Iesākumā bija Vārds

„Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs.” Jāņa Evanģēlijs 1,1

Visam, kas pastāv, ir savs sākums. Bībele ir grāmata, kas runā par visa sākumu. Sākumam ir nozīme. Bez sākuma nav turpinājuma. Turpinājums nav izprotams bez sākuma. Sākums ir kā nulles punkts koordinātu sistēmā, no kura sākas jebkura atskaite laikā un telpā. Viss kaut kad sākās. Bībele saka, ka viss sākās ar Vārdu. Tas nebija cilvēka vārds, jo cilvēka toreiz vēl nebija. Tas bija Dieva Vārds. Dievs visu radīja ar Vārdu. Dievs sacīja un lietas sāka notikt. Tā, piemēram, Dievs sacīja: „Lai top gaisma.” – Un gaisma tapa.” (Gen. 1:3). Arī cilvēka vārdam/vārdiem ir spēks- celt vai gremdēt, iedrošināt vai laupīt pārliecību, dziedēt vai ievainot, dot dzīvību vai nogalināt. Ar vārdiem mēs radām realitāti, kurā dzīvojam paši un kurā spiesti dzīvot citi.

Lai paskaidrotu Vārdu, apustulis Jānis (Evanģēlija autors) lieto grieķu filosofijas terminoloģiju. Vārds ir Logoss. Ideja par Logosu grieķu filosofijā attīstījās vēl pirms Kristus dzimšanas. Filosofi, vērojot pasauli, saredzēja, ka ir kaut kas netverams un klātesošs visā pastāvošajā. Pirmais par to runāja grieķu filosofs Heraklīts (6./5. gs. BC), viņš sacīja, ka Logoss ir princips, kas stāv pāri mūsu saprātam. Vēlāk par to īpaši runāja Zenons  no Kitijas (mūsdienu Kipra, 4./3.gs. BC). Zenons sacīja, ka Logoss ir dievišķs princips, kas caurstrāvo visumu. Logoss ir Dieva vārds, Dieva saprāts, kura klātbūtne jūtamā visā radībā.

„Vārds tapa miesa”. Dievišķais Vārds- Logoss iemiesojās. Tā ir Jaunās Derības labā vēsts- Dievs ir kļuvis par cilvēku Jēzu Kristu.

Jēzus Kristus- kas Viņš bija? Ievērojams morāles skolotājs, reliģisks ģēnijs, dziednieks vai revolucionārs? Katrs noteikti varēs atrast savu atbildi. Lai atrastu atbildi uz šo, manuprāt, visssvarīgāko jautājumu, ikvienam cilvēkam ir jāizlasa Jaunā Derība, kas apraksta Kristus dzīvi un mācību, balstoties uz Jēzus mācekļu atmiņām. Jēzus mācekļi- apustuļi (sūtņi, grieķu val.) kļuva par Kristus augšāmcelšanās lieciniekiem. Pēc Baznīcas tradīcijas, visi, izņemot vienu, kļuva par mocekļiem- tika nogalināti savas ticības dēļ.

Kas ir Jēzus Kristus? Kristīgā Baznīca to formulēja Nīkajas- Konstantinopoles ticības apliecinājumā- Jēzus ir „patiess cilvēks un patiess Dievs”.

 

Jēzus nāca pie savējiem, bet tie viņu neuzņēma. Tiem, kas Viņu uzņēma, Viņš deva varu, kļūt par Dieva bērniem. Jēzus ieved mūs jaunās attiecībās ar Dievu- vecāka un bērna attiecībās. Vai attiecības ar Dievu ir svarīgas, uz to katram jāatbild pašam.

/0 Comments/by

Mīlestība, kas „norauj jumtu”

Kas ir mīlestība? Šis jautājums nodarbina daudzus prātus. Jo vairāk par šo tematu domāju, jo vairāk saprotu, ka šajā jautājumā daudzās galvās (arī manējā) ir „ķīselis” vai „biezputra”, īpaši, ja runa ir par vīrieša un sievietes attiecībām. Mēs domājam un runājam par mīlestību, bet katrs ar to saprotam (ja saprotam?) kaut ko savu. Šoreiz, par mīlestību, kas „norauj jumtu”.

Šāda mīlestība pārņem visu personību, līdzinās īslaicīgam vai ilglaicīgam prāta aptumsumam. Ne velti salīdzinājums, ka tā „norauj jumtu”. Tas atgādina TV ziņu raidījumus, kuros tiek dokumentētas postošu vētru sekas- izgāzti koki, sasistas mašīnas, ievainoti vai bojā gājuši cilvēki, sarauti elektrības vadi, izpostīti mājokļi, norauti un aiznesti jumti. Mīlestība, kas „norauj jumtu” ir kā vētra, kas pārtraucas pāri 2 cilvēkiem. Reti kurai no iesaistītajām pusēm šāda mīlestība ir beigusies labi. Visdrīzāk tā beigusies ar smagiem dvēseles ievainojumiem, kuri kļūst par nopietnu šķērsli turpmāku attiecību veidošanā.

Temats, kas mani nodarbina ir šāds: vai īsta mīlestība ir tik postoša? Domāju, ka mīlestība neposta, tā dziedē. Pieredze, kas noteikti daudziem no mums ir, proti, ka mīloša attieksme un attiecības mūs dziedē.

