Vienatne un vientulība

Vienatne ir būšana vienam. Vientulība ir sajūta, kas atnāk tad, kad esmu viens.

Būšana vienam, laiks pašam ar sevi, noteiktos daudzumos ir nepieciešama katram cilvēkam. Tas ir laiks mieram un atpūtai, individuāliem hobijiem, domu sakārtošanai. Katram cilvēkam ir vajadzīgs laiks būt vienam pašam, laiks ar sevi. To pašu var sacīt par vientulību. Vientulības sajūta ir normāla. Mums nav visu laiku jābūt cilvēkos. Mums ir jāsailgojas pēc sabiedrības.

Katram cilvēkam ir jāiemācās būt kopā pašam ar sevi un izbaudīt šo laiku. Cik daudz, cik ilgi, tas lai paliek katra paša ziņā. Galvenais, ka šāds laiks ir. Ja kādu laiku esam pavadījuši vienatnē, var piezagties vientulības sajūta. Vientulības tēma ir sarežģīta un ļoti laikmetīga (par to citreiz). Ir cilvēki, kas nespēj ilgi palikt vieni, jo ātri sāk justies vientuļi. Kāds sāk justies vientuļi jau pēc dažām stundām (atkarības tematika attiecībās), cits var palikt viens dienu un ilgāk.

Ar vienatni un vientulību var būt saistīti riski, kurus tagad īsi pieminēšu.

Katram no mums ir jāiemācās pavadīt laiks ar sevi. Var izklausīties jocīgi, bet mums ir jākomunicē ar sevi- jāieklausās savās domās, emocijās, vairāk jāiepazīst sevi. Bet te slēpjas arī viena bīstamība. Ir cilvēki, kas ir iemācījušies būt kopā ar sevi. Ar laiku pie tā var pierast. Ir cilvēki, kuriem ir labi būt vieniem. Ar laiku viņiem pat neprasās citu cilvēku klātbūtne un viņi neveido pāra attiecības. Tas automātiski nenozīmē izolāciju absolūtā nozīmē, šie cilvēki var būt arī sociāli aktīvi un uzturēt ar citiem draudzīgas attiecības. Šķiet, ka šādu cilvēku mūsu sabiedrībā kļūst aizvien vairāk.

Arī vientulības sajūta sevī slēpj riskus. Bailes no vientulības var pamudināt izdarīt nepareizas izvēles. Reizēm tieši bailes mudina mūs sastapt nepareizos cilvēkus. Cik daudz nav dzirdēti stāsti par to, ka ir jāprecas tādēļ, ka citi jau ir apprecējušies. Mēs baidāmies palikt vieni un piekrītam attiecībām, kuras citos apstākļos izvērtētu rūpīgāk un kritiskāk. Tāpat, bailes no vientulības var būt faktors, kas var mudināt cilvēku uzturēt destruktīvās attiecības: “Kurp es iešu? Kam es esmu vajadzīgs?”

Vienatne un vientulība- mums ir vajadzīgas abas. Cik daudz? Kad ir par daudz? Kā tas iespaido manu dzīvi? – Vai tiecos noslēgties vai veidot daudz un seklas attiecības? Kā es veidoju attiecības un izvēlos savus draugus? Cik liela nozīme tajā ir bailēm no vientulības?

/by

Ģimenes kompetence

Atceros, ka pirms daudziem gadiem piedalījos kādā 3×3 nometnē. Viena no darbnīcām bija veltīta ģimenes un attiecību psiholoģijai. To vadīja psiholoģe un ģimenes terapeite Līga Ruperte kopā ar savu kolēģi. Ka jau tas notiek ar atmiņām, tās pabalē. Bet viens apgalvojums man palicis atmiņā. Proti, mēs runājam par labvēlīgām un nelabvēlīgām ģimenēm. “Labvēlīga” un “nelabvēlīga” ģimene ir statiski, galēji un absolūti vērtējumi. Negribu šeit noliegt, ka ir “sarkanās līnijas” (vardarbība dažādās formās un bērna atstāšana novārtā), kuras pārkāpjot ģimene viennozīmīgi klasificējama kā nelabvēlīga. Taču dzīve ir dinamiska. Ir lietas, kas mums kā vecākiem attiecībās ar bērniem izdodas labāk, sliktāk vai nemaz. “Mēs parasti atrodamies pa vidu starp galējībām”. Ir jautājumi, kurus risinām kā “labvēlīgas” ģimenes, citus kā “nelabvēlīgas”.

