Seksuālā vardarbība pret bērnu

Mēs dzīvojam nedrošā pasaulē. Ir briesmas, kuras nevaram paredzēt un kontrolēt. Tomēr ir briesmas un riski, par kuriem mums kā pieaugušajiem ir jābūt informētiem. Ja esam informēti, varam šo informāciju sniegt bērniem. Tas palīdzēs atpazīt seksuālās vardarbības riskus un tos novērst. Izlikties, ka šādi riski nepastāv, būtu nepiedodama paviršība, kas var dārgi maksāt.

Pēdējos gadu desmitos ir aktualizējies temats par vardarbību pret bērniem. Tas nenozīmē, ka agrāk vardarbība nebūtu pastāvējusi. Tagad par to vairāk runā. Vardarbības veidi tiek klasificēti sekojoši: tiek runāts par fizisko, emocionālo, seksuālo vardarbību un par atstāšanu novārtā.

Šajā rakstā būs runa par seksuālo vardarbību. Tiek uzskatīts, ka seksuālā vardarbība pret bērnu ir visretāk atklātais vardarbības veids.

Statistika

Kanādas interneta drošības centra saņemto ziņojumu (laika posmā no 2002.gada septembra līdz 2009.gada martam) analīzes dati rāda, ka bērnu seksuālu izmantošanu saturošas lapas tiek uzturētas vairāk kā 60 dažādās pasaules valstīs, tā ir globāla problēma. Bērnu seksuālas izmantošanas materiālu saturošo lapu analīze parāda, ka seksuālo noziegumu upuri ir :

–         bērni vecumā no 0 līdz 8 gadiem 57,4% gadījumu;

–         bērni vecumā no 8 līdz 11 gadiem 24,7% gadījumu;

–         bērni vecumā no 11 līdz 14 gadiem 13,3% gadījumu;

–         bērni vecumā no 14 – 16 gadiem  4,3% gadījumu;

–         bērni vecumā no 16 – 18 0,3% gadījumu;

No statikas redzam, ka seksuālas vardarbības risks samazinās bērniem pieaugot. Jo bērns ir mazāks, jo neaizsargātāks viņš/ viņa ir. 83% gadījumos seksuālo noziegumu upuri ir meitenes.

2009. gada Klīniskās psiholoģijas pārskatā (Annual review of clinical psychology) doti šādi dati, proti, ka seksuālai vardarbībai populācijā ir pakļauti vidēji 19,7 % meiteņu un 7,9 % zēnu.

Lielākā daļā gadījumu seksuālie varmākas ir bērnam pazīstami: 30% gadījumu tie ir radi: brāļi, tēvi, vectēvi, onkuļi, brālēni, …; 60% gadījumu draugi un paziņas: aukles, vienaudži, …; un tikai 10% gadījumu tie svešinieki. Tātad, varmāka nav tikai kāds mītisks svešinieks, kas bērnu vilinās ar konfekti, piedāvās pavizināt ar mašīnu vai pirks dārgas dāvanas. Potenciālais varmāka nāk no bērnam/pusaudzim pazīstamas vides.

Seksuālai vardarbībai ir vispostošākās sekas: tie ir fiziski ievainojumi, dažos gadījumos pat nāve. Infekcijas. Neiroloģiskie bojājumi, ko izraisījis paaugstināts stress. Ēšanas un miega traucējumi un cita veida veselības problēmas. Virkne psiholoģisko seku, no kurām cilvēks var ciest visu savu turpmāko dzīvi, kas var paaugstināt depresijas un pašnāvības risku, veicināt iesaistīšanos noziedzīgās darbībās.

Psiholoģisko simptomu intensitāte ir atkarīga no vairākiem faktoriem: radniecības pakāpes ar varmāku (vissmagāk, ja tie ir bijuši vecāki), vardarbības ilguma un biežuma, vai ir bijis dzimumakts, fiziska varmācība, u.c. Seksuāla vardarbība nozog bērniem viņu nākotni, jo vistiešākā veidā iespaido cilvēka seksualitāti- viņa/s spēju piedzīvot laimīgas attiecības un ģimeni.

Temats ir sarežģīts, tas izraisa veselu emociju virpuli. Ko es varu darīt? – Vispirms, apzināties, ka problēma turpinās pastāvēt arī tad, ja izlikšos, ka tā nepastāv. Iespējams, man ir jākoriģē savs priekštats par cilvēku kā sugu. Ikvienam cilvēkam ir iedzimta agresivitāte un seksualitāte. Cilvēkam socializācijas procesā, apgūstot normas un uzvedības veidus, kas nepieciešami sabiedrības kā sociālās grupas pastāvēšanai ir jāiemācās savu instinktu kontrole. Cilvēcisko tieksmju socializācija ir ļoti sarežģīts temats. Noteiktos apstākļos minētie impulsi var kļūt tik spēcīgi, ka cilvēku noved pie nozieguma.

Daži vārdi par vecāka un bērna attiecībām

Vecāku uzdevums ir savus bērnus mīlēt, aprūpēt, audzināt un aizsargāt. Radīt drošības sajūtu, ko bērns var paņemt kā nemateriālu dārgumu, kā depozītu, ko vecāki iedēstījuši bērna dvēselē. Minētā drošības sajūta turpmākajā dzīvē būs kā avots, no kura pasmelt spēku grūtās dzīves situācijās.

Drošības sajūta rodas bērna attiecībās ar vecākiem. Vecākiem ar bērnu ir jāizveido ar emocionāla saikne (angļu val.: bond, bonding), kuras rezultātā rodas drošā piesaiste. Tā ir vecāku spēja “noskaņoties uz bērna viļņa”, “lasīt” savu bērnu, saprast viņa/s raidītos signālus, tos iztulkot un atbilstoši sniegt bērnam nepieciešamo. Ir svarīgi kā mātei, tā tēvam izveidot šo emocionālo saikni ar bērnu, to nepazaudēt, bet izkopt. Vecākiem ir jāaug kopā ar savu bērnu. Ja vecāki dzird un saprot savu bērnu, bērnam rodas pieņemšanas un piederības sajūta.

Te nu mēs katrs varam pārdomāt, kādu ģimeni, kādas attiecības es vēlos? Es vēlos ģimeni un attiecības, kurās nav vietas draudiem, vardarbībai, bailēm no izrēķināšanās, kur katrs ģimenes loceklis var justies novērtēts, cienīts, var attīstīt savus talantus un spējas.

Saruna ar bērnu ir svarīga atgriezeniskā saite. Caur sarunu un mijiedarbību mēs varam labāk iepazīt savu bērnu, labāk saprast viņa vajadzības, labāk mīlēt un labāk aprūpēt. Mums jāmācās klausīties bērnu sacītajā. Bērna attīstībā ir arī posms, kad bērni vairāk fantazē un reizēm stāsta brīnumainas lietas. Un tomēr. Tas, ko bērns saka, nekad nav mazsvarīgi. Mums ir jāuzticas saviem bērniem. Mums ir jāpazīst savi bērni.

Pārmaiņas bērna uzvedībā var būt ļoti nozīmīgs indikators, kuram ir jāpievērš uzmanība. Ja bērns kļūst nomākts, vēlas izolēties un nevēlās draudzēties ar citiem bērniem, neizjūt prieku par lietām, kas agrāk sagādājušas prieku. Tas nozīmē, ka ir noticis kaut kas būtisks, kas mainījis bērna uzvedību un attieksmi pret dzīvi. Vecākiem tas ir jānoskaidro. Bērniem ir jāzina, ka vecāki viņu mīl un jebkurā situācijā viņš/a var uzticēties. Vecākiem ir jāzina, ka bērnus nedrīkst sodīt par atklātību. Ja tas notiek, bērni pārstāj saviem vecākiem uzticēties.

