Nāve un zaudējums

Mūsu dzīvības laiks ir septiņdesmit gadi un, ja kāds ļoti stiprs, astoņdesmit gadi, un mūža ieguvums ir grūtums un bēdas. Tas paiet ātri, un mēs aizlidojam kā ar spārniem. Ps. 90, 10

Novembris- mirušo piemiņas mēnesis, veļu laiks. Nāve ir dzīves noslēgums. Nāve ir kaut kā beigas.

Nāve ir ceļā. Arī mēs esam ceļā. Kādu dienu mūsu ceļi krustosies. Kas ir nāve? Tīri medicīniski tā ir sirds apstāšanās, dzīvības procesu izbeigšanās. Medicīnā runā arī par „smadzeņu nāvi”, kad cilvēka smadzenes ilgāku laiku nav saņēmušas skābekli un tajās notikušas neatgriezeniskas pārmaiņas. Šajā brīdī cilvēka personība ir mirusi, bet sirds vēl turpina pumpēt. Kad apstājas sirds, viss ir beidzies. Cilvēka ķermenis pamazām atdziest un sastingst. Cilvēku nomazgā, ieģērbj un ieliek zārkā.

Vai nāve ir mūsu ienaidnieks vai draugs? Ienaidnieks – jā, draugs- nē. Ar domu par savu nāvi nevajag rotaļāties. Tās ir bīstamas rotaļas. Bez tam, mums ir atšķirīgas svaru kategorijas. Pārdrošas runas par to, ka cilvēks nebaidās no nāves, piedodiet, bet uzskatu par plātīšanos un tukšu muldēšanu. Nedomāt par nāvi, noliegt to, izlikties, ka tās nemaz nav, ir attieksme, ko nevaru atļauties. Ir kaut kas, ko nāve mums atņem. Tā atņem mums tuvus cilvēkus. Bet nāve mums arī kaut ko dod. Nāve mums dod svētīgas pārdomas, par to, kā ir dzīvojis aizgājējs un par to, kā dzīvojam mēs.

Katram cilvēkam ir jāiemācās sadzīvot ar domu, ka viņš ir mirstīgs. Dzīve ir ierobežots laika sprīdis. Nogrieznis. Sava mirstīguma apzināšanās bagātina cilvēka dzīvi. Kā sacījis kāds filozofs: „Ar nāvi sākas pārdomas par dzīves jēgu”. Ļoti iespējams, ka Tu nenodzīvosi līdz 90 gadiem. Tev nekad nepiederēs visas pasaules bagātības. Tu nekad neapceļosi visu pasauli. Tu nekad nevarēsi iegūt visas pasaules sievietes/vīriešus. Tev nekad nebūs viss, ko Tu vēlies. Tu nekad neizlasīsi visas pasaules grāmatas. Tā varētu turpināt… un te sākas pārdomas par dzīves jēgu. Cik tad naudas man vajag, lai es varētu dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi? Kuras pasaules valstis es gribētu redzēt, pirms es mirstu? Cik sievietes vajag vīrietim, cik sievietei vajag vīriešu? Cik un kuras grāmatas es gribu izlasīt? Sava mirstīguma apzināšanās palīdz mums saprast, ka mums ir jāizdara izvēle, jāpieņem lēmumi, kas iespaidos visu mūsu turpmāko dzīvi. Tas ir cilvēka liktenis- izdarīt izvēli. Un pēc tam? Priecāties par savu izvēli vai mācīties ar to sadzīvot. Pēc tam? Mācīties no savām kļūdām vai arī visās neveiksmēs vainot kādu citu. Arī tā ir izvēle.

Dzīvība un nāve ir pretstati. Tās ir 2 lielas mistērijas, kuru izprašanai cilvēka dzīve ir par īsu. Un tomēr. Dzīvība mums labāk palīdz saprast nāvi. Nāve mums palīdz labāk saprast dzīvības brīnumu.

Dzīvības dāvanu esam saņēmuši no saviem vecākiem. Ir labi, ja kopā ar dzīvības dāvanu no viņiem esam saņēmuši arī ticību, ka dzīve ir skaista. Ja tā nav noticis, cauri grūtībām mums ir jāatklāj dzīvības brīnums un skaistums. Jo ilgāk dzīvojam, jo vairāk iemīlam dzīvi, jo mazāk gribam mirt. Kad esam atklājuši dzīvības skaistumu, varam tajā dalīties ar citiem.

