Pēdējā gadu desmitā populārs kļuvis pakalpojums, ko sauc par koučingu. Koučings (coaching) ir anglicisms, kas burtiski nozīmē „trenēšana”. Cilvēks, kas „trenē” ir treneris, koučs (coach). Latviešu valodā esmu sastapies ar, manuprāt, veiksmīgu latviskojumu- personiskās izaugsmes treneris.

Terminoloģija ir aizgūta no sporta- ir kāds, kas trenē, un kāds, kas trenējas. Tikai šajā gadījumā runa nav par sportiskiem, bet cita vieda sasniegumiem. Koučings ir konsultēšanas metode, kas pievērš uzmanību darba jautājumiem. Svarīgi temati ir lēmumu pieņemšana, atbildība, attiecības, konfliktu risināšana, izaugsme.

Eiropā un pasaulē nav vienotas izpratnes par koučingu un nav vienotas pieejas. Tas atspoguļojas arī Latvijas situācijā, koučingu praktizē cilvēki, kas to apguvuši dažu dienu kursos, kā arī cilvēki, kas mācījušies nopietnākās programmās (1,5 – 2 gadi). Koučinga jomā nav skaidra noteikuma par bāzes izglītību, tādēļ ar to nodarbojas dažādi speciālisti: tirgotāji, baņķieri, psihologi, psihoterapeiti, u.c. Koučinga metode bieži tiek pasniegta kā „brīnumlīdzeklis”, gandrīz vai kā „kodēšana uz veiksmi”. Jā, koučings ir efektīvs instruments, bet tas nav brīnumlīdzeklis. Brīnums notiek tad, kad cilvēks ir gatavs ieguldīt savu laiku un darbu, lai strādātu pie savas izaugsmes.

Cilvēks darbā pavada apmēram trešo daļu savas dzīves. Ja cilvēkam ir izdevies atrast un īstenot savu profesionālo aicinājumu, saņemt par to atbilstošu atalgojumu, tas veido nozīmīgu daļu no cilvēka apmierinātības ar dzīvi. Cilvēka spēju sevi realizēt paša izvēlētā profesijā var saredzēt kā vienu no cilvēka veiksmīguma kritērijiem. Šajā jautājumā gan esmu piesardzīgs, jo tas nebūtu īsti pareizi, cilvēku veiksmīgumu mērīt tikai pēc ārējiem parametriem. Panākumi ir svarīgi, bet ne mazāk svarīgs ir veids, kā cilvēks sasniedz šos panākumus.

Daudziem tas šķiet dabiski, ka cilvēks vēlās augt un attīstīties kā personība, apgūt jaunas zināšanas, attīstīt jaunas prasmes. Tas ir svarīgi, ka cilvēks izvirza savai dzīvei mērķus, pārtulko tos uzdevumos, uzdevumus pārvērš rīcības programmā. Šobrīd populārs ir uzskats, ka atliek tikai kaut ko stipri vēlēties, tad tas notiks. Kaut kas šajā domā ir. Tomēr dzīve rāda, ka bieži ar gribēšanu vien ir par maz. Ir jāvēlas, jāvēlas stipri. Ir jāakumulē sevī gribas enerģija līdz tādai pakāpei, ka tā dod grūdienu, virzību, pārtop par vēlēšanos kaut ko mainīt, rīkoties citādāk.

Mēs gribam kļūt veiksmīgi un sasniegt panākumus. Un tomēr, ir tik daudz veidu, kā mēs apstājamies savā personības izaugsmē. Mēs bēgam no atbildības, izdomājam dažādus attaisnojumus: kautrējamies, taisnojamies, skaužam, manipulējam, apsūdzam, izvairāmies. Lai kaut ko mainītu, mums jāsaprot vide, jāizprot savas vajadzības, jāapzinās savi resursi. Jāattīsta vīzija, jāuzņemas atbildība, jābūt gataviem augt un mācīties, pieņemt lēmumus, iespaidot notikumus, saprātīgi riskēt. Te var palīdzēt koučs jeb personiskās izaugsmes treneris, kas ar savām zināšanām un prasmēm var atbalstīt cilvēku personiskās izaugsmes ceļā.

Kā vēsta ķīniešu sakāmvārds: „Tāls ceļš sākas ar pirmo soli”.