„Gods Dievam augstībā, miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts”.

Ir Adventa laiks, tuvojas Ziemassvētki. Cilvēki metušies Ziemassvētku iepirkšanās vājprātā. Piedāvāju savas pārdomas par Ziemassvētku nozīmi, par pamatu ņemot tekstus, kas atrodami kristiešu Svētajos Rakstos. Pilns Ziemasvētku notikuma apraksts ir atrodams Jaunajā Derībā Lūkas ev. 2.nodaļā.

Ziemassvētki ir skaisti svētki. Tie uzrunā mūsu personību dažādos līmeņos. Ir dažādas emocijas miers, svinīgums, prieks, labestība. Šoreiz par mieru, par Ziemassvētku mieru un par to, kā tas rodas. „Gods Dievam augstībā, miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts,- tas ir interesants izteikums. Atsevišķi ņemot, katra no 3 domām ir skaidra: Dieva slavēšana, miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts (garastāvoklis). Bet kopā ņemot? Vai ir iespējams, ka šim izteikumam ir jēga, ja visas trīs domas redzam kopsakarā? Vai ir iespējams, ka visas trīs domas attiecas uz vienu notikumu? Proti, Kristus dzimšanu? Kristus dzimšana liek eņģeļiem priecāties un slavēt Dievu, atnes mieru cilvēkiem un labu noskaņojumu. Kas tas par mieru, kas Ziemassvētku naktī klājās par zemi, ar ko tas atšķiras no citiem miera veidiem?

„Miers” ir liels vārds un to lietojam vairākās nozīmēs. Miers ir svarīgs cilvēces pastāvēšanai un attīstībai, jo „miers baro, bet nemiers posta”. Miers ir tad, kad nekaro. Bet ar to šī vārda dziļumi nav izsmelti. Ir iespējams ārējs miers, vienlaicīgi pastāvot naidīgumam un iekšējam nemieram. Miers ir stāvoklis, pretstats nemieram un kustībai. Cilvēks var būt miera stāvokli, bet nebūt mierīgs. Šajā gadījumā atklājas jauns aspekts- iekšējs miers ir īpašs noskaņojums, dvēseles stāvoklis, attieksme pret dzīvi. Ir grūti saglabāt iekšēju mieru laikā, kad ārpus mums valda nemiers un steiga. Dažādas domas piepilda cilvēkus prātus, rūpes, raizes, bailes. Cilvēkiem jārisina jautājumi un problēmas, kuriem nav ātra, tūlītēja risinājuma. Risinājums tiek atlikts uz nenoteiktu laiku, iznākums mums nav vienaldzīgs, mūsu iespējas to iespaidot ierobežotas. Cilvēka prāts kļūst par saduļķotu avotu, kurā vērotājam ir grūti atpazīt pašam savu veidolu. Ir vajadzīgs laiks, lai prāts nomierinātos. Kā iegūt mieru? Kā apstāties? Kā nonākt kontaktā pašam ar sevi, ar savām domām un jūtām? Cilvēki lieto mūsdienās dažādas garīgas tehnikas, kas mēģina apturēt domu plūsmu un mudina meklēt atbalsta punktu ārpus sevis vai sevī.

Ziemassvētku laiks mudina mūs apstāties. Ziemassvētku notikums ir fascinējošs. Kā uz Ziemassvētku atklātnītes attēlota Kristus dzimšanas aina. Tur viņi ir- Jāzeps, Marija un bērniņš. Gani nāk viņus apraudzīt, Austrumu gudrie atnes dāvanas un pielūdz. Tā ir kā bilde no citas pasaules, kas ir pretstats pasaulei, kurā dzīvojam. Šķiet, ka tālajā Bētlemes kūtiņā, kur cilvēki priecājas par Pestītāja dzimšanu, laiks ir apstājies. Ātrais laiks ir kļuvis par lēno laiku. Lēnais laiks- brīži, kad zūd laika izjūta, tiek piedzīvoti prieka un laimes mirkļi.

Ziemassvētku miers rodas no izlīguma. Miers rodas tad, kad konfliktam ir atrisinājums. Tur, kur nav konflikta atrisinājuma, nav arī miera. Bībele ir stāsts par cilvēka attiecībām ar Dievu. Faktiski stāsts par cilvēka konfliktu ar Dievu. Cilvēks saceļas pret Dieva autoritāti, pārkāpj Dieva un tuvākmīlestības likumus. Savas iespējās ierobežots, bet sirdsprātā tik pat liels kā Dievs. Šim cilvēka konfliktam ar Dievu nebija atrisinājuma, cilvēks dzīvoja uz zemes un Dievs debesīs. Pagrieziena punkts bija Kristus dzimšana, Viņš nes izlīgumu un mieru, jo ir cilvēks un arī Dieva Dēls. Cilvēku dzīvēs cilvēki paliek šajā konfliktā – noliedz (Dievu un problēmas), dusmojas, nicina, meklē vainīgos, ir vienaldzīgi (reti). Cita iespēja- cilvēks apzinās, ka ir problēmas, kuras pats nespēj atrisināt un meklē palīdzību ārpusē. Kad cilvēks apzinās savu grēcīgumu un meklē izlīgumu ar Dievu, viņā ienāk miers. Miers rodas tur, kur tiek izlīgts miers. Jēzus Kristus dzimšana ievada miera laikmetu, jo, pateicoties Viņa nākšanai, cilvēkam ir iespējams miers un izlīgums ar Dievu.

Ziemassvētku notikums mums atgādina par izlīguma un piedošanas nozīmi. Gada visskaistākajos svētkos esam laimīgi, ja varam būt kopā ar cilvēkiem, kurus mīlam. Tie ir īsti ģimenes, draudzības svētki. Tomēr ne visiem cilvēkiem šajā laikā ir priecīgs prāts. Ir attiecības, kas ir beigušās vai nav notikušas, palikuši pārpratumi, nepiedošana, vientulība. Arī te varētu notikt brīnums, ja viens abas (vairākas) iesaistītās puses gribētu meklēt izlīgumu un piedošanu.

Tāda ir mana versija par to, kā rodas Ziemassvētku miers. Ja jau Ziemassvētki spēj pacilāt cilvēku sirdis un darīt tās labākas, tad avots, kas tos iedvesmojis, var mūs bagātināt. Novēlu ikvienam cilvēkam atrast avotu, kur var veldzēties un atgūt spēkus pagurusī dvēsele. Noskaidroties prāts, atklāties īstās dzīves garša.