Katram cilvēkam ir jāiemācās pieņemt doma, ka viņš ir mirstīgs. Jāsastopas ar savām bailēm no nāves. Savās bailēs no nāves varam sastapt paši sevi, uzzināt par sevi kaut ko jaunu. Nāve ir skolotāja, bet mēs esam skolnieki.

Protams, vārdam “pieņemt” var būt atšķirīga intensitāte, atkarībā no tā, kādā dzīves situācijā atrodamies. Ja neesam apdraudēti, doma par nāvi ir kā garīgs vingrinājums, meditācija, domu ceļojums, kas ir brīvprātīgs. Ja cilvēku apdraud slimība, kurai var būt letālas sekas, pieņemšana ir zaudējusi savu brīvprātīgo raksturu. Cilvēks it kā iet pa tuneli, kas kļūst aizvien šaurāks.

Nāves tematam ir arī savi reliģiskie un filosofiskie aspekti. Vai cilvēks ir tikai ķermenis? Varbūt cilvēkam ir dvēsele? Vai varam būt droši, ka beigas ir beigas. Vai beigas varētu būt kaut kā jauna sākums vai kaut kā jau bijuša atkārtojums? Pastarā tiesa un paradīze un/vai zelta laikmets (kristietība, jūdaisms, islāms)? Reinkarnācija (hinduisms, budisms, modernais sinkrētisms, u.c.)? Katram iespēja izvēlēties savu reliģiju, pielaikot kā kurpes lielveikalā. Bet vai ne/patika pret kaut ko ir patiesuma kritērijs?

Mums ir jāiemācās cienīt nāve, lai mēs iemācītos cienīt dzīvi. Es mācos dzīvot pasaulē, kura ir pastāvējusi ilgi pirms manis un pastāvēs ilgi pēc manis.

Es baidos no nāves. Tās nav paniskas bailes. Es gribu dzīvot. Doma par nāvi nāk pie manis saudzīgi. Skatos uz sevi spogulī un redzu, ka mati kļūst sirmāki. Es novecoju. Ar šo domu jau esmu apradis. Kādas nepiepildītas, nepaspētas cerības jau esmu apglabājis. Es vēl gribu kaut ko paveikt. Es ticu, ka labais Dievs kaut ko priekš manis ir vēl sagatavojis. Jaunība un skaistums nav vienīgās vērtības, kuru dēļ ir vērts dzīvot. Ir kaut kas vairāk. Mācos saredzēt vērtību lietās, kurām pietrūkst ārēja spožuma. Brīnos par bagātībām, kas apslēptas cilvēka dvēselē. Par to, ka tās nesaredzam un paejam viens otram garām. Nav viegli atrast cilvēkus, kuru priekšā mums nav jāizliekas.

P.S. No šīm pārdomām par savu mirstīgumu es labprāt izslēdzu bērnus, pusaudžus un jauniešus, jo viņiem par to nevajadzētu domāt. Ir laiks, kad bērni arī pirmo reizi sastopas ar nāvi. Un viņus nodarbina nāves temats. Bet ar laiku viņi zaudē interesei par šo tematu. Ja bērns (pusaudzis, jaunietis) bieži domā par nāves tematu, vai nu viņš sēro, vai tas jāņem kā ļoti nopietns signāls, ka bērnam ir nepieciešama psihoterapeitiska palīdzība.

/0 Comments/by

Kādēļ nāve ir tik skumja?

Šim ierakstam ir personisks raksturs. Tas vairāk attiecas ne uz saturu, bet uz motivāciju, kādēļ tas tapa. Es saskāros ar cilvēku bēdām. Bēdām, kā man šķiet, par kurām lielāku nav. Man gribējās nejust, gribējās izgaist, lai tikai nebūtu jājūt tās sāpes, ko juta cilvēki. Tad es nodomāju, man ir par daudz bēdu. Un tomēr, mans raksts nebūs par bēdām. Tas būs par nāvi un skumjām. Mani pārdzīvojumi rada izpausmi ieraksta nosaukumā.

