Atceros, ka pirms daudziem gadiem piedalījos kādā 3×3 nometnē. Viena no darbnīcām bija veltīta ģimenes un attiecību psiholoģijai. To vadīja psiholoģe un ģimenes terapeite Līga Ruperte kopā ar savu kolēģi. Ka jau tas notiek ar atmiņām, tās pabalē. Bet viens apgalvojums man palicis atmiņā. Proti, mēs runājam par labvēlīgām un nelabvēlīgām ģimenēm. “Labvēlīga” un “nelabvēlīga” ģimene ir statiski, galēji un absolūti vērtējumi. Negribu šeit noliegt, ka ir “sarkanās līnijas” (vardarbība dažādās formās un bērna atstāšana novārtā), kuras pārkāpjot ģimene viennozīmīgi klasificējama kā nelabvēlīga. Taču dzīve ir dinamiska. Ir lietas, kas mums kā vecākiem attiecībās ar bērniem izdodas labāk, sliktāk vai nemaz. “Mēs parasti atrodamies pa vidu starp galējībām”. Ir jautājumi, kurus risinām kā “labvēlīgas” ģimenes, citus kā “nelabvēlīgas”.

Šajā ierakstā vēlos atsaukties uz grāmatu, kas pirmo reizi tika izdota 1976. Gadā: Lewis JM, Beavers WR, Gossett JT, Phillips VA. No single thread: Psychological health in family systems. Brunner/Mazel; New York: 1976). autori savu koncepciju ir attīstījuši tālāk un izdevuši jau citās grāmatās.

Iespējams, ka grāmatas autori apzināti ir vēlējušies izvairīties no patoloģizējoša ģimeņu apraksta, ieliekot tās “labvēlīgā” vai “nelabvēlīgā” kastītē. Tā vietā autori runā par ģimeņu kompetenci, zināšanām un prasmēm veidot labas attiecības. Tādā veidā visas ģimenes varētu likt uz mērījumu skalas, kuras vienā pusē novieto ģimenes ar zemu kompetenci (haoss un disfunkcija) un otrā pusē ģimenes ar optimālu kompetenci. Autoru grupa savos pētījumos atklāja kādu pārsteidzošu līdzību ģimenēm, kurās auga veseli un laimīgi jaunieši. Uzmanība tika pievērsta 2 svarīgiem aspektiem: labvēlīgas attiecības, kurās bija iespējama bērnu/jauniešu autonomijas un arī vecāku personību attīstība.

Lūk daži punkti, kas raksturo ģimenes kompetenci jeb labvēlīgu ģimenes struktūru:

1. Ģimenei raksturīga labi definēta vadība, kuru vecāki dalīja viens ar otru. Noteiktās dzīves jomās noteica māte, citās tēvs. Viņu lomas bija ciešas, skaidras un savstarpēji saskaņotas.
2. Vecākiem bija autoritāte un teikšana, bet viņi nebija autoritāri. Bērni pieņēma šo kārtību.
3. Ģimenes raksturoja emocionāla tuvība, bet arī individualitāte bija atļauta un tika iedrošināta.
4. Ģimenes raksturoja atvērta un labvēlīga komunikācija: ģimenes locekļi varēja brīvi izteikt savas domas, uzskatus un emocijas, bet tika prasīts, lai tas notiek skaidri saprotamā veidā. Katrs uzņēmās atbildību par savām domām un jūtām.
5. Bija vienošanās par to, ka katrs runā tikai pats savā vārdā un nepretendēja uz runāšanu citu vārdā.
6. Ģimenes locekļi respektēja viens otru.

Noslogotu jeb haotisku ģimeni raksturo pretmets, uzskaitīto lietu nepietiekamība vai trūkums.

Optimāli kompetentas ģimenes koncepcija nav tikai abstrakts ideāls. Šādas ģimenes reti parādās psihiskās veselības statistikās, jo tām reti ir vajadzīga konsultācija vai terapija.

Ģimenes kompetence ir zināšanas un prasmes, kuras mēs varam iegūt un attīstīt. Tādā veidā arī uz ģimenes terapiju varam paraudzīties primāri ne kā uz ģimenes “ārstēšanu”, bet kā laiku un telpu, kur pieredzējuša speciālista vadībā ģimenes locekļi var skaidrāk ieraudzīt, kā viņi veido attiecības, un apgūt jaunas attiecību un komunikācijas prasmes.