejūtas laimīgs tagad, tad šāda veida cerības uzlikšana otram cilvēkam un laulībai ir netaisnīga. Ja cilvēks ir nelaimīgs, nomākts, varbūt pat depresijā, attiecības/laulība nebūs īstās zāles. Man šķiet, ka ir svarīgi, lai cilvēki, kas veido attiecības vai gatavojas laulībai, iegūst pēc iespējas “tīrāku” motivāciju. Proti, pēc iespējas “tīru” no neapzinātiem blakus motīviem, kā, piemēram, vēlēšanos celt savu pašapziņu vai statusu, nespēju organizēt savu dzīvi, nespēju izrauties no atkarības attiecībām ar vecākiem, atriebību trešajam vai vēlēšanos kādam kaut ko demonstrēt, u.c.

Otrs cilvēks nav Dievs, viņš/viņa nevar Tevi darīt laimīgu. Jeb pareizāk: viņš/viņa var censties Tevi darīt laimīgu vai var Tevi darīt laimīgu tikai daļēji. Otram cilvēkam tā būs neiespējamā misija- darīt Tevi laimīgu, ja Tu pats neproti būt laimīgs vai proti tikai daļēji. Kļūda ir tajā aspektā, ka visa atbildība par manu laimi tiek uzlikta otram cilvēkam. Laime attiecībās ir kopīga atbildība. Mēs mīlam viens otru un vēlamies būt kopā. Mēs vēlamies labāk viens otru iepazīt un labāk rūpēties viens par otra vajadzībām! Jo vairāk to iemācīsimies, jo laimīgāki attiecībās būsim!

Un kurš jūsu attiecībās ir atbildīgs par kopīgo laimīgumu, viens, otrs, vai abi?

 

*- Esmu iemīlējies. Šoreiz zinu, tas ir pa īstam!

 

 

Kad apmeklēt pāra konsultāciju?

Labs jautājums. Šobrīd ir labi, tātad nevajag. Vēl nav tik slikti, pagaidīsim, kad būs sliktāk, tad iesim. Gribējām jau iet, bet tagad jau atkal viss? ir labi.

Nav noslēpums, ka lielākā daļa pāru, kas pieņem lēmumu, meklēt palīdzību, dara to novēloti. Ir gadījies dzirdēt, ka kāds no pāra konsultācijas laikā saka apmēram tā: “Mums te vajadzēja būt pirms pusgada vai gada!” Un tā ir taisnība! Cilvēki ir atļāvušies rīkoties egoistiski, izrādīt viens otram savu raksturu (daudzas problēmas rodas no tā, ka otru cilvēku uzskatām par savu īpašumu), demonstrēt savu necieņu un nerēķināšanos. Cilvēki ir pieļāvuši kļūdas, bet tās nav labojuši. Turpinājuši izlikties, ka viss ir kārtībā.

Kad un kurā brīdī pārim ir jāmeklē profesionāla palīdzība? – Viens universāls rādītājs ir cilvēku spēja komunicēt par savām attiecībām. Ja cilvēki vēlās būt kopā, viņiem ir jāiemācās vienam ar otru runāt, arī par sarežģītiem attiecību jautājumiem. Ja cilvēki neprot vai nespēj komunicēt, viņiem ir vajadzīga palīdzība.

Šeit vēlos pieminēt vēl vienu aspektu, pazīmi, kas varētu liecināt, ka pāra attiecībās pastāv nopietnas un neatrisinātas problēmas. Iespējams, ka viss ir kārtībā, dzīve rit savu gaitu un tomēr kaut kas nav. Attiecībās ienāk vieglas, gandrīz nepamanāmas neapmierinātības noskaņas. Cilvēks sāk fantazēt par šķiršanos un attiecību izbeigšanu. Doma var nebūt skaidra un pabeigta. Piemēram, cilvēks nedomā par šķiršanos, bet fantazē par to, cik labi bija toreiz, kad viņš/a bija viens, kad viņu nenomocīja attiecību slogs. Atkārtotas fantāzijas par šķiršanos ir rādītājs, ka cilvēka vajadzības attiecībās nav saprastas un apmierinātas, ka viņš/a attiecībās nejūtas laimīgs. Vēl ir laiks. Ja tas tā turpināsies, fantāzijas pārtaps par ieceri, iecere par apņemšanos, apņemšanās par rīcības plānu. Un tad, kad ir rīcības plāns, tas iezīmē attiecību beigas.

Laiks visu atklās. Cik apmierināts Tu esi ar savām attiecībām?

