Jebkurām attiecībām ir vajadzīgs laiks. Ja veltam laiku attiecībām, tās var pastāvēt, augt un attīstīties. Ja neveltām laiku attiecībām, tās nīkuļo un var izsīkt. Tā tas ir arī ar vīrieša un sievietes attiecībām. Attiecību sākumā mēs ilgojamies pēc otra cilvēka, atšķirtību uztveram kā ciešanas un diskomfortu, satikšanos un kopā būšanu kā prieku. Iemīlēšanās stadijā kopā būšana ir dabiska un spontāna vēlēšanās. Cilvēki daudz runā, sapņo un pavada laiku kopā. Viņi izsapņo savu kopīgo nākotni- ģimeni, laulību, bērnus, dzīvokli, mašīnu, u.c. Un ar laiku viņi to iegūst, bet pazaudē prieku par attiecībām. Visu pārņem ikdienas pienākumi un rutīna. Par kādu romantiku var runāt, ja cilvēki ir piekusuši no ikdienas pienākumiem?

Varat minēt, kura attiecību dimensija nonāk deficītā?- Pāra attiecības. Reizēm (bieži) cilvēki domā apmēram tā, tad, kad visi darbi un pienākumi tiks padarīti, paliks pāri laiks arī pāra attiecībām. Tā nav taisnība. Nekas pāri nepaliek. Ja cilvēki neatrod laiku pāra attiecībām, ar laiku veidojas atsvešināšanās. Strīdu un konfliktu biežums (dažkārt arī pilnīgs to trūkums) var liecināt, ka partnera attiecības nav saprastas un apmierinātas. Rūpes par kopīgiem bērniem vai kopīgu saimniecību var radīt ilūziju par būšanu kopā. Raugoties kvantitatīvi, iespējams, ka cilvēki daudz laika pavada kopā, drīzāk gan blakus. Īstais kopā būšanas rādītājs ir sarunu esamība vai to neesamība, tēmu izvēle un sarunas dziļums.

Es piedāvāju citu pieeju. Tām lietām, kuras mēs uzskatām par svarīgām, mēs rezervējam laiku. Tās var būt dažas stundas nedēļā, kurās vīrietis un sieviete pavada kopā, ārpus savas ikdienas vides. Mums no jauna jāatklāj prieks par būšanu kopā. Mums ir vajadzīgs laiks, kad mēs esam kopā divi vien un nekas mūs netraucē. Tā var būt pastaiga, izbraukums, kāda laba filma vai izrāde, kafijas vai tējas krūze. Lai ko mēs darītu, kopā būšanai ir jārada uzticēšanās, kas mūs ved tālāk pie kvalitatīvas sarunas, kur viens no svarīgākajiem tematiem ir tas, kā mēs jūtamies attiecībās.