Laiks, ko katrs no vecākiem pavada ar katru no bērniem

Katram vecākam ir jāveido personisks kontakts ar savu bērnu (ja ir vairāki bērni, ar katru). Kādēļ? Vispirms jau tādēļ, ka kontakts nerodas pats no sevis. Tas ir jāveido, jāuztur. Ja ir vairāki bērni, tad kontakts apzināti ir jāveido ar katru no bērniem. Tik daudz ir dzirdēti stāsti par to, ka pieaugušais, būdams bērns, ir juties viens un nesaprasts, dziļā neizpratnē par attiecībām, kas valda ģimenē. Reizēm tad bērni domā, vai tā ir mana īstā ģimene? Varbūt esmu adoptēts? Lai tā nenotiktu, pieaugušajiem ir jāuzņemas atbildība par attiecību veidošanu ar bērniem. Pieaugušajiem ir vieglāk veidot attiecības ar bērniem, kuri māk paprasīt uzmanību. Mums nav jāuzņemas iniciatīva, tikai jāreaģē. Bērni paši nāk, viņi ir mīļi, pieglaužas, ieritinās klēpī. Mums ir svarīgi viņiem ļaut, neatgrūst. Bet ko lai dara bērni, kas to neprot? Ja ģimenē ir vairāki bērni, notiek cīņa par vecāku uzmanību. Šajā cīņā ir uzvarētāji un arī zaudētāji. Uzvarētāji ir tie bērni, kuri māk paprasīt uzmanību. Zaudētāji ir tie, kas neprot. Tie ir “klusie” jeb “nemanāmie bērni”. Viņi ilgojas pēc vecāku uzmanības, bet nezin, kā to iegūt. Pieaugušie dažkārt izdara kļūdainu secinājumu- ja jau bērns neizrāda un neprasa uzmanību, tātad viņam to nevajag. Tā nu gan nav taisnība! Vēl viena aplamība, ja bērns saņem vecāku uzmanību tikai tad, kad ir izdarījis kādas blēņas. Tas var pastiprināt bērna negatīvo uzvedību. Arī “spurainajiem” pusaudžiem un pat jauniešiem ir vajadzīga mūsu uzmanība un mīlestība, tikai jau citādākā veidā, kas respektē viņu alkas pēc neatkarības. Ir labi, ja mēs kā vecāki, apzinoties, cik bērniem ir svarīga mūsu uzmanība, labprātīgi dodam viņiem savu laiku. Laiku, kas pieder tikai viņiem, un ne ar vienu citu nav jādala.

 

Laiks ģimenei

Laiks, ko ģimenes locekļi pavada kopā. Šeit es nedomāju mājas darbu veikšanu. Tie ir svarīgi, bet citā kontekstā (p.: darba audzināšana, izpratne par to, ka ģimenes locekļi ir kopā ikdienas pienākumos un arī svētkos). Šeit es domāju laiku, ko vecāki apzināti velta kopā būšanai ar bērnu (bērniem). Ļoti izplatīts ir tas, ka vecāki kārto savas lietas un paņem bērnus līdzi. Tātad, fokuss ir pieaugušo darīšanas. Tas nav slikti. Arī tas ir laiks, kad varam būt kopā. Bet ir arī svarīgi, ka pieaugušie plāno laiku, kurā priekšplānā izvirzās bērna (bērnu) intereses un vajadzības. Tas noteikti vecākiem prasa laiku un izdomu, padomāt un paplānot, lai kopā būšana bērniem piedāvātu interesantas un vecumam atbilstošas aktivitātes. Tās var būt arī sarunas un spēles mājas vidē, bet, īpaši nozīmīgs ir laiks, ko vecāki ar bērnu (bērniem) pavada ārpus ierastās vides. Spontāns vai plānots ģimenes izbraukums vai pastaiga. Tas rada kopības  un piederības sajūtu. Bērniem patīk, ja ģimenes izbraukums ir saistīts ar garšīgu ēdienu (tas var būt pikniks brīvā dabā vai kafejnīcas apmeklējums). Tas palīdz mums atklāt un piedzīvot to, ka būšana kopā ir pozitīva un bagātinoša pieredze.

 

Laika skalas attiecību diagnostikā: Ievads

Savās pārdomās vairakkārt esmu atgriezies pie laika jautājuma. Laiks ir dažāds. Arī attiecībās ir ikdiena un rutīna, ir brīvdienas un svētki. Šajā sakarā atceros vienu domu, kas mani uzrunāja kādu laiku atpakaļ. Kāds mācītājs savai draudzei reiz esot sacījis tā: “Parādiet man, kā jūs tērējat savu naudu, un es pateikšu, kam jūs ticat!” Šo pašu domu var attiecināt arī uz laiku: “Pastāstiet man, kā jūs tērējat savu laiku, un es pateikšu, kas jums dzīvē ir svarīgs!” Mēs tērējam savu laiku dažādām lietām, tostarp, attiecībām. Attiecības prasa laiku. Ja veltām attiecībām laiku, tās dzīvo, aug un attīstās. Ja neveltām laiku, tās mirst. Ne uzreiz.

Piedāvāju 5 laika skalas. 4 attiecas uz laika izlietojumu ģimenes attiecībās, viena uz laika izlietojumu attiecībām ar cilvēkiem ārpus ģimenes. Skalas nav sakārtotas hierarhiskā secībā. Laika skalas, kuras izklāstīšu turpmākajās nedēļās , saredzu kā diagnostisku instrumentu, kas palīdz novērtēt šā brīža situāciju attiecībās, un ar lielu precizitāti prognozēt iespējamās problēmas nākotnē. Cik daudz laika mēs veltam attiecībām? Cik apzināti to darām?:

  1. Laiks ģimenei.
  2. Laiks, ko vecāki pavada ar katru no bērniem.
  3. Laiks pāra attiecībām.
  4. Laiks sev.
  5. Laiks attiecībām ar citiem cilvēkiem.