Saruna par drošību

Bērna drošība ir ārkārtīgi svarīgs temats. Speciālisti uzskata, ka, sākot no 3-4 gadu vecuma, var runāt ar bērnu par personīgās drošības jautājumiem. Vecākiem par šiem jautājumiem jārunā bērna vecumam atbilstošā un saprotamā veidā. Tas palīdzēs bērnam atpazīt bīstamas situācijas un dos vadlīnijas, kā rīkoties.

Seksuālā vardarbība ir situācijas, kurās pieaugušais izmanto bērnu seksuāla uzbudinājuma un apmierinājuma gūšanai.

Tas var ietvert vairākas darbības:

Bērna privātuma pārkāpšana. Bērna izsekošana un novērošana.

Bērna ķermeņa aizskaršana – Bērna dzimumorgānu (penis, vagina, anus- latīņu termini) aizskaršanu, t.s. “sliktie pieskārieni” vai likšana bērniem pieskarties pāridarītāja dzimumorgāniem; Priekšmetu izmantošana. Arī orālais sekss.

Bērna pakļaušana pieaugušo seksualitātei – dzimumakts un/vai pieaugušā atkailināšanās bērna klātbūtnē (dzimumorgānu rādīšana), seksuālu piedzīvojumu stāstīšana, pornogrāfisku filmu, attēlu un žurnālu rādīšana bērnam.

Bērna seksuāla ekspluatācija. Bērna pārdošana vai iesaistīšana seksuālu pakalpojumu sniegšanā. Arī bērnu pornogrāfija. Pieaugušie pakļauj bērnus netiklām darbībām, lai radītu pornogrāfiska satura materiālus.

Seksuālas vardarbības pazīmes

Dažādu iemeslu dēļ bērni, kas cietuši no seksuālas vardarbības, to nevienam nestāsta. To var skaidrot ar neizpratni par notikušo un bailēm no pieaugušo reakcijas. Tādēļ ir vēlams zināt pazīmes, kas varētu norādīt uz seksuālas vardarbības iespējamību. Pazīmju ir daudz, tādēļ, aizdomu gadījumā lietas izpēte jānodod speciālistiem.

Zilumi, asiņošana vai jebkādi citi savainojumi ģenitāliju rajonā; Sāpes vēderā vai nieze ģenitāliju rajonā; Sāpīga urinēšana; Grūtības staigāt vai sēdēt; Seksuāli transmisīvās saslimšanas; Grūtniecība; Neizskaidrojamas veselības problēmas; Bailes no konkrēta cilvēka, vietas vai rajona, bēgšana no mājām un vēlēšanās dzīvot citur; Koncentrēšanās spēju un sekmju pasliktināšanās, noslēgšanās un nomāktība; Panikas lēkmes; Nevēlēšanās vai atsacīšanās izģērbties (vakarā ejot gulēt vai ārsta apmeklējuma laikā) vai arī pretēja tendence, demonstratīva izģērbšanās; Vecumam neatbilstoša interese vai zināšanas par seksualitāti, pārspīlēti seksuāla uzvedība; Seksuāla rakstura ainu zīmēšana un izspēlēšana, iesaistot mazākus bērnus seksuāla rakstura rotaļās; Pašapmierināšanās (masturbācija); Bērns stāsta par kādu citu bērnu, kas piedzīvojis seksuālu vardarbību; Naudas vai dārgu lietu parādīšanās.

Ko mācīt bērnam?

«Biksīšu likums». Bērna ķermenis pieder vienīgi viņam. Neviens nedrīkst pieskarties bērna ķermeņa daļām, ko sedz apakšbiksītes. Te, protams, ir daži izņēmumi (p: bērna mazgāšana) vai izņēmumu situācijas (ārsta apmeklējums).

“Labie un sliktie pieskārieni”. Jāmāca atšķirt labi pieskārieni no nepiedienīgiem.

Labi un slikti noslēpumi. Tie jāmāca atšķirt. Ja noslēpums bērnu satrauc, mulsina, biedē vai skumdina, tas nav labs noslēpums, to nevajadzētu glabāt, bet pēc iespējas ātrāk, izstāstīt uzticamam pieaugušajam (vecākam, skolotājam, policistam vai ārstam). Ja noslēpums rada prieku, tas ir labs noslēpums, piemēram, dzimšanas dienas dāvana mammai. Jāatceras, ka seksuālo varmāku galvenā taktika ir slepenība. Viņi cenšas bērnus padarīt vainīgus, līdzatbildīgus par notikušo, draudēt ar šantāžu vai pat izrēķināšanos, ja noslēpums tiks atklāts.

Bērnam ir jāmāca sacīt “nē”. Noteiktās situācijās kategorisks «nē!» un sauciens pēc palīdzības var bērnu izglābt.

Bērnam jāmāca meklēt palīdzība. Jebkurā situācija, kurā bērns ir piedzīvojis apdraudējumu vai neērtības sajūtu, vēlams izstāstīt pieaugušajiem.

Bērnam jāmāca piesardzība saskarē ar svešiniekiem: nedrīkst kāpt svešā automašīnā, pieņemt svešinieku dāvanas un iet viņiem līdzi.

Noslēguma vietā

Ir divi svarīgi faktori, kas nepieciešami, lai varētu notikt seksuāla vardarbība pret bērnu: piekļuve bērnam un laiks vienatnē ar bērnu.

Viens no vecāku uzdevumiem, ir aizsargāt savu bērnu. Aizsargāt mēs varam tikai tad, ja esam emocionālā saiknē ar saviem bērniem un esam informēti. Mums ir jāzina, kur atrodas, kopā ar ko un ko dara mūsu bērni. Ja viņi iet ciemos pie draugiem vai paliek pa nakti, mums ir jāzina, kas tie ir par draugiem, jākontaktējas ar viņu vecākiem. Ja tā rīkosimies, tā nebūs neuzticēšanās bērnam. Tā būs atbildīgu vecāku saprātīga rīcība. Bērniem ir jādod noteikta patstāvība un brīvība atbilstoši vecumam, vecākiem, savukārt, jāsaglabā pārraudzība un kontrole.

Vecākiem ir jābūt lietas kursā par to, kādas filmas bērni skatās un kādas lapas apmeklē globālajā tīmeklī. Internets ir ne tikai zinātnisks sasniegums, kas mūsdienās cilvēkam paver ļoti plašas iespējas. Internets ir arī vide, kuru savu ideju popularizēšanai un īstenošanai izmanto kriminālā pasaule un cilvēki ar ļauniem nodomiem. Interneta vide var būt arī bīstama, jo neviens cilvēks nevar redzēt, kas ir Tavs sarunu biedrs. Arī internets var kļūt par vietu, kur bērns nonāk saskarē ar potenciālo seksuālo varmāku, kas var uzdoties par viņa vienaudzi.

Cilvēka seksualitāte ir ļoti nozīmīgs temats. Ir svarīgi, lai tieši ģimene ir tā vieta, kur bērns gūst pirmo informāciju par to. Bērnam jājūt, ka arī šos jautājumus viņš/a var pārrunāt ar vecākiem.

