Pāra terapija

Ierosinājums rakstam nāca, kad lasīju interneta komentārus par pāra attiecībām. Kāds jautāja padomu pāra problēmās, citi deva padomus. Tostarp kā padoms bija griezties pie pāru terapeita. Ko tas īsti nozīmē, un ko pāris var iegūt?

Pāra terapija ir samērā jauns pakalpojuma veids. Konsultāciju apmeklē abi – vīrs un sieva (partneris un partnere). Konsultants (psihologs, psihoterapeits) attiecīgi ir vīrietis vai sieviete, retāk pāris (vīrietis un sieviete, kas strādā kā ko-terapeiti, taču nav pāris dzīvē). Pāra terapija rada noteiktu kontekstu, kurā var notikt saruna par attiecībām.

Attiecības ir pietiekami sarežģīts temats. Tikpat sarežģīts kā pati dzīve- kāpumi un kritumi, prieki un bēdas, pārpratumi un aizvainojums, dusmas un naids. Mēs varam meklēt dažādas metaforas, kas labāk raksturotu vīrieša un sievietes attiecību skaistumu un komplicētību.

Attiecības ir deja, cīņa vai spēle. Cilvēki spēlē spēles. Pieņem un maina dažādas attiecību lomas: upuris, varmāka, glābējs; bērns, pieaugušais, vecāks; u.c. Cenšas panākt savu ar labu, ar iežēlināšanu un pat draudiem. Nav tā, ka cilvēki to dara speciāli un ar nodomu. Viņi vienkārši izspēlē un izmēģina dažādus attiecību scenārijus, ko ir apguvuši kā izdzīvošanas prasmes savā izcelsmes ģimenē. Varētu pat teikt, ka problēmas starp vīrieti un sievieti pārī, ir ne tikai viņu problēmas.

Der atcerēties, ka katrs cilvēks ir arī kādas lielākas ģimenes jeb dzimtas pārstāvis. Vai paši to vēlamies vai nē, mēs esam savas dzimtas vēstneši un tradīciju turpinātāji. Tādā veidā var notikt, ka cīņa, kurā iesaistās vīrietis un sieviete, nemaz nav viņu cīņa. Tā ir sadursme un cīņa starp divu dzimtu (ģimeņu) atšķirīgajiem pasaules uzskatiem un vērtībām, kuri pretendē uz vienīgo patiesības monopolu.

Mums katram ir savas lojalitātes. Dibinot ģimeni, mēs veidojam jaunu lojalitāti, kurai ir jākļūst svarīgākai par uzticību „klanam”. Pārim ir jāvienojas par to vērtību platformu, uz kuras viņi veidos savas attiecības. Citiem vārdiem, kuras no izcelsmes mantotās tradīcijas viņi gribēs turpināt un kuras nē.

Pāris bieži stāsta atšķirīgas viena notikuma versijas. Viņi sagaida, ka konsultants ieņems izmeklētāja vai tiesneša lomu, un izšķirs, kuram ir taisnība. Konsultanta darbs ir līdzīgs izmeklētāja darbam, jo aiz pateiktā ir jāierauga nepateiktais, savi novērojumi ir jāsaliek vienotā bildē. Bet noteikti šai procesā ir arī atšķirības no izmeklētāja darba. Konsultants nemeklē vainīgo, jo vainīgā atrašana neko nepalīdzēs. Viņš meklē „musturus”, „rakstus” attiecību audeklā. Viņa uzdevums ir saglabāt neitralitāti, ieinteresētību, veicināt dialogu, domu, emociju, redzējumu apmaiņu. Palīdzēt pārim „pārcelties” no informatīvā komunikācijas līmeņa uz emocionālo, kurā cilvēki runā viens ar otru par savām attiecībām un savu attieksmi vienam pret otru un pret lietām. Viss tiek darīts cerībā, ka cilvēki sadzirdēs viens otru, labāk sapratīs otra domu gājienu un motivāciju.

Pāra terapija veido dialogu, veicina atklātību un godīgumu attiecībās. Realitātē cilvēki baidās sacīt viens otram, ko patiesībā domā. Šo mācību stundu kādi no mums ir apguvuši jau bērnībā. Lai mūs pieņemtu, mums jābūt „labiem”, jāspēlē pēc noteikumiem. Ja šo prasmi paņemam līdzi savās pāra attiecībās, emocionāli sarežģīti temati vai nu vispār netiek apspriesti, vai tiek apspriesti mājienu, divdomību un pārmetumu palīdzību.

Tāda veidā var apgalvot, ka pāra terapijas mērķis ir uzlabot attiecību funkcionalitāti, veicinot atvērtu un godīgu komunikāciju. Rosināt izmaiņas, kas abiem ļaus attiecībās gūt lielāku prieku un apmierinājumu.

Konsultants palīdz šajā procesā, kā cilvēks no malas. Viņš savā ziņā divu cilvēku attiecībās kļūst par „starpnieku” un „tulku”. Konsultants ir apguvis specifiskas zināšanas un prasmes. Viņš pretendē uz lielāku objektivitāti, lai gan uz absolūtu objektivitāti nevar pretendēt neviens. Taču konsultants nav tikai profesionālis, viņš ir arī cilvēks, kuram ir savs pasaules redzējums un filosofija. Tas, kā viņš saredz vīrieša un sievietes attiecības, kā definē labas, normālas un sliktas attiecības, iespaidos procesu.

Gadās, ka cilvēki grib izmantot pāra terapiju kā manipulāciju. Ar savu atnākšanu viņi vēlās viens otram vai kādam trešajam kaut ko demonstrēt, bet nevēlas neko risināt. Tas parasti beidzas ar šķiršanos. Šķiršanās ir ievainojums, personiska traģēdija. Kā sacījis kāds pieredzējis pāru terapeits: „laulības šķiršana nav plastiskā ķirurģija, tā drīzāk ir amputācija”. Daudzi cilvēki viegli šķiras, jo domā, ka aiz stūra viņus jau gaida jauna, skaista un bezrūpīga mīlestība. Mīlestība vienmēr ir arī atbildība. Mēs varam atbrīvoties no otra cilvēka, bet no sevis gan aizbēgt nevaram.

Pāra terapija noteikti nav brīnumlīdzeklis. Tā ir derīga pāriem, kuri vēlās strādāt pie savām attiecībām. Pāra terapija darbojas tad, ja abi ir motivēti runāt par savām attiecībām, risināt sasāpējušus jautājumus.

