Vai bēdas var būt svētīgas?

Svētīgi tie, kam bēdas, jo tie tiks iepriecināti. Bībele, Mt. 5,4

Tie ir Jēzus vārdi no Kalna sprediķa. Kalna sprediķis ir lasāms Mateja Evanģēlijā no 5. – 7. nodaļai. Teksts runā par bēdām un iepriecinājumu.

Bēdu ir daudz. Pagājušās nedēļas ceturtdiena mums atnesa notikumus, kuri atstās neizdzēšamu iespaidu cilvēku un valsts dzīvē. Ziņa par lielveikala sabrukšanu Zolitūdē satrieca daudzus. Tiešā veidā traģēdija mani neskāra, bet, tāpat kā daudzus, neatstāja vienaldzīgu.

Milzīgs satricinājums. Karā kā jau karā, cilvēki pierod pie nāves un ciešanām. Šeit ir citādi. Cilvēki traģiski iet bojā laikā, kad ir atnākuši uz veikalu iepirkties. Kādēļ tā notika? Tas ir viens no galvenajiem jautājumiem, kas nodarbina cilvēku prātus šajā laikā. Samērā skaidri redzams cilvēciskais faktors, nolaidība un bezatbildība, kurai šajā gadījumā ir traģiskas sekas. Ir daudz emociju. Daudz jautājumu. Cerams, ka būs arī atbildes. Cerams, ka pēc šī notikuma, ikviens, kas gribēs ietaupīt uz līdzcilvēku drošības un dzīvības rēķina, savu acu priekšā varēs iztēloties restotu logu un pieticīgas ēdienreizes.

Bēdas. Par tām man jādomā. Kādēļ? Jo es meklēju mierinājumu un iepriecinājumu. Es meklēju ceļu ārā no bēdām. Noteikti ir kāds, kam šajā situācijā mierinājums ir vajadzīgs vairāk nekā man. Bet šobrīd mierinājumam vēl nav pienācis laiks. Visam ir savs laiks: “Savs laiks piedzimt, savs laiks mirt… Savs laiks raudāt un savs laiks smieties; savs laiks sērot un savs laiks diet. Savs laiks apkampties, un savs laiks, kad šķirties. Savs laiks klusēt, un savs laiks runāt” (Sakāmvārdi). Tagad ir laiks raudāt, sērot, šķirties, klusēt un runāt. Zaudējums ir tik liels. Sagruva ne tikai lielveikala jumts. Sagruva daudzu cilvēku pasaules un cerības par būšanu kopā. Tagad ir jāsāp un jāraud. Ir jāatrod cilvēki, kam uzticēties. Lai savas dzīves smagākajos mirkļos cilvēks nepaliktu viens. Pienāks laiks arī mierinājumam, bet tas būs vēlāk. Tagad jādzer sāpe pilniem malkiem.

Tā nu man nāca prāta Jēzus vārdi, par kuriem kādreiz jau biju domājis. Kas ar tiem domāts? Vai šiem vārdiem ir kāda dziļāka, apslēpta jēga? Pirmajā skatījumā šķiet, ka nekas īpašs jau netiek pateikts. Ir cilvēki, kas piedzīvo bēdas. Bēdas ir dažādas. Šajā gadījumā tās nav precizētas. Cilvēki, kam ir bēdas, tiks iepriecināti. Arī tas ir saprotams. Cilvēks nevar bēdāties mūžīgi, kādreiz taču jānāk mierinājumam, iepriecinājumam, atspirgšanas laikiem.

Mulsinošais izteiktajā apgalvojumā ir vārds „svētīgs”. Svētīgs, svētlaimīgs ir cilvēks, kam ir bēdas, jo viņš tiks iepriecināts. Tādēļ arī ieraksta nosaukumā formulētais jautājums: „Vai bēdas var būt svētīgas?” Vai bēdas var būt labas? Bēdas un sēras ir cilvēka psiholoģiskā reakcija uz reālu vai simbolisku zaudējumu.

Zolitūdes traģēdijā cilvēki zaudēja savus tuvos un mīļos cilvēkus. Vecāki ir zaudējuši savus bērnus, bērni ir zaudējuši vecākus, vīri zaudējuši sievas, sievas vīrus… Tie nav vienkārši zaudējumi. Tie ir traumatiski zaudējumi, jo cērt cilvēku dvēselēs dziļas brūces, aizskar un satricina cilvēka personības dziļākos slāņus. Bailes, apjukums, neziņa, neticība, dusmas. Trūkst vārdu, lai izteiktu cilvēku zaudējumu un sāpes. Nav mierinājuma vārdu. Vai bēdas ir labas? Nē. Bēdas nevar būt labas, jo to cēlonis nav labs. Ies laiks. Dzīve atgriezīsies normālās sliedēs un lielākā daļa cilvēku pakāpeniski aizmirsīs ceturtdienas notikumus. Bet kādi neaizmirsīs. Tā būs diena, kas uz visiem laikiem būs pārvērtusi viņu dzīvi. Pirmās nedēļas katra ceturtdiena atsauks atmiņā notikušo.