Negribētos pretstatīt mīlestību un kaisli, tomēr šajā gadījumā tas ir jādara. Ir cilvēki, kas vēlas mīlestību, bet dabū pliku seksu. Seksuālās attiecības var kļūt par valodu, kurā runā divi mīloši cilvēki. Bet var arī nekļūt. Mīlestība var būt maiga un arī kaislīga, bet kaisle nevar būt mīloša. Kaisle ir akla. Kaisle ir brutāla. Mīlestība vēlas dot, kaisle vēlas ņemt. Abas šīs tendences mājo mūsos. Kura ņems virsroku?

/0 Comments/by

Kā zaudēt cieņu un autoritāti

 

Cieņu var ne tikai iegūt. To var arī zaudēt. Zaudējot cieņu, mēs zaudējam cilvēkus, kas mūs ir apbrīnojuši un uztvēruši kā autoritāti. Ar savu attieksmi un rīcību mēs varam savu cieņu vai nu pavairot, vai sagraut. Kā pavairot, kā nesagraut? Ir daudz veidu, kā zaudēt cieņu, sagraut savu autoritāti, zaudēt draugus. Katram no mums ir jāizvērtē, cik un kādi draugi mums ir un vai varam atļauties viņus lēti zaudēt.

Šoreiz par vienu kļūdu, kas iznīcina attiecības- par solījumiem/norunām un to nepildīšanu.

Solījumiem ir sava psiholoģiska nozīme cilvēku savstarpējās attiecībās. Ir kādi, kas grib dzirdēt solījumus vai panākt to, ka viņiem tiek apsolīts, lai būtu pie kā „turēties”, lai būtu kaut kas, uz ko „ paļauties”, ar ko „ saukt pie atbildības”. Un ir otra puse, kas, atbildot uz pieprasījumu, ir gatava solīt. „Nu, kā lai nesola?” Kā lai nesola, ja ir kāds, kas šo solījumu tik ļoti grib dzirdēt? Solījumu gaidīšana un solījumu došana rada noteiktu realitāti. Solījumi rada garantiju realitātei, kuras vēl nav, tā it kā viņa jau būtu. Solījumi palīdz mums izskatīties otra acīs labākiem nekā esam. Ja nepildām solījumus/norunas, agrāk vai vēlāk pienāk patiesības stunda- brīdis, kurā „ gaisa pilis” grūst un cilvēki pārstāj mums ticēt un uzticēties.

Daži ieteikumi. Negaidiet un neprasiet solījumus, lai ar tiem varētu manipulēt! Nedodiet solījumus, kurus nedomājat pildīt! Ar savu rīcību parādiet, ka otrs cilvēks Jums ir svarīgs. Nemēģiniet viņu „ apvārdot” ar skaistiem un tukšiem vārdiem. Ievērojiet norunas, izpildiet saistības. Tas ir pamatu pamats. Tā rodas cieņa un uzticēšanās.

/0 Comments/by

Mīlestības deva

Daži vārdi par ieraksta nosaukumu. „Mīlestības deva” – vārdu salikums var rosināt dažādas varbūt pat pretrunīgas asociācijas. Tomēr vārdu „deva” esmu izvēlējies apzināti. Devas saņemšana rada apmierinājumu ar dzīvi, bet nesaņemšana neapmierinātību.

Pārdomu pamatā ir novērojums, ko esmu izdarījis ilgākā laika posmā. Novērojums ir šāds. Ja biežāk esmu mājās un piedomāju pie laika, ko pavadu kopā ar bērniem, jo bērni ir mierīgāki, harmoniskāki, mīļāki un paklausīgāki. Arī savstarpējās attiecībās viņi kļūst mīļāki, iedzimtais sāncensības gars neizzūd, bet mazinās. Ja mājās esmu mazāk, ja nepavadu ar bērniem laiku, esmu satraukts vai nomākts, bērni arī kļūst nervozāki, biežāk izaicina – runā pretī, apšauba vecāku autoritāti, cīnās viens ar otru. Ja bērns ir saņēmis savu mīlestības un uzmanības dienišķo devu, viņš ir apmierināts ar dzīvi un mierīgi var nodarboties ar savām lietām. Ja bērns nav saņēmis savu mīlestības devu, kļūst nervozs, izaicinošs varbūt pat nomākts.

Domāju, ka nebūtu pareizi, minēto novērojumu attiecināt tikai uz vecāku un bērnu attiecībām. Tas noteikti attiecas arī uz pāra- vīrieša un sievietes attiecībām. Ja cilvēki sniedz viens otram nepieciešamo mīlestības minimumu, attiecībās valda miers un saskaņa. Ja nē, piezogas strīdi.

Ikvienam cilvēkam ir nepieciešama mīlestība. Vārds „mīlestība” ir dziļš un daudznozīmīgs vārds. Neiegrimstot dziļā analīzē, apgalvošu, ka mīlestību mēs piedzīvojam attiecībās ar mums nozīmīgiem cilvēkiem. No šiem cilvēkiem mēs vēlamies saņemt labvēlīgu attieksmi, pieķeršanos un piederības sajūtu, pieņemšanu, sapratni, mīlestību. Ja mēs to saņemam, varam dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Ja nesaņemam, mūsu dvēselēs veidojas mīlestības deficīts.

Mīlestības deva. Tas rosina domāt par kādu mīlestības daudzumu, kas cilvēkam tāpat kā ēdiens ir nepieciešams ikdienas. Neviens nevar pateikt, cik liela ir vienas dienas mīlestības deva- varbūt tās ir 10-15 minūtes, ko ikdienā esmu kopā ar cilvēku, kas man ir nozīmīgs? Minimums. Kāpēc nevarētu būt vairāk? Mīlestības nekad nevar būt par daudz. Bet kas notiek ar cilvēku, kas ilgāku laiku dzīvo mīlestības badā?