Par cerībām un vilšanos attiecībās

Vai neesat kādreiz domājuši par to, kā tas ir iespējams, ka divi cilvēki, kas viens otru mīl un nevar savu dzīvi iedomāties viens bez otra, pēc kāda laika viens otru vairs nevar ciest, kliedz viens uz otru, jā, pat kļūst par lielākajiem ienaidniekiem?

Tā nenotiek vienmēr. Bet dažreiz tā notiek. Satiekas divi atšķirīgi cilvēki – vīrietis un sieviete. Starp viņiem rodas spēcīgas jūtas. Viņi saka viens otram labus vārdus un atzīstas mīlestībā, kopīgi kaļ nākotnes plānus. Nedaudziem izdodas, saglabāt un kopt mīlas trauslo ziedu. Citi atsvešinās, kļūst pavirši viens pret otru. Attiecībās ir grūti, pat neiespējami noskaidrot, kurš pirmais iesāka, kurš atbildēja. Cēloņu meklēšana un vainīgā noskaidrošana viegli kļūst par riņķa danci, kas abus tuvina bezdibeņa malai.

Vēlos uzrunāt svarīgu aspektu- vilšanos. Attiecības sākas ar cerībām. Cerības ne vienmēr ir apzinātas, skaidri formulētas un vārdos izteiktas. Paiet laiks, kamēr cilvēks nonāk pie atskārsmes, ka īstenība ar otru cilvēku atšķiras no ideālās, iztēlē uzzīmētās bildes. Ir labi, ja cilvēki runā par savām cerībām un par savu vilšanos. Savā ziņā vilšanās ir neizbēgama, jo katram cilvēkam ir kādi trūkumi, kurus sākumā varbūt neredzam. Nav tādu cilvēku, kam nebūtu trūkumu. Mums jāatbild sev uz jautājumu, vai ar šo trūkumu varam samierināties? Nākamajam cilvēkam varbūt nebūs šie trūkumi, bet noteikti atradīsies citi. Mēs nedzīvojam ideālā pasaulē, visiem agrāk vai vēlāk ir jāmācās pieņemt, ka nevaram dabūt visu, ko vēlamies.

Tur, kur ir cerības, notiek arī cerību pārbaude. Lielāki vai mazāki cerību un vilšanās cikli nomaina viens otru. Par cerību ir divi pretēji sakāmvārdi: no vienas puses: “Cerība nepamet kaunā”(Bībele), no otras puses- “cerība ir muļķa mierinājums”. Neviens negrib nonākt muļķa lomā. Ir cilvēki, kas cer un gaida. Kādi arī sagaida un viņi tiek atalgoti. Bet tā tas nav vienmēr. Kad nomirst pēdējā cerība, nemanot ir pienācis attiecību gals. Cerības ir nomirušas un ilūzijas zudušas. Cikls ir noslēdzies.

Gribētos domāt, ka ir kādi dziļāki iemesli, kādēļ sastopam savu otru pusi. Pāra attiecības ir izaicinājums. Tās ir aicinājums katram garīgi augt kā personībai, pāraugt savu egoismu, meklēt kopīgo, kopīgi pārvarēt grūtības un dzīves pārbaudījumus. Šajā procesā mēs neizbēgami piedzīvojam arī vilšanos. Attiecību krīzes ir pārbaudījums, bet tā ir arī iespēja, ieraudzīt un satikt vienam otru jau citā līmenī. Krīzes var pārvarēt, ja abi vēlas būt kopā un mācīties no savām kļūdām. Attiecības var un bieži arī kļūst par vietu, kur mirst mūsu iedomātās cerības. Taču attiecības ir arī vieta, kur var piedzimt jaunas un kopīgas cerības.

Nāve un zaudējums

Mūsu dzīvības laiks ir septiņdesmit gadi un, ja kāds ļoti stiprs, astoņdesmit gadi, un mūža ieguvums ir grūtums un bēdas. Tas paiet ātri, un mēs aizlidojam kā ar spārniem. Ps. 90, 10

Novembris- mirušo piemiņas mēnesis, veļu laiks. Nāve ir dzīves noslēgums. Nāve ir kaut kā beigas.

Nāve ir ceļā. Arī mēs esam ceļā. Kādu dienu mūsu ceļi krustosies. Kas ir nāve? Tīri medicīniski tā ir sirds apstāšanās, dzīvības procesu izbeigšanās. Medicīnā runā arī par „smadzeņu nāvi”, kad cilvēka smadzenes ilgāku laiku nav saņēmušas skābekli un tajās notikušas neatgriezeniskas pārmaiņas. Šajā brīdī cilvēka personība ir mirusi, bet sirds vēl turpina pumpēt. Kad apstājas sirds, viss ir beidzies. Cilvēka ķermenis pamazām atdziest un sastingst. Cilvēku nomazgā, ieģērbj un ieliek zārkā.

Vai nāve ir mūsu ienaidnieks vai draugs? Ienaidnieks – jā, draugs- nē. Ar domu par savu nāvi nevajag rotaļāties. Tās ir bīstamas rotaļas. Bez tam, mums ir atšķirīgas svaru kategorijas. Pārdrošas runas par to, ka cilvēks nebaidās no nāves, piedodiet, bet uzskatu par plātīšanos un tukšu muldēšanu. Nedomāt par nāvi, noliegt to, izlikties, ka tās nemaz nav, ir attieksme, ko nevaru atļauties. Ir kaut kas, ko nāve mums atņem. Tā atņem mums tuvus cilvēkus. Bet nāve mums arī kaut ko dod. Nāve mums dod svētīgas pārdomas, par to, kā ir dzīvojis aizgājējs un par to, kā dzīvojam mēs.

Katram cilvēkam ir jāiemācās sadzīvot ar domu, ka viņš ir mirstīgs. Dzīve ir ierobežots laika sprīdis. Nogrieznis. Sava mirstīguma apzināšanās bagātina cilvēka dzīvi. Kā sacījis kāds filozofs: „Ar nāvi sākas pārdomas par dzīves jēgu”. Ļoti iespējams, ka Tu nenodzīvosi līdz 90 gadiem. Tev nekad nepiederēs visas pasaules bagātības. Tu nekad neapceļosi visu pasauli. Tu nekad nevarēsi iegūt visas pasaules sievietes/vīriešus. Tev nekad nebūs viss, ko Tu vēlies. Tu nekad neizlasīsi visas pasaules grāmatas. Tā varētu turpināt… un te sākas pārdomas par dzīves jēgu. Cik tad naudas man vajag, lai es varētu dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi? Kuras pasaules valstis es gribētu redzēt, pirms es mirstu? Cik sievietes vajag vīrietim, cik sievietei vajag vīriešu? Cik un kuras grāmatas es gribu izlasīt? Sava mirstīguma apzināšanās palīdz mums saprast, ka mums ir jāizdara izvēle, jāpieņem lēmumi, kas iespaidos visu mūsu turpmāko dzīvi. Tas ir cilvēka liktenis- izdarīt izvēli. Un pēc tam? Priecāties par savu izvēli vai mācīties ar to sadzīvot. Pēc tam? Mācīties no savām kļūdām vai arī visās neveiksmēs vainot kādu citu. Arī tā ir izvēle.