Kopā būšana kā pārbaudījums

Šobrīd daudz tiek runāts par to, kā šī ārkārtas situācija ir mainījusi mūsu dzīvi un ieradumus. Kas tad ir mainījies? Šoreiz par attiecību aspektu.

Jaunā situācija ir izjaukusi līdzsvaru, ierasto dzīves ritmu. Ierastais dzīves ritms rada stabilitāti un prognozējamību, ritma zaudējums nestabilitāti un apjukumu. Jebkuras pārmaiņas rada bailes un stresu. Bija laiks, kad es pamodos, nomazgājos, paēdu brokastis, iztīrīju zobus un devos uz darbu. Nostrādāju darba dienu, nācu mājās un par darbu aizmirsu (ja vien neesmu cilvēks, kam uzticēta atbildība par citiem cilvēkiem). Kad gāju uz darbu, “pārslēdzos” uz darba režīmu un nedomāju par mājām. Kad nācu mājās, “pārslēdzos” uz mājas režīmu un “atslēdzos” no darba. Tagad šī ierastā kārtība ir nobrukusi. Ir nojukusi robeža starp mājām un darbu, privāto un darba dzīvi. Šobrīd, cik vien tas ir iespējams, mēs “nesam darbu uz mājām”. Ja cilvēks strādā no mājām, viņam/ai (vecākiem un arī bērniem) pieminētie “slēdži” nedarbojas. Nav iespējams “pārslēgties” vai “atslēgties”. Nav vairs “šeit” un “tur”, “mājās” un “ārā”, “mājinieki”, “draugi” un “citi”. Ir tikai “šeit”, “mājinieki” un, protams, “pārtikas veikals”.

Šiem, t.s. “slēdžiem” ir arī liela nozīme attiecībās. Es piekūstu no attiecībām un mājas soļa, man ir iespēja doties uz darbu. Esmu pastrādājis, vēlos doties mājās, esmu noilgojies redzēt savus ģimenes locekļus. Normālos apstākļos kopā būšana ģimenes locekļiem ir darbadienas vakaros un nedēļas nogalē. Būšana kopā darba dienas vakaros ir vairāk funkcionāla- jāpabaro bērni, jāizmācās, jāsagatavojas rītdienai. Galvenais akcents par kopā būšanu bija uzlikts uz brīvdienām. Tagad kopā būšana nav svētki, tā ir ikdiena. Pie jaunā dzīves ritma, nav iespējas atpūsties vienam no otra, nav iespējas pabūt vienam un noilgoties.

Šādos apstākļos kopā būšana kļūst par pārbaudījumu un izaicinājumu. Cilvēki pavada viens ar otru vairāk laika nekā agrāk. Šajā situācijā tam ir arī piespiedu raksturs. Mēs neesam pieraduši pie tik intensīvas kopā būšanas un tik lielas attiecību intensitātes. Katrs atšķirīgā mērā spēj pieņemt jauno situāciju un tai pielāgoties. Stress ir visiem, kuram pirmajam neizturēs nervi? Klāt vēl nāk citi attiecību faktori: ir cilvēki, kas nemāk būt kopā; neprot veidot labas un ilgstošas attiecības; ir neatrisinātas attiecību problēmas; …

Ko lai dara? Šī ir ārkārtas situācija. Tā ir uz laiku. Ir vajadzīgs jauns rīcības plāns šim laikam. Tas rīcības plāns, kas darbojās normālos apstākļos, tagad nedarbojas. Indivīdam un ģimenēm ir nepieciešams (vēlams ģimenes konsīlijā) izstrādāt savu krīzes pārvarēšanas plānu.

Šajā laikā īpaši mums ir vajadzīga sapratne un atbalsts. Padomāsim par to, kā varam atbalstīt savus mīļos! Vēlme pēc atbalsta var viegli pārtapt pārmetumā un uzbrukumā, kas visu var padarīt vēl sarežģītāku. Viens no grūtākajiem uzdevumiem šajā laikā ir “nesačakarēt” attiecības un “nenodedzināt tiltus”. Ar to es domāju, nepieļaut lielas attiecību kļūdas, kuras pēc tam ir grūti vai neiespējami izlabot. Ir arī pozitīvais aspekts. Krīze māca mums “atsijāt graudus no pelavām”, pārdomāt dzīvi un vērtības (brīvprātīgi mēs to nedarītu). Pārmaiņu laiks var mums nest arī jaunus atklājumus attiecību jomā. Mums ir iespēja vienam otru labāk iepazīt un saprast, iemācīties turēties kopā un būt kopā pa īstam.

 

Seksuālā vardarbība pret bērnu

Mēs dzīvojam nedrošā pasaulē. Ir briesmas, kuras nevaram paredzēt un kontrolēt. Tomēr ir briesmas un riski, par kuriem mums kā pieaugušajiem ir jābūt informētiem. Ja esam informēti, varam šo informāciju sniegt bērniem. Tas palīdzēs atpazīt seksuālās vardarbības riskus un tos novērst. Izlikties, ka šādi riski nepastāv, būtu nepiedodama paviršība, kas var dārgi maksāt.