 

 

 

 

 

/0 Comments/by

Nesavaldības posts

        Kuram gan no mums nav gadījies nonākt situācijā, kad Tevi kāds „izved”, ir grūti apvaldīt satraukumu vai dusmas, tu zaudē kontroli un pacel balsi. Šobrīd nevēlos analizēt savas nesavaldības iemeslus vēsturiskā griezumā. Gribu tikai teikt, neatceros, ka uz mani būtu klieguši mani vecāki vai mani radinieki.

Pusaudža gadi bija grūtāki. Neizprotama spriedze iezagās attiecībās ar vecākiem. Bija sajūta, ka vecāki Tevi nedzird un nesaprot. Šī sajūta ir noteikti pazīstama gan daudziem pusaudžiem, gan pusaudžu vecākiem. Neatceros, vai esmu kliedzis pilnā rīklē, bet strīda karstumā pacēlis balsi. Starp citu, te meklējams iemesls, kādēļ cilvēki paceļ balsi un kliedz. Tas notiek brīdī, kas cilvēku pārņem sajūta, ka viņu nedzird. Lai sadzirdētu, viņam tas jāsaka skaļāk, skaļāk, kamēr runātais pārtop kliedzienā. Papildus nāk vēl viens aspekts. Neapzināti balss pacelšana un kliegšana ir arī vēlēšanās, demonstrēt savu varu un iebiedēt.

Ir grūti mainīt iesakņojušos ieradumus. Grūti pakļaut savas dusmas, pakļaut savu sašutumu, pakļaut savas pāri plūstošās emocijas, par kurām domāju, ka man uz tām ir pilnīgas tiesības. Un tomēr. Nesavaldība, lai cik skaisti mēs to pamatojam, nodara lielu postu. Nedomāju, ka runāšana paceltā balsī, kas viegli pārtop kliegšanā, būtu normāla, labvēlīgai ģimenei raksturīga komunikācija. Tā nenotika bieži, bet tomēr notika. Brīži, kuros šķietami nenozīmīgām lietām sekoja vētraina emocionāla reakcija. Tas saindēja attiecības. Vēl vairāk. Ievēroju, ka mans dēls dara tāpat. Tātad viņš manu mācībstundu ir apguvis- kaut kas nepatīk, varu skaļi paust savu sašutumu. Aplis ir noslēdzies. Es saņemu to, ko biju iesējis. Tas mani rosināja uz pārdomām un iedvesmoja šim rakstam.

Nesavaldība ir posts. Nesavaldība ir ļaunums. Tā mēs zaudējam cilvēkus, kas mums ir svarīgi.

Ir gadījies dzirdēt, ka cilvēki saka, ka viņi nekliedz, tikai skaļi runā. Katram no mums noteikti būs savs priekšstats par to, kad runāšana pārtop par kliegšanu. Bet. Nesavaldība iznīcina smalkos attiecību pavedienus, iznīcina uzticēšanos un dialogu. Ak, cik daudz pūļu, tas tagad prasa, izlabot savas audzināšanas kļūdas. Spēja atpazīt savas emocijas, par tām runāt, tās kontrolēt un izpaust sociāli adekvātā veidā, ir svarīga sociāla prasme. Viena no svarīgākajām prasmēm, ko vīrietis var apgūt pats un iemācīt savam dēlam (bērniem).

/0 Comments/by

Jaungada novēlējums

Jaunais gads. Pavadot veco un sagaidot jauno gadu, mums ir ieradums, sacīt laba un laimes vēlējumus saviem līdzcilvēkiem. Sacīt un novēlēt labu, tas taču neko nemaksā. Kādreiz to darām formāli, jo tā ir jādara. Citreiz tiešām no sirds, gribas, lai cilvēkam viss izdodas.

 

Dažkārt, labu domādami, cilvēki saka viens otram šādu vēlējumu: „Lai Jaunajā gadā piepildās visas vēlēšanās!” Savā ziņā skaists vēlējums. Īpaši vilinošs ir vārds „visas vēlēšanās”. „Visas vēlēšanās” varētu ietvert arī tās lietas (kas īsti pat nav lietas), ko esam sevī nesuši ilgāku laiku, kas savu izpausmi rod mūsu sapņos un cerībās. Taču, ja šo lietu pārdomā, var arī nonākt pie secinājuma, ka tas ir arī ļoti bīstams novēlējums. Ko tik mēs visu nevēlamies. Mums ir vajadzības, vēlmes un iegribas, bieži vien šķietami neatrisināms domu un emociju mudžeklis. Ja piepildītos visas mūsu vēlēšanās, vai mēs būtu laimīgi? Vai mēs būtu laimīgi, ja mums būtu viss un neko vairs nevajadzētu vēlēties? Iespējams, ka tad mūsu dzīve zaudētu virzību un mērķus. Lai vēlēšanās piepildās! Bet tikai tās, kas radušās mūsu dvēseles gaišajā un cēlajā daļā, kur vēlamies laimi ne tikai sev, bet arī citiem.