Šajā ierakstā vēlos atsaukties uz grāmatu, kas pirmo reizi tika izdota 1976. Gadā: Lewis JM, Beavers WR, Gossett JT, Phillips VA. No single thread: Psychological health in family systems. Brunner/Mazel; New York: 1976). autori savu koncepciju ir attīstījuši tālāk un izdevuši jau citās grāmatās.

Iespējams, ka grāmatas autori apzināti ir vēlējušies izvairīties no patoloģizējoša ģimeņu apraksta, ieliekot tās “labvēlīgā” vai “nelabvēlīgā” kastītē. Tā vietā autori runā par ģimeņu kompetenci, zināšanām un prasmēm veidot labas attiecības. Tādā veidā visas ģimenes varētu likt uz mērījumu skalas, kuras vienā pusē novieto ģimenes ar zemu kompetenci (haoss un disfunkcija) un otrā pusē ģimenes ar optimālu kompetenci. Autoru grupa savos pētījumos atklāja kādu pārsteidzošu līdzību ģimenēm, kurās auga veseli un laimīgi jaunieši. Uzmanība tika pievērsta 2 svarīgiem aspektiem: labvēlīgas attiecības, kurās bija iespējama bērnu/jauniešu autonomijas un arī vecāku personību attīstība.

Lūk daži punkti, kas raksturo ģimenes kompetenci jeb labvēlīgu ģimenes struktūru:

  1. Ģimenei raksturīga labi definēta vadība, kuru vecāki dalīja viens ar otru. Noteiktās dzīves jomās noteica māte, citās tēvs. Viņu lomas bija ciešas, skaidras un savstarpēji saskaņotas.
  2. Vecākiem bija autoritāte un teikšana, bet viņi nebija autoritāri. Bērni pieņēma šo kārtību.
  3. Ģimenes raksturoja emocionāla tuvība, bet arī individualitāte bija atļauta un tika iedrošināta.
  4. Ģimenes raksturoja atvērta un labvēlīga komunikācija: ģimenes locekļi varēja brīvi izteikt savas domas, uzskatus un emocijas, bet tika prasīts, lai tas notiek skaidri saprotamā veidā. Katrs uzņēmās atbildību par savām domām un jūtām.
  5. Bija vienošanās par to, ka katrs runā tikai pats savā vārdā un nepretendēja uz runāšanu citu vārdā.
  6. Ģimenes locekļi respektēja viens otru.

Noslogotu jeb haotisku ģimeni raksturo pretmets, uzskaitīto lietu nepietiekamība vai trūkums.

Optimāli kompetentas ģimenes koncepcija nav tikai abstrakts ideāls. Šādas ģimenes reti parādās psihiskās veselības statistikās, jo tām reti ir vajadzīga konsultācija vai terapija.

Ģimenes kompetence ir zināšanas un prasmes, kuras mēs varam iegūt un attīstīt. Tādā veidā arī uz ģimenes terapiju varam paraudzīties primāri ne kā uz ģimenes “ārstēšanu”, bet kā laiku un telpu, kur pieredzējuša speciālista vadībā ģimenes locekļi var skaidrāk ieraudzīt, kā viņi veido attiecības, un apgūt jaunas attiecību un komunikācijas prasmes.

 

/by

“Pieslēdz” smadzenes!

Par cilvēku mēdz sacīt, ka cilvēks ir homo sapiens– saprātīga būtne. Taču, vērojot cilvēkus darbībā dažādās situācijās, bieži rodas šaubas par cilvēku saprātīgumu. Ne tikai par citu cilvēku saprātīgumu, bet reizēm arī par savu. Stulbums un muļķība ir varens spēks, tā nozīmi nedrīkst novērtēt par zemu. Augstprātībai un pārākuma apziņai nav pamata, neviens nav pasargāts no stulbuma.