Dzīvība un nāve ir pretstati. Tās ir 2 lielas mistērijas, kuru izprašanai cilvēka dzīve ir par īsu. Un tomēr. Dzīvība mums labāk palīdz saprast nāvi. Nāve mums palīdz labāk saprast dzīvības brīnumu.

Dzīvības dāvanu esam saņēmuši no saviem vecākiem. Ir labi, ja kopā ar dzīvības dāvanu no viņiem esam saņēmuši arī ticību, ka dzīve ir skaista. Ja tā nav noticis, cauri grūtībām mums ir jāatklāj dzīvības brīnums un skaistums. Jo ilgāk dzīvojam, jo vairāk iemīlam dzīvi, jo mazāk gribam mirt. Kad esam atklājuši dzīvības skaistumu, varam tajā dalīties ar citiem.

Katram cilvēkam ir jāiemācās pieņemt doma, ka viņš ir mirstīgs. Jāsastopas ar savām bailēm no nāves. Savās bailēs no nāves varam sastapt paši sevi, uzzināt par sevi kaut ko jaunu. Nāve ir skolotāja, bet mēs esam skolnieki.

Protams, vārdam “pieņemt” var būt atšķirīga intensitāte, atkarībā no tā, kādā dzīves situācijā atrodamies. Ja neesam apdraudēti, doma par nāvi ir kā garīgs vingrinājums, meditācija, domu ceļojums, kas ir brīvprātīgs. Ja cilvēku apdraud slimība, kurai var būt letālas sekas, pieņemšana ir zaudējusi savu brīvprātīgo raksturu. Cilvēks it kā iet pa tuneli, kas kļūst aizvien šaurāks.

Nāves tematam ir arī savi reliģiskie un filosofiskie aspekti. Vai cilvēks ir tikai ķermenis? Varbūt cilvēkam ir dvēsele? Vai varam būt droši, ka beigas ir beigas. Vai beigas varētu būt kaut kā jauna sākums vai kaut kā jau bijuša atkārtojums? Pastarā tiesa un paradīze un/vai zelta laikmets (kristietība, jūdaisms, islāms)? Reinkarnācija (hinduisms, budisms, modernais sinkrētisms, u.c.)? Katram iespēja izvēlēties savu reliģiju, pielaikot kā kurpes lielveikalā. Bet vai ne/patika pret kaut ko ir patiesuma kritērijs?

Mums ir jāiemācās cienīt nāve, lai mēs iemācītos cienīt dzīvi. Es mācos dzīvot pasaulē, kura ir pastāvējusi ilgi pirms manis un pastāvēs ilgi pēc manis.

Es baidos no nāves. Tās nav paniskas bailes. Es gribu dzīvot. Doma par nāvi nāk pie manis saudzīgi. Skatos uz sevi spogulī un redzu, ka mati kļūst sirmāki. Es novecoju. Ar šo domu jau esmu apradis. Kādas nepiepildītas, nepaspētas cerības jau esmu apglabājis. Es vēl gribu kaut ko paveikt. Es ticu, ka labais Dievs kaut ko priekš manis ir vēl sagatavojis. Jaunība un skaistums nav vienīgās vērtības, kuru dēļ ir vērts dzīvot. Ir kaut kas vairāk. Mācos saredzēt vērtību lietās, kurām pietrūkst ārēja spožuma. Brīnos par bagātībām, kas apslēptas cilvēka dvēselē. Par to, ka tās nesaredzam un paejam viens otram garām. Nav viegli atrast cilvēkus, kuru priekšā mums nav jāizliekas.

P.S. No šīm pārdomām par savu mirstīgumu es labprāt izslēdzu bērnus, pusaudžus un jauniešus, jo viņiem par to nevajadzētu domāt. Ir laiks, kad bērni arī pirmo reizi sastopas ar nāvi. Un viņus nodarbina nāves temats. Bet ar laiku viņi zaudē interesei par šo tematu. Ja bērns (pusaudzis, jaunietis) bieži domā par nāves tematu, vai nu viņš sēro, vai tas jāņem kā ļoti nopietns signāls, ka bērnam ir nepieciešama psihoterapeitiska palīdzība.

Mīlestība ir izvēle

Savās pārdomās par mīlestības tematu līdz šim esmu vadījies no pieņēmuma, ka iemīlēšanās vēl nav mīlestība. Un, ja vien ticam, ka tāda lieta kā mīlestība tiešām pastāv, tad ir jābūt kaut kam vairāk par vienkāršu bioloģismu, vēlmi atrast piemērotu tēviņu vai mātīti pārošanās procesam.

Kas ir mīlestība? To ir grūti formulēt. Mīlestība ir kaut kas vairāk kā iemīlēšanās, kaut kas vairāk kā satriecošs sekss, kaut kas vairāk kā bērnu radīšana…

Mīlestība ir kauts kas liels, tīrs un skaists. Vismaz man šķiet, ka tā vajadzētu būt. Piedodiet manu bērnišķo naivumu! Mīlestībā cilvēks pāraug savu egoismu un savtību, ierauga otru cilvēkā labās un sliktās puses, un tomēr mīl, apbrīno, dievina. Mīlestībā cilvēks ir gatavs ziedoties un nest upurus, lai darītu otru laimīgu.

Iemīlēšanās un mīlestība ir saistītas. Ir vieglāk mīlēt cilvēku, kurā pirms tam esam bijuši iemīlējušies. Lai gan, ko lai saka par attiecībām, kur sākumā nav izteikta iemīlēšanās perioda? Tā tas ir valstīs, kurās dzīvesbiedra izvēle nav indivīda, bet ģimenes izvēle. Šajās zemēs noteikti arī ir stāsti par to, kā attiecības, kas sākas kā pienākums un cieņa, pāraug mīlestībā.