 

Mēs dzīvojam materiālā pasaulē, kurā ir daudz dažādu lietu. Varētu pat teikt, ka mēs dzīvojam sabiedrībā, kurā valda lietu kults. Negribas, bet jāatzīst, ka mēs ļaujam lietām definēt cilvēkus. Cilvēki paši sevi definē pēc lietām. Lietas atrāda cilvēka stāvokli sabiedrībā, viņa veiksmes pakāpi. Parasti sevi salīdzinām ar tiem, kam ir vairāk nekā mums, reti ar kādu, kam ir mazāk. Tā mēs vēlamies, lai mums būtu tas, kas ir citiem. Tādā veidā dzīve kļūst par skrējienu- skrējienu pēc tā, kas ir citiem. Jaunais gads varētu būt ierosinājums, padomāt, ko tad es patiesībā vēlos un kas man ir būtiski nepieciešams, lai es justos laimīgs. Mēģināt diferencēt sevi no patērētāju pūļa, kura dzīvi un rīcību vada pagājušajā vakarā TV redzētās reklāmas.

 

Vienīgais, kas mums tā pa īstam pieder ir šis brīdis. Un arī šis brīdis mums vairs nepieder, jo ir jau pagājis. Laika nepaliek vairāk, bet vienmēr mazāk. Laiku nevar sakrāt, ielikt burciņā un iztērēt vēlāk. Ja cilvēks veltīs savu dzīvi kaut kam vienam, viņam neatliks laika kaut kam citam. Tā tad ir tā lielā dzīves māksla, atmest nebūtisko un veltīt laiku svarīgajam.

 

Mācies būt laimīgs šodien! Cik daudz Tev vajag, lai Tu tāds varētu būt? Ja cilvēks nemāk būt laimīgs šodien ar to, kas viņam ir, viņš nemācēs būt laimīgs arī rīt. Laime ir Tevī. Laime ir attieksme pret dzīvi, dzīves pozīcija. Neskaud, mācies priecāties par citu cilvēku panākumiem! Novērtē laiku, kas Tev ir dots! Izvirzi mērķus un tiecies uz tiem! Ieraugi, cik Tu esi bagāts! Ieraugi, ko Dievs un citi cilvēki ir jau paveikuši Tavā labā! Pateicies! Mīli sevi! Mīli citus!

 

Neaizmirsti, ka cilvēks vispirms ir garīga būtne- dvēsele/gars, kas mājo ķermenī. Rūpējies par savu ķermeni, kas ir dvēseles/ gara templis! Ķermenis ir mašīna. Mezgli nolietojas un tos nevar nomainīt (ar dažiem izņēmumiem). Velti laiku fiziskām aktivitātēm! Tavs ķermenis Tevi atalgos ar labu pašsajūtu. Neatstāj novārtā savu dvēseli un garu! Dvēsele pārtiek no emocijām. Gars pārtiek no Vārda („cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra Vārda, kas iziet no Dieva mutes”). Ja sapratīsi savas vajadzības un par tām rūpēsies, būsi laimīgs! Tev būs, ko dot citiem. Ja nesapratīsi, pats sevi pazaudēsi un iztukšosi.

/0 Comments/by

Ziemassvētku pārdomas

„Gods Dievam augstībā, miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts”.

Ir Adventa laiks, tuvojas Ziemassvētki. Cilvēki metušies Ziemassvētku iepirkšanās vājprātā. Piedāvāju savas pārdomas par Ziemassvētku nozīmi, par pamatu ņemot tekstus, kas atrodami kristiešu Svētajos Rakstos. Pilns Ziemasvētku notikuma apraksts ir atrodams Jaunajā Derībā Lūkas ev. 2.nodaļā.

Ziemassvētki ir skaisti svētki. Tie uzrunā mūsu personību dažādos līmeņos. Ir dažādas emocijas miers, svinīgums, prieks, labestība. Šoreiz par mieru, par Ziemassvētku mieru un par to, kā tas rodas. „Gods Dievam augstībā, miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts,- tas ir interesants izteikums. Atsevišķi ņemot, katra no 3 domām ir skaidra: Dieva slavēšana, miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts (garastāvoklis). Bet kopā ņemot? Vai ir iespējams, ka šim izteikumam ir jēga, ja visas trīs domas redzam kopsakarā? Vai ir iespējams, ka visas trīs domas attiecas uz vienu notikumu? Proti, Kristus dzimšanu? Kristus dzimšana liek eņģeļiem priecāties un slavēt Dievu, atnes mieru cilvēkiem un labu noskaņojumu. Kas tas par mieru, kas Ziemassvētku naktī klājās par zemi, ar ko tas atšķiras no citiem miera veidiem?

„Miers” ir liels vārds un to lietojam vairākās nozīmēs. Miers ir svarīgs cilvēces pastāvēšanai un attīstībai, jo „miers baro, bet nemiers posta”. Miers ir tad, kad nekaro. Bet ar to šī vārda dziļumi nav izsmelti. Ir iespējams ārējs miers, vienlaicīgi pastāvot naidīgumam un iekšējam nemieram. Miers ir stāvoklis, pretstats nemieram un kustībai. Cilvēks var būt miera stāvokli, bet nebūt mierīgs. Šajā gadījumā atklājas jauns aspekts- iekšējs miers ir īpašs noskaņojums, dvēseles stāvoklis, attieksme pret dzīvi. Ir grūti saglabāt iekšēju mieru laikā, kad ārpus mums valda nemiers un steiga. Dažādas domas piepilda cilvēkus prātus, rūpes, raizes, bailes. Cilvēkiem jārisina jautājumi un problēmas, kuriem nav ātra, tūlītēja risinājuma. Risinājums tiek atlikts uz nenoteiktu laiku, iznākums mums nav vienaldzīgs, mūsu iespējas to iespaidot ierobežotas. Cilvēka prāts kļūst par saduļķotu avotu, kurā vērotājam ir grūti atpazīt pašam savu veidolu. Ir vajadzīgs laiks, lai prāts nomierinātos. Kā iegūt mieru? Kā apstāties? Kā nonākt kontaktā pašam ar sevi, ar savām domām un jūtām? Cilvēki lieto mūsdienās dažādas garīgas tehnikas, kas mēģina apturēt domu plūsmu un mudina meklēt atbalsta punktu ārpus sevis vai sevī.