Mēs bieži domājam, ka saprātīgums ir tāds konstants lielums, kas mums piemīt pastāvīgi. Taču tā nav taisnība. Tā tas ir iekārtots, ka darbības, kuras regulāri atkārtojas, automatizējas. Mēs tās darām daudz nedomājot. Tā tiek taupīts psihes resurss. Veicot darbības, kas atkārtojas, mūsu prāts tiek lietots vienkāršu darbību veikšanai un viss tā potenciāls netiek izmantots. Smadzenes un prāts nav viens un tas pats. Kamēr vien esam dzīvi, mūsu smadzenes darbojas visu laiku un nekad neatpūšas. Arī tad, kad guļam, guļ mūsu personības apzinātā daļa, bet smadzenes turpina darboties, procesēt. Prāts un saprātīgums rodas smadzeņu darbības rezultātā. Lai gan pašas smadzenes nekad neguļ, tas nenozīmē, ka mēs visu laiku esam apzināti un saprātīgi. Apzinātība un saprātīgums nav konstants lielums, tas atkarīgs no tā, cik klātesoši esam attiecībās un notikumos. Klātesamība ir gribas akts un piepūle. Tādā veidā var apgalvot, ka apzinātība un saprātīgums ir dāvana, kuru varam izsaiņot un lietot vai arī atstāt iepakojumā. Darbināt vai nedarbināt savu prātu, tā ir izvēle. “Pieslēgt” vai “nepieslēgt” savas smadzenes. Izdarīt piepūli, lai izdomātu savu domu vai nekritiski paslēpties aiz citu viedokļiem un uzskatiem. Ja gribu, es varu ieslēgt citu režīmu un iegūt lielāku labumu no sava prāta darbināšanas.

Cilvēka prāta darbība ir ļoti interesants temats. Un šajā ierakstā es uzrunāju tikai vienu aspektu: “ieslēgt” vai “izslēgt”.  Piedodiet, bet būtu muļķīgi apgalvot, ka cilvēks ir saprātīgs tikai tādēļ, ka viņam ir smadzenes. Ja cilvēks neattīsta spēju domāt patstāvīgi, viņa smadzeņu potenciāls netiek izmantots pilnā mērā. Man šķūnī stāv lāpsta, kuru es lietoju dažas reizes gadā. Tādēļ, ka man ir lāpsta, tas nenozīmē, ka esmu lauksaimnieks.

Prāta uzdevums ir izzināt, analizēt, salīdzināt, … galu galā – domāt. Prāts un domāšana ir instrumenti, kas cilvēkam ir doti. Mums ir jāiemācās tos lietot, lai tie nestu labumu vispirms mums pašiem un tad arī citiem. Smadzenes ir jālieto, tās ir jābaro ar informāciju, kas rosina prāta attīstību un darbību. Jālasa labas grāmatas, vēlams lielfotmāta darbi, kas izkopj mūsu dvēseles pasauli, izsmalcina mūsu pasaules redzējumu un  domu pavedienus attīsta par lielākiem veidojumiem. Jāskatās labas filmas, u.c. Jādara lietas, kas attīsta smadzenes un uztur tās formā. Informāciju var salīdzināt ar dažādas kvalitātes ēdienu. Mēs varam ēst kvalitatīvu ēdienu un varam ēst ēdiena pārpalikumus vai nekvalitatīvus ēdienus. Ja barojam savu prātu ar labu ēdienu, tajā var dzimt jaunas domas un idejas. Ja ēdam draņķus, spējam atgremot tikai to, ko radījuši citi. Attīstīt savas smadzenes un domāšanu ir svarīgākais cilvēka dzīves uzdevums. Tas mūs ved tālāk, pie labākiem un radošākiem risinājumiem mūsu ikdienas problēmām un jautājumiem, kā arī pārdomām par eksistenciāliem tematiem.

 

 

 

/by

Attiecības ar radiem

Ļoti svarīgs un sarežģīts temats. Manas pārdomas par šo tematu balstās uz diviem pamata pieņēmumiem: pirmais- cik tas ir mūsu spēkos, mums jāveido labvēlīgas attiecības ar visiem cilvēkiem. Ja attiecības ar dzimtu ir labas, tad dzimtas enerģija plūst, ja sliktas, ir pārrāvums; otrais- katram no mums ir jādzīvo sava dzīve.