Mīlestība ir izvēle. Es esmu iemīlējis cilvēku. Man viņš patīk. Es vēlos ar šo cilvēku pavadīt laiku, būt kopā. Es pieņemu lēmumu, būt kopā ar šo cilvēku. Es vēlos darīt viņu laimīgu, un lai viņš dara laimīgu mani. Es vēlos mīlēt. Nav iespējams mīlēt visas sievietes. Tādēļ es no visām pasaules sievietēm esmu izvēlējies vienu, kuru es mīlu un gribu mīlēt. Sievieti, kas man patīk, ar kuru izjūtu dvēseļu radniecību. Varbūt ir brīži, kad rodas sarežģījumi. Mīlestības plūsma starp 2 cilvēkiem ir apgrūtināta. Es tūdaļ neskrienu, lai rastu mierinājumu kādas citas sievietes apkampienos. Es gribu mīlestību, bet no cilvēka, kuru mīlu. Tā ir mana izvēle.

Mīlestība, pēc manām domām, ir saistīta ar seksualitātes bremzēšanu. Es kontrolēju savu seksualitāti, bremzēju to attiecībā uz citām sievietēm. Uzticība ir seksualitātes bremzēšana. Neuzticība ir nespēja bremzēt vai kontrolēt savu seksualitāti. Es virzu savas domas, cerības un vēlmes uz cilvēku, kuru mīlu. Bremzēju attiecībā uz citiem cilvēkiem, kas man šķiet labi un simpātiski. Tā ir izvēle.

Ģimenes funkcijas

Visas ģimenes nav vienādas. Vecos laikos cilvēki vairāk dzīvoja paplašinātās ģimenēs, ietverot vairākas paaudzes- bērni, vecāki, vecvecāki. Mūsdienās parasti tā ir t.s. kodol ģimene- tēvs, māte, bērni. Tā ir ideālā bilde. Realitāte ir sarežģītāka. Cilvēki mirst, šķiras, dala bērnus, maina dzīvesvietas, veido jaunas attiecības, dibina jaunas ģimenes.

Lai kā mēs definētu ģimeni, tā ir vieta, vide, kurā veidojas cilvēka personība. Dažādi autori dažādi mēģina definēt ģimenes funkcijas, formulēt uzdevumus, kurus būtu vēlams īstenot. Interesējoties par šo tematu, esmu atradis, manuprāt, labu shēmu, kas palīdz to izprast.

Ģimene ir psiholoģiska un garīga atbalsta sistēma tās locekļiem. Ģimene ir skola, kurā bērns apgūst turpmākai dzīvei nepieciešamās prasmes. Ģimenei ir 3 funkcijas, katru no tām var vēl papildināt un attīstīt:

1)  Ģimenei ir jāapmierina ģimenes locekļu vajadzības. – Kādas ir ģimenes locekļu vajadzības, tas jau ir vesels temats. Bērniem un pieaugušajiem ir atšķirīgas vajadzības. Pamat vajadzības ir mīlestība un aprūpe, uzturs, apģērbs, dzīvesvieta. Ir labi, ja ieraugām, ka cilvēks nav tikai ķermenis. Bērna dvēselei un garam arī ir savas vajadzības. Ģimenē darbojas pakārtotības princips, proti, vecāki mīl viens otru un kopā rūpējas par bērniem. Katram ģimenes veselumā ir sava skaidra vieta un loma. vecāki ir vecāki, un bērni ir bērni.

2. Nodrošināt bērnu talantu un iemaņu attīstību un sagatavot bērnu pastāvīgai dzīvei.- Par bērnu patstāvību jau esmu izteicies rakstā par audzināšanas mērķi. Te ir svarīgi atcerēties, ka katrs bērns ir unikāls. Mums ir jādod viņam iespēja, attīstīt savas dāvanas un kļūt par to, par ko viņam ir jākļūst. Mēs varam un mums vajag bērnu ievirzīt. Mums jāpalīdz bērnam, atrast dzīvē savu vietu, savu aicinājumu.

3.Stabilizēt un attīstīt vecāku attiecības un personības.- Tas ir ļoti svarīgs aspekts. Bērni kādu dienu izaugs lieli un atstās vecāku ligzdu. Kas tad notiks ar vecākiem? Parasti to sauc par tukšās ligzdas sindromu. Vecāki var piedzīvot skumjas, jo ir kaut ko zaudējuši. Tas ir laiks, kad pāris labāk ieraug viens otru. Diemžēl, tas ir laiks, kad kādi pāri šķiras, jo saprot, ka dzīvojuši kopā tikai dēļ bērniem. Lai tā nenotiktu, jāatceras, ka pāra attiecības ar bērna ienākšanu ģimenē nebeidzas. Ir jāatrod laiks vienam priekš otra, lai būtu arī tieša komunikācija, ne tikai caur bērniem. Tā ir māksla, kā virves dejotājam noturēt līdzsvaru- rūpes par bērniem un rūpes vienam par otru. Ir tik daudz veidu, kā mēs varam viens otru pazaudēt. Skumjākais, ka nepamanām atsvešināšanās procesu, tas kļūst redzams ar laiku. Arī tad viss vēl nav zaudēts, ja saprotam, ka tā ir mūsu izvēle, atsvešināties vai tuvināties.
Lai vai kā, es domāju, ka vecāki (īpaši, ja viņi bērnu audzina vienu vai attiecības pārī ir atsvešinātas), kuri dzīvo tikai savam bērnam, mīl savu bērnu ar tādu mīlestību, kas kavē bērna patstāvības veidošanos. Vecākiem ir jāmīl arī sevi, jāmīl vienam otru, jārūpējas vienam par otru. Vai tā nav labākā pieredze, ko varam nodot saviem bērniem? Tētis un mamma modelē pāra attiecības.
Mums, pieaugušajiem, ir jāmācās sabalansēt visu ģimenes locekļu vajadzības, neaizmirstot par savējiem. Kad rūpējamies arī par sevi, pasniedzam bērnam svarīgi mācību stundu. Ja aizmirstam rūpēties par sevi un nesam lielus upurus bērnu labā, jācer, ka nebūs jāpiedzīvo liela vilšanās, ja bērni to līdz galam nespēs saprast un novērtēt.

Ir labi, ja mūsu ģimenes ir vai kļūst par vietu, kur varam labi justies, atjaunoties un gūt spēkus jauniem dzīves izaicinājumiem.
Ir jauki, ja jau lielajiem bērniem patīk atgriezties un apciemot vecākus. Cerams, ne pienākuma mudinātiem, bet lai baudītu tuvību, kas dod spēku.

Cieņa vecāku un bērnu attiecībās

Ir skumji vērot attiecības, kurās cilvēki pārstājuši viens otru cienīt. Kad tas ir noticis, ko lai tur vēl dara? Izlietu ūdeni nesasmelsi. Pasacītus vārdus atpakaļ nepaņemsi.