Ieteikums pāriem

“Elpot vienā ritmā”- tā, manuprāt, būtu laba metafora pāra attiecībām.

Laiks- svarīga dimensija. Laiks ģimenei, attiecībām. Laiks mums un laiks sev. Aiz tā stāv vēl grūtāks uzdevums- sinhronizēt savas vajadzības, saprast un apzināties savas vajadzības un cerības, iemācīties par to runāt, iemācīties pieņemt lēmums par kopīgo laiku.

Viens no lielākajiem izaicinājumiem ir sinhronizēt dzīves ritmus. Katram no mums ir savs dzīves ritms. Savs veids un ātrums, kā mēs lietas darām. Vīrietis un sieviete ir atšķirīgi un līdzīgi. Par to, kā abiem dzimumiem sadzīvot, un, atrast kopīgu valodu, vēl tiks sarakstītas daudzas grāmatas.

Visiem ir zināms tas pats vecais stāsts par pūcēm un cīruļiem. Vienam agrāk nāk miegs un viņš/a no rīta ātrāk ceļas (cīrulis). Otram miegs nenāk (pūce), viņam/ai no rīta ir grūtāk piecelties. Ko lai dara, ja vienam nāk miegs, bet otram  nenāk? Mēs katrs dzīvojam ar savu dzīves ritmu. Nav divu vienādu cilvēku, kas var vienādi labi justies vienā un tajā pašā dzīves situācijā. Viens jūtas labi, otrs nē. Viens ir saguris, otrs atpūties. Vienam kaut ko gribas, citam neko negribas. Šķiet, ka atbilde ir viena- tas ir tādēļ, ka mēs katrs dzīvojam pēc sava ritma. Iespējams, ka nekāds liels ļaunums arī necelsies, ja viss paliks tā, kā ir bijis līdz šim. Un tomēr. Var gadīties, ka ikdienas pienākumos cilvēki pat nepamana, ka ir sākuši atsvešināties. Un sarunas, ja tādas ir, ir par visu ko citu, tikai ne par viņiem pašiem un viņu attiecībām.

Ja gribam, varam paraudzīties uz savu dzīves ritmu arī kā uz ieradumu, ko esam apguvuši ilgākā laika posmā. Mēs izkārtojam savu dzīvi tā, kā mums ir ērtāk. Elektrības izgudrošana ir nojaukusi dabas ritmus, saskaņā ar kuriem, cilvēkam ir jābūt nomodā, kad ir gaišs, un jāguļ tad, kad ir tumšs.

Un tagad ieteikums. Vienkāršs. Cik iespējams, sakārtot lietas tā, lai abi var iet pie miera un arī celties vienā laikā. Kopā apsēsties pie brokastu un vakariņu galda. Nesolu tūlītējus rezultātus, bet ilgtermiņā tam noteikti būs pozitīvs iespaids.

 

 

 

Attiecību krīze

     Vārds “krīze” ir cēlies no grieķu valodas. Tam plašs nozīmju spektrs, kas galvenokārt nozīmē lietu izšķiršanu, izlemšanu, izspriešanu. Latviešu valodā vārdam “krīze” ir atšķirīgs definējums, tas ir nozīmīgs brīdis, pagrieziena punkts, kas notikumu attīstību var iespaidot uz labu vai ļaunu.

Ja domājam par attiecībām vispār (sabiedrībā, darba kolektīvā, ģimenē), un šajā gadījumā par pāra attiecībām, tad “krīze” ir brīdis vai periods attiecībās, kad cilvēki sastopas ar ārējās vides (un ne tikai) ierosinātiem izaicinājumiem. Izaicinājumi prasa, lai starp vīrieti un sievieti notiktu komunikācija, kuras rezultātā tiktu pieņemti atbilstoši lēmumi. Ikviens pāris sastopas ar “augšanas” grūtībām, bet tādēļ vien nebūtu pareizi katras grūtības saukt par krīzi. Krīze iestājas tad, kad nav risinājuma ilgāku laiku. Ja risinājuma nav,  krīze var padziļināties. Lai krīzi risinātu, abiem jāizdara piepūle- vispirms ir jāsaprot, kas tā par krīzi, un pēc tam jāspēj rast abām pusēm pieņemams risinājums.

Problēma var rasties, ja pāris nespēj saprast krīzes cēloņus un tos definēt, vai arī katrs to saredz pilnīgi atšķirīgi, tātad, nav kopsaucēja. Cita problēma, cilvēki saprot, bet kaut kādu iemeslu dēļ nav spējīgi par to komunicēt. Šajā gadījumā laiks strādā pret viņiem. Jo ilgāk cilvēki atsakās redzēt problēmu, jo nopietnāka tā kļūst.

