Kā zaudēt cieņu un autoritāti

Cieņu var ne tikai iegūt. To var arī zaudēt. Zaudējot cieņu, mēs zaudējam cilvēkus, kas mūs ir apbrīnojuši un uztvēruši kā autoritāti. Ar savu attieksmi un rīcību mēs varam savu cieņu vai nu pavairot, vai sagraut. Kā pavairot, kā nesagraut? Ir daudz veidu, kā zaudēt cieņu, sagraut savu autoritāti, zaudēt draugus. Katram no mums ir jāizvērtē, cik un kādi draugi mums ir un vai varam atļauties viņus lēti zaudēt.

Šoreiz par vienu kļūdu, kas iznīcina attiecības- par solījumiem/norunām un to nepildīšanu.

Solījumiem ir sava psiholoģiska nozīme cilvēku savstarpējās attiecībās. Ir kādi, kas grib dzirdēt solījumus vai panākt to, ka viņiem tiek apsolīts, lai būtu pie kā „turēties”, lai būtu kaut kas, uz ko „ paļauties”, ar ko „ saukt pie atbildības”. Un ir otra puse, kas, atbildot uz pieprasījumu, ir gatava solīt. „Nu, kā lai nesola?” Kā lai nesola, ja ir kāds, kas šo solījumu tik ļoti grib dzirdēt? Solījumu gaidīšana un solījumu došana rada noteiktu realitāti. Solījumi rada garantiju realitātei, kuras vēl nav, tā it kā viņa jau būtu. Solījumi palīdz mums izskatīties otra acīs labākiem nekā esam. Ja nepildām solījumus/norunas, agrāk vai vēlāk pienāk patiesības stunda- brīdis, kurā „ gaisa pilis” grūst un cilvēki pārstāj mums ticēt un uzticēties.

Daži ieteikumi. Negaidiet un neprasiet solījumus, lai ar tiem varētu manipulēt! Nedodiet solījumus, kurus nedomājat pildīt! Ar savu rīcību parādiet, ka otrs cilvēks Jums ir svarīgs. Nemēģiniet viņu „ apvārdot” ar skaistiem un tukšiem vārdiem. Ievērojiet norunas, izpildiet saistības. Tas ir pamatu pamats. Tā rodas cieņa un uzticēšanās.