Vērojot savas un citu cilvēku attiecības ar radiem, manī ir noformulējies viens novērojums, kas reizē ir arī jautājums. Ir ģimenes un dzimtas, kuras raksturo draudzīgums, labvēlība un savstarpēja palīdzība. Tās ir dzimtas un ģimenes, kuru locekļiem ir vēlēšanās tikties, svinēt kopā svētkus un vienkārši kopā pavadīt laiku. Un ir dzimtas un ģimenes, kuras šad un tad satiekas, bet tajās ir daudz sāncensības, skaudības, negāciju, šķelšanos un strīdu. Uz abiem piemēriem varam raudzīties kā uz sava veida pretstatiem. Starp abiem poliem ir iespējamas dažādas variācijas. Te rodas jautājums: “Kā tas izdodas vieniem un neizdodas otriem?” Man nav atbildes uz šo jautājumu. Ir tikai dažas domas. Te liela nozīme ir vecāku jeb vecākās paaudzes attieksmei. Ja vecāku vai vecvecāku attieksme pret bērniem un mazbērniem ir labvēlīga, gādīga, sirsnīga un taisnīga, tas ir labs priekšnoteikums pozitīvas gaisotnes veidošanai lielģimenē un dzimtā. Ja paplašinātā ģimene ir labvēlīga, tā var kļūt par spēka avotu un atbalsta punktu sarežģītās dzīves situācijās. Ir labi apzināties sevi kā daļu no spēcīgas dzimtas. Ja nē, tad tā var kļūt par negāciju un raižu avotu. Ja negatīva attieksme ir ilgstoši, tas neizbēgami noved pie retiem kontaktiem vai attiecību saraušanas. Pārtraukt un nocirst attiecības nav labs risinājums. Dzimtas spēks neieplūst mūsu dzīvē. Diemžēl ir situācijas, kur tas šķiet kā vienīgais risinājums, lai sevi pasargātu. Arī man ir radi, ar kuriem es netiekos, un arī nevēlos to darīt. Man negribās katru reizi klausīties viņu domas par to, kā man ir jādzīvo un kas man ir jādara. Arī es pats cenšos viņiem neuzbāzties ar saviem padomiem.

Kopumā man ir ļoti paveicies ar radiem. Reizēm jokoju, ka man ir brīnišķīgas attiecības ar radiem, jo es viņus satieku 2 reizes gadā. Mūsu tikšanās ir jaukas un draudzīgas. Galvenais ir saprast, kurā brīdī doties mājās. Var gadīties, ka kādreiz tiek vilktas ārā vecas lietas un aizvainojumi. Bet mēs esam pieauguši un labi organizēti, lai tos nedaudzos brīžus, ko pavadām kopā nesabojātu, risinot kādus jūtīgus tematus. Un galu galā, kāds no tā labums? Vai man izdosies kādu pārliecināt vai viņiem pārliecināt mani? Domāju, ka nē. Mums ir jāveido labvēlīgas un draudzīgas attiecības vienam ar otru. Mums nav jādraudzējas, bet jāuztur cieņpilnas attiecības. Tas ir iespējams tad, ja visas iesaistītās puses to vēlās. Tas var notikt tad, ja kāds uzņemas atbildību par dzimtas pulcināšanu. Īpaša vieta un nozīme šeit ir vecākiem, vecvecākiem vai vienkārši dzimtas vecākajiem, kuri rada gaisotni, pulcina un satur savu dzimtu. Ja viņi to nedara vai viņu vairs nav, tad šī atbildība jāuzņemas kādam citam. Ja neviens neuzņemas atbildību, tad dzimta fragmentējas un izšķīst.

/by

Mīlestība egoisma kalpībā

Ko mēs domājam, kad kādam sakām, ka mīlam? Ko tieši mēs mīlam otrā cilvēkā? Ģimenes psiholoģijas dižie ir uzskatījuši, ka laimīgu pāra attiecību priekšnoteikums ir līdzības princips, kopīga bāze. Mēs meklējam otrā cilvēkā kaut ko pazīstamu, radniecīgu, emocionāli tuvu. Tas slēpj sevi gan lielu potenciālu, gan arī risku. Mūs vieno kopīgais, atšķirīgais padara iespējamu otra cilvēka mīlēšanu, apbrīnošanu un izzināšanu par ceļojumu visas dzīves garumā. Kopīgais un atšķirīgais. Mēs būvējam kopīgo, bet neizdzēšam atšķirīgo. Atšķirīgais var būt atsvaidzinošs un bagātinošs. Bet cik atšķirīgs tas drīkst būt? Kaut kādā mērā mēs varam pieņemt otra cilvēka atšķirīgumu, ja mums ar šo cilvēku nav jādzīvo kopā. Atšķirīgo mēs varam pieņemt tikai līdz zināmai pakāpei. Un ko šajā gadījumā nozīmē “pieņemt”? Parasti tas nozīmē pieņemt to kā faktu, ko varam tolerēt, ne vienmēr emocionāli pieņemt. Ko mēs domājam, kad kādam sakām kādam, ka viņu mīlam. Ko tieši mēs mīlam? Otru cilvēku vai to, kā jūtamies esot kopā ar šo cilvēku? To, ka otrs mums nerada lielas problēmas un dzīvi dara ērtu? Citiem vārdiem, vai nav tā, ka mēs mīlam nevis otru cilvēku, bet sevi otrā cilvēkā? Nevis otru cilvēku, bet savu priekšstatu par to. Un, ja otrs kādu dienu vairs neatbilst manam priekšstatam, vai tās ir mīlestības beigas? Mēs visi esam egoisti un patiesībā spējam mīlēt (?) tikai sevi. Lielais jautājums ir, vai mēs vispār esam spējīgi izlauzties no sava egoisma un kādu mīlēt? Ļoti gribētos ticēt, ka mīlestība spēj ar mums šo pārmaiņu paveikt. Citādi, tas ko saucam par mīlestību, ir savtīga otra cilvēka izmantošana savām egoistiskajām vajadzībām.

