“Elpot vienā ritmā”- tā, manuprāt, būtu laba metafora pāra attiecībām.

Laiks- svarīga dimensija. Laiks ģimenei, attiecībām. Laiks mums un laiks sev. Aiz tā stāv vēl grūtāks uzdevums- sinhronizēt savas vajadzības, saprast un apzināties savas vajadzības un cerības, iemācīties par to runāt, iemācīties pieņemt lēmums par kopīgo laiku.

Viens no lielākajiem izaicinājumiem ir sinhronizēt dzīves ritmus. Katram no mums ir savs dzīves ritms. Savs veids un ātrums, kā mēs lietas darām. Vīrietis un sieviete ir atšķirīgi un līdzīgi. Par to, kā abiem dzimumiem sadzīvot, un, atrast kopīgu valodu, vēl tiks sarakstītas daudzas grāmatas.

Visiem ir zināms tas pats vecais stāsts par pūcēm un cīruļiem. Vienam agrāk nāk miegs un viņš/a no rīta ātrāk ceļas (cīrulis). Otram miegs nenāk (pūce), viņam/ai no rīta ir grūtāk piecelties. Ko lai dara, ja vienam nāk miegs, bet otram  nenāk? Mēs katrs dzīvojam ar savu dzīves ritmu. Nav divu vienādu cilvēku, kas var vienādi labi justies vienā un tajā pašā dzīves situācijā. Viens jūtas labi, otrs nē. Viens ir saguris, otrs atpūties. Vienam kaut ko gribas, citam neko negribas. Šķiet, ka atbilde ir viena- tas ir tādēļ, ka mēs katrs dzīvojam pēc sava ritma. Iespējams, ka nekāds liels ļaunums arī necelsies, ja viss paliks tā, kā ir bijis līdz šim. Un tomēr. Var gadīties, ka ikdienas pienākumos cilvēki pat nepamana, ka ir sākuši atsvešināties. Un sarunas, ja tādas ir, ir par visu ko citu, tikai ne par viņiem pašiem un viņu attiecībām.

Ja gribam, varam paraudzīties uz savu dzīves ritmu arī kā uz ieradumu, ko esam apguvuši ilgākā laika posmā. Mēs izkārtojam savu dzīvi tā, kā mums ir ērtāk. Elektrības izgudrošana ir nojaukusi dabas ritmus, saskaņā ar kuriem, cilvēkam ir jābūt nomodā, kad ir gaišs, un jāguļ tad, kad ir tumšs.

Un tagad ieteikums. Vienkāršs. Cik iespējams, sakārtot lietas tā, lai abi var iet pie miera un arī celties vienā laikā. Kopā apsēsties pie brokastu un vakariņu galda. Nesolu tūlītējus rezultātus, bet ilgtermiņā tam noteikti būs pozitīvs iespaids.