Kāpēc ģimenes terapija?

Ģimenes terapija ir veidojusies pakāpeniski, atklājot aizvien jaunus ģimenes funkcionēšanas aspektus. Ģimenes terapijas svarīgākā atziņa ir tā, ka indivīda problēmas nav tikai viņa individuālās problēmas, bet, ka tās ir veidojušās noteiktā attiecību, t.i. ģimenes kontekstā. Tie bija 20. gs. 50 un 60 gadi. Bija psihoterapeiti, kas, konsultējot indivīdus, atklāja, ka klientiem ir arī vecāki un citi ģimenes locekļi. Tā radās tajā brīdī revolucionāra ideja, psihoterapijas procesā iesaistīt visus ģimenes locekļus. Pakāpeniski veidojās izpratne par ģimeni kā veselumu, “dzīvu organismu”, sistēmu, par dažādiem faktoriem, kas nosaka tās funkcionēšanu. Līdz ar refleksiju par ģimenes funkcionēšanu attīstījās arī dažādas metodes darbam ar visu ģimeni.

Laika gaitā ir izveidojušās dažādas pieejas (skolas) darbā ar ģimenēm. Kopīgais ir tas, ka darbā tiek iesaistīta visa ģimene. Par ģimeni parasti uzskata to cilvēku kopumu, kas dzīvo zem viena jumta. Psihoterapeits (konsultants) nodibina ar ģimeni kontaktu, zīmē ģimenes ciltskoku, ievāc pamatinformāciju, lieto dažādas jautājumu tehnikas, iesaista ģimeni kopīgās aktivitātēs. Ģimenes psihoterapeita uzdevums ir saprast, kā ģimene funkcionē kā veselums, un kā tajā jūtas atsevišķie ģimenes locekļi. Uzmanība tiek pievērsta ģimenes locekļu savstarpējai mijiedarbībai. Tādā veidā konsultants iegūst tematus dialogam ar ģimenes locekļiem.

Nenodarbošos ar problēmu uzskaitījumu, kuru risināšanā ģimenes terapija varētu dot savu ieguldījumu. Problēmas ir tās pašas, ar kurām nodarbojas citi psihoterapijas novirzieni. Viena lieta, ar ko ģimenes terapija atšķiras, ir veids kā tiek saprasta problēmu rašanās. Mums bieži raksturīgs ļoti individuālistisks skatījums. Psiholoģisko problēmu rašanos mēs saredzam vienkāršoti. Mūsu problēmas izpētes konteksts aprobežojas ar vainīgā atrašanu, p: tas cilvēks izdarīja to un to, tādēļ ir radusies šāda problēma. Šo domāšanas veidu sauc par lineāro kauzalitāti. Lineārā kauzalitāte balstās uz pieņēmumu, ka katrai sekai ir viens cēlonis, tātad, katrai problēmai ir viens izskaidrojums.  Mūsdienu ģimenes terapija vadās no citas paradigmas- vienai problēmai var būt daudz cēloņu, tas var būt vesels cēloņu un apstākļu kopums, t.i. sistēmiskā kauzalitāte. Indivīds ir daļa no ģimenes kopuma. Indivīda psiholoģiskās problēmas var būt viņa individuālās pieredzes sekas, bet tās ir radušās noteiktā attiecību kontekstā. Var gadīties, ka problēmas, kuras pamatā saredzam kā indivīda problēmas, patiesībā ir indivīda mēģinājumi adaptēties pārmaiņām ģimenes sistēmā.

Ģimenes terapiju bieži liek apsvērt situācija, kad bērniem parādās kādas veselības problēmas… bērns kļūst apātisks, nervozs, slimīgs, zūd dzīvesprieks, parādās uzvedības problēmas. Šādos brīžos vecāki meklē palīdzību savam bērnam. Tas ir apsveicami. Ir svarīgi, lai bērns šajā brīdī saņemtu profesionālu atbalstu un palīdzību. Bet jautājums paliek, kāda nozīme šīs problēmas ģenēzē ir ģimenes situācijai? Var gadīties, ka tā nav bērna individuāla problēma, bērns tikai parāda problēmu, simptomu. Ir jānoskaidro, kāda ir šī simptoma jēga. Dažkārt šis simptoms bērnam ir “vajadzīgs”, jo palīdz saturēt ģimeni kopā. Bērnam parādās problēma, vecāki pievēršas bērna problēmai, un viņiem vairs neatliek laika tik daudz strīdēties. Viņu uzmanība ir novērsta. Bērns uzņemas ģimenes saturētāja lomu.

Šajā sakarā ir svarīgi atcerēties, ka visi bērni neattīsta kādas slimības simptomus. Bērni ir ļoti izturīgi. Viņi var labi iemācīties slēpt savas domas un jūtas. Vieglāk tas ir ģimenēs, kurās nerunā par jūtām un attiecībām. Bērni izaug. Jautājums ir tikai, kādi viņi izaug, cik laimīgi, cik stipri, cik harmoniski?

Ģimenes terapijai ir arī savi ierobežojumi. Viens šāds ierobežojums ir viena vai vairāku ģimenes locekļu nevēlēšanās apmeklēt terapiju. Vēl viens- bērnu vecums. Ja bērnam jau ir 18 gadi, tad viņu vairs nevar piespiest.

Nosaukums „ģimenes terapija” kādiem cilvēkiem šķiet mulsinošs, it īpaši ja cilvēks savu problēmu nesaredz kā ģimenes problēmu. Par to, cik problēmas ir individuālas un cik kolektīvas, šajā rakstā jau esmu izteicies. Katram paliek sava izvēle, meklēt problēmu risinājumu individuāli vai iesaistīt otru pusi vai citus ģimenes locekļus.

Šķiet, ka nosaukums “ģimenes terapija” mūsdienās nedaudz ierobežo terapijas būtību. Iespējams, ka šī iemesla dēļ dažviet pasaulē runā nevis par ģimenes terapiju, bet par sistēmisko terapiju. Psihoterapeits strādā ar dažādām attiecību sistēmām, tostarp ar ģimenēm. Terapijas centrālais temats ir attiecības. Ja cilvēki vēlās par savām attiecībām runāt, tās saprast, mainīt, tā arī ir “ģimenes terapija”, lai gan formāli cilvēki var nebūt vienas ģimenes locekļi. Katrā ziņā domāju, ka ir vērts mēģināt! Aicināt uz terapiju attiecībās iesaistītās puses. Ja tas neizdodas, meklēt citus palīdzības veidus.