 

/by

Mīlestību var nogalināt

Iespējams, ka arī jūs ik pa brīdim nodarbina jautājums, kas ir mīlestība? Īpaši par to domāju brīžos, kad dzirdu, ja kāds saka: “Mīlestība ir beigusies”. Viņš/viņa vienpersoniski pārtrauc attiecības, pat laulību, otrs tiek “izmests kā no laivas” un paliek ar daudz jautājumiem. Mēs varam nonākt abās pozīcijās. Attiecības ir divvirzienu ceļš, katrs konkrētais gadījums būtu jāskata atsevišķi. Tomēr jautājums paliek, kā tas var būt, ka sākumā domājam, manai dzīvei bez šī cilvēka nav jēgas, bet pēc kāda laika- mīlestība ir beigusies. Vai tā bija mīlestība? Varbūt tikai aizraušanās, mīlestības ilūzija, pakļaušanās apkārtējo spiedienam, iedoma, iekāre vai vēl kas cits? Parasti ar mīlestību saprotam vēlēšanos būt mīļotā cilvēka tuvumā, iegūt to sev, mīlēt un rūpēties par to. Varbūt pamanījāt, ka apraksts, ko lietoju ietver divus vektorus. Viens ir virzīts uz sevi, otrs uz citu. Es vēlos būt otra cilvēka tuvumā, vēlos to iegūt un paturēt- tas ir vektors, kas vērsts uz sevi, tā ir katras mīlestības egoistiskā daļa. Vēlēšanās otram darīt labu, par viņu rūpēties, ir vektors, kas vērsts uz otru. Tā ir mīlestības altruistiskā daļa. Ja nepieciešams, gatavība nest lielākus vai mazākus upurus, lai darītu otru laimīgu. Kad kādam sakām, ka mīlam, abi mīlestības vektori ir klātesoši. Kurš ir spēcīgāks? Mīlestība dara mūs labākus, rosina mūsos vēlēšanos otru iepriecināt un dot. Ja, mums pašiem nemanot, mīlestības egoistiskā daļa sāk iegūt aizvien lielāku nozīmību un kādā brīdī sāk dominēt, attiecībām draud briesmas. Tā ir bīstama lieta, ja cilvēku, kuru mīlam, sākam saredzēt tikai kā līdzekli savu vēlmju un vajadzību apmierināšanai. Pie tam, mēs savu egoismu varam saukt par mīlestību, kā tas bieži arī notiek. Attiecībās mēs darām daudzas lietas, kurām ir graujoša iedarbība. Minēšu tikai vienu. Tā ir nevērība, paviršība attiecībās. Apzināti vai neapzināti tā nodod otram cilvēkam vēstījumu, ka viņš/viņa nav pietiekami svarīgi, lai viņus pamanītu, viņos ieklausītos un sadzirdētu. Ja tas kādu laiku tā turpinās, mīlestība atdziest un tad tā var izbeigties. Tā mēs zaudējam cilvēkus, kurus mīlam (vai domājam, ka mīlam). Vai mēs protam mīlēt? Galu galā visas attiecības nogalina cilvēku egoisms.

