Ļoti svarīgs un sarežģīts temats. Manas pārdomas par šo tematu balstās uz diviem pamata pieņēmumiem: pirmais- cik tas ir mūsu spēkos, mums jāveido labvēlīgas attiecības ar visiem cilvēkiem. Ja attiecības ar dzimtu ir labas, tad dzimtas enerģija plūst, ja sliktas, ir pārrāvums; otrais- katram no mums ir jādzīvo sava dzīve.

Vērojot savas un citu cilvēku attiecības ar radiem, manī ir noformulējies viens novērojums, kas reizē ir arī jautājums. Ir ģimenes un dzimtas, kuras raksturo draudzīgums, labvēlība un savstarpēja palīdzība. Tās ir dzimtas un ģimenes, kuru locekļiem ir vēlēšanās tikties, svinēt kopā svētkus un vienkārši kopā pavadīt laiku. Un ir dzimtas un ģimenes, kuras šad un tad satiekas, bet tajās ir daudz sāncensības, skaudības, negāciju, šķelšanos un strīdu. Uz abiem piemēriem varam raudzīties kā uz sava veida pretstatiem. Starp abiem poliem ir iespējamas dažādas variācijas. Te rodas jautājums: “Kā tas izdodas vieniem un neizdodas otriem?” Man nav atbildes uz šo jautājumu. Ir tikai dažas domas. Te liela nozīme ir vecāku jeb vecākās paaudzes attieksmei. Ja vecāku vai vecvecāku attieksme pret bērniem un mazbērniem ir labvēlīga, gādīga, sirsnīga un taisnīga, tas ir labs priekšnoteikums pozitīvas gaisotnes veidošanai lielģimenē un dzimtā. Ja paplašinātā ģimene ir labvēlīga, tā var kļūt par spēka avotu un atbalsta punktu sarežģītās dzīves situācijās. Ir labi apzināties sevi kā daļu no spēcīgas dzimtas. Ja nē, tad tā var kļūt par negāciju un raižu avotu. Ja negatīva attieksme ir ilgstoši, tas neizbēgami noved pie retiem kontaktiem vai attiecību saraušanas. Pārtraukt un nocirst attiecības nav labs risinājums. Dzimtas spēks neieplūst mūsu dzīvē. Diemžēl ir situācijas, kur tas šķiet kā vienīgais risinājums, lai sevi pasargātu. Arī man ir radi, ar kuriem es netiekos, un arī nevēlos to darīt. Man negribās katru reizi klausīties viņu domas par to, kā man ir jādzīvo un kas man ir jādara. Arī es pats cenšos viņiem neuzbāzties ar saviem padomiem.

Kopumā man ir ļoti paveicies ar radiem. Reizēm jokoju, ka man ir brīnišķīgas attiecības ar radiem, jo es viņus satieku 2 reizes gadā. Mūsu tikšanās ir jaukas un draudzīgas. Galvenais ir saprast, kurā brīdī doties mājās. Var gadīties, ka kādreiz tiek vilktas ārā vecas lietas un aizvainojumi. Bet mēs esam pieauguši un labi organizēti, lai tos nedaudzos brīžus, ko pavadām kopā nesabojātu, risinot kādus jūtīgus tematus. Un galu galā, kāds no tā labums? Vai man izdosies kādu pārliecināt vai viņiem pārliecināt mani? Domāju, ka nē. Mums ir jāveido labvēlīgas un draudzīgas attiecības vienam ar otru. Mums nav jādraudzējas, bet jāuztur cieņpilnas attiecības. Tas ir iespējams tad, ja visas iesaistītās puses to vēlās. Tas var notikt tad, ja kāds uzņemas atbildību par dzimtas pulcināšanu. Īpaša vieta un nozīme šeit ir vecākiem, vecvecākiem vai vienkārši dzimtas vecākajiem, kuri rada gaisotni, pulcina un satur savu dzimtu. Ja viņi to nedara vai viņu vairs nav, tad šī atbildība jāuzņemas kādam citam. Ja neviens neuzņemas atbildību, tad dzimta fragmentējas un izšķīst.