Par cerību ir dažādi viedokļi. Vērtējums noteikti ir atkarīgs no dažādām situācijām. Ir situācijas, kad mēs varētu teikt: “Cerība ir muļķa mierinājums!”. Citās, ka “Nedrīkst zaudēt cerību!”

Cerībai cilvēka dzīvē ir eksistenciāla nozīme. Cerība ir svarīga, pat nepieciešama, lai cilvēks varētu pārvarēt dzīves grūtības un izaicinājumus. Vienmēr ir jāredz gaisma tuneļa galā un vienmēr ir jāiet uz gaismu (klīniskā nāve varētu būt izņēmums). Cerības zaudēšana nozīmē bojāeju. Katram no mums ir daudz un dažādu cerību. Un to zaudēšana ne vienmēr nozīmē bojāeju. Tas var būt arī kādu ilūziju zudums, kas var būt ļoti sāpīgs. Taču ir viena cerība, kas stāv pāri visām citām. Cerība, pārliecība, ticība, ka dzīvi var dzīvot un problēmas atrisināt. Ja cilvēka iekšējie resursi sāk izsīkt, viņš var zaudēt cerību. Cerība zūd līdz ar spēku izsīkumu. Mūsu pārliecību par rītdienu baro mūsu iekšējie resursi. Ko darīt, ja mūsu iekšējie resursi sāk izsīkt? Mums ir vajadzīga ticība, cerība un pārliecība, ka kādu dienu šis murgs beigsies. Un tā ir taisnība. Kādu dienu tas beigsies, bet ir svarīgi, ka mēs būtu veseli un varētu to piedzīvot. Pandēmija nav pirmā sērga un nav arī pēdējā. Mēs pārvarēsim šo krīzi, ja turēsimies kopā. Ja kritīsim panikā vai neprātā, varam arī aiziet bojā, bet ne no vīrusa. Mēs varam viens otru stiprināt cerībā un pārliecībā, ka mēs pārvarēsim šo dižķibeli. Mums jāpamana tie, kuru spēki sāk izsīkt un cerība zust. Uzturēsim cerību, iedrošināsim cerību, “aizdosim” viens otram savu cerību! Domāsim par to, kā atjaunot savus iekšējos resursus, kas baro mūsu cerību un pārliecību, ka visas grūtības ir atrisināmas un pārvaramas. Es ticu, ka pienāks diena, kad mēs varēsim bez bailēm sapulcēties ar draugiem un radiem, lai nosvinētu mūsu kopīgo uzvaru.