Cilvēku savstarpējās attiecībās cieņai ir liela nozīme. Savstarpēja cieņa uzlabo cilvēku attiecības. Tur, kur ienāk necieņa, rupjība, savstarpēji apvainojumi, iezīmējas attiecību katastrofa. Par cieņu varam domāt divējādi: no vienas puses, cieņa ir kaut kas tāds, kas pienākas ikvienam cilvēkam, lai cik veiksmīgs vai neveiksmīgs viņš būtu. No otras, ir cieņa, ko var iegūt tikai ar laiku. Nopelnīt ar savu attieksmi pret darbu un pret cilvēkiem.

Šoreiz par cieņu vecāku un bērnu attiecībās. Iespējams, ka daudzi būs dzirdējuši likumu, kas atrodams Bībelē: „Godā savu tēvu un māti”. Starp likumiem, kas regulē cilvēku savstarpējās attiecības, tas ir pats pirmais bauslis. Viss sākas ar ģimeni un viss sākas ģimenē. Bērnu mīlestība un cieņa pret vecākiem ir pamatu pamats. Taču ne vienmēr tā ir. Mēs, vecāki, gribam, lai bērni mūs mīl un ciena, respektē, ieklausās. Bet vai mēs mīlam un cienām savus bērnus? Bērni mācās atdarinot. Viņi nokopē mūsu attieksmi un atdod mums to atpakaļ. Kā lai iemāca bērnam cieņu pret vecākiem, ja vecāki “rejas” un viens otru pazemo bērnu klātbūtnē? Bērni mūs vēro. Pieaugušajiem ir jāveido cieņas pilnas attiecības. Bērnus nedrīkst pazemot, izsmiet, noniecināt. Bērnus ir jāuztver nopietni, viņos ir jāieklausās, viņi jānovērtē, jāuzslavē.

Ir daudz veidu, kā vecāki var zaudēt cieņu savu bērnu acīs. Ja zaudējam cieņu, zaudējam arī savu autoritāti. Paši vien to sagraujam. Parasti tā ir neatbilstība starp to, ko sakām un darām. Ja esam zaudējuši cieņu un autoritāti savu bērnu acīs, te vairs nelīdzēs dūres ciršana galdā, sašutums un dusmas. Kad zaudējam autoritāti savu bērnu acīs, zaudējam arī savus bērnus. Bērns, kuram tētis un mamma ir autoritāte, vēlēsies viņiem līdzināties, vēlēsies viņus iepriecināt un no viņiem gūt atzinību. Ja bērns to nesaņems no vecākiem, viņš meklēs to ārpus ģimenes. Īpaši izteikti tas parādās pusaudžu vecumā. Šajā laikā vecāki konkurē ar sava pusaudža vienaudžiem (grupu) par sava bērna uzmanību. Tas ir laiks, kas parāda, cik stipras vai vājas ir pusaudža saites ar ģimeni.

Bērniem ir raksturīgi pārbaudīt mūsu robežas, apšaubīt mūsu izvirzītos noteikumus. Bērni cīnās ar vecākiem par varu, viņi grib būt noteicēji pār to, ko darīs, kad un cik ilgi. Bērnu griba parasti ir bērnišķīga- ilgi darīt to, ko gribās; vispār nedarīt to, ko negribas. Bērni dusmojas, ja ierobežojam viņu brīvības centienus. Viņi alkst brīvības, kurai vēl nav gatavi. Bērniem ir vajadzīgi saprātīgi ierobežojumi, vecākiem ir jānovelk robežas. Vecāku nospraustās robežas bērniem dod drošības sajūtu. Kur nav robežu, nav arī drošības sajūtas.

Mēs nevaram citus cilvēkus piespiest sevi cienīt. Cieņu var iegūt, bet tas prasa laiku un piepūli.

Nav jēgas sūdzēties, ka bērni neciena vecākus. Tas ir vecāku uzdevums, panākt to, lai bērni viņus ciena un respektē. Ciena, bet ne paniski baidās. Viss sākas ar vecāku cieņu vienam pret otru un ar vecāku pret savu bērnu, jo bērni mācās atdarinot. Ja bērns izrāda man necieņu, jo vēlas ar mani konkurēt par varu un autoritāti ģimenē, tad man viņš ir „jānoliek pie vietas”. Bet ir svarīgi, kā es to izdaru, jo brutāla varas demonstrācija iznīcina attiecības un arī savstarpējo cieņu. Cieņu nevar nopirkt, tā ir jāieaudzina.

Cik tuvi esam, cik tuvi vēlamies būt

Domāju par šiem vārdiem un tie mani nedaudz mulsina. Ar vārdu „tuvums” saprotam atrašanos tuvu telpiskā nozīmē. Ar vārdu „tuvība” bieži tiek saprasta seksuāla tuvība. Vai ir kāds vārds, kas raksturotu cilvēku tuvību neseksuālā nozīmē? Es neizslēdzu seksualitāti no tuvības. Es drīzāk domāju, ka paralēli fiziskai saskarei notiek kāda augstāka, dvēseļu saskare. Angļu valodā šo tuvības aspektu mēģina izteikt ar vārdu „intimitāte”, kas latviešu valodā atbilstošā nozīmē nav ieviesies. Tādēļ šajā rakstā pieturēšos pie vārda „tuvība” neseksuālā nozīmē.

Cilvēki var būt tuvu, bet nebūt tuvi garīgi. Viņi var būt tuvi fiziski, vienlaicīgi paliekot sveši. Cilvēki var būt kopā un tomēr justies vientuļi.

Cik tuvi mēs esam? Cik tuvi vēlamies būt?

Prātā nāk kādas grāmatas nosaukums: “Vīrieši ir no Marsa, sievietes no Venēras”. Divas Saules sistēmas planētas, kuras riņķo ap kopīgu centru, bet katra pa savu trajektoriju. Kosmosā viņas nesatiksies, tā tas ir nolikts un nevar būt citādāk. Vai tiešām vīrieši un sievietes ir tik atšķirīgi kā divas visuma planētas, kas nekad nesatiksies? Vai tomēr mēs, vīrieši un sievietes, varam satikties, apzinoties, ka esam šo planētu vēstneši? Varbūt par pamatu var kļūt apziņa, ka abas planētas riņķo ap kopīgu centru? Ir jāatrod centrs, jāatklāj vienotība un vienojošais, neskatoties uz atšķirībām, kuras pastāv.