 

/by

Laiks sev

Tas ir laiks, kad esam kopā ar sevi un neesam kopā ar citiem. Tā ir vienatne. Ne piespiedu, bet pašu gribēta un apzināta. Tā ir iespēja un nepieciešamība, apstāties un norimt, paklusēt, sakārtot domas. Šāds laiks cilvēkam ir vajadzīgs, lai no jauna nonāktu kontaktā ar sevi, reflektētu par procesiem ārpus sevis un sevī.

Paņemt laiku sev. Kādam tas izklausīsies egoistiski, cits uzskatīs, ka tā ir ekstra, kuru viņš/viņa nevar atļauties. Tikai sakiet, kādus lēmumus var pieņemt cilvēks, kurš ir zaudējis saikni pats ar sevi?

Ikdienas mēs tērējam savu laiku un enerģiju, lai darītu kaut ko, kas ir noderīgs citiem cilvēkiem. Mūsu saražotās preces un sniegtie pakalpojumi ir domāti cilvēkiem. Darbi, atbildības, pienākumi, attiecības. Lai kaut ko izdarītu labi, tam ir jāvelta laiks un enerģija. Ja pieliekam klāt aizrautību un mīlestību, rezultāti būs vēl labāki. Kad viss ir padarīts (vai tā kādreiz ir?), cik daudz laika paliek dzīvot? Un cik no tā paliek sev? Parasti domājam tā, tad ja paliks pāri, tad man arī kaut kas atleks. Galvenais, lai visi citi ir apmierināti. Ir tik daudz lietu, kas man šķiet svarīgākas par to, ko gribu es. Taču, ja gala rezultātā es esmu izsīcis, neapmierināts un nelaimīgs, tas arī nav labs rezultāts. Tāpat kā es rūpējos par citiem, man ir jāparūpējas arī par sevi.

Varbūt Tu ceri, ka kāds cits par Tevi parūpēsies. Ja tas tā notiek, tas ir jauki. Tad tā ir dāvana, bet ne norma. Bet tā ir Tava atbildība, parūpēties par sevi, lai pēc tam Tu būtu spējīgs parūpēties par citiem. Tavu vajadzību apmierināšana ir Tava atbildība.

Laiks, kas ir mans. Šim laikam Tev ir jāsniedz atpūta, iedvesma un izaugsme. Es varu izlemt, kā es to gribu pavadīt. Šāds laiks ir vajadzīgs katram cilvēkam, it īpaši tiem, kam ir aktīva sabiedriskā dzīve. Laiks, ko varu pavadīt vienatnē ar sevi. Tā ir iespēja nonākt kontaktā ar sevi, labāk sevi iepazīt un labāk apzināties savas vajadzības. Apzināta vienatne ir dziedinoša. (Tāpat kā apzināta kopā būšana). Iespējams, ka pirmā lieta, ko vajadzētu darīt, ir kārtīgi izgulēties, jo “ar beigtu zirgu nevar jāt”. Tad, kad Tu esi atpūties, vari darīt vēl citas lietas. Tu vari doties pastaigā, lasīt grāmatas vai darīt kaut ko citu, kas Tevi iedvesmo un atjauno. Aktivitātei Tev ir jāsniedz pozitīvas emocijas. Viena no lielākām laikmeta problēmām ir pozitīvu emociju trūkums. Kad esmu apzināti izvēlējies vienatni, daudz apzinātāk esmu klātesošs attiecībās.

 

/by

Laiks pāra attiecībām

Jebkurām attiecībām ir vajadzīgs laiks. Ja veltam laiku attiecībām, tās var pastāvēt, augt un attīstīties. Ja neveltām laiku attiecībām, tās nīkuļo un var izsīkt. Tā tas ir arī ar vīrieša un sievietes attiecībām. Attiecību sākumā mēs ilgojamies pēc otra cilvēka, atšķirtību uztveram kā ciešanas un diskomfortu, satikšanos un kopā būšanu kā prieku. Iemīlēšanās stadijā kopā būšana ir dabiska un spontāna vēlēšanās. Cilvēki daudz runā, sapņo un pavada laiku kopā. Viņi izsapņo savu kopīgo nākotni- ģimeni, laulību, bērnus, dzīvokli, mašīnu, u.c. Un ar laiku viņi to iegūst, bet pazaudē prieku par attiecībām. Visu pārņem ikdienas pienākumi un rutīna. Par kādu romantiku var runāt, ja cilvēki ir piekusuši no ikdienas pienākumiem?