Pastāv uzskats, ka krīzes rodas 5-7 gadu ciklā. Daļēji tam varētu piekrist, jo indivīds un arī pāris savā attīstībā iziet cauri noteiktiem dzīves posmiem, kur katrā no tiem ir jāatrisina savi attīstības uzdevumi. No otras puses, tā ir vienkāršota pieeja. Krīzes nerodas reizi 5-7 gados. Drīzāk 5-7 gadi ir pietiekami ilgs laika periods attiecībās, kurā attiecību pozitīvā vai negatīvā dinamika ir pamanāma. Jautājums par cēloņiem paliek atvērts. Krīze nerodas, viņa kļūst pamanāma. Reizēm mūsu nemitīgā aizņemtība un skrējiens ir labs aizbildinājums, lai neredzētu, kas notiek ar attiecībām.

Attiecībām nepieciešama attīstība. Attiecības nevar ilgstoši stagnēt. Vai nu tās attīstās uz priekšu un uz augšu, vai atpakaļ un uz leju. Krīzes nav tikai attiecību drauds, tās ir izaugsmes iespējas. Atrisinātas krīzes uzlabo pāra attiecību kompetences, satuvina. Neatrisinātas atsvešina.

 

Ieteikumi- Vispirms ir jāsaprot, kas tā ir par krīzi, un kas to ir izraisījis. Tad par to ir jārunā. Jāmācās uzklausīt otras puses viedokli, nepārtraucot. Jāmēģina saprast otru, arī ja pats tā nedomāju. Jāsaglabā miers un savstarpēja cieņa. Jāspēj atzīt savas kļūdas un lūgt piedošanu. Jāsaprot, kas ir mana, kas otra atbildība. Kopīgi jāģenerē iespējamie risinājumi. Vēlamais risinājuma veids ir konsenss- vienošanās. Ja kaut kādu iemeslu dēļ komunikācija ir apgrūtināta, jāmeklē speciālista konsultācija.

Šķiršanās – laikmeta zīme

Mēs dzīvojam laikmetā, kad cilvēki viegli saiet kopā un viegli šķiras. Daudzas attiecības tiek uzsāktas jau ar domu- nepatiks, izšķiršos. Tātad, faktiski, kā pagaidu attiecības. Tā veidojas apburtais loks, kas veicina visa veida šķiršanos, arī laulības šķiršanu. Jo vieglāk, vieglprātīgāk uztveram šķiršanos (laulības šķiršanu), jo vieglāk pieejam jautājumam par partnera izvēli. Jo vieglāk risinām partnera izvēles jautājumus, jo lielāka varbūtība, ka satiksim nepareizo cilvēku un nonāksim pie šķiršanās.

 

Te nu būtu jārisina morālas dabas jautājums: cik tas ir godīgi pret sevi un otru, veidot pagaidu attiecības ar cilvēku, ar kuru negribam saistīt savu dzīvi?

Mīlestība, kas „norauj jumtu”

Kas ir mīlestība? Šis jautājums nodarbina daudzus prātus. Jo vairāk par šo tematu domāju, jo vairāk saprotu, ka šajā jautājumā daudzās galvās (arī manējā) ir „ķīselis” vai „biezputra”, īpaši, ja runa ir par vīrieša un sievietes attiecībām. Mēs domājam un runājam par mīlestību, bet katrs ar to saprotam (ja saprotam?) kaut ko savu. Šoreiz, par mīlestību, kas „norauj jumtu”.

Šāda mīlestība pārņem visu personību, līdzinās īslaicīgam vai ilglaicīgam prāta aptumsumam. Ne velti salīdzinājums, ka tā „norauj jumtu”. Tas atgādina TV ziņu raidījumus, kuros tiek dokumentētas postošu vētru sekas- izgāzti koki, sasistas mašīnas, ievainoti vai bojā gājuši cilvēki, sarauti elektrības vadi, izpostīti mājokļi, norauti un aiznesti jumti. Mīlestība, kas „norauj jumtu” ir kā vētra, kas pārtraucas pāri 2 cilvēkiem. Reti kurai no iesaistītajām pusēm šāda mīlestība ir beigusies labi. Visdrīzāk tā beigusies ar smagiem dvēseles ievainojumiem, kuri kļūst par nopietnu šķērsli turpmāku attiecību veidošanā.

Temats, kas mani nodarbina ir šāds: vai īsta mīlestība ir tik postoša? Domāju, ka mīlestība neposta, tā dziedē. Pieredze, kas noteikti daudziem no mums ir, proti, ka mīloša attieksme un attiecības mūs dziedē.