Ja ir aizdomas, ka bērns ir cietis no seksuālas vardarbības, gadījums ir jāizpēta. Tas jādara speciālistiem, kas specializējušies šajā jomā. Ja seksuālas vardarbības fakts apstiprinās, bērnam ir jāsaņem psiholoģiskā palīdzība un pēcvardarbības rehabilitācija. Tas nepieciešams, lai nodrošinātu normālu bērna turpmāko emocionālo attīstību. Seksuālas vardarbības gadījums ir jāceļ gaismā, lai varmāka par savu nodarījumu saņemtu sodu un citi bērni tiktu pasargāti no viņa noziedzīgajām darbībām.

Latvijas Republikas normatīvo aktu izpratnē – Bērns ir persona, kas nav sasniegusi 18 gadu vecumu, izņemot tās personas, kuras saskaņā ar likumu izsludinātas par pilngadīgām vai stājušās laulībā pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas.

Palīdzība:

Var zvanīt uz Valsts bērnu un jauniešu uzticības tālruni 116111

vai

Centrā “Dardedze”, tel.: 67600685, bērniem draudzīgi materiāli sarunai atrodama mājaslapā www.dzimba.lv.

/0 Comments/by

Mūsdienu izpratne par ģimeni

Tā ir izveidojusies 19. gadsimtā. Galvenie aspekti ir:

  • brīva izvēle,
  • personīgās simpātijas,
  • emocionāla pieķeršanās,
  • mīlestība.

Galvenā pārmaiņa: Laulība tagad ir indivīda lēmums, nevis divu dzimtu izdevīga vienošanās.

Domāju, ka tā ir privilēģija- izvēlēties savu dzīvesdraugu pašam. Taču, tagad uz cilvēku gulstas milzīga atbildība, atrast un izvēlēties pareizo un īsto. Neviens mums neko nevar garantēt. Neviens mūs nevar pasargāt no kļūdām. Ir iespējams, ka mēs izvēlamies nepareizo cilvēku. Ir iespējams, ka mēs izvēlamies pareizo, bet nemākam mīlestību nosargāt.

 

No minētajiem aspektiem visskaidrākais, man šķiet, ir cilvēka gribas akts- sākt vai nesākt attiecības, dibināt vai nedibināt laulību. Pārējos aspektos ir iespējams lielāks vai mazāks subjektīvisms. Simpātijas var izzust, pieķeršanās atsalt, mīlestība (jeb tas, ko uzskatam par mīlestību) izgaist. Ir jābūt kaut kam vēl. Ir skaidrāk jādefinē vērtības, uz kurām balstās attiecības. Jautājums paliek, kā izveidot stabilas un ilglaicīgas attiecības, ja izvēles kritēriji ir tik subjektīvi?

/0 Comments/by

Nesavaldības posts

        Kuram gan no mums nav gadījies nonākt situācijā, kad Tevi kāds „izved”, ir grūti apvaldīt satraukumu vai dusmas, tu zaudē kontroli un pacel balsi. Šobrīd nevēlos analizēt savas nesavaldības iemeslus vēsturiskā griezumā. Gribu tikai teikt, neatceros, ka uz mani būtu klieguši mani vecāki vai mani radinieki.

Pusaudža gadi bija grūtāki. Neizprotama spriedze iezagās attiecībās ar vecākiem. Bija sajūta, ka vecāki Tevi nedzird un nesaprot. Šī sajūta ir noteikti pazīstama gan daudziem pusaudžiem, gan pusaudžu vecākiem. Neatceros, vai esmu kliedzis pilnā rīklē, bet strīda karstumā pacēlis balsi. Starp citu, te meklējams iemesls, kādēļ cilvēki paceļ balsi un kliedz. Tas notiek brīdī, kas cilvēku pārņem sajūta, ka viņu nedzird. Lai sadzirdētu, viņam tas jāsaka skaļāk, skaļāk, kamēr runātais pārtop kliedzienā. Papildus nāk vēl viens aspekts. Neapzināti balss pacelšana un kliegšana ir arī vēlēšanās, demonstrēt savu varu un iebiedēt.

Ir grūti mainīt iesakņojušos ieradumus. Grūti pakļaut savas dusmas, pakļaut savu sašutumu, pakļaut savas pāri plūstošās emocijas, par kurām domāju, ka man uz tām ir pilnīgas tiesības. Un tomēr. Nesavaldība, lai cik skaisti mēs to pamatojam, nodara lielu postu. Nedomāju, ka runāšana paceltā balsī, kas viegli pārtop kliegšanā, būtu normāla, labvēlīgai ģimenei raksturīga komunikācija. Tā nenotika bieži, bet tomēr notika. Brīži, kuros šķietami nenozīmīgām lietām sekoja vētraina emocionāla reakcija. Tas saindēja attiecības. Vēl vairāk. Ievēroju, ka mans dēls dara tāpat. Tātad viņš manu mācībstundu ir apguvis- kaut kas nepatīk, varu skaļi paust savu sašutumu. Aplis ir noslēdzies. Es saņemu to, ko biju iesējis. Tas mani rosināja uz pārdomām un iedvesmoja šim rakstam.

Nesavaldība ir posts. Nesavaldība ir ļaunums. Tā mēs zaudējam cilvēkus, kas mums ir svarīgi.

Ir gadījies dzirdēt, ka cilvēki saka, ka viņi nekliedz, tikai skaļi runā. Katram no mums noteikti būs savs priekšstats par to, kad runāšana pārtop par kliegšanu. Bet. Nesavaldība iznīcina smalkos attiecību pavedienus, iznīcina uzticēšanos un dialogu. Ak, cik daudz pūļu, tas tagad prasa, izlabot savas audzināšanas kļūdas. Spēja atpazīt savas emocijas, par tām runāt, tās kontrolēt un izpaust sociāli adekvātā veidā, ir svarīga sociāla prasme. Viena no svarīgākajām prasmēm, ko vīrietis var apgūt pats un iemācīt savam dēlam (bērniem).

/0 Comments/by

Pieņemšana vecāka-bērna attiecībās

Pieņemšana ir “smalka” tēma. Bērniem ir dažādas vajadzības. Viena no pamata vajadzībām ir bērna vajadzība pēc vecāku beznosacījuma mīlestības. Bērni ne vienmēr spēj lietas saprast un izskaidrot (tas atkarīgs no vecuma un intelektuālās attīstības), bet bērni prot just. Viņi jūt vissmalkākās nianses, viņi “lasa starp rindām”. Jebkuras attiecības ir mijiedarbība. Bērni dara kaut ko un vēro vecāku reakciju. Vecāki dara kaut ko un var novērot bērnu reakciju. Bērnos ir dabiski ielikta vēlēšanās pēc vecāku uzmanības un atzinības. Kas ir lietas, ko vecāks pamana un atzīmē? Kas ir lietas, kas paliek bez uzmanības? Man šķiet ir svarīgi bērnu pieņemt. Bērns ir labs, tāds, kāds viņš ir. Es mīlu savu bērnu, jo viņš ir mans bērns. Protams, bērns ir jāaudzina, bet viņam nav mana mīlestība un atzinība kaut kā īpaši jānopelna. Protams, es priecājos par to, ka bērns vēlās mani iepriecināt ar saviem panākumiem. Bet ne jau panākumu dēļ es mīlu savu bērnu.