Varat minēt, kura attiecību dimensija nonāk deficītā?- Pāra attiecības. Reizēm (bieži) cilvēki domā apmēram tā, tad, kad visi darbi un pienākumi tiks padarīti, paliks pāri laiks arī pāra attiecībām. Tā nav taisnība. Nekas pāri nepaliek. Ja cilvēki neatrod laiku pāra attiecībām, ar laiku veidojas atsvešināšanās. Strīdu un konfliktu biežums (dažkārt arī pilnīgs to trūkums) var liecināt, ka partnera attiecības nav saprastas un apmierinātas. Rūpes par kopīgiem bērniem vai kopīgu saimniecību var radīt ilūziju par būšanu kopā. Raugoties kvantitatīvi, iespējams, ka cilvēki daudz laika pavada kopā, drīzāk gan blakus. Īstais kopā būšanas rādītājs ir sarunu esamība vai to neesamība, tēmu izvēle un sarunas dziļums.

Es piedāvāju citu pieeju. Tām lietām, kuras mēs uzskatām par svarīgām, mēs rezervējam laiku. Tās var būt dažas stundas nedēļā, kurās vīrietis un sieviete pavada kopā, ārpus savas ikdienas vides. Mums no jauna jāatklāj prieks par būšanu kopā. Mums ir vajadzīgs laiks, kad mēs esam kopā divi vien un nekas mūs netraucē. Tā var būt pastaiga, izbraukums, kāda laba filma vai izrāde, kafijas vai tējas krūze. Lai ko mēs darītu, kopā būšanai ir jārada uzticēšanās, kas mūs ved tālāk pie kvalitatīvas sarunas, kur viens no svarīgākajiem tematiem ir tas, kā mēs jūtamies attiecībās.

 

/by

Ne / manas problēmas

Pasaulē ir daudz un dažādu problēmu, kas cilvēkiem ir jārisina. Viena no pēdējo laiku lielākajām problēmām ir ekoloģiskā katastrofa, kurai civilizācija traucas pretī milzīgā ātrumā. Šķiet, ka civilizācija ir ieprogrammēta, pati sevi iznīcināt. Ir vēl daudzas citas globālas problēmas: bads, slimības, noziedzība, dažāda veida sociālās netaisnības. Ir jautājumi, kuru risināšanā mēs varam dot savu niecīgu ieguldījumu, piemēram: šķirot atkritumus, nemēslot mežā, rūpēties par dabu un dzīvo radību, palīdzēt cilvēkiem, ziedot labdarībai , u.c. Bet ir jautājumi, kurus mēs nevaram ietekmēt. Tad ir labi apzināties, ka tie ir notikumi, kurus tiešā veidā nevaram iespaidot.

Šajā ierakstā vēlos izgaismot kādu ļoti specifisku problēmu aspektu. Tās ir problēmas, kuras mēs neesam radījuši. Ja jau mēs šīs problēmas neesam radījuši, tātad, tās nav mūsu problēmas. Bet šajā gadījumā tas nav tik vienkārši. Problēmas ir radījuši citi, bet tās ir mūsu problēmas, jo mēs viņas nesam sevī. Tās varēja rasties vismaz divos veidos:

Pirmkārt, tās ir problēmas, kas radušās citu cilvēku rīcības rezultātā. Kāds kaut ko ir teicis vai darījis, kas atstājis uz mums lielu, galvenokārt negatīvu iespaidu. Iespējams, ka tie pat nav negatīvi notikumi. To negatīvo iespaidu mēs varam apzināties tikai ar laiku. (Piemēram, vecāki bieži izdabā savam bērnam un nenovelk skaidras robežas. Bērns savā iekšējā pasaulē cīnās ar bailēm un trauksmi, jo vecāki nerada drošības sajūtu; vai arī: vecāki daudz strādā, bērns bauda lielu brīvību, bet viņā brīvības sajūta robežojas ar vientulības un pamestības sajūtu, …) Īpašu vietu negatīvo notikumu sarakstā ieņem traumatiski notikumi, smagi zaudējumi un dažāda veida vardarbības pieredzes. Katrā ziņā tie ir notikumi, kas ir atstājuši uz mums lielu iespaidu, veidojuši (vai deformējuši) mūsu personību un pasaules redzējumu.