Negribētos pretstatīt mīlestību un kaisli, tomēr šajā gadījumā tas ir jādara. Ir cilvēki, kas vēlas mīlestību, bet dabū pliku seksu. Seksuālās attiecības var kļūt par valodu, kurā runā divi mīloši cilvēki. Bet var arī nekļūt. Mīlestība var būt maiga un arī kaislīga, bet kaisle nevar būt mīloša. Kaisle ir akla. Kaisle ir brutāla. Mīlestība vēlas dot, kaisle vēlas ņemt. Abas šīs tendences mājo mūsos. Kura ņems virsroku?

Nepabeigtās attiecības

Šajā ierakstā vēlos pievērsties vienam aspektam vīriešu un sieviešu attiecībās, par ko bieži ir nācies domāt.

Esmu ievērojis, ka cilvēki uzsāk jaunas attiecības tad, kad iepriekšējās vēl nav psiholoģiski beigušās. Iespējams, cilvēki viens otram ir paziņojuši, ka attiecības ir beigušās, bet ar to viss vēl nav beidzies. Atkarībā no tā, cik ilgas un cik nozīmīgas attiecības ir bijušas, ir jāseko „sērošanas” laikam. Ir vajadzīga pauze. Klusuma un pārdomu laiks, lai iekšēji atvadītos no otra cilvēka, atvadītos no nepiepildītām cerībām (dusmām) un sevi sakārtotu. Iespējams, ka daudziem šī doma liksies muļķīga. Kas tur ko sērot? Kas beidzies, tas beidzies. Jādzīvo tik tālāk! Nav retums, ka cilvēki pēc nozīmīgu attiecību beigšanas, tūdaļ metas jaunā mīlas dejā, nu jau ar citu cilvēku. „Viņi dejoja vienu vasaru…”

Ja attiecības ir bijušas nozīmīgas un ilgušas, teiksim, pusgadu (par ilglaicīgākām attiecībām nemaz nerunājot), tad līdzi tām iet arī zaudējuma sāpes un sēras. Līdzi tam nāk arī zināma dzīves mācība- jāizdara secinājumi par to, kāds bija kuras puses ieguldījums pie attiecību neizdošanās. Vēlēšanos pēc attiecību beigšanas tūdaļ mesties jaunās attiecībās, varētu skaidrot kā nevēlēšanos izjust sāpes par zaudējumu, sērot, kā vēlēšanos aizmirsties. Pirmkārt, tas nav godīgi pašam pret sevi, jo cilvēks ignorē pats savas emocijas un domas. Otrkārt, tas nav godīgi pret otru cilvēku. Tu esi ar viņu kopā, bet mēģini aizmirst iepriekšējo un domās ar viņu sarunājies. Ja cilvēks no vienām psiholoģiski nepabeigtām attiecībām ielec jaunās attiecībās, pieaug risks, ka viņš atkārtos iepriekšējo attiecību kļūdas. Var arī notikt kā sakāmvārdā, ka no vilka bēgot uzskrien lācim.

 

Attiecības ir ļoti svarīgs temats. Dzīve nav spēle bez noteikumiem. Cilvēki un viņu jūtas nav rotaļlietas. Jautājums par manu atbildību ir svarīgs. Kaut kas mums no dzīves ir jāmācās. Var jau soļot pa dzīvi, domājot, ka pie visām neveiksmēm ir vainīgs kāds cits, bet šāds apgalvojums ir tālu no patiesības.