Kāpēc pieņemšana ir svarīga? Jo tā ļauj bērnam būt tam, kas viņš ir. Bērnam ir jānodibina attiecības arī ar sevi, ar savu patību. Ja bērns jūt, ka tāds kāds viņš ir, viņš netiek pieņemts, viņš var sākt izlikties, pietēlot. Aizmirst būt pats, vēlas atbilst kādam iedomātam tēlam. Rezultātā bērns atsvešināšanās pats no sevis.

Cik daudz pieaugušos cilvēkos ir baiļu par to, ka viņus nesapratīs un nepieņems. Domā, ka viņiem ir jāpaveic kas īpašs, lai citi viņus ievērotu un pieņemtu. Cilvēki baidās no vērtējuma, atraidījuma. Vai katram no mums nav savs stāsts par to, kādēļ tā ir? Un cik atbrīvojošas ir attiecības, kurās varam būt dabiski, kur nekas nav jātēlo. Attiecības, kurās mūs pieņem. Attiecības, kurās mūs “neizbrāķēs”, ja pieļausim kādu kļūdu. Bailes kļūdīties ierobežo cilvēku izaugsmi.

Pieņemšana ir pamatu pamats arī psihoterapijā. Psihoterapeits vispirms ir cilvēks, un tikai tad profesionālis. Ja starp psihoterapeitu un klientu nodibinās uzticēšanās, pieņemšana, veidojas pamats pārmaiņām, cilvēks var mērot ceļu atpakaļ pie sevis, integrēt “izstumtās” un “noliegtās” personības daļas.

/0 Comments/by

Vai bērnu var mīlēt par daudz?

Īsa atbilde: nevar. Ja ar mīlestību saprotam labvēlīgu, pieņemošu, ieinteresētu, cienošu, atzinīgu attieksmi pret bērnu, tad mīlestības nevar būt par daudz. Bērnam vecāku mīlestība ir vajadzīga tāpat kā ziedam saules gaisma un lietus.

Nav gadījies sastapt cilvēku, kas sūdzētos par to, ka viņš ir par daudz mīlēts. Drīzāk mīlestības vienmēr ir par maz.

Bet, ko mēs saprotam ar mīlestību, mīlestību starp vecāku un bērnu? Daudzi vecāki apliecinās, ka mīl savus bērnus un cenšas dot viņiem to labāko. Tas ir apsveicami.

Gribu izstāstīt kādu stāstu, ko man kādreiz pastāstīja mana sieva. Šis stāsts mani uzrunāja. Stāsts ir sekojošs. Situācija: auksts laiks. Māte uzvelk bērnam jaciņu. Ja māte uzvelk bērnam jaciņu, jo pašai ir auksts, tad tās ir rūpes. Ja tādēļ, ka bērnam ir auksts, tad tā ir mīlestība. Šajā stāstā ir kāds moments, kas man šķiet ļoti nozīmīgs. Ja es kādu mīlu, es cenšos viņu iepazīt, izzināt, saprast. Vai es mīlu savus bērnus? Protams! Kad domāju par saviem bērniem, mani pārņem siltas jūtas. Es vēlos par viņiem rūpēties, vēlos viņus iepriecināt. Vai es saprotu savus bērnus? Kā kuru reizi. Bet, tas tiešām ir svarīgi. To es saku ka pieaugušais, kas kādreiz arī bija bērns. Bērns, kuru noteikti mīlēja, bet nesaprata.

Mīlēt nozīmē dot. Un mēs dodam. Sākam ar pamatlietām: uzturs, apģērbs, pajumte… Mazajam cilvēkam vajag tik daudz lietu. Varbūt viņam tik daudz nevajadzētu, ja klasesbiedram kāda lieta jau nebūtu. Un ja ir daudziem, ar ko tad mans bērns ir sliktāks?

Bet, kad Tu atnāci mājās, sasveicinājies, vai Tu pamanīji, kā Tavs bērns jūtas. Vai viņš bija priecīgs, vai nomākts? Vai Tu vari nojaust, kas norisnās Tava bērna dvēselē? Vai brīžos, kad viņam ir grūti, viņš uzticēsies un man pastāstīs?

Mēs mīlam un mēs dodam. Ko mēs dodam? To, ko saprotam To, ko mēs gribētu, lai mums dod. Mēs dodam nepieciešamāko, aizmirstam par būtisko. Bieži, pat ļoti bieži, vecāki cenšas kompensēt bērniem savu prombūtni ar dāvanām, lietām. Bērni ir mazi materiālisti. “Tu esi laimīgs, jo Tev ir tas un tas!” “Ja man tas būtu, es arī būtu laimīgs!” Negribu pretstatīt rūpes par materiālo nodrošinājumu un vecāku mīlestību. Ak, kaut mēs saviem bērniem varētu sniegt abus, un viņiem starp abiem nebūtu jāizvēlas. Tomēr, būs skumji, ja bērni kādu dienu sapratīs, ka no “večiem” neko citu kā naudu nevar dabūt. Un ja nevar dabūt mīlestību, tad viņi ņems to, ko var dabūt. Ja kādu dienu tā notiek, tas rāda, ka vecāks un bērns ir atsvešinājušies. Atsvešināšanās nav pēkšņa. Tas notiek pakāpeniski, nemanāmi. Aizņemtība ir attiecību slepkava Nr. 1. Atceros kādu skarbu un pat draudīgi divdomīgu frāzi: “Ja mēs nemīlēsim savus bērnus, to darīs kāds cits!”

Mīlēt nozīmē samīļot, apkampt, sabučot. Jauki ir tie brīži, kad mazie bērni pieglaužas, ierāpjas tētim vai mammai klēpī. Bērni ātri izaug. Mūsu priekšā stāvēs spurains pusaudzis, kas demonstrēs savu neatkarību, runās pretī un leksies. Kā lai tādu samīļo? Bet vai tad viņam nevajag mīlestību? Vajag. Bet viņš vairs nemāk to paprasīt. Vecākam tad jāsper pirmais solis. Vēl labāk, ja samīļošana nekad nav pārtrūkusi un ir daļa no ikdienas attiecību rituāla.

Lietas nolietojas un saplīst, to vietā nāk citas. Mīlestība paliek. Pārbaudījumu brīžos apziņa, ka vecāki mani ir mīlējuši un mani sapratuši , dos man spēku dzīvot. Nekādi materiāli labumi nespēs kompensēt vecāku mīlestības un uzmanības trūkumu. Dosim saviem bērniem labāko!

/0 Comments/by

Audzināšanas mērķis

Bērni ir jāaudzina. Par audzināšanas mērķiem un uzdevumiem domas dalās.

Ir gadījies dzirdēt, ka vecāki izprot audzināšanas mērķi tādā veidā: “Es gribu, lai Jānis izaug par labu cilvēku!” Mērķis ir labs, tikai stipri nekonkrēts. Protams, ka mēs gribam, lai mūsu bērns ir labs cilvēks. Kurš gan grib izaudzināt nelieti? Bet, ir nepieciešams konkretizēt, kas ir labs cilvēks? Mērķis ir jāpārtulko rīcības plānā. Kas man kā vecākam ir jādara, lai mans bērns būtu labs cilvēks? Kādas īpašības man bērnā ir jāveicina, jāapkaro, lai viņš kļūtu labs cilvēks?