Ziemassvētku laiks mudina mūs apstāties. Ziemassvētku notikums ir fascinējošs. Kā uz Ziemassvētku atklātnītes attēlota Kristus dzimšanas aina. Tur viņi ir- Jāzeps, Marija un bērniņš. Gani nāk viņus apraudzīt, Austrumu gudrie atnes dāvanas un pielūdz. Tā ir kā bilde no citas pasaules, kas ir pretstats pasaulei, kurā dzīvojam. Šķiet, ka tālajā Bētlemes kūtiņā, kur cilvēki priecājas par Pestītāja dzimšanu, laiks ir apstājies. Ātrais laiks ir kļuvis par lēno laiku. Lēnais laiks- brīži, kad zūd laika izjūta, tiek piedzīvoti prieka un laimes mirkļi.

Ziemassvētku miers rodas no izlīguma. Miers rodas tad, kad konfliktam ir atrisinājums. Tur, kur nav konflikta atrisinājuma, nav arī miera. Bībele ir stāsts par cilvēka attiecībām ar Dievu. Faktiski stāsts par cilvēka konfliktu ar Dievu. Cilvēks saceļas pret Dieva autoritāti, pārkāpj Dieva un tuvākmīlestības likumus. Savas iespējās ierobežots, bet sirdsprātā tik pat liels kā Dievs. Šim cilvēka konfliktam ar Dievu nebija atrisinājuma, cilvēks dzīvoja uz zemes un Dievs debesīs. Pagrieziena punkts bija Kristus dzimšana, Viņš nes izlīgumu un mieru, jo ir cilvēks un arī Dieva Dēls. Cilvēku dzīvēs cilvēki paliek šajā konfliktā – noliedz (Dievu un problēmas), dusmojas, nicina, meklē vainīgos, ir vienaldzīgi (reti). Cita iespēja- cilvēks apzinās, ka ir problēmas, kuras pats nespēj atrisināt un meklē palīdzību ārpusē. Kad cilvēks apzinās savu grēcīgumu un meklē izlīgumu ar Dievu, viņā ienāk miers. Miers rodas tur, kur tiek izlīgts miers. Jēzus Kristus dzimšana ievada miera laikmetu, jo, pateicoties Viņa nākšanai, cilvēkam ir iespējams miers un izlīgums ar Dievu.

Ziemassvētku notikums mums atgādina par izlīguma un piedošanas nozīmi. Gada visskaistākajos svētkos esam laimīgi, ja varam būt kopā ar cilvēkiem, kurus mīlam. Tie ir īsti ģimenes, draudzības svētki. Tomēr ne visiem cilvēkiem šajā laikā ir priecīgs prāts. Ir attiecības, kas ir beigušās vai nav notikušas, palikuši pārpratumi, nepiedošana, vientulība. Arī te varētu notikt brīnums, ja viens abas (vairākas) iesaistītās puses gribētu meklēt izlīgumu un piedošanu.

Tāda ir mana versija par to, kā rodas Ziemassvētku miers. Ja jau Ziemassvētki spēj pacilāt cilvēku sirdis un darīt tās labākas, tad avots, kas tos iedvesmojis, var mūs bagātināt. Novēlu ikvienam cilvēkam atrast avotu, kur var veldzēties un atgūt spēkus pagurusī dvēsele. Noskaidroties prāts, atklāties īstās dzīves garša.

 

/0 Comments/by

Svētbrīdis veļu laikā

 Tāpēc priecājās mana sirds un līksmoja mana mēle, un pat mana miesa dzīvos cerībā, jo Tu manu dvēseli nepametīsi nāves valstībā, nedz Savam Svētajam liksi redzēt iznīcību. Ps. 16,9–10

Novembris. Mirušo piemiņas mēnesis, veļu laiks. Piedāvāju savas pārdomas, kas manī radās svecīšu vakaru laikā (2013 gadā).

Citviet pasaulē mirušos piemin citos laikos. Mēs to daram rudenī. Sava nozīme te būs saistībai ar dabas ciklu. Šogad padevies vēls, silts un skaists rudens. Koku lapas iekrāsojas sarkanās, dzeltenās un brūnās krāsās. Saules gaismas izgaismotas tās rada brīnišķīgus dabas skatus. Mēs cenšamies noķert skaistus skatus, piedzīvot gaismas un prieka mirkļus, pirms atnāk gada tumšākais un aukstākais laiks. Asociatīvi rudens var būt arī skumjš laiks. Kokiem krīt lapas. Dvēseli pārņem nostalģisks noskaņojums. Nāk atmiņas un skumjas. Kādiem tas ir rudens, t.i. sezonālās depresijas laiks. (Līdzīgi kā pavasaris, kad kokiem riežas pumpuri, plaukst lapas, viss zaļo un zied). Ja gribam, dabas norisēs varam ieraudzīt kaut ko no cilvēka likteņa. Pavasaris, vasara, rudens un ziema. Bērnība, jaunība, briedums, vecums un nāve.