Esmu saskāries ar citu cilvēku bēdām arī agrāk, īpaši mācītāja darbā. Esmu skaidrāk apzinājies savas izturības robežas, strādājot par psihoterapeitu Bērnu slimnīcas Paliatīvajā aprūpē. Es runāju ar cilvēkiem, kas pārdzīvoja bēdas. Es jutu līdzi cilvēkiem, viņu bēdas mani aizkustināja, kādreiz pat līdz sirds dziļumiem, bet tās tomēr bija „svešas” bēdas. Tās nekļuva par manām bēdām. Tomēr bija kāds aspekts, ko es jutu, bet nemācēju nosaukt vārdā. Mani vairāk nomāca nevis bēdas, bet sajūta, kas virmoja kaut kur gaisā. Sajūta, ka pār tevi karājas zobens. Vārdos neizteiktas skumjas un neziņa. Svešās bēdas kļuva par manām skumjām.

Nāvei ir dažādas sejas. Nāve var atnākt kā lielceļa laupītājs, lai nozagtu to, kas mums ir dārgs. Nāve var atnākt kā atpestītāja, ja cilvēks ilgāku laiku dzīvo sāpēs un ciešanās. Būtu aplami domāt, ka nāve atnāk tikai kā veca vecene ar izkapti. Nāve var atnākt arī kā skaista sieviete vai izskatīgs vīrietis. Nāve var atnākt arī kā bērns, kas tevi aicina paspēlēties kaimiņu pagalmā.

Nāve ir skumja. Ļoti skumja. Skumjas ir iespējamā zaudējuma priekšvēstneses. Nāve ir skumja, jo tā atņem cerības. Galvenā cerība, ko tā atņem, ir cerība par būšanu kopā. Kļūst skumji, ja domājam, ka ar kādu cilvēku nevarēsim vairs būt kopā. Man paliek skumji, kad aizdomājos par savu nāvi, un domāju, ka mani mīļie cilvēki nevarēs būt kopā ar mani (tā ir sevis žēlošana).

Nāve ir skumja, jo tā atņem cerību uz cerībām. Katrs cilvēks ir cerības nesējs priekš kāda cita cilvēka. Vislielākā cerību koncentrācija atrodama tikko dzimušā bērnā. Kad cilvēks aiziet, mēs zaudējam ne tikai cilvēku un viņa klātbūtni. Mēs zaudējam arī visas tās cerības, kuras var īstenoties tikai, esot kopā ar šo cilvēku.

Bēdas un skumjas ir dvēseles ceļojums. Tie ir brīži, periodi, kad sāp dvēsele, ne ķermenis. Bēdas ir apliecinājums, ka esam zaudējuši ko vērtīgu. Skumjas ir apliecinājums, ka mums ir kaut kas vērtīgs, ko negribam zaudēt.

Man ir vajadzīga cerība, pārliecība un ticība. Un es saprotu, ka noteiktos dzīves brīžos es to nespēju pats sevī radīt. Līdz šim mierinājumu esmu radis kristietībā. Kristiešu Svētajos Rakstos es izlasu, kas man ir vajadzīgs. Man ir vajadzīga cerība, man nevajag lētu mierinājumu. Pravietis Ecehiēls Vecajā Derībā apgalvo, ka Dievs ir cerības Dievs. Pravietis to zināja. Es arī to gribu zināt!

 

/0 Comments/by

Vai bēdas var būt svētīgas?

Svētīgi tie, kam bēdas, jo tie tiks iepriecināti. Bībele, Mt. 5,4

Tie ir Jēzus vārdi no Kalna sprediķa. Kalna sprediķis ir lasāms Mateja Evanģēlijā no 5. – 7. nodaļai. Teksts runā par bēdām un iepriecinājumu.

Bēdu ir daudz. Pagājušās nedēļas ceturtdiena mums atnesa notikumus, kuri atstās neizdzēšamu iespaidu cilvēku un valsts dzīvē. Ziņa par lielveikala sabrukšanu Zolitūdē satrieca daudzus. Tiešā veidā traģēdija mani neskāra, bet, tāpat kā daudzus, neatstāja vienaldzīgu.

Milzīgs satricinājums. Karā kā jau karā, cilvēki pierod pie nāves un ciešanām. Šeit ir citādi. Cilvēki traģiski iet bojā laikā, kad ir atnākuši uz veikalu iepirkties. Kādēļ tā notika? Tas ir viens no galvenajiem jautājumiem, kas nodarbina cilvēku prātus šajā laikā. Samērā skaidri redzams cilvēciskais faktors, nolaidība un bezatbildība, kurai šajā gadījumā ir traģiskas sekas. Ir daudz emociju. Daudz jautājumu. Cerams, ka būs arī atbildes. Cerams, ka pēc šī notikuma, ikviens, kas gribēs ietaupīt uz līdzcilvēku drošības un dzīvības rēķina, savu acu priekšā varēs iztēloties restotu logu un pieticīgas ēdienreizes.