Tāpat mēs vēlamies, lai mūsu bērni ir laimīgi. Kas mums ir jāsniedz saviem bērniem, lai viņi būtu laimīgi?

Tie ir svarīgi jautājumi, bet šoreiz par kaut ko citu. Kāds ir audzināšanas mērķis? Viens no svarīgākajiem mērķiem ir, sagatavot bērnu patstāvīgai dzīvei. Cilvēks ir patstāvīgs tad, ja spēj pats sevi nodrošināt un pats par sevi parūpēties. Prot uzņemties atbildību par savu dzīvi, konstatēt problēmas un uzņemties iniciatīvu tās risināt.

Ja audzināšanas mērķis ir bērna patstāvība, tad, kas man kā vecākam ir jādara, lai to veicinātu? Temats ir plašs. Bērna patstāvība sākas ar mazām lietām: sakārtot savas mantas, savu istabu, atbildīgi paveikt uzticētos pienākumus, … Vēlāk mācēt pašam izcept olu vai kartupeļus, ja vecāki nav mājās. Piedalīties mājas darbos. Nepārprotiet mani, bērni nav mūsu kalpi. Viņi nav jāpaverdzina. Mājas ir vieta, kur viņi mācās lietas, kas viņiem noderēs turpmākajā dzīvē.

Svarīgākais, man šķiet, ir ticēt tam labajam, kas ir bērnā. Veidot uzticības un cieņas pilnas attiecības. Dot bērnam iespējas, attīstīt savus talantus un prasmes. Iedot bērnam ticību, ka viņa lēmumiem ir nozīme. Mums ir jādod bērniem iespēja, piedalīties lēmumu pieņemšanā, kas attiecas uz viņu dzīvi. Piedāvājumam ir jāatbilst bērna vecumam. Jautājumos, kas, manuprāt, neatbilst bērna vecumam, es bērnam nedodu izvēles brīvību. Piemēram, es nejautāju bērnam, vai viņš grib izpildīt skolā uzdotos mājasdarbus. Protams, ka viņš negrib. Bet tie ir jāizpilda. Jautājums, tikai kad?

Jāatzīst, ka katrs cilvēks ir atšķirīgi sagatavots patstāvīgai dzīvei. Ir cilvēki, kuri mocās, jo neprot pieņemt šķietami vienkāršus lēmumus par savu dzīvi. Ir cilvēki, kas bēg no atbildības. Atbildība viņiem ir kā nasta, ko pēc iespējas ātrāk ir jāaizmet prom. Arī es pats esmu izvairījies no atbildības, ja man ir bijusi tāda iespēja. Kādā brīdī tu esi spiests aizdomāties, kādēļ tava dzīve ir tāda, kāda tā ir? Vainot citus būtu bērnišķīgi. Es taču pats bēgu no atbildības un iniciatīvas vietā izvēlos pasivitāti.

Šajā sakarā ir svarīgi, atbalstīt bērna radošo garu. Bērns vēlas izzināt pasauli, viņam dabiski piemīt vēlēšanās darboties. Mums jārada bērniem iespēja, apmeklēt pulciņus, attīstīt savas spējas. Jau bērnībā saprast, ka panākumu atslēga ir piepūle. Ir svarīgi, ka bērniem ir iespēja, izvirzīt maziņus mērķus un tos sasniegt. Sasniegums (te es nedomāju medāļus, lai gan arī tie ir svarīgi) stiprina bērna ticību saviem spēkiem. Mums ir jāveicina un jāatbalsta bērnu iniciatīvas (iespēju robežās). Tas ir svarīgi, jo tādā veidā izpaužas bērnu radošais gars. Bērni prot dabiski priecāties par dzīvi. Viņi dabiski ir radoši. Ja tas tā nav, mums ir iemesls aizdomāties.

Es redzu, ka daudziem cilvēkiem ir problēmas ar iniciatīvas izrādīšanu un atbildības uzņemšanos. Visdrīzāk cilvēki netic sev un domā, ka iniciatīva ir nosodāma. Atbildība nav nasta. Atbildība ir iespēja, veidot savu dzīvi tādu kā vēlamies.

Kā sacījis kāds gudrs cilvēks: “Skatīsimies uz problēmām kā iespējām!”

/0 Comments/by

Ģimenes funkcijas

Visas ģimenes nav vienādas. Vecos laikos cilvēki vairāk dzīvoja paplašinātās ģimenēs, ietverot vairākas paaudzes- bērni, vecāki, vecvecāki. Mūsdienās parasti tā ir t.s. kodol ģimene- tēvs, māte, bērni. Tā ir ideālā bilde. Realitāte ir sarežģītāka. Cilvēki mirst, šķiras, dala bērnus, maina dzīvesvietas, veido jaunas attiecības, dibina jaunas ģimenes.

Lai kā mēs definētu ģimeni, tā ir vieta, vide, kurā veidojas cilvēka personība. Dažādi autori dažādi mēģina definēt ģimenes funkcijas, formulēt uzdevumus, kurus būtu vēlams īstenot. Interesējoties par šo tematu, esmu atradis, manuprāt, labu shēmu, kas palīdz to izprast.

Ģimene ir psiholoģiska un garīga atbalsta sistēma tās locekļiem. Ģimene ir skola, kurā bērns apgūst turpmākai dzīvei nepieciešamās prasmes. Ģimenei ir 3 funkcijas, katru no tām var vēl papildināt un attīstīt:

1)  Ģimenei ir jāapmierina ģimenes locekļu vajadzības. – Kādas ir ģimenes locekļu vajadzības, tas jau ir vesels temats. Bērniem un pieaugušajiem ir atšķirīgas vajadzības. Pamat vajadzības ir mīlestība un aprūpe, uzturs, apģērbs, dzīvesvieta. Ir labi, ja ieraugām, ka cilvēks nav tikai ķermenis. Bērna dvēselei un garam arī ir savas vajadzības. Ģimenē darbojas pakārtotības princips, proti, vecāki mīl viens otru un kopā rūpējas par bērniem. Katram ģimenes veselumā ir sava skaidra vieta un loma. vecāki ir vecāki, un bērni ir bērni.

2. Nodrošināt bērnu talantu un iemaņu attīstību un sagatavot bērnu pastāvīgai dzīvei.- Par bērnu patstāvību jau esmu izteicies rakstā par audzināšanas mērķi. Te ir svarīgi atcerēties, ka katrs bērns ir unikāls. Mums ir jādod viņam iespēja, attīstīt savas dāvanas un kļūt par to, par ko viņam ir jākļūst. Mēs varam un mums vajag bērnu ievirzīt. Mums jāpalīdz bērnam, atrast dzīvē savu vietu, savu aicinājumu.