Rudens ir atmiņu laiks. Ir jāieziemo dārzs, ir jāpaspēj apdarīt neskaitāmie darbi, pirms atnāk pirmais sals. Viens no šādiem „darbiem” ir apmeklēt mirušo tuvinieku kapus, sakopt, „ieziemot”, jo nākamais kapu apmeklējums būs tikai pavasarī. Šajā laikā daudzās Latvijas kapsētās notiek organizēti vai spontāni svecīšu vakari, cilvēki aizdedz svecītes uz savu tuvinieku kapiem.

 Tas ir veļu laiks. Mūsu senči šajā laikā sajuta atnākam savus mirušos (vai tas bija atmiņu iespaidā?). Mūsu priekšteči mieloja veļus. Sagatavoja cienastu mirušo dvēselēm. Mirušo cienāšana ir saistīta ar noteiktiem reliģiskiem priekšstatiem. Tā ir pārliecība, ka mirušo dvēseles jeb veļi dzīvo tepat līdzās, kādā paralēlā pasaulē, un spēj ietekmēt palicēju likteņus. Bija izplatīts uzskats, ka mirušie var nākt, un atriebties dzīvajiem. Tas iespaidoja bēru paražas. Tādēļ tuvinieki centās mirušo pavadīt godam, lai viņš būtu apmierināts. Par mirušo drīkstēja runāt tikai labu (slavenais teiciens: „Par mirušo vai nu labu vai neko”). Iespējams, ka arī kādam no mums, piedaloties bērēs, ir bijusi šī sajūta, ka mirušais ir klātesošs ne tikai ar savu ķermeni, bet vēro savas bēres kā viens no bēru viesiem. Iespējams, ka te meklējamas saknes senai tradīcijai, iespējams ātri pēc kāda ģimenes locekļa nāves, kristīt vēl nekristītos bērnus, lai viņi būtu Dieva pasargāti.

 Ir cilvēki, kas domā, ka mirušo cienāšana ir jāatjauno, jo tā ir latviska tradīcija. Tā ir latviska tikai viena iemesla dēļ, tādēļ, ka to kādreiz ir darījuši mūsu senči. Nekā vairāk latviska tur nav. Grāmatās par to varam meklēt informāciju sadaļā senču godināšana vai senču kults. Bija laiks, kad radās reliģiskie uzskati, pieņēmumi. Bija laiks, kad šie uzskati izplatījās visās tautās. Laiks un vieta, kad un kur šie priekšstati radās, vairs nav nosakāms. Mēs varam tikai pieņemt, ka tas ir kāds sens cilvēciskās reģiozitātes slānis, kas atrodams gandrīz visās pasaules reliģijās un mudina mūs domāt par laikmetu, kad cilvēce bija vienota.

Ir cilvēki, kas mums daudz ir devuši. Mēs esam kļuvuši par to, kas esam, pateicoties viņiem. Kādi no šiem cilvēkiem ir vēl dzīvi, citi jau miruši. Mēs izjūtam iepretī viņiem pateicību vai pienākumu. Tās var būt arī sarežģītākas jūtas, līdz pat domai, ka viņš vai viņa arī, atrodoties kapā, turpina bojāt manu dzīvi.

Šajā laikā mēs atceramies savus mirušos. Mēs atceramies viņus ne tikai viņu pašu dēļ, bet sevis dēļ. Kā mēs varam izrādīt pateicību saviem mirušajiem tuviniekiem? Kā mēs varam viņus atcerēties, atgādināt viņiem, ka neesam par viņiem aizmirsuši? Vai mirušo mielošana ir vienīgais vai labākais veids kā to darīt? Vai pasaulē, uz kuru devušies mūsu tuvinieki ir radušās problēmas ar pārtikas piegādēm? Tas viss rosina domāt, kādi ir mani priekšstati par aizkapa dzīvi?

Kristietība piedāvā alternatīvu skatu uz aizkapa dzīvi. Mirušo dvēseles negana Veļu vai Zemes māte. Mirušajiem nav atvaļinājumu, kuros viņi var apmeklēt savus tuviniekus. Mirušo pārvietošanās iespējas ir ierobežotas. Pāri visam stāv Dievs, kurš vienīgais var izcelt cilvēku no nāves un aizmirstības. Dvēseles gaida vispārējo augšāmcelšanos un tiesu. Neviens cilvēks nevar pastāvēt Dieva svētuma priekšā. Pestīšanas ceļš ved caur Jēzus Kristus krustu. Tikai Dievs var dāvināt cilvēkam nemirstību. Ko tad mēs varam darīt savu mirušo tuvinieku labā? Mēs varam pateikties Dievam par to labo, ko caur viņiem esam saņēmuši. Varam lūgt Dieva žēlastību aizgājušo dvēselēm. Tādā veidā svecītes, ko cilvēki aizdedz uz tuvinieku kapiem šajā laikā, var kļūt par mūsu simbolisko aizlūgumu.

 Šis laiks ir atgādinājums ikvienam, ka neesam mūžīgi. Pienāks arī mūsu laiks noiet „pie tēviem”, „nokāpt mirušo valstībā”. Vai domājot par to, mani pārņem bezcerība. Vai es raugos ar cerībām: „…mana miesa dzīvos cerībā, jo Tu (Dievs) manu dvēseli nepametīsi nāves valstībā, nedz Savam Svētajam liksi redzēt iznīcību”.