Vīrieši un sievietes ir atšķirīgi. Atšķirības un neziņa par tām var kļūt par pamatu pārpratumiem un konfliktiem. Ja saprotam atšķirības, ja pienācīgi tās godinām, aizdomas un aizspriedumi var pārvērsties sapratnē, veidojot sadarbības platformu.

Man nav atbilžu, bet man ir jautājumi. Kā tas ir iespējams, ka vienā gadījumā divi cilvēki satuvinās un, jo ilgāk ir kopā, jo tuvāki kļūst? Bet citā, tā arī paliek svešinieki. Viņi dala vienu gultu, viņiem ir kopīgi bērni, kopīgi īpašumi, bet viņi dzīvo kā divi svešinieki zem viena jumta.

Cik tuvu un cik tuvi mēs viens otram esam? Iemīlēšanās posmā tuvums un tuvība rodas it kā paši no sevis, dabīgi. Mēs vēlamies būt tuvāk cilvēkam, kuru esam iemīlējuši. Taču nemānīsim sevi, arī iemīlēšanās posmā mēs nepielaižam otru cilvēku tuvāk par robežu, kas ir tikai mums zināma. Tā ir ilūzija, ka iemīlēšanās nojauc šīs robežas.

Cilvēkus nevar piespiest kļūt tuviem. Viena lieta ir mīlēt, cita atvērties mīlestībai. Šķiet, ka īstais klikšķis notiek brīdī, kad esam gatavi mīlēt un atvērties otra cilvēka mīlestībai. Un šī mūsu vēlēšanās sastopas ar otra cilvēka vēlēšanos mīlestību dot un saņemt.

Jau šajā uzstādījumā varam sastapties ar zināmām problēmām. Cilvēki nemīl vienādi. Katram ir sava mīlestības definīcija, katrs mīl ar atšķirīgu intensitāti. Tā var sanākt, ka viens mīl vairāk, stiprāk, kaislīgāk. Viens ir aktīvāks, otrs pasīvāks.

Ar spēju atvērties ir līdzīgi. Mēs nespējam atvērties tikai tādēļ, ka to vajag. Mēs arī nespējam atvērties, ja vienkārši paši to gribam. Ir kādas iekšējas bremzes, kas to kavē. Aiz tā stāv kāda traumatiska pieredze mūsu pagātnē, kur esam kādam cilvēkam uzticējušies, atvērušies un … aplauzušies. Vēl ļaunāk, ja esam pievilti un sāpināti. Dzīves mācība ir skaidra- nedrīkst atvērties kuram katram, nedrīkst izgriezt savu dvēseli. Katrs sāpinājums (trauma) audzē mūsu bruņas. Tas ir veids, kā mēs sevi aizsargājam pret jauniem sāpinājumiem. Tomēr tas ir arī veids, kā kļūstam mazāk jūtīgi, aizdomīgāki, neticam mīlestībai.

Attiecības, ģimene, laulība var kļūt par vietu, kur trauma var tikt dziedēta. Tam ir vajadzīgs laiks un to nevar iegūt ātri. Tas nāk ar gadiem. Kad sniedzam un saņemam mīlestību, pamazām pieaug uzticēšanās, pakāpeniski varam iziet no ierakumiem, atklāties, nebaidoties, ka tiksim par to sodīti. Tādēļ ir tik svarīgi nepievilt, nekļūt paviršam un vienaldzīgam. Ja attiecības nes vilšanos un sāpinājumus, uzticēšanās samazinās, cilvēki noslēdzas un atsvešinās.

Divi cilvēki, divas dzīves un divi likteņi, kas savienojas, lai kļūtu par vienu dzīvi vai arī saskaras, bet nekad nesavienojas.

Attiecības veido 3 faktori: Es, Tu un Mēs. „Es” un „Tu” dodam kaut ko no sevis, lai attīstītu kopības sajūtu- „Mēs”. Iespējams, ka kādi domā, ka ieguldot kaut ko kopīgā „Mēs” attīstībai, viņi kaut ko zaudē (tā ir nespēja uzticēties). Nē, mēs nezaudējam, mēs investējam. Taču jāapzinās, ka „Mēs” var rasties tad, kad „Es” un „Tu” kaut ko iegulda, bet neradīsies, ja ieguldīs tikai „Es” vai tikai „Tu”.

Vai es sevi mīlu?

„…mīlēt … tuvāko kā sevi pašu”, Grāmata Lk. 10,27

Daudziem šis izteikums ir zināms. Izteikums iezīmē noteiktu virzienu, proti, mums ir jāmīl mūsu līdzcilvēki. Kā jāmīl? Tā, kā mēs mīlam sevi. Starp to, kā mīlam sevi, un kā mīlam citus cilvēkus, pastāv kāda saikne. Pamudinājumam ir spilgti sociāls raksturs, bet par to citreiz. Šoreiz par sevis mīlēšanu.

Mīlēt sevi. Izklausās egoistiski. Iespējams, ka kādi cilvēki domā, ka mīlēt sevi ir grēks. Mīlēt sevi, tas ir egoisms. Mīlēt citus cilvēkus, tas ir tas, uz ko mūs aicina Dievs. Liekas, ja mīlam sevi, mums vajadzētu justies vainīgiem, jo darām kaut ko nosodāmu.

Psihoterapijā ir pazīstams tāds fenomens, ko sauc par „kompulsīvo došanu”. Fenomens raksturo situāciju, ka cilvēks cenšas citiem dot to, ko patiesībā vēlās no citiem saņemt. Zināmā mērā tā dara visi cilvēki. Pats par sevi tas nav slikti. Slikti ir tas, ka kādreiz tas iegūst kompulsīvu, t.i. uzmācīgu raksturu. Cilvēks neizprot pats savas vēlmes un vajadzības, neatzīst to svarīgumu. Cilvēks vēlās citiem sniegt to, ko ir iedomājies, ka citiem tas ir vajadzīgs. Tas tiek darīts cerībā, ka citi to novērtēs, sniegs pretī to pašu. Cilvēks aizmirst par sevi un visu sevi velta citiem. Bieži tas nes vilšanos, jo cilvēks iegūst pārliecību, ka dod vairāk nekā saņem.

Mums sevi ir jāmīl. Tas ir svarīgi. Bet, ko nozīmē sevi mīlēt? Un vai mīlestība uz sevi ir tas pats, kas egoisms, vai tomēr kaut kas cits? Vai mēs visi jau pēc definīcijas sevi mīlam, vai tomēr mums ir jāmācās sevi mīlēt?