3.Stabilizēt un attīstīt vecāku attiecības un personības.- Tas ir ļoti svarīgs aspekts. Bērni kādu dienu izaugs lieli un atstās vecāku ligzdu. Kas tad notiks ar vecākiem? Parasti to sauc par tukšās ligzdas sindromu. Vecāki var piedzīvot skumjas, jo ir kaut ko zaudējuši. Tas ir laiks, kad pāris labāk ieraug viens otru. Diemžēl, tas ir laiks, kad kādi pāri šķiras, jo saprot, ka dzīvojuši kopā tikai dēļ bērniem. Lai tā nenotiktu, jāatceras, ka pāra attiecības ar bērna ienākšanu ģimenē nebeidzas. Ir jāatrod laiks vienam priekš otra, lai būtu arī tieša komunikācija, ne tikai caur bērniem. Tā ir māksla, kā virves dejotājam noturēt līdzsvaru- rūpes par bērniem un rūpes vienam par otru. Ir tik daudz veidu, kā mēs varam viens otru pazaudēt. Skumjākais, ka nepamanām atsvešināšanās procesu, tas kļūst redzams ar laiku. Arī tad viss vēl nav zaudēts, ja saprotam, ka tā ir mūsu izvēle, atsvešināties vai tuvināties.
Lai vai kā, es domāju, ka vecāki (īpaši, ja viņi bērnu audzina vienu vai attiecības pārī ir atsvešinātas), kuri dzīvo tikai savam bērnam, mīl savu bērnu ar tādu mīlestību, kas kavē bērna patstāvības veidošanos. Vecākiem ir jāmīl arī sevi, jāmīl vienam otru, jārūpējas vienam par otru. Vai tā nav labākā pieredze, ko varam nodot saviem bērniem? Tētis un mamma modelē pāra attiecības.
Mums, pieaugušajiem, ir jāmācās sabalansēt visu ģimenes locekļu vajadzības, neaizmirstot par savējiem. Kad rūpējamies arī par sevi, pasniedzam bērnam svarīgi mācību stundu. Ja aizmirstam rūpēties par sevi un nesam lielus upurus bērnu labā, jācer, ka nebūs jāpiedzīvo liela vilšanās, ja bērni to līdz galam nespēs saprast un novērtēt.

Ir labi, ja mūsu ģimenes ir vai kļūst par vietu, kur varam labi justies, atjaunoties un gūt spēkus jauniem dzīves izaicinājumiem.
Ir jauki, ja jau lielajiem bērniem patīk atgriezties un apciemot vecākus. Cerams, ne pienākuma mudinātiem, bet lai baudītu tuvību, kas dod spēku.

/0 Comments/by

Cieņa vecāku un bērnu attiecībās

Ir skumji vērot attiecības, kurās cilvēki pārstājuši viens otru cienīt. Kad tas ir noticis, ko lai tur vēl dara? Izlietu ūdeni nesasmelsi. Pasacītus vārdus atpakaļ nepaņemsi.

Cilvēku savstarpējās attiecībās cieņai ir liela nozīme. Savstarpēja cieņa uzlabo cilvēku attiecības. Tur, kur ienāk necieņa, rupjība, savstarpēji apvainojumi, iezīmējas attiecību katastrofa. Par cieņu varam domāt divējādi: no vienas puses, cieņa ir kaut kas tāds, kas pienākas ikvienam cilvēkam, lai cik veiksmīgs vai neveiksmīgs viņš būtu. No otras, ir cieņa, ko var iegūt tikai ar laiku. Nopelnīt ar savu attieksmi pret darbu un pret cilvēkiem.

Šoreiz par cieņu vecāku un bērnu attiecībās. Iespējams, ka daudzi būs dzirdējuši likumu, kas atrodams Bībelē: „Godā savu tēvu un māti”. Starp likumiem, kas regulē cilvēku savstarpējās attiecības, tas ir pats pirmais bauslis. Viss sākas ar ģimeni un viss sākas ģimenē. Bērnu mīlestība un cieņa pret vecākiem ir pamatu pamats. Taču ne vienmēr tā ir. Mēs, vecāki, gribam, lai bērni mūs mīl un ciena, respektē, ieklausās. Bet vai mēs mīlam un cienām savus bērnus? Bērni mācās atdarinot. Viņi nokopē mūsu attieksmi un atdod mums to atpakaļ. Kā lai iemāca bērnam cieņu pret vecākiem, ja vecāki “rejas” un viens otru pazemo bērnu klātbūtnē? Bērni mūs vēro. Pieaugušajiem ir jāveido cieņas pilnas attiecības. Bērnus nedrīkst pazemot, izsmiet, noniecināt. Bērnus ir jāuztver nopietni, viņos ir jāieklausās, viņi jānovērtē, jāuzslavē.

Ir daudz veidu, kā vecāki var zaudēt cieņu savu bērnu acīs. Ja zaudējam cieņu, zaudējam arī savu autoritāti. Paši vien to sagraujam. Parasti tā ir neatbilstība starp to, ko sakām un darām. Ja esam zaudējuši cieņu un autoritāti savu bērnu acīs, te vairs nelīdzēs dūres ciršana galdā, sašutums un dusmas. Kad zaudējam autoritāti savu bērnu acīs, zaudējam arī savus bērnus. Bērns, kuram tētis un mamma ir autoritāte, vēlēsies viņiem līdzināties, vēlēsies viņus iepriecināt un no viņiem gūt atzinību. Ja bērns to nesaņems no vecākiem, viņš meklēs to ārpus ģimenes. Īpaši izteikti tas parādās pusaudžu vecumā. Šajā laikā vecāki konkurē ar sava pusaudža vienaudžiem (grupu) par sava bērna uzmanību. Tas ir laiks, kas parāda, cik stipras vai vājas ir pusaudža saites ar ģimeni.

Bērniem ir raksturīgi pārbaudīt mūsu robežas, apšaubīt mūsu izvirzītos noteikumus. Bērni cīnās ar vecākiem par varu, viņi grib būt noteicēji pār to, ko darīs, kad un cik ilgi. Bērnu griba parasti ir bērnišķīga- ilgi darīt to, ko gribās; vispār nedarīt to, ko negribas. Bērni dusmojas, ja ierobežojam viņu brīvības centienus. Viņi alkst brīvības, kurai vēl nav gatavi. Bērniem ir vajadzīgi saprātīgi ierobežojumi, vecākiem ir jānovelk robežas. Vecāku nospraustās robežas bērniem dod drošības sajūtu. Kur nav robežu, nav arī drošības sajūtas.

Mēs nevaram citus cilvēkus piespiest sevi cienīt. Cieņu var iegūt, bet tas prasa laiku un piepūli.

Nav jēgas sūdzēties, ka bērni neciena vecākus. Tas ir vecāku uzdevums, panākt to, lai bērni viņus ciena un respektē. Ciena, bet ne paniski baidās. Viss sākas ar vecāku cieņu vienam pret otru un ar vecāku pret savu bērnu, jo bērni mācās atdarinot. Ja bērns izrāda man necieņu, jo vēlas ar mani konkurēt par varu un autoritāti ģimenē, tad man viņš ir „jānoliek pie vietas”. Bet ir svarīgi, kā es to izdaru, jo brutāla varas demonstrācija iznīcina attiecības un arī savstarpējo cieņu. Cieņu nevar nopirkt, tā ir jāieaudzina.

/0 Comments/by

Vai Tavs bērns ir laimīgs?

Bērns piedzimst kails un bezpalīdzīgs. Viņam nepieciešama mīlestība un aprūpe, citādi viņš aizies bojā. Bērns nepiedzimst gluži kā „balta lapa”, jo jau grūtniecības laikā viņš jūt, uztver informāciju, atpazīst mātes balsi, u.c. Bērna personības veidošanās ir sākusies jau pirms piedzimšanas, apzinātas intelektuālās spējas attīstīsies vēlāk.

Bērni ir mazi cilvēki. Mums ir svarīgi saprast sava bērna vajadzības un tās apmierināt. Kādēļ? Tas ir priekšnosacījums, lai bērns izaugtu patstāvīgs, nobriedis un laimīgs pieaugušais.