Pēdējos gadu desmitos ir aktualizējies temats par vardarbību pret bērniem. Tas nenozīmē, ka agrāk vardarbība nebūtu pastāvējusi. Tagad par to vairāk runā. Vardarbības veidi tiek klasificēti sekojoši: tiek runāts par fizisko, emocionālo, seksuālo vardarbību un par atstāšanu novārtā.

Šajā rakstā būs runa par seksuālo vardarbību. Tiek uzskatīts, ka seksuālā vardarbība pret bērnu ir visretāk atklātais vardarbības veids.

Statistika

Kanādas interneta drošības centra saņemto ziņojumu (laika posmā no 2002.gada septembra līdz 2009.gada martam) analīzes dati rāda, ka bērnu seksuālu izmantošanu saturošas lapas tiek uzturētas vairāk kā 60 dažādās pasaules valstīs, tā ir globāla problēma. Bērnu seksuālas izmantošanas materiālu saturošo lapu analīze parāda, ka seksuālo noziegumu upuri ir :

–         bērni vecumā no 0 līdz 8 gadiem 57,4% gadījumu;

–         bērni vecumā no 8 līdz 11 gadiem 24,7% gadījumu;

–         bērni vecumā no 11 līdz 14 gadiem 13,3% gadījumu;

–         bērni vecumā no 14 – 16 gadiem  4,3% gadījumu;

–         bērni vecumā no 16 – 18 0,3% gadījumu;

No statikas redzam, ka seksuālas vardarbības risks samazinās bērniem pieaugot. Jo bērns ir mazāks, jo neaizsargātāks viņš/ viņa ir. 83% gadījumos seksuālo noziegumu upuri ir meitenes.

2009. gada Klīniskās psiholoģijas pārskatā (Annual review of clinical psychology) doti šādi dati, proti, ka seksuālai vardarbībai populācijā ir pakļauti vidēji 19,7 % meiteņu un 7,9 % zēnu.

Lielākā daļā gadījumu seksuālie varmākas ir bērnam pazīstami: 30% gadījumu tie ir radi: brāļi, tēvi, vectēvi, onkuļi, brālēni, …; 60% gadījumu draugi un paziņas: aukles, vienaudži, …; un tikai 10% gadījumu tie svešinieki. Tātad, varmāka nav tikai kāds mītisks svešinieks, kas bērnu vilinās ar konfekti, piedāvās pavizināt ar mašīnu vai pirks dārgas dāvanas. Potenciālais varmāka nāk no bērnam/pusaudzim pazīstamas vides.

Seksuālai vardarbībai ir vispostošākās sekas: tie ir fiziski ievainojumi, dažos gadījumos pat nāve. Infekcijas. Neiroloģiskie bojājumi, ko izraisījis paaugstināts stress. Ēšanas un miega traucējumi un cita veida veselības problēmas. Virkne psiholoģisko seku, no kurām cilvēks var ciest visu savu turpmāko dzīvi, kas var paaugstināt depresijas un pašnāvības risku, veicināt iesaistīšanos noziedzīgās darbībās.

Psiholoģisko simptomu intensitāte ir atkarīga no vairākiem faktoriem: radniecības pakāpes ar varmāku (vissmagāk, ja tie ir bijuši vecāki), vardarbības ilguma un biežuma, vai ir bijis dzimumakts, fiziska varmācība, u.c. Seksuāla vardarbība nozog bērniem viņu nākotni, jo vistiešākā veidā iespaido cilvēka seksualitāti- viņa/s spēju piedzīvot laimīgas attiecības un ģimeni.

Temats ir sarežģīts, tas izraisa veselu emociju virpuli. Ko es varu darīt? – Vispirms, apzināties, ka problēma turpinās pastāvēt arī tad, ja izlikšos, ka tā nepastāv. Iespējams, man ir jākoriģē savs priekštats par cilvēku kā sugu. Ikvienam cilvēkam ir iedzimta agresivitāte un seksualitāte. Cilvēkam socializācijas procesā, apgūstot normas un uzvedības veidus, kas nepieciešami sabiedrības kā sociālās grupas pastāvēšanai ir jāiemācās savu instinktu kontrole. Cilvēcisko tieksmju socializācija ir ļoti sarežģīts temats. Noteiktos apstākļos minētie impulsi var kļūt tik spēcīgi, ka cilvēku noved pie nozieguma.

Daži vārdi par vecāka un bērna attiecībām

Vecāku uzdevums ir savus bērnus mīlēt, aprūpēt, audzināt un aizsargāt. Radīt drošības sajūtu, ko bērns var paņemt kā nemateriālu dārgumu, kā depozītu, ko vecāki iedēstījuši bērna dvēselē. Minētā drošības sajūta turpmākajā dzīvē būs kā avots, no kura pasmelt spēku grūtās dzīves situācijās.

Drošības sajūta rodas bērna attiecībās ar vecākiem. Vecākiem ar bērnu ir jāizveido ar emocionāla saikne (angļu val.: bond, bonding), kuras rezultātā rodas drošā piesaiste. Tā ir vecāku spēja “noskaņoties uz bērna viļņa”, “lasīt” savu bērnu, saprast viņa/s raidītos signālus, tos iztulkot un atbilstoši sniegt bērnam nepieciešamo. Ir svarīgi kā mātei, tā tēvam izveidot šo emocionālo saikni ar bērnu, to nepazaudēt, bet izkopt. Vecākiem ir jāaug kopā ar savu bērnu. Ja vecāki dzird un saprot savu bērnu, bērnam rodas pieņemšanas un piederības sajūta.