Pārdomājot šo tematu, mani neatstāj sajūta, ka starp dzīvajiem un mirušajiem turpina pastāvēt kāda nepārraujama saite. Nejautājiet man, kas tā ir par saikni. Tā vājinās, bet pilnībā neizzūd. Mirušie ir aizgājuši, viņi mūs netur. Mēs turam viņus. Jo, aizmirstot viņus, mēs zaudēsim kaut ko no sevis.

/0 Comments/by

Koučings- personiskās izaugsmes treniņš

Pēdējā gadu desmitā populārs kļuvis pakalpojums, ko sauc par koučingu. Koučings (coaching) ir anglicisms, kas burtiski nozīmē „trenēšana”. Cilvēks, kas „trenē” ir treneris, koučs (coach). Latviešu valodā esmu sastapies ar, manuprāt, veiksmīgu latviskojumu- personiskās izaugsmes treneris.

 

Terminoloģija ir aizgūta no sporta- ir kāds, kas trenē, un kāds, kas trenējas. Tikai šajā gadījumā runa nav par sportiskiem, bet cita vieda sasniegumiem. Koučings ir konsultēšanas metode, kas pievērš uzmanību darba jautājumiem. Svarīgi temati ir lēmumu pieņemšana, atbildība, attiecības, konfliktu risināšana, izaugsme.

 

Eiropā un pasaulē nav vienotas izpratnes par koučingu un nav vienotas pieejas. Tas atspoguļojas arī Latvijas situācijā, koučingu praktizē cilvēki, kas to apguvuši dažu dienu kursos, kā arī cilvēki, kas mācījušies nopietnākās programmās (1,5 – 2 gadi). Koučinga jomā nav skaidra noteikuma par bāzes izglītību, tādēļ ar to nodarbojas dažādi speciālisti: tirgotāji, baņķieri, psihologi, psihoterapeiti, u.c. Koučinga metode bieži tiek pasniegta kā „brīnumlīdzeklis”, gandrīz vai kā „kodēšana uz veiksmi”. Jā, koučings ir efektīvs instruments, bet tas nav brīnumlīdzeklis. Brīnums notiek tad, kad cilvēks ir gatavs ieguldīt savu laiku un darbu, lai strādātu pie savas izaugsmes.

 

Cilvēks darbā pavada apmēram trešo daļu savas dzīves. Ja cilvēkam ir izdevies atrast un īstenot savu profesionālo aicinājumu, saņemt par to atbilstošu atalgojumu, tas veido nozīmīgu daļu no cilvēka apmierinātības ar dzīvi. Cilvēka spēju sevi realizēt paša izvēlētā profesijā var saredzēt kā vienu no cilvēka veiksmīguma kritērijiem. Šajā jautājumā gan esmu piesardzīgs, jo tas nebūtu īsti pareizi, cilvēku veiksmīgumu mērīt tikai pēc ārējiem parametriem. Panākumi ir svarīgi, bet ne mazāk svarīgs ir veids, kā cilvēks sasniedz šos panākumus.

 

Daudziem tas šķiet dabiski, ka cilvēks vēlās augt un attīstīties kā personība, apgūt jaunas zināšanas, attīstīt jaunas prasmes. Tas ir svarīgi, ka cilvēks izvirza savai dzīvei mērķus, pārtulko tos uzdevumos, uzdevumus pārvērš rīcības programmā. Šobrīd populārs ir uzskats, ka atliek tikai kaut ko stipri vēlēties, tad tas notiks. Kaut kas šajā domā ir. Tomēr dzīve rāda, ka bieži ar gribēšanu vien ir par maz. Ir jāvēlas, jāvēlas stipri. Ir jāakumulē sevī gribas enerģija līdz tādai pakāpei, ka tā dod grūdienu, virzību, pārtop par vēlēšanos kaut ko mainīt, rīkoties citādāk.

 

Mēs gribam kļūt veiksmīgi un sasniegt panākumus. Un tomēr, ir tik daudz veidu, kā mēs apstājamies savā personības izaugsmē. Mēs bēgam no atbildības, izdomājam dažādus attaisnojumus: kautrējamies, taisnojamies, skaužam, manipulējam, apsūdzam, izvairāmies. Lai kaut ko mainītu, mums jāsaprot vide, jāizprot savas vajadzības, jāapzinās savi resursi. Jāattīsta vīzija, jāuzņemas atbildība, jābūt gataviem augt un mācīties, pieņemt lēmumus, iespaidot notikumus, saprātīgi riskēt. Te var palīdzēt koučs jeb personiskās izaugsmes treneris, kas ar savām zināšanām un prasmēm var atbalstīt cilvēku personiskās izaugsmes ceļā.

 

Kā vēsta ķīniešu sakāmvārds: „Tāls ceļš sākas ar pirmo soli”.

