Kādēļ nāve ir tik skumja?

Šim ierakstam ir personisks raksturs. Tas vairāk attiecas ne uz saturu, bet uz motivāciju, kādēļ tas tapa. Es saskāros ar cilvēku bēdām. Bēdām, kā man šķiet, par kurām lielāku nav. Man gribējās nejust, gribējās izgaist, lai tikai nebūtu jājūt tās sāpes, ko juta cilvēki. Tad es nodomāju, man ir par daudz bēdu. Un tomēr, mans raksts nebūs par bēdām. Tas būs par nāvi un skumjām. Mani pārdzīvojumi rada izpausmi ieraksta nosaukumā.

Esmu saskāries ar citu cilvēku bēdām arī agrāk, īpaši mācītāja darbā. Esmu skaidrāk apzinājies savas izturības robežas, strādājot par psihoterapeitu Bērnu slimnīcas Paliatīvajā aprūpē. Es runāju ar cilvēkiem, kas pārdzīvoja bēdas. Es jutu līdzi cilvēkiem, viņu bēdas mani aizkustināja, kādreiz pat līdz sirds dziļumiem, bet tās tomēr bija „svešas” bēdas. Tās nekļuva par manām bēdām. Tomēr bija kāds aspekts, ko es jutu, bet nemācēju nosaukt vārdā. Mani vairāk nomāca nevis bēdas, bet sajūta, kas virmoja kaut kur gaisā. Sajūta, ka pār tevi karājas zobens. Vārdos neizteiktas skumjas un neziņa. Svešās bēdas kļuva par manām skumjām.

Nāvei ir dažādas sejas. Nāve var atnākt kā lielceļa laupītājs, lai nozagtu to, kas mums ir dārgs. Nāve var atnākt kā atpestītāja, ja cilvēks ilgāku laiku dzīvo sāpēs un ciešanās. Būtu aplami domāt, ka nāve atnāk tikai kā veca vecene ar izkapti. Nāve var atnākt arī kā skaista sieviete vai izskatīgs vīrietis. Nāve var atnākt arī kā bērns, kas tevi aicina paspēlēties kaimiņu pagalmā.

Nāve ir skumja. Ļoti skumja. Skumjas ir iespējamā zaudējuma priekšvēstneses. Nāve ir skumja, jo tā atņem cerības. Galvenā cerība, ko tā atņem, ir cerība par būšanu kopā. Kļūst skumji, ja domājam, ka ar kādu cilvēku nevarēsim vairs būt kopā. Man paliek skumji, kad aizdomājos par savu nāvi, un domāju, ka mani mīļie cilvēki nevarēs būt kopā ar mani (tā ir sevis žēlošana).

Nāve ir skumja, jo tā atņem cerību uz cerībām. Katrs cilvēks ir cerības nesējs priekš kāda cita cilvēka. Vislielākā cerību koncentrācija atrodama tikko dzimušā bērnā. Kad cilvēks aiziet, mēs zaudējam ne tikai cilvēku un viņa klātbūtni. Mēs zaudējam arī visas tās cerības, kuras var īstenoties tikai, esot kopā ar šo cilvēku.

Bēdas un skumjas ir dvēseles ceļojums. Tie ir brīži, periodi, kad sāp dvēsele, ne ķermenis. Bēdas ir apliecinājums, ka esam zaudējuši ko vērtīgu. Skumjas ir apliecinājums, ka mums ir kaut kas vērtīgs, ko negribam zaudēt.

Man ir vajadzīga cerība, pārliecība un ticība. Un es saprotu, ka noteiktos dzīves brīžos es to nespēju pats sevī radīt. Līdz šim mierinājumu esmu radis kristietībā. Kristiešu Svētajos Rakstos es izlasu, kas man ir vajadzīgs. Man ir vajadzīga cerība, man nevajag lētu mierinājumu. Pravietis Ecehiēls Vecajā Derībā apgalvo, ka Dievs ir cerības Dievs. Pravietis to zināja. Es arī to gribu zināt!