Jēzus vārdus es izprotu kā apsolījuma vārdus. Bēdas nebūs mūžīgas. Kādreiz tās beigsies. Cilvēks piedzīvos mierinājumu un iepriecinājumu. Un tomēr man šķiet, ka šajos vārdos ir vēl kāda dziļāka jēga. Par to mani rosina domāt vārds „svētīgs”. Svētīgs cilvēks, svētīgas bēdas.

Cilvēkam var būt bēdas, bet tās var nebūt „svētīgas”. Bēdas (sēras) ir ceļš, kas cilvēkam jānoiet. Mums jāiemācās dzīvot pasaulē, kurā vairs nav mana mīļā cilvēka. Man iekšēji jāatvadās no viņa un jāmācās dzīvot it kā no jauna. Bēdas ir ceļš. Ja bēdas nekur neved, tās nevar būt svētīgas. Mums ir jāatvadās. Tam ir vajadzīgs laiks, vienam garāks, citam īsāks. Te sava loma ir bēru rituāliem, kuru uzdevums ir apstiprināt nāves galīgumu un neatgriezeniskumu, mierināt palicējus. Lai atvadītos, ir vajadzīgs apmēram gads (normālos apstākļos). Nesenie notikumi nav normāli un sērošana būs apgrūtināta, tā var vilkties pat 2 un vairāk gadus. Mums ir jāatvadās. Mums ir jāļauj mirušajiem aiziet. Viņiem ir jāatlaiž mūs.

Savā dzīvē esmu sastapis kādus cilvēkus, kuru dzīve ar tuva cilvēka zaudējumu burtiski apstājās. Dzīve turpinājās, bet priekš viņiem tā bija apstājusies. Un tā ir taisnība, kad vecāki zaudē savu bērnu vai bērns zaudē savus vecākus, dzīve apstājas, jo zaudējums ir tik liels. Bēdas ir ceļš. Tieši tādēļ ir jāatvadās, ir jāatceras, jādalās ar kādu savos pārdzīvojumos. Ir jāatvadās un jādodas ceļā. Un tomēr ir cilvēki, kas kaut kādu iemeslu dēļ nedodas ceļā. Viņi mēģina atvadīties, bet nevar. Mirušie un dzīvie nevar palikt kopā, tā tas ir iekārtots. Ja cilvēks negrib atlaist mirušo, grib palikt kopā ar viņu, dzīve apstājas uz ilgu laiku.

“Svētīgi tie, kam bēdas, jo tie tiks iepriecināti”. – Bēdas pašas par sevi nav labas, jo mums sāp. Bet tās var kļūt svētīgas, arī mēs paši varam kļūt svētīgi. Man šķiet, ka šiem Jēzus vārdiem tomēr ir kāda dziļāka jēga, kas pašā apgalvojumā tieši it kā nav nolasāma. Dieva klātbūtne maina lietas. Ja ciešanu ceļā cilvēks ierauga un saprot lietas, ko agrāk nebija pamanījis. Ja ciešanu ceļš cilvēku atved pie Dieva, var teikt, ka bēdas ir bijušas svētīgas. Varbūt ir vēl citas lietas un nosacījumi, kas bēdas var darīt svētīgas. Par to vēl jādomā.

Lielā nelaime ir atklāsmes stunda priekš daudziem no mums. Tā ir iespēja, izkāpt no savas ierastības, savas letarģiski drošās pasaules. Brīdis, kurā ieraugām cilvēka dzīvības trauslumu un nepastāvību. Pārdomājam savas vērtības, kaut vai to, ka lielveikali ir kļuvuši par mūsu laikmeta svētnīcām. Patiesība ir tāda, kāda tā ir. ES varēju būt viens no tiem 54. Kāpēc viņi, ne es? Dzirdot stāstus par bojāgājušiem, šķiet, ka viņi bija labāki cilvēki nekā man tas ir izdevies. Visi cilvēki ir vienlīdzīgi dzimšanā un nāvē. Lielākā daļa atšķirību ir mūsu pašu radītas. Nelaimei nav tautības un reliģijas. Cilvēcībai arī nav tautības un reliģijas. Šajā brīdī ir vienalga, kā tu pamato lietas. Nav svarīgi, ko tu dzīvē esi sasniedzis. Jautājums ir, vai Tu joprojām esi cilvēks (Cilvēks vai cilvēks)? Nelaime mūs satuvināja, labā dzīve to nespēja.

Varbūt skarbi, bet varam paraudzīties uz bojāgājušiem kā uz upuri. Bojāgājušie un cietušie ir upuri. Viņi neupurēja sevi un tomēr tas ir upuris. Jācer, ka ne veltīgs. Jēgpilns, ja domājam par desmitiem, simtiem vai pat tūkstošiem cilvēku, kuri paši to nenojaušot staigā pa ēkām, kuras būvējot, kāds gribējis ietaupīt. Sistēmas dabiskā attīstība ir ilgstoša un mokoša, jo sistēma mainās tikai pie nosacījuma, ka tā nevar nemainīties. Žēl, ka par pārmaiņām ir jāmaksā tik dārgi.