Bēdas. Par tām man jādomā. Kādēļ? Jo es meklēju mierinājumu un iepriecinājumu. Es meklēju ceļu ārā no bēdām. Noteikti ir kāds, kam šajā situācijā mierinājums ir vajadzīgs vairāk nekā man. Bet šobrīd mierinājumam vēl nav pienācis laiks. Visam ir savs laiks: “Savs laiks piedzimt, savs laiks mirt… Savs laiks raudāt un savs laiks smieties; savs laiks sērot un savs laiks diet. Savs laiks apkampties, un savs laiks, kad šķirties. Savs laiks klusēt, un savs laiks runāt” (Sakāmvārdi). Tagad ir laiks raudāt, sērot, šķirties, klusēt un runāt. Zaudējums ir tik liels. Sagruva ne tikai lielveikala jumts. Sagruva daudzu cilvēku pasaules un cerības par būšanu kopā. Tagad ir jāsāp un jāraud. Ir jāatrod cilvēki, kam uzticēties. Lai savas dzīves smagākajos mirkļos cilvēks nepaliktu viens. Pienāks laiks arī mierinājumam, bet tas būs vēlāk. Tagad jādzer sāpe pilniem malkiem.

Tā nu man nāca prāta Jēzus vārdi, par kuriem kādreiz jau biju domājis. Kas ar tiem domāts? Vai šiem vārdiem ir kāda dziļāka, apslēpta jēga? Pirmajā skatījumā šķiet, ka nekas īpašs jau netiek pateikts. Ir cilvēki, kas piedzīvo bēdas. Bēdas ir dažādas. Šajā gadījumā tās nav precizētas. Cilvēki, kam ir bēdas, tiks iepriecināti. Arī tas ir saprotams. Cilvēks nevar bēdāties mūžīgi, kādreiz taču jānāk mierinājumam, iepriecinājumam, atspirgšanas laikiem.

Mulsinošais izteiktajā apgalvojumā ir vārds „svētīgs”. Svētīgs, svētlaimīgs ir cilvēks, kam ir bēdas, jo viņš tiks iepriecināts. Tādēļ arī ieraksta nosaukumā formulētais jautājums: „Vai bēdas var būt svētīgas?” Vai bēdas var būt labas? Bēdas un sēras ir cilvēka psiholoģiskā reakcija uz reālu vai simbolisku zaudējumu.

Zolitūdes traģēdijā cilvēki zaudēja savus tuvos un mīļos cilvēkus. Vecāki ir zaudējuši savus bērnus, bērni ir zaudējuši vecākus, vīri zaudējuši sievas, sievas vīrus… Tie nav vienkārši zaudējumi. Tie ir traumatiski zaudējumi, jo cērt cilvēku dvēselēs dziļas brūces, aizskar un satricina cilvēka personības dziļākos slāņus. Bailes, apjukums, neziņa, neticība, dusmas. Trūkst vārdu, lai izteiktu cilvēku zaudējumu un sāpes. Nav mierinājuma vārdu. Vai bēdas ir labas? Nē. Bēdas nevar būt labas, jo to cēlonis nav labs. Ies laiks. Dzīve atgriezīsies normālās sliedēs un lielākā daļa cilvēku pakāpeniski aizmirsīs ceturtdienas notikumus. Bet kādi neaizmirsīs. Tā būs diena, kas uz visiem laikiem būs pārvērtusi viņu dzīvi. Pirmās nedēļas katra ceturtdiena atsauks atmiņā notikušo.

Jēzus vārdus es izprotu kā apsolījuma vārdus. Bēdas nebūs mūžīgas. Kādreiz tās beigsies. Cilvēks piedzīvos mierinājumu un iepriecinājumu. Un tomēr man šķiet, ka šajos vārdos ir vēl kāda dziļāka jēga. Par to mani rosina domāt vārds „svētīgs”. Svētīgs cilvēks, svētīgas bēdas.