 

/0 Comments/by

Jēzus mistērija- atsakoties, atrast sevi

Tad Jēzus teica saviem mācekļiem: ”Ja kāds grib man sekot, tas lai aizliedz sevi, ņem savu krustu un seko man!” Mt. 16:24

 

Nu jau kādu laiku atpakaļ LPB (Latvijas Psihoterapeitu biedrība) organizēja vienas dienas semināru par Pusmūža krīzi. Visu dienu varēju klausīties labas lekcijas, kuras bija sagatavojuši kolēģi. Daudz vērtīgu atziņu un iespaidu, kurus visus grūti atminēties. Īpaši interesantas šķita atziņas no Sarkanās grāmatas, kurā savus iekšējos psiholoģiskos procesus atspoguļojis un dokumentējis šveiciešu psihiatrs, analītiskās psiholoģijas pamatlicējs, C.G. Jungs. Pusmūža krīzi viņš aprakstīja kā „varoņa nāvi”, tajā laikā nosapņodams zīmīgu sapni, kurā viņa varonis iet bojā. Pēc Junga, cilvēks līdz ~ 40 gadiem attīsta savu „Es” (Ego), personības apzināto daļu. „Es” ir saistīts ar to, kā cilvēks pats sevi apzinās, saredz, vērtē. Cilvēks līdz 40 veido priekšstatu par sevi, kas galvenokārt balstās uz ārēji redzamām lietām. Cilvēks identificējas ar saviem sasniegumiem- „Es esmu mani sasniegumi”. Pusmūžā „ varonim” ir jāmirst, viņam/viņai ir jāsaprot, ka tas priekšstats (Persona- maska), ko es par sevi esmu radījis citiem cilvēkiem, jā, arī pats sev, patiesībā nemaz neesmu es. Tā ir tikai konstrukcija. Cilvēkam ir ejams individuācijas ceļš, kura augstākais uzdevums ir cilvēka Es (Ego) nonākšana saskarē ar viņa dziļāko patību (Self). Līdz ar to, cilvēkam ir izvēle, krampjaini turēties pie saviem priekšstatiem par sevi, vai pievērsties savai dziļākai būtībai – dvēselei. Minētās pārdomas rosina domāt par to, ka cilvēks savā dziļākajā būtībā ir garīga būtne.

Klausoties lekcijas, manā prātā skanēja Jēzus vārdi: ”Ja kāds grib man sekot, tas lai aizliedz sevi, ņem savu krustu un seko man!” Šķita, ka Jēzus vārdos ir runa tieši par to pašu- par cilvēka ceļu pašam pie sevis.

Luterāņu baznīcā šo tekstu lasa pieaugušo kristībās. Kristības ir iniciācijas rituāls, kura rezultātā cilvēks iegūst jaunu identitāti- viņš/a piedzimst par Dieva dēlu/meitu. Bieži kristību rituāls saistīts ar jauna vārda pieņemšanu, kas akcentē šo jauno identitāti. Jēzus vārdi koncentrētā veidā izsaka kristietības būtību. Kristietības būtība ir sekot Kristum- ar savām veiksmēm un neveiksmēm nākt pie Viņa, mācīties no Viņa, atdarināt Viņu. Pievērsīsim uzmanību teksta uzbūvei. Man šķiet interesants darbības vārdu lietojums- sekot, aizliegt sevi, ņemt krustu, sekot. Ja tu gribi sekot Man, Tev jāaizliedz sevi, jāņem savs krusts un jāseko man! Aizliegt sevi. Atsacīties no sevis. Es brīnos par to, cik precīzi Jēzus vārdi trāpa mūsu cilvēciskās eksistences vājajā punktā. Kāpēc Viņš prasa no mums, attiekties no tā, ko mēs visvairāk baidāmies pazaudēt? Tieši no tā mēs baidāmies- pazaudēt sevi, pazaudēt kontroli pār savu dzīvi. Un vai cilvēks, kas sevi vēl nav atradis, vispār ir spējīgs no sevis atteikties? Šeit es saredzu Jēzus mistēriju un dievišķo paradoksu- atsakoties no sevis, es patiesībā neatsakos no sevis. Es atsakos no priekšstata par sevi, kuram esmu pieķēries. Tad, kad esmu gatavs nolikt savu lielo „Es”, es varu ieraudzīt, kas ir Kristus.

Pilnīgi droši var apgalvot, ka spēja atteikties ir svarīga garīga prakse, lai kādai garīgai tradīcijai cilvēks piederētu. Ne vienmēr šī attiekšanās ir jāīsteno līdz galam, bet vienmēr pārmaiņas nāk tad, kad cilvēks šo attiekšanās upuri ir gatavs nest. Bībelē, kristiešu Svētajos Rakstos, ir atrodami piemēri tam, kā Dievs prasa no cilvēka gatavību attiekties no tā, kas viņam ir visdārgākais. Šādi brīži cilvēkiem varbūt liek domāt, ka Dievs ir cietsirdīgs. Bībele saka, ka Dievs pārbaudīja cilvēkus. Kad cilvēki bija gatavi nest šo atsacīšanās upuri, Dievs viņus atalgoja.

Kristus apsola saviem sekotājiem mūžīgo dzīvību (atbrīvošanu no nāves lāsta), bet pretī prasa atsacīšanos no sevis un sava krusta nešanu. Viņš daudz apsola, bet arī daudz prasa. Tas, ko Viņš apsola, vismaz daļēji atrodas ārpus mūsu cilvēciskās pieredzes robežām. Tas, ko Viņš prasa, paceļ mūsos eksistenciālas bailes par kontroles zudumu pār savu dzīvi. Tas prasa milzīgu ticību (vai arī milzīgu izmisumu), lai cilvēks varētu savas dzīves virsvadību atdot Kristum. Tas aktualizē uzticēšanās jautājumu- kā mēs varam uzticēties Dievam, ja Viņu nepazīstam.

 

Mēs atdodam sevi Kristum un mums liekas, ka esam sevi pazaudējuši. Viņš atdod mums sevi atpakaļ, bet nu jau citā kvalitātē. Tādā veidā ceļš pie Kristus kļūst arī par cilvēka ceļu pašam pie sevis.

/0 Comments/by