Mīlēt nozīmē sevi pieņemt. – Tādu, kāds esmu. Jā, bet kāds tad es esmu? Tāds, ka mani saredz citi cilvēki? Tāds, kādu priekšstatu es cenšos citiem radīt par sevi? Vai tāds, kāds es esmu, kad palieku vienatnē ar sevi? Vai man patīk mans vārds? Uzvārds? Bieži izjūtam bailes no cilvēku atraidījuma. Citu cilvēku gaidas uzliek mums lielāku atbildības sajūtu. Gribās atbilst cerībām, nesagādāt vilšanos. Gribās būt labākam, parādīt sevi no labās puses. Nedod Dievs, kļūdīties! Vai nebūtu jauki, ja mani dažādie „es” vairāk sadraudzētos? Ja es varētu kļūt vienkāršāks, dabiskāks, atraisītāks un pārliecinātāks par sevi? Jāmācās pieņemt sevi, ieraudzīt savas stiprās un nenoliegt vājās puses. Jākļūst viengabalainākam, veselākam. Mums šķiet, ja mūs pieņems citi, mums būs vieglāk pieņemt sevi. Tieši otrādāk. Mums ir jāmācās pieņemt sevi, tad mūs pieņems arī citi.

Pieņemt savu izskatu.- Vai man patīk mani sejas vaibsti- acis, deguns, mute? Mati? Augums? – Ārējais izskats. Tam ir liela nozīme. Iespējams, ka es sev patīku. Varbūt es arī neesmu nekāds skaistulis/e, bet esmu gana simpātisks. Ir svarīgi, ka esam apmierināti ar sevi. Ir svarīgi, ka paši sev patīkam. To gan būs grūti īstenot, ja esam pieredzējuši netaktiskus citu cilvēku aizrādījumus par savu izskatu. Ir jāmācās pieņemt savu izskatu. Nekad nedrīkst lamāt sevi un savu ķermeni! Reiz manās rokās nonāca grāmata, kuras autors uzskatīja, ka cilvēki paši sevi nolād, sakot, piemēram: „Man ir stulbas un neglītas kājas!” Grāmatā bija daudz piemēru, kur „apsaukātās” ķermeņa daļas pēc kāda laika bija sākušas sāpēt un sagādāt to īpašniekam neērtības. Es nezinu, vai varētu lietot tik stiprus vārdus kā minētās grāmatas autors. Taču labi tas nav. Nesacīsim citiem sliktus vārdus! Sev arī nē, jo vārdi nepazūd. Pieņemt savu izskatu, manuprāt, nozīmē arī par to rūpēties. Tāds es esmu. Tādu man sevi jāmīl! Ko tas līdzēs, ja es visu dzīvi žēlošos un sevi mocīšu? Ir labāk būt apmierinātam nekā neapmierinātam. Mīlēt sevi ir labāk nekā nemīlēt.

Nesen dzirdēju no kāda vecāka vīra interesantu izteikumu, ko viņš bija domājis par sievietes skaistumu- pļavā ir daudz dažādi ziedi un katram ir savs skaistums. Domāju, ka to var attiecināt uz jebkuru cilvēku. Katram cilvēkam ir savs skaistums. Cilvēki ir dažādi. Ārējais ir svarīgs, bet ne vienmēr izšķirošs. Tad, ja cilvēkam ir laba sirds un cēla dvēsele, viņa ārējais izskats izstaro gaišumu. Smaids, labas domas un pozitīva attieksme pret dzīvi, cilvēku dara pievilcīgu.

Cienīt sevi.- Man sevi ir jāciena, jāsaredz sava vērtība. Es nedrīkstu sevi noniecināt, apsaukāt par stulbeni vai idiotu. Cieņa pret sevi ir saistīta ar pašnovērtējumu. Pašnovērtējums saistīts ar ticību sev un saviem spēkiem. Minētajās lietās grūti iegūt objektivitāti, jo cilvēki svārstās starp bērnišķām visspēcības fantāzijām un sevis noniecināšanu. Bet padomā, vai citi Tevi cienīs, ja Tu pats sevi necieni?

Rūpēties par sevi.- Es sevi kopju, aprūpēju un iepriecinu. Es rūpējos ne tikai par savu ķermeni, bet arī par dvēseli un garu. Manai dzīvei ir jābūt kādam cēlākam uzdevumam kā tikai pieēsties un apmierināt savas iegribas. Man šajā dzīvē ir jāizdara kaut kas labs.

Rūpes par veselību ir atsevišķs temats. Rūpēties par savu veselību ir svarīgi. Teorētiski es piekrītu šai domai. Praktiski?.. praksē parādās daudzas pretrunas. Mēs gribam būt veseli. Bet kādreiz darām lietas, kas veselībai kaitē. Nerunāsim par kaitīgiem ieradumiem un pārmērībām. Te laikam jāizceļ vārds „pārmērības”. Jebkuras pārmērības ir kaitīgas. Bet ir grūti apstāties, ja konfektes (katrs te var iedomāties to, kas viņam patīk) ir tik garšīgas. Kad izsalkums ir remdēts, sākam domāt, vai mums tā vajadzēja rīkoties? Man šķiet, ka lielai daļai cilvēku ir aplams priekšstats par to, kā rodas veselība. Daudzi domā, ka veselība rodas no zālēm, jo zāles var nopirkt aptiekā. Veselība mums ir dota un mums ir jārūpējas, lai to saglabātu un nepazaudētu. Mīlēt sevi nozīmē rūpēties par savu veselību. Vai joprojām sevi mīlam arī tad, ja darām to, par ko zinām, ka tas ir kaitīgi?

Mīlēt sevi nozīmē saprast savas vajadzības, mācēt atšķirt vēlmes no iegribām.- Sevi vajag mīlēt, kādreiz vajag sevi iepriecināt, palutināt. Ir tik daudz lietu, ko vēlēties. Ja netiks apmierinātas mūsu iegribas, nekas ļauns ilgtermiņā nenotiks. Vēlmes atšķiras no iegribām. Vēlmes ir svarīgas, tās ir jāizvērtē, jāplāno un jāīsteno, jo dod dzīves kvalitāti. Bet, ja netiks apmierinātas mūsu dziļākās vajadzības, pieaugs neapmierinātība ar dzīvi. Problēma ir tajā, ka ir grūti saprast, kas ir vajadzības, kas vēlmes un kas iegribas. Man šķiet, ka mūsdienu sabiedrībā pastāv milzīgs sabiedrisks spiediens, vēlēties to, kas ir citiem, turēt līdzi, neatpalikt. Dažreiz mums kaut ko sagribās tik ļoti, ka mēs paliekam pilnīgi slimi, cik ļoti mums to gribās. Un, šķiet, vienīgais veids kā šo slimību izārstēt, ir iegādāties to lietu, kas šo slimību ir izraisījusi. Šīs mazās lietas liek mums labāk justies, bet nedara mūs laimīgus. Laime rodas dziļāk.