Cilvēka personība ir kā daudzstāvu ēka. Katrai ēkai ir vajadzīgs pamats. Katrs nākamais stāvs tiek būvēts uz iepriekšējā. Mums, pieaugušajiem, tas uzliek lielu atbildību. Ir lietas, ko var koriģēt un uzlabot, bet nav iespējams rekonstruēt veselu stāvu.

Mēs varam pieņemt, ka cilvēka dzīves pamats ir bērnība (agrīna un vēlāka), tad nāk pusaudža gadi, jaunība un briedums. Jo lielāki bērni kļūst, jo lielāku atbildību uzņemas par savu dzīvi. Jo lielāks kļūst cilvēks, jo grūtāk pārveidojams. Pieaugušie turpina būvēt savas dzīves ēku, kurai pamatus ielika un pirmos stāvus uzbūvēja vecāki (aprūpes personas)

Mūsdienās mēs par bērna attīstību un vajadzībām zinām daudz vairāk nekā agrāk. Pamatu pamats ir piesaistes teorija, ko attīstīja Džons Boulbijs, angļu psihiatrs un psihoanalītiķis. Tā saucas arī viņa grāmatas latviešu valodā „Drošais pamats”. Īpaša nozīme te ir ierādīta bērniņa pirmajiem dzīves gadiem un attiecībām ar māti (aprūpes personu). Bērnam ir vajadzīgs pieaugušais, ar kuru veidot stabilas un drošas attiecības. Bērnam ir vajadzības un viņš par tām signalizē vecākiem. Vecākiem (parasti tā ir māte) ir jāsaprot sava bērniņa neapmierinātības iemesls un jārīkojas. Vecākiem jāmācās pazīt savs bērns. Svarīga prasme ir „nolasīt” pārmaiņas bērna noskaņojumā. Šī prasme ir cieši saistīta ar spēju saprast pašiem sevi un savas emocijas. Bērniņam ir vajadzīgs ēdiens, patvērums (mājas), pieņemšana, mīlestība (pieskārieni un mātes/tēva ķermeņa siltums), drošības sajūta. Ja vecāki saprot sava bērna vajadzības un uz tām reaģē, bērns mācās saprast, ka pasaule ir droša vide. Šajā gadījumā vecāki reprezentē vidi, t.i. pasauli. Drošības sajūta no ārējās pasaules pārvietojas uz bērna iekšējo pasauli, veidojot drošības sajūtu. Šajā agrīnajā periodā bērns mācās uzticēties vai neuzticēties, justies droši vai baidīties, justies mīlēts vai nemīlēts.

Te ir svarīgi ne tikai tas, ko mēs darām, bet kā mēs to darām. Visa aprūpe iet caur attiecībām. Būt vecākam prasa lielu pacietību un mazi bērni var mūs novest pie mūsu pacietības robežām. Par bērniņu jārūpējas pacietīgi un mīļi, vecākiem vienam otru atbalstot. Uz bērnu nedrīkst dusmoties un kliegt, jo viņš vēl neko nedara speciāli.

Kad ir ielikts drošais pamats, celtniecības darbi turpinās. Galvenais virziens ir attīstība, bērns vēlās augt lielāks, kļūt patstāvīgāks, apgūt pasauli. Turpmākajos personības veidošanās soļos, agrāk minētās vajadzības saglabās savu nozīmību, varbūt nedaudz citā veidā. Klāt nāks jaunas vajadzības, kurās bērnam būs nepieciešama vecāku sapratne, padoms, atbalsts, iedrošinājums un pacietība.

Pasaules izzināšana. Bērni vēlas izzināt pasauli. Ir lietas, ko bērni par pasauli vēl nezin. Tādēļ vecāku uzdevums ir rūpēties par bērna fizisku drošību, novērst potenciāli bīstamas situācijas, pasargāt no ļauniem cilvēkiem. Te svarīgs temats ir vecāku bailes. Pieaugušajiem ir jāmācās pārvarēt savas baiļu fantāzijas, lai bērna attīstības laukums nekļūst pārāk šaurs, piemēram: futbolu nedrīkst spēlēt, jo var sasist kāju; kokā nedrīkst rāpties, jo var nokrist; utt.

Patstāvība. Kad bērniņš aug lielāks, viņš kļūst neatkarīgāks. Grib visu darīt pats. Vecākiem tas var radīt zināmas neērtības, jo bērnam lietas neizdodas uzreiz. Bet ir svarīgi bērnam ļaut lietas darīt pašam. Tā ir bērna vajadzība pēc patstāvības. Ir jāļauj bērnam pieņemt lēmumus: „Vai tu gribētu, ka es Tevi ieceļu gultiņā, vai tu pats?” „Vai tu vēlies, lai es Tev palasu pasaku vai nodziedu dziesmu?” Ir situācijas, kurās mēs bērniem nedodam šādas izvēles.

Draudzība un spēles. Sociālās iemaņas. Bērniem ir jāiemācās, dzīvot un strādāt kopā ar citiem cilvēkiem. Vislabākā vieta, kur to mācīties ir attiecībās ar vienaudžiem un draugiem. Tur viņi mācās attiecību likumus. Attiecībās viņi mācās aizstāvēt savas intereses, izrādīt iniciatīvu, strīdēties, sadarboties.

Talantu apzināšana un attīstīšana. Ir talanti, kas ir acīmredzami un ir kas apslēpti. Ir iemaņas, kuras bērns var apgūt skolā. Un ir iemaņas, kuras skolā nemāca. Tādēļ ir svarīgi radīt apstākļus, kuros bērns var iepazīt sevi, atklāt savas intereses, talantus, tos attīstīt. Daudzas no šīm iemaņām var atklāt tikai eksperimentālā ceļā. Manuprāt, viena no svarīgākajām prasmēm ir izrādīt iniciatīvu un uzņemties atbildību.

Ceļš uz pieaugušā dzīvi ne vienmēr ir taisns un gluds. Tā ir arī kāpumi un kritumi. Bērni nav tik stipri, lai gūtu atbalstu sevī. Šajā attīstības ceļā viņiem ir svarīgi just savu vecāku ieinteresētību un atbalstu. Mūsu bērniem ir jāzina, ka mēs viņus mīlam un ar viņiem lepojamies. Lai kas arī notiktu, lai kādas „ziepes” tiktu sastrādātas, vecāki uzklausīs, sapratīs, atbalstīs, mīlēs.  Ir svarīgi bērnam sniegt emocionālo drošību. Mums ir jāmīl un jāatbalsta savi bērni, līdz viņi apgūst iekšējās iemaņas-  būt laimīgi sevī, pārvarēt dzīves grūtības un sitienus (traumas), uzticēties sev (self-confidence) un sasniegtu emocionālo briedumu.

Katrs vecums bērna attīstībā ir ar savu skaistumu un savām rūpēm. Bērns vēlās augt un attīstīties, ja redz prieku savu vecāku attiecībās par saviem panākumiem. Apmierināt bērna vajadzības var būt arī liels izaicinājums, kas pārbauda mūsu pacietību un spējas. Ja noskaņojam sevi uz to, ka šajā procesā mūs sagaida zināmas grūtības, varam laicīgāk tās plānot. Bērnam ir daudz vajadzību, visas šeit nav uzskaitītas. Bet, vissvarīgākā bērna vajadzība ir attiecības, attiecības ar mīlošiem vecākiem. Mums, pieaugušajiem, ir svarīgi ar savu bērnu nodibināt kontaktu, kopt to, uzturēt un nepazaudēt. Attiecībām ir vajadzīgs laiks. Ja apmierinām bērnu vajadzības pēc rūpēm un mīlestības, bērni aug stipri un gādīgi.