Te nu mēs katrs varam pārdomāt, kādu ģimeni, kādas attiecības es vēlos? Es vēlos ģimeni un attiecības, kurās nav vietas draudiem, vardarbībai, bailēm no izrēķināšanās, kur katrs ģimenes loceklis var justies novērtēts, cienīts, var attīstīt savus talantus un spējas.

Saruna ar bērnu ir svarīga atgriezeniskā saite. Caur sarunu un mijiedarbību mēs varam labāk iepazīt savu bērnu, labāk saprast viņa vajadzības, labāk mīlēt un labāk aprūpēt. Mums jāmācās klausīties bērnu sacītajā. Bērna attīstībā ir arī posms, kad bērni vairāk fantazē un reizēm stāsta brīnumainas lietas. Un tomēr. Tas, ko bērns saka, nekad nav mazsvarīgi. Mums ir jāuzticas saviem bērniem. Mums ir jāpazīst savi bērni.

Pārmaiņas bērna uzvedībā var būt ļoti nozīmīgs indikators, kuram ir jāpievērš uzmanība. Ja bērns kļūst nomākts, vēlas izolēties un nevēlās draudzēties ar citiem bērniem, neizjūt prieku par lietām, kas agrāk sagādājušas prieku. Tas nozīmē, ka ir noticis kaut kas būtisks, kas mainījis bērna uzvedību un attieksmi pret dzīvi. Vecākiem tas ir jānoskaidro. Bērniem ir jāzina, ka vecāki viņu mīl un jebkurā situācijā viņš/a var uzticēties. Vecākiem ir jāzina, ka bērnus nedrīkst sodīt par atklātību. Ja tas notiek, bērni pārstāj saviem vecākiem uzticēties.

Saruna par drošību

Bērna drošība ir ārkārtīgi svarīgs temats. Speciālisti uzskata, ka, sākot no 3-4 gadu vecuma, var runāt ar bērnu par personīgās drošības jautājumiem. Vecākiem par šiem jautājumiem jārunā bērna vecumam atbilstošā un saprotamā veidā. Tas palīdzēs bērnam atpazīt bīstamas situācijas un dos vadlīnijas, kā rīkoties.

Seksuālā vardarbība ir situācijas, kurās pieaugušais izmanto bērnu seksuāla uzbudinājuma un apmierinājuma gūšanai.

Tas var ietvert vairākas darbības:

Bērna privātuma pārkāpšana. Bērna izsekošana un novērošana.

Bērna ķermeņa aizskaršana – Bērna dzimumorgānu (penis, vagina, anus- latīņu termini) aizskaršanu, t.s. “sliktie pieskārieni” vai likšana bērniem pieskarties pāridarītāja dzimumorgāniem; Priekšmetu izmantošana. Arī orālais sekss.

Bērna pakļaušana pieaugušo seksualitātei – dzimumakts un/vai pieaugušā atkailināšanās bērna klātbūtnē (dzimumorgānu rādīšana), seksuālu piedzīvojumu stāstīšana, pornogrāfisku filmu, attēlu un žurnālu rādīšana bērnam.

Bērna seksuāla ekspluatācija. Bērna pārdošana vai iesaistīšana seksuālu pakalpojumu sniegšanā. Arī bērnu pornogrāfija. Pieaugušie pakļauj bērnus netiklām darbībām, lai radītu pornogrāfiska satura materiālus.

Seksuālas vardarbības pazīmes

Dažādu iemeslu dēļ bērni, kas cietuši no seksuālas vardarbības, to nevienam nestāsta. To var skaidrot ar neizpratni par notikušo un bailēm no pieaugušo reakcijas. Tādēļ ir vēlams zināt pazīmes, kas varētu norādīt uz seksuālas vardarbības iespējamību. Pazīmju ir daudz, tādēļ, aizdomu gadījumā lietas izpēte jānodod speciālistiem.

Zilumi, asiņošana vai jebkādi citi savainojumi ģenitāliju rajonā; Sāpes vēderā vai nieze ģenitāliju rajonā; Sāpīga urinēšana; Grūtības staigāt vai sēdēt; Seksuāli transmisīvās saslimšanas; Grūtniecība; Neizskaidrojamas veselības problēmas; Bailes no konkrēta cilvēka, vietas vai rajona, bēgšana no mājām un vēlēšanās dzīvot citur; Koncentrēšanās spēju un sekmju pasliktināšanās, noslēgšanās un nomāktība; Panikas lēkmes; Nevēlēšanās vai atsacīšanās izģērbties (vakarā ejot gulēt vai ārsta apmeklējuma laikā) vai arī pretēja tendence, demonstratīva izģērbšanās; Vecumam neatbilstoša interese vai zināšanas par seksualitāti, pārspīlēti seksuāla uzvedība; Seksuāla rakstura ainu zīmēšana un izspēlēšana, iesaistot mazākus bērnus seksuāla rakstura rotaļās; Pašapmierināšanās (masturbācija); Bērns stāsta par kādu citu bērnu, kas piedzīvojis seksuālu vardarbību; Naudas vai dārgu lietu parādīšanās.

Ko mācīt bērnam?

«Biksīšu likums». Bērna ķermenis pieder vienīgi viņam. Neviens nedrīkst pieskarties bērna ķermeņa daļām, ko sedz apakšbiksītes. Te, protams, ir daži izņēmumi (p: bērna mazgāšana) vai izņēmumu situācijas (ārsta apmeklējums).

“Labie un sliktie pieskārieni”. Jāmāca atšķirt labi pieskārieni no nepiedienīgiem.