Cilvēkam var būt bēdas, bet tās var nebūt „svētīgas”. Bēdas (sēras) ir ceļš, kas cilvēkam jānoiet. Mums jāiemācās dzīvot pasaulē, kurā vairs nav mana mīļā cilvēka. Man iekšēji jāatvadās no viņa un jāmācās dzīvot it kā no jauna. Bēdas ir ceļš. Ja bēdas nekur neved, tās nevar būt svētīgas. Mums ir jāatvadās. Tam ir vajadzīgs laiks, vienam garāks, citam īsāks. Te sava loma ir bēru rituāliem, kuru uzdevums ir apstiprināt nāves galīgumu un neatgriezeniskumu, mierināt palicējus. Lai atvadītos, ir vajadzīgs apmēram gads (normālos apstākļos). Nesenie notikumi nav normāli un sērošana būs apgrūtināta, tā var vilkties pat 2 un vairāk gadus. Mums ir jāatvadās. Mums ir jāļauj mirušajiem aiziet. Viņiem ir jāatlaiž mūs.

Savā dzīvē esmu sastapis kādus cilvēkus, kuru dzīve ar tuva cilvēka zaudējumu burtiski apstājās. Dzīve turpinājās, bet priekš viņiem tā bija apstājusies. Un tā ir taisnība, kad vecāki zaudē savu bērnu vai bērns zaudē savus vecākus, dzīve apstājas, jo zaudējums ir tik liels. Bēdas ir ceļš. Tieši tādēļ ir jāatvadās, ir jāatceras, jādalās ar kādu savos pārdzīvojumos. Ir jāatvadās un jādodas ceļā. Un tomēr ir cilvēki, kas kaut kādu iemeslu dēļ nedodas ceļā. Viņi mēģina atvadīties, bet nevar. Mirušie un dzīvie nevar palikt kopā, tā tas ir iekārtots. Ja cilvēks negrib atlaist mirušo, grib palikt kopā ar viņu, dzīve apstājas uz ilgu laiku.

“Svētīgi tie, kam bēdas, jo tie tiks iepriecināti”. – Bēdas pašas par sevi nav labas, jo mums sāp. Bet tās var kļūt svētīgas, arī mēs paši varam kļūt svētīgi. Man šķiet, ka šiem Jēzus vārdiem tomēr ir kāda dziļāka jēga, kas pašā apgalvojumā tieši it kā nav nolasāma. Dieva klātbūtne maina lietas. Ja ciešanu ceļā cilvēks ierauga un saprot lietas, ko agrāk nebija pamanījis. Ja ciešanu ceļš cilvēku atved pie Dieva, var teikt, ka bēdas ir bijušas svētīgas. Varbūt ir vēl citas lietas un nosacījumi, kas bēdas var darīt svētīgas. Par to vēl jādomā.

Lielā nelaime ir atklāsmes stunda priekš daudziem no mums. Tā ir iespēja, izkāpt no savas ierastības, savas letarģiski drošās pasaules. Brīdis, kurā ieraugām cilvēka dzīvības trauslumu un nepastāvību. Pārdomājam savas vērtības, kaut vai to, ka lielveikali ir kļuvuši par mūsu laikmeta svētnīcām. Patiesība ir tāda, kāda tā ir. ES varēju būt viens no tiem 54. Kāpēc viņi, ne es? Dzirdot stāstus par bojāgājušiem, šķiet, ka viņi bija labāki cilvēki nekā man tas ir izdevies. Visi cilvēki ir vienlīdzīgi dzimšanā un nāvē. Lielākā daļa atšķirību ir mūsu pašu radītas. Nelaimei nav tautības un reliģijas. Cilvēcībai arī nav tautības un reliģijas. Šajā brīdī ir vienalga, kā tu pamato lietas. Nav svarīgi, ko tu dzīvē esi sasniedzis. Jautājums ir, vai Tu joprojām esi cilvēks (Cilvēks vai cilvēks)? Nelaime mūs satuvināja, labā dzīve to nespēja.

Varbūt skarbi, bet varam paraudzīties uz bojāgājušiem kā uz upuri. Bojāgājušie un cietušie ir upuri. Viņi neupurēja sevi un tomēr tas ir upuris. Jācer, ka ne veltīgs. Jēgpilns, ja domājam par desmitiem, simtiem vai pat tūkstošiem cilvēku, kuri paši to nenojaušot staigā pa ēkām, kuras būvējot, kāds gribējis ietaupīt. Sistēmas dabiskā attīstība ir ilgstoša un mokoša, jo sistēma mainās tikai pie nosacījuma, ka tā nevar nemainīties. Žēl, ka par pārmaiņām ir jāmaksā tik dārgi.

 

 

 

/0 Comments/by