Godā savu tēvu un māti

Godā savu tēvu un māti… lai Tev labi klājas un Tu ilgi dzīvo virs zemes.- Jaunā Derība, Efeziešiem. 6,2

Es, mani tēvs un māte. Raksta tēma ir attiecības ar vecākiem. Pieaugušu cilvēku attiecības ar saviem vecākiem. Ierosinājumam esmu ņēmis vārdus no Bībeles. Tas ir likums, kas pavēl bērniem godāt savus vecākus, un tiem, kas tā darīs, apsola ilgu mūžu. Ir vieglāk cienīt, ja Tevi ciena. Ir vieglāk mīlēt, ja Tevi mīl. Bet mēs nedzīvojam ideālā pasaulē.
Man šķiet, ka tieši šie vārdi no JD atklāj temata komplicētību. Mums ir jāparāda vecākiem noteikta attieksme- cieņa un gods. Taču attieksmi pret kaut ko veido vismaz 2 lietas. No vienas puses tās ir emocijas, kas sakņojas mūsu pieredzē ar cilvēku, lietu vai tematu. No otras, tas ir mūsu pasaules redzējums (vērtības), ko esam ieguvuši caur piederību konkrētai kultūrai.

Jautājumu par cieņu pret vecākiem var traktēt plašākā un šaurākā kontekstā. Plašākā varam domāt par sabiedrību un kultūru, kurai piederam. Par veco cilvēku lomu un par mūsu attieksmi pret viņiem. Šeit aprobežošos ar īsu apgalvojumu- mēs vairs neesam kultūra, kas ciena vecus cilvēkus. Šaurāka nozīmē varam domāt katrs par sevi, par savām attiecībām ar vecākiem.

Kādas ir manas attiecības ar vecākiem? Kādēļ tas ir svarīgi? Vispirms jau tādēļ, ka mūsu vecāki (dzīvi vai miruši) vai citi mums nozīmīgi cilvēki, turpina iespaidot mūsu dzīvi. Kaut kādā ziņā viņi turpina savu eksistenci mūsos. Mēs esam viņiem līdzīgāki, nekā paši to vēlamies atzīt. Mēs turpinām domās ar viņiem sarunāties, arī tad, ja nesaņemam atbildi. Mūsu neatrisinātie savstarpējo attiecību temati turpina mūs vajāt.

Ja mani vecāki ir dzīvi… Cik bieži es viņus apciemoju? Ar kādām domām? Pienākuma vadīts, jo esmu viņiem parādā pateicību? Prieka vadīts, vēloties sastapt vecākus un baudīt tuvības brīžus. Varbūt es nemaz negribu braukt pie saviem vecākiem. Ir taču vecāki, kuri gadiem ilgi neko nav dzirdējuši par saviem dzīvajiem bērniem.

Ja vecāks/i miruši… Vai es apmeklēju savu vecāku kapus? Cik bieži? Cik bieži domāju par saviem vecākiem? Jā, cik bieži man to vajadzētu darīt? Cik daudz būtu normāli, cik daudz būtu par daudz?

Tie ir sarežģīti jautājumi, kas atklāj to, cik dažkārt sarežģītas attiecības mums veidojas ar tuvākajiem cilvēkiem.

Ar prieku un baltu skaudību vēroju tos brīžus, kad kādos pasākumos pieauguši cilvēki samīļo un sabučo savus vecākus, izjūt par tiem prieku un lepnumu. Vai šiem vecākiem nav kļūdu? Noteikti jau ir. Bet mīlestība, sapratne un saruna izlīdzina pāridarījumus.

Vēl nedaudz gribu apstāties pie tā, kādas izjūtas var raksturot mūsu attieksmi pret vecākiem:

Prieks un pateicība. Par visu labo, ko vecāki ir devuši. Tas nenozīmē, ka mēs neredzam savu vecāku trūkumus. Mēs tos zinām. Bet labā ir vairāk, par to esam pateicīgi.

Vainas apziņa. Vaina, kas mijas ar pateicību. Sajūta, ka esam palikuši viņiem kaut ko parādā. Vainas sajūta ir sarežģīts fenomens. Taisnības labad jāsaka, ka vienmēr paliksim saviem vecākiem parādā. Bet šis parāds mums ir jāatlīdzina saviem bērniem. Mani mulsina stāsti, kad vecāki pieprasa no saviem pieaugušajiem bērniem „atdot parādu”.

Kauns. Jā, dažkārt tas ir iespējams. Jau kā bērni viņi piedzīvoja brīžus, kuros kaunējās par saviem vecākiem (ģimeni?). Iespējams, ka vecāki nebija tādi, kā bērni bija iedomājušies. Varbūt bija trūcīgi, nedaudz savdabīgi, katrā ziņā atšķirīgi no citu „normālu” bērnu „normāliem” vecākiem. Bērniem izaugot, kauns nepazūd. Varbūt pat pastiprinās, ja bērniem izdodas „izsisties”. Rodas „dabiska” vēlēšanās, noliegt savu pagātni.

Dusmas un aizvainojums. Tam var būt dažādi iemesli. Situācijas, kurās netikām saprasti, netaisnīgi sodīti vai atraidīti. Varbūt tā, ka katrs vecāku apmeklējums pārvēršas par nemitīgām pamācību straumēm vai pazemojumiem. Gadi neizdzēš šādas lietas, tikai iekonservē.

Mani vecāki, brāļi, māsas. Mana izcelsmes ģimene. Vieta, laiks un telpa, kas neatgriezeniski iespaidojusi mani kā cilvēku, veidojusi manu personību, zināmā mērā ieprogrammējusi manu likteni. Centrālais jautājums ir manas attiecības ar vecākiem, jo viņi bija atbildīgi par ģimenes dzīves veidošanu un uzturēšanu. Mūsu pieredze izcelsmes ģimenē ir ierakstīta mūsu dvēseles „melnajā kastē”. Ir lietas, par kurām mēs nedomājam un tās neredzam. Varbūt tad, arī nav vērts šīs lietas cilāt. Tomēr, iespējams, ka kaut kādā veidā jūtam, ka pagātnes pieredze un atmiņas mums traucē dzīvot. Tad mums ir jāvelta laiks, lai saprastu savu pieredzi. Nokārtotu pagātnes lietas, lai atbrīvotu savu nākotni no pagātnes rēgiem.