Labi un slikti noslēpumi. Tie jāmāca atšķirt. Ja noslēpums bērnu satrauc, mulsina, biedē vai skumdina, tas nav labs noslēpums, to nevajadzētu glabāt, bet pēc iespējas ātrāk, izstāstīt uzticamam pieaugušajam (vecākam, skolotājam, policistam vai ārstam). Ja noslēpums rada prieku, tas ir labs noslēpums, piemēram, dzimšanas dienas dāvana mammai. Jāatceras, ka seksuālo varmāku galvenā taktika ir slepenība. Viņi cenšas bērnus padarīt vainīgus, līdzatbildīgus par notikušo, draudēt ar šantāžu vai pat izrēķināšanos, ja noslēpums tiks atklāts.

Bērnam ir jāmāca sacīt “nē”. Noteiktās situācijās kategorisks «nē!» un sauciens pēc palīdzības var bērnu izglābt.

Bērnam jāmāca meklēt palīdzība. Jebkurā situācija, kurā bērns ir piedzīvojis apdraudējumu vai neērtības sajūtu, vēlams izstāstīt pieaugušajiem.

Bērnam jāmāca piesardzība saskarē ar svešiniekiem: nedrīkst kāpt svešā automašīnā, pieņemt svešinieku dāvanas un iet viņiem līdzi.

Noslēguma vietā

Ir divi svarīgi faktori, kas nepieciešami, lai varētu notikt seksuāla vardarbība pret bērnu: piekļuve bērnam un laiks vienatnē ar bērnu.

Viens no vecāku uzdevumiem, ir aizsargāt savu bērnu. Aizsargāt mēs varam tikai tad, ja esam emocionālā saiknē ar saviem bērniem un esam informēti. Mums ir jāzina, kur atrodas, kopā ar ko un ko dara mūsu bērni. Ja viņi iet ciemos pie draugiem vai paliek pa nakti, mums ir jāzina, kas tie ir par draugiem, jākontaktējas ar viņu vecākiem. Ja tā rīkosimies, tā nebūs neuzticēšanās bērnam. Tā būs atbildīgu vecāku saprātīga rīcība. Bērniem ir jādod noteikta patstāvība un brīvība atbilstoši vecumam, vecākiem, savukārt, jāsaglabā pārraudzība un kontrole.

Vecākiem ir jābūt lietas kursā par to, kādas filmas bērni skatās un kādas lapas apmeklē globālajā tīmeklī. Internets ir ne tikai zinātnisks sasniegums, kas mūsdienās cilvēkam paver ļoti plašas iespējas. Internets ir arī vide, kuru savu ideju popularizēšanai un īstenošanai izmanto kriminālā pasaule un cilvēki ar ļauniem nodomiem. Interneta vide var būt arī bīstama, jo neviens cilvēks nevar redzēt, kas ir Tavs sarunu biedrs. Arī internets var kļūt par vietu, kur bērns nonāk saskarē ar potenciālo seksuālo varmāku, kas var uzdoties par viņa vienaudzi.

Cilvēka seksualitāte ir ļoti nozīmīgs temats. Ir svarīgi, lai tieši ģimene ir tā vieta, kur bērns gūst pirmo informāciju par to. Bērnam jājūt, ka arī šos jautājumus viņš/a var pārrunāt ar vecākiem.

Ja ir aizdomas, ka bērns ir cietis no seksuālas vardarbības, gadījums ir jāizpēta. Tas jādara speciālistiem, kas specializējušies šajā jomā. Ja seksuālas vardarbības fakts apstiprinās, bērnam ir jāsaņem psiholoģiskā palīdzība un pēcvardarbības rehabilitācija. Tas nepieciešams, lai nodrošinātu normālu bērna turpmāko emocionālo attīstību. Seksuālas vardarbības gadījums ir jāceļ gaismā, lai varmāka par savu nodarījumu saņemtu sodu un citi bērni tiktu pasargāti no viņa noziedzīgajām darbībām.

Latvijas Republikas normatīvo aktu izpratnē – Bērns ir persona, kas nav sasniegusi 18 gadu vecumu, izņemot tās personas, kuras saskaņā ar likumu izsludinātas par pilngadīgām vai stājušās laulībā pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas.

Palīdzība:

Var zvanīt uz Valsts bērnu un jauniešu uzticības tālruni 116111

vai

Centrā “Dardedze”, tel.: 67600685, bērniem draudzīgi materiāli sarunai atrodama mājaslapā www.dzimba.lv.

Mūsdienu izpratne par ģimeni

Tā ir izveidojusies 19. gadsimtā. Galvenie aspekti ir:

  • brīva izvēle,
  • personīgās simpātijas,
  • emocionāla pieķeršanās,
  • mīlestība.

Galvenā pārmaiņa: Laulība tagad ir indivīda lēmums, nevis divu dzimtu izdevīga vienošanās.

Domāju, ka tā ir privilēģija- izvēlēties savu dzīvesdraugu pašam. Taču, tagad uz cilvēku gulstas milzīga atbildība, atrast un izvēlēties pareizo un īsto. Neviens mums neko nevar garantēt. Neviens mūs nevar pasargāt no kļūdām. Ir iespējams, ka mēs izvēlamies nepareizo cilvēku. Ir iespējams, ka mēs izvēlamies pareizo, bet nemākam mīlestību nosargāt.

