Metafora

Notikumi attīstās ļoti strauji. Šajā vīrusa plosīšanās laikā vairākkārt atcerējos kādu notikumu no pagājušās vasaras. Šim notikumam nav tiešas līdzības ar notiekošo, tomēr ir kādas paralēles noskaņojuma ziņā.

Bija vasara. Izskanēja piedāvājums, braukt ar laivām pa Gauju. Izraudzījāmies kempingu pie Cēsīm. Izvēlējāmies 2 dienu maršrutu. Notikums, kuru gribu aprakstīt, norisinājās otrajā dienā. Otrās dienas maršruts no Cēsīm līdz Līgatnes pārceltuvei. Skaista vasaras diena. Daba skaista kā vienmēr. Īsta un autentiska. Viss bija lieliski, ja neskaita dažus lielos plostus, uz kuriem atradās pārlieku skaļi svinētāji. Mēs braucām 2 laivās. Vienā braucu es ar sievu. Otrā mūsu draugi, vīrs, sieva un meita apmēram 7 gadu  vecumā. Gauja mūsu izvēlētajā posmā bija krāčaina. Krācītes kļuva biežākas. Prāts nesās uz jociņiem, noskaņojums izklaidīgs, nedaudz bravūrīgs. Mūsu sarunās apspēlējām tematu “krāces”. Bīdījām apmēram tādus tekstus: “Tad šīs ir tās izslavētās krācītes!” Dažās vietās laivu stipri nopurināja, bet bija “ok”. Un tad nāca viens brīdis, kam neviens no mums nebija gatavs. Mēs nepamanījām, ka mūsu priekšā, pašā upes vidū, veidojas tāds kā straujāks kritums. Upes vidū stāvēja milzu akmens, kas no tālienes nebija redzams. Līdz nelaimei bija atlikušas 10 sekundes. Mēs bijām nedaudz priekšā, pabraucām akmenim garām. Viss, ko varējām darīt, satraukti vērot kā otra laiva uzbrauca tieši uz akmens, mirkli palika stāvot, un tad krita lejā un apgāzās ar visu tās saturu. Vērojot notiekošo, arī mūsu laiva zaudēja līdzsvaru un apgāzās. Tajā vietā Gauja bija dziļa. Vienā mirklī visa bijām ūdenī un izmisīgi centāmies nokļūt krastā. Viss beidzās labi. Bērnam bija veste. Pieaugušajiem visiem nebija. Labi, ka tajā brīdī krastā atradās kādu laivotāju grupa. Kādi no viņiem steidzīgi metās mums palīgā, savākt ūdenī izmētātās mantas un izvilkt krastā laivu. Viss notika ļoti ātri, nesanāca laika nobīties. Izbīlis nāca vēlāk, kad pārdomāju iespējamos notikuma attīstības scenārijus. Dievs stāvēja mums klāt.

 

Daži secinājumi un pārdomas:

Cilvēkam ir nepieciešami izaicinājumi. Ja Tev ir bail noslīkt, tad ir tikai divas iespējas: neiet peldēt (šajā gadījumā nebraukt ar laivu) vai iemācīties peldēt. Un pat arī tad, ja Tu proti peldēt, vienmēr paliek izvēle “kad” un “kur” to darīt vai labāk nedarīt.

“Nelaime nenāk brēkdama”. Ir briesmas, kuras var prognozēt. Reizēm ir nepieciešams kontrolēts risks. Šajā gadījumā briesmas radās no iemesla, ko nevarējām paredzēt. Mūsu satrauca krāces, bet apgāza akmens. Reizēm tas, no kā mēs baidāmies, nemaz nenotiek. Notiek kaut kas cits, par ko pat neesam iedomājušies baidīties.

Mums palīdzēja labi cilvēki. Labi un palīdzēt griboši cilvēki ir, viņi ir tepat līdzās. Iespējams, ka šajā laikā mums būs jāmācās pārvarēt savu pašlepnumu un lūgt palīdzību. Lūdziet palīdzību, ja jums tā ir nepieciešama! Ja spēlējam izrādi “Es esmu stiprs un pats ar visu tieku galā”, tad citiem ir grūti uzminēt to, ka mums vajadzīga palīdzība. Materiāla, psiholoģiska, garīga, medicīniska vai cita palīdzība. Meklēsim to savlaicīgi!

Uzvilksim “glābšanas vestes”! Ievērosim ieteiktos drošības pasākumus! Dievs ir debesīs, bet mēs esam uz zemes. Atcerēsimies, ka tikai Viņš ir nemirstīgs, bet mēs tādi neesam. Ja to aizmirstam, būs “ziepes”. Dzīve nav rotaļa, mums katram ir tikai viena nevis  vēl 5 dzīvības.

Daži vārdi par bravūru. Mēs nedrīkstam savu pretinieku (Gaujas krāces, dzīves izaicinājumi, vīruss) novērtēt par zemu. Nevajag smieties par savu pretinieku, tas nekad nebeidzas labi. Nevajag smieties arī par līdzcilvēkiem, kuri racionālu iemeslu vai baiļu dēļ pērk tualetes papīru un griķus. Es ceru, ka pienāks brīdis, kad mēs varēsim atskatīties uz šo situāciju un pasmieties. Bet tas brīdis vēl nav pienācis. Esmu pārliecināts, ka tad, kad mums būs iespēja par to visu pasmieties, mums vairs to negribēsies darīt.