/0 Comments/by
,

No kā ceļas strīdi un konflikti?

Domstarpības un nesaskaņas, strīdi un konflikti. Mums gribētos, lai cilvēciskās attiecības raksturotu miers un harmonija. Taču tas ne vienmēr izdodas. Attiecībās ienāk spriedze. Spriedze var būt īslaicīga, kamēr situācija tiek noskaidrota. Kādreiz spriedze kļūst ilglaicīga, ar laiku rada nepatīkamas izjūtas un vēlēšanos no cilvēka izvairīties. Spriedzes cēloņi mums ne vienmēr ir izprotami. Ne vienmēr mēs saprotam savas neapmierinātības un dusmu iemeslus. Tāpat neizprotam, kādēļ citi mums izrāda savu neapmierinātību. Ja lietas netiek izrunātas, katrs paliekam pie saviem, bieži ar realitāti nesaistītiem skaidrojumiem.

Raksts ir par strīdiem un konfliktiem plašākā nozīmē. To daļēji var attiecināt arī uz pāra attiecībām, bet raksts nebūs specifiski par konfliktiem pāra attiecībās.

Kādēļ strīdi un konflikti rodas? Atbilde ir vienkārša- tādēļ, ka esam atšķirīgi. Visiem cilvēkiem ir kaut kas kopīgs un kaut kas atšķirīgs. Mēs esam cilvēki, sievietes un vīrieši. Katrs dzimums uz pasauli raugās nedaudz atšķirīgi, jūt un saprot citādi. Un te runa nav tikai par kultūras un audzināšanas iespaidu. Dzimums ir fizioloģiski un bioloģiski ieprogrammēts. Kopīgais kļūst par platformu draudzībai un sadarbībai. Atšķirīgais mūsos var rosināt ziņkāri, dara otru cilvēku interesantu. Taču atšķirīgais var kļūt arī par iemeslu pārpratumiem un nesaprašanām. Var novest pie strīda, var pāraugt konfliktā, bet ne obligāti. Protams, tam visam pa vidu vēl mūsu subjektīvais pasaules redzējums, jo vienā situācijā mēs izceļam kopīgo, bet citās atšķirīgo.

Cilvēki domā un rīkojas atšķirīgi. Viņiem ir dažādi pasaules uzskati, atšķirīgi morāles kodi, kas nosaka viņu rīcību. Tā ir realitāte un kā tāda man tā ir jāpieņem. Man ir jāiemācās cienīt otra cilvēka domas arī tad, ja tās nesakrīt ar manējām. Bet man taču ir savas domas, sava attieksme. Vai man vajadzētu citus cilvēkus pārtaisīt, lai viņi ir tādi paši kā es? Ja cilvēka domas un rīcība mani tiešā veidā neskar, es to varu pieņemt, un ar to samierināties. Bet ja tā nav? Kā ir tad, ja es ikdienā sastopos ar cilvēku, kura domas un rīcība atšķiras no manējās? Kā ir tad, ja šis cilvēks ir mans draugs, dzīvesbiedrs vai darba kolēģis? Ja es sagaidu no viņa noteiktu attieksmi un uzvedību, bet viņš rīkojas citādāk? Varbūt viņš to dara speciāli?

Cilvēki ir dažādi. Mēs mēdzam sacīt, „cik cilvēku, tik viedokļu”. Atšķirības var radīt nelielus strīdus, ko var viegli atrisināt un nogludināt. Notiek apmaiņa ar viedokļiem, varbūt ieskanas arī kāda polemiska nots, bet viss beidzas labi. Dažkārt, laba humora izjūta palīdz atrisināt neveiklas situācijas un pārpratumus.

Strīdi nepāraug konfliktos, jo jautājumi var nebūt mums personiski vai ideoloģiski nozīmīgi. Konflikti bieži rodas tur, kur „krustojas” divu pušu intereses. Te ne vienmēr ir runa par naudu. Te var nelīdzēt apmainīšanās ar atšķirīgiem viedokļiem. Strīds var kļūt ļoti personisks, jo skar manas intereses. Bet kādas ir manas intereses? Katrs strīds, katrs konflikts rosina domāt par to, kas ir mana pozīcija? Vai tas ir stāsts par varu, ietekmi, naudu, taisnīgumu, …, kādām citām nostādnēm, kas sakņojas manā pasaules uzskatā vai ideoloģiskā pārliecībā.

Konflikti ir neizbēgami. Dažkārt tie rodas šķietami ne no kā, vai kā saka „uz līdzenas vietas”. Ir iespējams, ka cilvēks ir emocionāli uzvilkts, ir saguris (nav gulējis, nav paēdis), piedzīvojis kādas neizdošanās darbā vai personiskā dzīvē, kļuvis vieglāk aizkaitināms. Ir iespējams, ka konfliktam ir bijusi sava priekšvēsture. Ir iespējama vēl citu faktoru klātbūtne, kas var veicināt konfliktu rašanos.

Domstarpības un pārpratumi ir neizbēgami. Tie var pāraugt strīdos un konfliktos. Svarīgi ir, kā tie notiek. Tie var norisināties konstruktīvi vai kļūt destruktīvi. Daži ieteikumi konstruktīvai pieejai- saglabāt skaidru un vēsu prātu, „nepavilkties” uz emocijām, „nevilkt” iekšā pagātni, fokusēties uz tematu, runāt par sevi, savu redzējumu un savām emocijām. Emocijas ir klātesošas, tās var būt pat ļoti stipras, bet skaidri tiek saglabātas robežas, proti, nedrīkst otru cilvēku aizvainot vai sāpināt. Destruktīvai konfliktu risināšanai ir raksturīga liela emocionalitāte, kur cilvēks zaudē pār sevi kontroli. Konstruktīvisms zūd. Strīds var sākties ar vienu tematu, beigties ar citu. Pie reizes var atcerēties vēl kādus senākus aizvainojumus un sāpinājumus. Cīņas karstumā cilvēkiem ir tendence, runāt aizvainojošas lietas. Dusmās mēs sarunājam vārdus, kurus nevaram vairs paņemt atpakaļ. Ir labi, ja iemācamies, risināt konfliktus tādā veidā, ka nenodedzinām visus tiltus. Mums ir sava pozīcija. Tā ir jāsaprot, ir reizes, kad tā ir jāprot aizstāvēt. Prasme konstruktīvi atrisināt konfliktu vai iziet no tā, ir izcila komunikācijas un attiecību veidošanas prasme.

Konfliktam ir sava attīstības dinamika. Ir svarīgi atcerēties, ka konflikts var attīstīties pa augšupejošu spirāli- cilvēki sāk nedzirdēt viens otru, sāk pacelt balsi, kliegt, lamāties, tad ķeras pie otra personības vai viņa/s vecāku apvainošanas, vēl tālāk ir tikai vardarbība.

Katram mums paliek sava izvēle, iet uz konfrontāciju un meklēt risinājumus, vai izvairīties. Ilgtermiņā izvairīšanās no konflikta nav laba attiecību stratēģija, jo tā atsvešina, iesakņo neapmierinātību, nostiprina upura lomu un pozīciju.

/0 Comments/by