 

No minētajiem aspektiem visskaidrākais, man šķiet, ir cilvēka gribas akts- sākt vai nesākt attiecības, dibināt vai nedibināt laulību. Pārējos aspektos ir iespējams lielāks vai mazāks subjektīvisms. Simpātijas var izzust, pieķeršanās atsalt, mīlestība (jeb tas, ko uzskatam par mīlestību) izgaist. Ir jābūt kaut kam vēl. Ir skaidrāk jādefinē vērtības, uz kurām balstās attiecības. Jautājums paliek, kā izveidot stabilas un ilglaicīgas attiecības, ja izvēles kritēriji ir tik subjektīvi?

Nesavaldības posts

        Kuram gan no mums nav gadījies nonākt situācijā, kad Tevi kāds „izved”, ir grūti apvaldīt satraukumu vai dusmas, tu zaudē kontroli un pacel balsi. Šobrīd nevēlos analizēt savas nesavaldības iemeslus vēsturiskā griezumā. Gribu tikai teikt, neatceros, ka uz mani būtu klieguši mani vecāki vai mani radinieki.

Pusaudža gadi bija grūtāki. Neizprotama spriedze iezagās attiecībās ar vecākiem. Bija sajūta, ka vecāki Tevi nedzird un nesaprot. Šī sajūta ir noteikti pazīstama gan daudziem pusaudžiem, gan pusaudžu vecākiem. Neatceros, vai esmu kliedzis pilnā rīklē, bet strīda karstumā pacēlis balsi. Starp citu, te meklējams iemesls, kādēļ cilvēki paceļ balsi un kliedz. Tas notiek brīdī, kas cilvēku pārņem sajūta, ka viņu nedzird. Lai sadzirdētu, viņam tas jāsaka skaļāk, skaļāk, kamēr runātais pārtop kliedzienā. Papildus nāk vēl viens aspekts. Neapzināti balss pacelšana un kliegšana ir arī vēlēšanās, demonstrēt savu varu un iebiedēt.

Ir grūti mainīt iesakņojušos ieradumus. Grūti pakļaut savas dusmas, pakļaut savu sašutumu, pakļaut savas pāri plūstošās emocijas, par kurām domāju, ka man uz tām ir pilnīgas tiesības. Un tomēr. Nesavaldība, lai cik skaisti mēs to pamatojam, nodara lielu postu. Nedomāju, ka runāšana paceltā balsī, kas viegli pārtop kliegšanā, būtu normāla, labvēlīgai ģimenei raksturīga komunikācija. Tā nenotika bieži, bet tomēr notika. Brīži, kuros šķietami nenozīmīgām lietām sekoja vētraina emocionāla reakcija. Tas saindēja attiecības. Vēl vairāk. Ievēroju, ka mans dēls dara tāpat. Tātad viņš manu mācībstundu ir apguvis- kaut kas nepatīk, varu skaļi paust savu sašutumu. Aplis ir noslēdzies. Es saņemu to, ko biju iesējis. Tas mani rosināja uz pārdomām un iedvesmoja šim rakstam.

Nesavaldība ir posts. Nesavaldība ir ļaunums. Tā mēs zaudējam cilvēkus, kas mums ir svarīgi.

Ir gadījies dzirdēt, ka cilvēki saka, ka viņi nekliedz, tikai skaļi runā. Katram no mums noteikti būs savs priekšstats par to, kad runāšana pārtop par kliegšanu. Bet. Nesavaldība iznīcina smalkos attiecību pavedienus, iznīcina uzticēšanos un dialogu. Ak, cik daudz pūļu, tas tagad prasa, izlabot savas audzināšanas kļūdas. Spēja atpazīt savas emocijas, par tām runāt, tās kontrolēt un izpaust sociāli adekvātā veidā, ir svarīga sociāla prasme. Viena no svarīgākajām prasmēm, ko vīrietis var apgūt pats un iemācīt savam dēlam (bērniem).

Pieņemšana vecāka-bērna attiecībās

Pieņemšana ir “smalka” tēma. Bērniem ir dažādas vajadzības. Viena no pamata vajadzībām ir bērna vajadzība pēc vecāku beznosacījuma mīlestības. Bērni ne vienmēr spēj lietas saprast un izskaidrot (tas atkarīgs no vecuma un intelektuālās attīstības), bet bērni prot just. Viņi jūt vissmalkākās nianses, viņi “lasa starp rindām”. Jebkuras attiecības ir mijiedarbība. Bērni dara kaut ko un vēro vecāku reakciju. Vecāki dara kaut ko un var novērot bērnu reakciju. Bērnos ir dabiski ielikta vēlēšanās pēc vecāku uzmanības un atzinības. Kas ir lietas, ko vecāks pamana un atzīmē? Kas ir lietas, kas paliek bez uzmanības? Man šķiet ir svarīgi bērnu pieņemt. Bērns ir labs, tāds, kāds viņš ir. Es mīlu savu bērnu, jo viņš ir mans bērns. Protams, bērns ir jāaudzina, bet viņam nav mana mīlestība un atzinība kaut kā īpaši jānopelna. Protams, es priecājos par to, ka bērns vēlās mani iepriecināt ar saviem panākumiem. Bet ne jau panākumu dēļ es mīlu savu bērnu.

Kāpēc pieņemšana ir svarīga? Jo tā ļauj bērnam būt tam, kas viņš ir. Bērnam ir jānodibina attiecības arī ar sevi, ar savu patību. Ja bērns jūt, ka tāds kāds viņš ir, viņš netiek pieņemts, viņš var sākt izlikties, pietēlot. Aizmirst būt pats, vēlas atbilst kādam iedomātam tēlam. Rezultātā bērns atsvešināšanās pats no sevis.