Otrkārt, tās ir problēmas, ko saņemam “mantojumā” no saviem vecākiem. Kā jau tas ir zināms, mēs identificējamies (arī tad ja to nevēlamies) ar saviem vecākiem, “nokopējam” viņu emocijas, reakcijas un pasaules redzējumu. Tas netraucē mums to attīstīt tālāk, modificēt, pielāgot mūsu vajadzībām. Dažkārt mēs domājam, ka esam pilnīgi citādāki nekā mūsu vecāki. Daudzējādā ziņā, jā. Bet, mēs esam līdzīgāki saviem vecākiem, nekā mums to gribētos atzīt. Vecāku iespaids mūs pavada visas dzīves garumā. No saviem vecākiem mantojumā mēs saņemam vai nu problēmu risinājumus, iemācāmies noteiktu attieksmi un rīcības veidu, vai nu vecāku problēmas, kuras viņi nav atrisinājuši. (Reizēm mani pārsteidz tas, kā tas var būt, ka “kompleksainiem” un “problemātiskiem” vecākiem izdodas izaudzināt veselīgus bērnus.) Šajā sakarā gribu citēt kādu izteikumu, kas man iespiedies atmiņā. Kāds zināms psihoterapeits reiz sacīja: “Bērni nokopē visu (savu vecāku) cieto disku”.

Šāda atskārsme nāca ar laiku, tā nebija uzreiz. Cilvēcīgi raugoties, to varētu uztvert kā netaisnību. Kāpēc man ir jārisina citu cilvēku problēmas? Es saredzu sevī kādas lietas, kuras saredzu arī savos vecākos vai savā dzimtā. Tās nav manas, jo es tās neesmu radījis. Un tomēr, tās ir manas, jo es esmu savu vecāku un dzimtas turpinājums. Tās ir manī un tupina ietekmēt manu dzīvi. Un man ir jāpieņem lēmums, ko ar to darīt.

 

/by

Laiks, ko katrs no vecākiem pavada ar katru no bērniem

Katram vecākam ir jāveido personisks kontakts ar savu bērnu (ja ir vairāki bērni, ar katru). Kādēļ? Vispirms jau tādēļ, ka kontakts nerodas pats no sevis. Tas ir jāveido, jāuztur. Ja ir vairāki bērni, tad kontakts apzināti ir jāveido ar katru no bērniem. Tik daudz ir dzirdēti stāsti par to, ka pieaugušais, būdams bērns, ir juties viens un nesaprasts, dziļā neizpratnē par attiecībām, kas valda ģimenē. Reizēm tad bērni domā, vai tā ir mana īstā ģimene? Varbūt esmu adoptēts? Lai tā nenotiktu, pieaugušajiem ir jāuzņemas atbildība par attiecību veidošanu ar bērniem. Pieaugušajiem ir vieglāk veidot attiecības ar bērniem, kuri māk paprasīt uzmanību. Mums nav jāuzņemas iniciatīva, tikai jāreaģē. Bērni paši nāk, viņi ir mīļi, pieglaužas, ieritinās klēpī. Mums ir svarīgi viņiem ļaut, neatgrūst. Bet ko lai dara bērni, kas to neprot? Ja ģimenē ir vairāki bērni, notiek cīņa par vecāku uzmanību. Šajā cīņā ir uzvarētāji un arī zaudētāji. Uzvarētāji ir tie bērni, kuri māk paprasīt uzmanību. Zaudētāji ir tie, kas neprot. Tie ir “klusie” jeb “nemanāmie bērni”. Viņi ilgojas pēc vecāku uzmanības, bet nezin, kā to iegūt. Pieaugušie dažkārt izdara kļūdainu secinājumu- ja jau bērns neizrāda un neprasa uzmanību, tātad viņam to nevajag. Tā nu gan nav taisnība! Vēl viena aplamība, ja bērns saņem vecāku uzmanību tikai tad, kad ir izdarījis kādas blēņas. Tas var pastiprināt bērna negatīvo uzvedību. Arī “spurainajiem” pusaudžiem un pat jauniešiem ir vajadzīga mūsu uzmanība un mīlestība, tikai jau citādākā veidā, kas respektē viņu alkas pēc neatkarības. Ir labi, ja mēs kā vecāki, apzinoties, cik bērniem ir svarīga mūsu uzmanība, labprātīgi dodam viņiem savu laiku. Laiku, kas pieder tikai viņiem, un ne ar vienu citu nav jādala.

 

/by