Līdzsvars starp došanu un ņemšanu

Attiecības tiek dibinātas ar zināmām cerībām. Kaut kur dziļi katrā cilvēkā ir ielikta doma, ka ir vajadzīgs otrs cilvēks. Šoreiz par došanu un ņemšanu attiecībās, precīzāk- par līdzsvaru.
Lai attiecības varētu notikt un īstenoties, katram ir jādod savs ieguldījums. Attiecības ir “enerģijas apmaiņa”, abi cilvēki dod savu ieguldījumu attiecībās un sadzīves organizēšanā. Mēs parasti pieņemam kā pašsaprotamu, ka, ja jau vēlamies būt kopā, katrs arī dosim to labāko. Ne vienmēr tā ir. Ir tik daudz uzdevumu un pienākumu, kas prasa mūsu uzmanību, kā rezultātā, it kā negribot, kļūstam attiecībās pavirši. Nemanot piezogas attiecību krīze. Viens no krīzes skaidrojumiem ir līdzsvara zudums starp došanu un ņemšanu- vienam no pāra vai pat abiem šķiet, ka viņš/a iegulda vairāk nekā saņem vai ka viņa ieguldījums nav pienācīgi novērtēts. Lai cik nesavtīga būtu mīlestība, vienu lietu tā vēlas vienmēr- pretmīlestību. Ja kāds apgalvo, ka “ir svarīgi dot un neko negaidī pretī”, tad tā ir sevis mānīšana. Nemanot var piezagties neapmierinātība. Ja atdodam vairāk nekā saņemam, ar laiku iztukšojamies. Prātā var ienākt doma, ka mani izmanto. Ja dodam mazāk nekā saņemam, faktiski otru izmantojam, ļaujam sevi mīlēt. Protams, nav iespējams ieguldījums 50/50. Kas ir vērtīgāk: nopelnīt naudu, sagatavot pusdienas, aizvest/paņemt bērnus no skolas, iztīrīt māju, … ?  Katrs ieguldījums ir nozīmīgs. Un tomēr, kaut kur mūsos sēž doma par taisnīgumu. Neapzināti notiek katras puses ieguldījuma aprēķināšana un salīdzināšana. Došanai un ņemšanai ir jābūt zināmā līdzsvarā. Protams, doma ir utopiska. Ilgstošs līdzsvara zudums var palielināt spriedzi un neapmierinātību attiecībās. Katram ir jāapzinās, ka viņam/ai ir jādod savs ieguldījums, lai attiecības varētu īstenoties. 

Vai iemīlēšanās ir mīlestība?

Mūsdienās uzskatām, ka neatņemama attiecību sastāvdaļa ir mīlestība. Mīlestība pat nav sastāvdaļa. Tas ir kaut kas vairāk. Varbūt, tā ir visa attiecību būtība – mīlēt un būt mīlētam. Ir cilvēki, kas uzskata, ka mīlestība ir vienīgais nosacījums attiecību nodibināšanai un vienīgais attaisnojums to saglabāšanai. Pārsteidzoši, ka, runājot par attiecībām starp vīrieti un sievieti, tik daudz domājam un runājam par mīlestību. Bet, kas ir mīlestība? Mīlestība ir liels un skaists vārds, kas ir ticis un tiek dažādi locīts, kādreiz pat laupot šim vārdam tā cildenumu un skaistumu. Šeit aprobežošos ar apgalvojumu, ka mīlestība ir kaut kas, ko vēlās visi cilvēki. Attiecības, kas balstās mīlestībā ir ideāls, kas dzīvo daudzu cilvēku galvās, ideāls pēc kura tiekties un ilgoties. Ir cilvēki, kas attiecībās neiespringst. Beigsies šīs, būs nākamās. ir citi, kas vēlas vienas attiecības, bet īstas un uz mūžu.

Nepretendēju šajā jautājumā pateikt un atklāt kaut ko jaunu, ko kāds jau nebūtu pateicis. Domāju, ja jau mīlestība ir tik svarīga, tad ir vērts veltīt laiku, lai saprastu, ko ar šo vārdu saprotam. Sākšu ar to, ka lielākā daļa cilvēku par mīlestību domā ļoti vienkāršā veidā. Mīlestība vai nu ir, vai viņas nav. Kā es to zinu? Es to jūtu. Es to sajūtu mīļotā cilvēka attieksmē, acu skatienā, runas veidā, pieskārienā. Tātad, mīlestība ir spēcīgs emocionāls pārdzīvojums, kas savas intensitātes ziņā atšķiras no citiem. Sirds sitas straujāk (paātrināta sirdsdarbība), atšķirtība no mīļotā cilvēka šķiet mokoša un neizturama. Dzīvei nav jēgas, ja līdzās nav mīļotā cilvēka; kā ir, šķiet pazīstami? Tā ir iemīlēšanās. Domājat, ka tā notiek tikai ar jauniešiem? Ir kādi cilvēki, kas domā, ja viņi kaut ko tādu ir piedzīvojuši, tad tā arī ir īstā mīlestība. Ja nē, tātad mīlestības nav bijis. Iemīlēšanās attiecībās ir skaists periods, bet vai iemīlēšanās ir mīlestība? Iemīlēšanās ir aizraušanās, kurā pārmērīgi liels akcents ir likts uz ārēju pievilcību, faktiski otru cilvēku nepazīstot. Iemīlēšanās var kļūt par soli ceļā uz mīlestību, bet var arī nekļūt. Iemīlēšanās ir spēcīgas, bet seklas un svārstīgas jūtas. Mīlestība ir dziļākas jūtas.