Cik daudz pieaugušos cilvēkos ir baiļu par to, ka viņus nesapratīs un nepieņems. Domā, ka viņiem ir jāpaveic kas īpašs, lai citi viņus ievērotu un pieņemtu. Cilvēki baidās no vērtējuma, atraidījuma. Vai katram no mums nav savs stāsts par to, kādēļ tā ir? Un cik atbrīvojošas ir attiecības, kurās varam būt dabiski, kur nekas nav jātēlo. Attiecības, kurās mūs pieņem. Attiecības, kurās mūs “neizbrāķēs”, ja pieļausim kādu kļūdu. Bailes kļūdīties ierobežo cilvēku izaugsmi.

Pieņemšana ir pamatu pamats arī psihoterapijā. Psihoterapeits vispirms ir cilvēks, un tikai tad profesionālis. Ja starp psihoterapeitu un klientu nodibinās uzticēšanās, pieņemšana, veidojas pamats pārmaiņām, cilvēks var mērot ceļu atpakaļ pie sevis, integrēt “izstumtās” un “noliegtās” personības daļas.

Vai bērnu var mīlēt par daudz?

Īsa atbilde: nevar. Ja ar mīlestību saprotam labvēlīgu, pieņemošu, ieinteresētu, cienošu, atzinīgu attieksmi pret bērnu, tad mīlestības nevar būt par daudz. Bērnam vecāku mīlestība ir vajadzīga tāpat kā ziedam saules gaisma un lietus.

Nav gadījies sastapt cilvēku, kas sūdzētos par to, ka viņš ir par daudz mīlēts. Drīzāk mīlestības vienmēr ir par maz.

Bet, ko mēs saprotam ar mīlestību, mīlestību starp vecāku un bērnu? Daudzi vecāki apliecinās, ka mīl savus bērnus un cenšas dot viņiem to labāko. Tas ir apsveicami.

Gribu izstāstīt kādu stāstu, ko man kādreiz pastāstīja mana sieva. Šis stāsts mani uzrunāja. Stāsts ir sekojošs. Situācija: auksts laiks. Māte uzvelk bērnam jaciņu. Ja māte uzvelk bērnam jaciņu, jo pašai ir auksts, tad tās ir rūpes. Ja tādēļ, ka bērnam ir auksts, tad tā ir mīlestība. Šajā stāstā ir kāds moments, kas man šķiet ļoti nozīmīgs. Ja es kādu mīlu, es cenšos viņu iepazīt, izzināt, saprast. Vai es mīlu savus bērnus? Protams! Kad domāju par saviem bērniem, mani pārņem siltas jūtas. Es vēlos par viņiem rūpēties, vēlos viņus iepriecināt. Vai es saprotu savus bērnus? Kā kuru reizi. Bet, tas tiešām ir svarīgi. To es saku ka pieaugušais, kas kādreiz arī bija bērns. Bērns, kuru noteikti mīlēja, bet nesaprata.

Mīlēt nozīmē dot. Un mēs dodam. Sākam ar pamatlietām: uzturs, apģērbs, pajumte… Mazajam cilvēkam vajag tik daudz lietu. Varbūt viņam tik daudz nevajadzētu, ja klasesbiedram kāda lieta jau nebūtu. Un ja ir daudziem, ar ko tad mans bērns ir sliktāks?

Bet, kad Tu atnāci mājās, sasveicinājies, vai Tu pamanīji, kā Tavs bērns jūtas. Vai viņš bija priecīgs, vai nomākts? Vai Tu vari nojaust, kas norisnās Tava bērna dvēselē? Vai brīžos, kad viņam ir grūti, viņš uzticēsies un man pastāstīs?

Mēs mīlam un mēs dodam. Ko mēs dodam? To, ko saprotam To, ko mēs gribētu, lai mums dod. Mēs dodam nepieciešamāko, aizmirstam par būtisko. Bieži, pat ļoti bieži, vecāki cenšas kompensēt bērniem savu prombūtni ar dāvanām, lietām. Bērni ir mazi materiālisti. “Tu esi laimīgs, jo Tev ir tas un tas!” “Ja man tas būtu, es arī būtu laimīgs!” Negribu pretstatīt rūpes par materiālo nodrošinājumu un vecāku mīlestību. Ak, kaut mēs saviem bērniem varētu sniegt abus, un viņiem starp abiem nebūtu jāizvēlas. Tomēr, būs skumji, ja bērni kādu dienu sapratīs, ka no “večiem” neko citu kā naudu nevar dabūt. Un ja nevar dabūt mīlestību, tad viņi ņems to, ko var dabūt. Ja kādu dienu tā notiek, tas rāda, ka vecāks un bērns ir atsvešinājušies. Atsvešināšanās nav pēkšņa. Tas notiek pakāpeniski, nemanāmi. Aizņemtība ir attiecību slepkava Nr. 1. Atceros kādu skarbu un pat draudīgi divdomīgu frāzi: “Ja mēs nemīlēsim savus bērnus, to darīs kāds cits!”

Mīlēt nozīmē samīļot, apkampt, sabučot. Jauki ir tie brīži, kad mazie bērni pieglaužas, ierāpjas tētim vai mammai klēpī. Bērni ātri izaug. Mūsu priekšā stāvēs spurains pusaudzis, kas demonstrēs savu neatkarību, runās pretī un leksies. Kā lai tādu samīļo? Bet vai tad viņam nevajag mīlestību? Vajag. Bet viņš vairs nemāk to paprasīt. Vecākam tad jāsper pirmais solis. Vēl labāk, ja samīļošana nekad nav pārtrūkusi un ir daļa no ikdienas attiecību rituāla.

