Doma un laiks

Radās impulss, atnāca doma. Atskārsme, ka zināšanu un dzīves gudrības iegūšanai ir nepieciešams laiks.

Jaunībā cilvēks nenovērtē pieredzes nozīmi, līdz ar to, pārspīlē zināšanu svaru. Kļūstot vecāks (jeb zūdot ārējai pievilcībai), cilvēks novērtē pieredzes nozīmi un vairāk pievēršas savai iekšējai dvēseles pasaulei. Ar laiku viņš/a var krist citā galējībā, pārspīlēt pieredzes nozīmi, un, noniecināt jaunu zināšanu apguvi.

Kas tad ir pieredze? – Tā ir iespēja, pārbaudīt iegūtās zināšanas dzīvē. Pārliecināties, vai tās “strādā” vai nē. Pieredze ir vēl kas vairāk. Tā ir refleksija par cēloņiem un sekām, par likumsakarībām savā un citu dzīvēs. “Pārbaudītās” zināšanas mudina novērtēt, kādas zināšanas un prasmes tev vēl ir vajadzīgas. Un atkal, pārbaudīt tās ar pieredzi. Zināšanas, kuras nav iespējams pārbaudīt, ir teorētiskas. Manuprāt, gudrība nav tikai daudz zināšana. Gudrība ir gudra dzīvošana. Mēs daudz zinām un stulbi dzīvojam.

Tā nu es apstājos pie domas, ko es domāju, kādēļ. Temats ir plašs. Šajā gadījumā mani interesē jautājums, kā domas atnāk pie manis, cik daudz laika tām vajag, lai atnāktu un kļūtu par manām domām?

10 gadu vecumā es redzēju un sapratu pasauli vienā veidā, 20 gadu vecumā citā. 30 gadu vecumā pasaule jau šķita citādāka. Liekas, ka šajā gadījumā pārmaiņas manā pasaules redzējumā īpaši nebija saistītas ar kādu piepūli. Tu kļūsti vecāks, rodas dzīves pieredze, rodas jaunas atziņas. Ir lietas, kuras tu saproti ar laiku. Vienkārši ir vajadzīgs laiks.

Ir tāds sakāmvārds, ka ar “vecumu nāk gudrība”. Tam pretī var likt arī turpinājumu: “dažkārt vecums atnāk viens pats”. Vecums ne vienmēr ir sinonīms vārdam viedums, bet ir skaidrs, ka jaunība un viedums arī neiet kopā.

Ir domas (iedīglī, puspabeigtas un pabeigtas), vērtības un pārliecības, ko manī ir iedēstījuši mani vecvecāki un vecāki.

Ir domas, ko esmu ieguvis izglītošanās rezultātā, apguvis zināšanas (svešas domas) mācoties skolā, augstskolā, lasot grāmatas. Ir atziņas, kuras ir atnākušas kā intelektuālas piepūles rezultāts. Tu risini savā prātā kādu jautājumu un nerodi risinājumu. Pēc kāda laika nāk atrisinājums, kā atbilde uz tavu piepūli.

Es ticu, ka cilvēka dzīvei ir kāda augstāka jēga par produktu pārstrādi un pasaules piesārņošanu. Tā kā cilvēks ir saprātīga būtne (pārāk cildens nosaukums), jebkuras pārmaiņas var notikt tikai, pārmainot domāšanas veidu. Cilvēkam savas dzīves laikā kaut kas ir jāsaprot, jāatrod atbildes uz lielajiem dzīves jautājumiem. Jautājumu ir daudz, bet te gribu izcelt tikai dažus: cilvēka izcelsme (evolūcija vai radīšana), vai ir Dievs un kāds Viņš ir, nāve un eksistence pēc nāves.

Negribētos, ka cilvēks nonāk pie pareizajiem secinājumiem, guļot uz nāves gultas. Lai gan, labāk vēlāk, nekā nekad. Gribētos, ka cilvēkam ir iespēja kaut ko saprast un mainīt, pirms viņš nomirst gudrs.

Ir atziņas, kuras atnāk ar laiku. Bet neviens no mums nezina, cik daudz laika vēl ir mūsu rīcībā. Tātad ir atziņas, kas var pie mums neatnākt, jo mēs vienkārši tik ilgi nenodzīvosim. Varētu likt akcentu uz piepūli. Proti, caur izglītošanos, saskarsmi ar cilvēkiem, intensīvām pārdomām, mēs varam nonākt pie secinājumiem, kuru iegūšanai citos apstākļos būtu nepieciešams ļoti daudz laika, varbūt pat gadu desmiti.

Ko darīt, ja cilvēks nedomā vispār vai domā maz, tā sacīt “peld pa straumi”? Cik  liela ir varbūtība, ka viņš nonāks pie pareizajiem secinājumiem un atradīs savai eksistencei augstāku un cildenāku jēgu.

Man ir vajadzīgs laiks. Dodiet man laiku! To var formulēt arī kā lūgšanu: “Dievs, dod man laiku!” Dievs ir vienīgais, kas stāv pāri laikam un ārpus tā. Lai gan, iespējams, mans lūgums ir muļķīgs. Jo laiks man ir. Reizēm es pat nezinu, ko ar to iesākt. Izniekoju un nonāvēju to tik daudzos un dažādos veidos.

Dodiet man laiku, saprast un izlabot savas kļūdas!

Dodiet man laiku! – Bet, cik laika Tev vajag un ko Tu gribi saprast?