Steiga nogalina

Dzīvojam steidzīgā laikmetā. Cilvēki steidzas un skrien.

Es neesmu citādāks, es arī skrienu. Esmu ieskrējies. Iespējams, te pie vainas viena lieta, ko esmu mantojis no sava tēva. Dziļi iekšā sēž doma, ka man kā vīrietim ir jāspēj nodrošināt sava ģimene. Pārliecība, ka tas vīrietim nedara godu, dzīvot uz sievietes rēķina. Tas rada atbildību, spiedienu. Es nedrīkstu apstāties, kamēr šo uzdevumu neesmu izpildījis. Tad pienāk brīdis, kad esmu izšāvies. Jāiepauzē. Jāapstājas. Bet neizdodas. Domas turpina joņot. Dvēsele švankājas kā sakratīts šķidrums. Tikai ar laiku viļņi kļūst mazāki un norimst.

Reizēm sastopu cilvēkus, par kuriem domāju, kas viņus dīda. Viņi nerod mieru. Ir jāizvirza aizvien jaunas virsotnes, pēc kurām tiekties. Kad viena virsotne ir sasniegta, tiek meklēta jau nākamā. Nemitīgs izaugsmes un attīstības diktāts.

Paradoksāli, bet vai mēs nestūrējam virzienā, no kura vēlamies izvairīties? Baidoties nokavēt dzīvi, mēs paskrienam tai garām, un dzīve paskrien garām mums.

Steiga mūs nogalina, gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Steiga nogalina to, ko uzskatām par svarīgu. Cilvēkam, kas steidzas, sašaurinās apziņa un uztveres lauks. Cilvēks nespēj adekvāti novērtēt situāciju, vienkārši neredz lietas. Prātā tikai viena doma- paspēt laikā, paveikt izvirzīto uzdevumu.

Steiga ir slikts padomdevējs. Steigā autobraucēji pārkāpj ātrumu, dēļ dažu minūšu ietaupījuma, pakļauj nāves briesmām sevi un citus satiksmes dalībniekus. Steigā pieņemti lēmumi nav labi, jo cilvēkam nav laika izsvērt visus par un pret. Steigā cilvēks dara lietas, par kurām tajā brīdī ir pārliecināts, ka tās ir jādara. Bet var gadīties, ka dzīves enerģija tiek izlietota nesaprātīgi, darot lietas, kuras var arī nedarīt. Bet svarīgākām lietām neatliek laika. Lai saprastu, kas ir svarīgi, kas nē, ir vajadzīgs laiks pārdomām, laiks, kura mums nav (vai tomēr ir?). Steiga iznīcina attiecības- cilvēki neredz viens otru, nedzird, prātā nostiprinās stereotipiski priekšstati par to, cik daudz es daru un cik ļoti mani nenovērtē (upura loma).

Manuprāt, viens no svarīgākiem rādītājiem, ka esam ieskrējušies ir tas, ka mums nav laika lietām, kuras deklarējam par svarīgām. Man ir svarīga veselība, bet nav laika par to domāt. Man ir svarīgas attiecības, bet nav laika par to domāt. Man ir svarīgs Dievs, bet nav laika lūgšanai. Es mīlu dzīvi, bet man tai nav laika. Šodien man nav laika, es dzīvošu rīt, parīt, aizparīt…