Lietas nolietojas un saplīst, to vietā nāk citas. Mīlestība paliek. Pārbaudījumu brīžos apziņa, ka vecāki mani ir mīlējuši un mani sapratuši , dos man spēku dzīvot. Nekādi materiāli labumi nespēs kompensēt vecāku mīlestības un uzmanības trūkumu. Dosim saviem bērniem labāko!

Audzināšanas mērķis

Bērni ir jāaudzina. Par audzināšanas mērķiem un uzdevumiem domas dalās.

Ir gadījies dzirdēt, ka vecāki izprot audzināšanas mērķi tādā veidā: “Es gribu, lai Jānis izaug par labu cilvēku!” Mērķis ir labs, tikai stipri nekonkrēts. Protams, ka mēs gribam, lai mūsu bērns ir labs cilvēks. Kurš gan grib izaudzināt nelieti? Bet, ir nepieciešams konkretizēt, kas ir labs cilvēks? Mērķis ir jāpārtulko rīcības plānā. Kas man kā vecākam ir jādara, lai mans bērns būtu labs cilvēks? Kādas īpašības man bērnā ir jāveicina, jāapkaro, lai viņš kļūtu labs cilvēks?

Tāpat mēs vēlamies, lai mūsu bērni ir laimīgi. Kas mums ir jāsniedz saviem bērniem, lai viņi būtu laimīgi?

Tie ir svarīgi jautājumi, bet šoreiz par kaut ko citu. Kāds ir audzināšanas mērķis? Viens no svarīgākajiem mērķiem ir, sagatavot bērnu patstāvīgai dzīvei. Cilvēks ir patstāvīgs tad, ja spēj pats sevi nodrošināt un pats par sevi parūpēties. Prot uzņemties atbildību par savu dzīvi, konstatēt problēmas un uzņemties iniciatīvu tās risināt.

Ja audzināšanas mērķis ir bērna patstāvība, tad, kas man kā vecākam ir jādara, lai to veicinātu? Temats ir plašs. Bērna patstāvība sākas ar mazām lietām: sakārtot savas mantas, savu istabu, atbildīgi paveikt uzticētos pienākumus, … Vēlāk mācēt pašam izcept olu vai kartupeļus, ja vecāki nav mājās. Piedalīties mājas darbos. Nepārprotiet mani, bērni nav mūsu kalpi. Viņi nav jāpaverdzina. Mājas ir vieta, kur viņi mācās lietas, kas viņiem noderēs turpmākajā dzīvē.

Svarīgākais, man šķiet, ir ticēt tam labajam, kas ir bērnā. Veidot uzticības un cieņas pilnas attiecības. Dot bērnam iespējas, attīstīt savus talantus un prasmes. Iedot bērnam ticību, ka viņa lēmumiem ir nozīme. Mums ir jādod bērniem iespēja, piedalīties lēmumu pieņemšanā, kas attiecas uz viņu dzīvi. Piedāvājumam ir jāatbilst bērna vecumam. Jautājumos, kas, manuprāt, neatbilst bērna vecumam, es bērnam nedodu izvēles brīvību. Piemēram, es nejautāju bērnam, vai viņš grib izpildīt skolā uzdotos mājasdarbus. Protams, ka viņš negrib. Bet tie ir jāizpilda. Jautājums, tikai kad?

Jāatzīst, ka katrs cilvēks ir atšķirīgi sagatavots patstāvīgai dzīvei. Ir cilvēki, kuri mocās, jo neprot pieņemt šķietami vienkāršus lēmumus par savu dzīvi. Ir cilvēki, kas bēg no atbildības. Atbildība viņiem ir kā nasta, ko pēc iespējas ātrāk ir jāaizmet prom. Arī es pats esmu izvairījies no atbildības, ja man ir bijusi tāda iespēja. Kādā brīdī tu esi spiests aizdomāties, kādēļ tava dzīve ir tāda, kāda tā ir? Vainot citus būtu bērnišķīgi. Es taču pats bēgu no atbildības un iniciatīvas vietā izvēlos pasivitāti.

Šajā sakarā ir svarīgi, atbalstīt bērna radošo garu. Bērns vēlas izzināt pasauli, viņam dabiski piemīt vēlēšanās darboties. Mums jārada bērniem iespēja, apmeklēt pulciņus, attīstīt savas spējas. Jau bērnībā saprast, ka panākumu atslēga ir piepūle. Ir svarīgi, ka bērniem ir iespēja, izvirzīt maziņus mērķus un tos sasniegt. Sasniegums (te es nedomāju medāļus, lai gan arī tie ir svarīgi) stiprina bērna ticību saviem spēkiem. Mums ir jāveicina un jāatbalsta bērnu iniciatīvas (iespēju robežās). Tas ir svarīgi, jo tādā veidā izpaužas bērnu radošais gars. Bērni prot dabiski priecāties par dzīvi. Viņi dabiski ir radoši. Ja tas tā nav, mums ir iemesls aizdomāties.

Es redzu, ka daudziem cilvēkiem ir problēmas ar iniciatīvas izrādīšanu un atbildības uzņemšanos. Visdrīzāk cilvēki netic sev un domā, ka iniciatīva ir nosodāma. Atbildība nav nasta. Atbildība ir iespēja, veidot savu dzīvi tādu kā vēlamies.

Kā sacījis kāds gudrs cilvēks: “Skatīsimies uz problēmām kā iespējām!”