Es mēģināju apkopot savas domas par šo tematu. Katrs var šo sarakstu vēl papildināt, varbūt kaut kas svarīgs man ir paslīdējis garām.

Mīlēt sevi ir svarīgi. Tas kā izturamies pret sevi, veido to, kā pret mums izturas citi. Bez tam, ja sevi mīlam, cienām, pieņemam, rūpējamies par sevi, esam apmierinātāki ar dzīvi. Ja esam labā noskaņojumā, ir vieglāk būt labiem arī pret citiem cilvēkiem. Ja esam nīgri, neapmierināti, pastāv varbūtība, ka savās nelaimēs vainosim citus un savu neapmierinātību izgāzīsim pār viņiem. Katram cilvēkam ir savi kompleksi. Mūsu uzdevums ir mācīties sadzīvot ar to, ko nevaram mainīt, un mainīt to, ko varam.

Egoisms un mīlestība uz līdzcilvēkiem

„…mīlēt … tuvāko kā sevi pašu”, Grāmata Lk. 10,27

Raksts ir turpinājums pārdomām, kas manā blogā ievietotas ar nosaukumu „Vai es sevi mīlu?” Šoreiz pārdomas par egoismu un mīlestību uz līdzcilvēkiem.

Ir svarīgi, ka mēs mīlam sevi un par sevi rūpējamies. Ir svarīgi, ka varam paraudzīties arī tālāk, ieraudzīt citu cilvēku vajadzības. Mīlēt citus tā, kā mīlam sevi. Tas ir ļoti augsts, dievišķs uzstādījums.

Mīlestība uz sevi viegli var pārvērsties par egoismu. Egoisms ir pārlieka koncentrēšanās uz sevi, savām domām un vēlmēm. Cilvēkam šķiet, ka tas, ko vēlas viņš ir svarīgāks par to, ko vēlas un domā citi. Pārmērīgs egoists nemāk draudzēties, nemāk veidot ilgstošas attiecības. Ja tomēr izveido attiecības, attiecībās pārlieku dominē, vēlas, lai citi viņam piekrīt un viņu apbrīno.

Egoisms vairāk vai mazāk piemīt visiem cilvēkiem. Nav gadījies dzirdēt, ka kāds cilvēks atmaskotu savu egoismu, sakot: „Kādēļ es esmu tik liels egoists? Es vēlētos būt mazāks egoists!” Mums mūsu egoisms šķiet normāls. Varbūt kādam tas šķiet egoisms, mums tā ir savu interešu aizstāvība. Egoismā mūs parasti atmasko citi, īpaši, ja mūsu rīcība neatbilst citu gaidām. Kad egoisms ir normāls, kad pārmērīgs, kurš to var pateikt?

Iedomāsimies uz mirkli, ka mēs dzīvojam pasaulē, kurā ikviens cilvēks mīl tikai sevi. Rēķinās tikai ar sevi. Vai mēs gribētu dzīvot tādā pasaulē? Tas būtu cilvēces gals. Tā vien liekas, ka kādreiz ir nepieciešams kāds ārējs ienaidnieks, kāda dabas liksta, kas atgādinātu mums, ka mūsu kā cilvēces izdzīvošana ir atkarīga no mūsu spējas un vēlēšanas sadarboties.

Vai cilvēkam pietiek ar to, ka viņš mīl tikai sevi? Tas nekas, ka citi mani nemīl, galvenais, ka es sevi mīlu. Ja tas tā tiešām būtu, vai tas nešķistu slimīgi? Cilvēkam ir nepieciešama citu cilvēku uzmanība un mīlestība? Kādēļ citiem vajadzētu būt labiem pret mani, ja es neesmu gatavs neko dot pretī?

Indivīds ir kādas sociālas grupas pārstāvis. Indivīda un grupas attiecības jau pats par sevi ir liels un interesants temats. Mēs iedzimstam noteiktās sociālās grupās- ģimenēs, dzimtās. Ar dzimšanu sākas mūsu socializācijas process, kura mērķis ir mūs sagatavot dzīvei sabiedrībā, saprast tās darbības likumus, spēlēt pēc vispārpieņemtiem noteikumiem vai pretoties tiem. Cilvēkam ir nepieciešama „personības dzimšana”- brīdis, kad cilvēks „atmostas” no kolektīvās bez/apziņas, sāk ieraudzīt un apzināties sevi kā atsevišķu personu, sāk saprast savas vēlmes un vajadzības. Sāk apzināties savas intereses un tās aizstāvēt. Sociāla grupa ir ietekmīgāka par indivīdu, tai gandrīz vienmēr ir tendence absorbēt indivīdu un upurēt individuālās intereses par labu kolektīvajām.

No vienas puses, mums ir jāmācās aizstāvēt savas intereses, no otras, mums ir jādod savs ieguldījums sabiedrībai. Mēs visi vēlamies dzīvot šajā pasaulē. Mūs vieni tas, ka mēs esam cilvēki. Arī pasaule mums uz visiem viena. Lai cilvēces varētu pastāvēt, ir jāvienojas par principiem uz kuriem balstās cilvēku savstarpējās attiecības. Tas ir nerakstīts likums, ka mēs kaut ko saņemam, mums kaut kas jādod pretī.

Cilvēkiem, kas sevi atdod citiem, aizmirsdami par savām vajadzībām, nepieciešams atgādināt, ka sevi arī ir jāmīl. Cilvēkiem, kas mīl tikai sevi, jāatgādina, ka ir jāmīl citi cilvēki. Ja esmu izdarījis kādam ko labu, Debesis mani tūdaļ par to neatalgo. Un tomēr to ir svarīgi darīt. Sējot labo, labā kļūst vairāk. Sējot ļauno, vairāk kļūst ļauna.

Dzīve mūs nostāda tādās situācijās, kur mums ir jāizdara izvēle, kas ir svarīgāk, manas intereses vai otra intereses. Konkrētajā situācijā katram ir jāizdara sava izvēle, vai aizstāvēt savas intereses vai piekāpties, nedarīt neko vai darīt labu. Katrā ziņā morālu vērtību šīm izvēlēm piešķir tas, ja izdarām tās brīvprātīgi. Ja izdarām labu, pakļaujoties kāda spiedienam, tas mums nesagādās gandarījumu. Man gribētos domāt, ka, ja cilvēks jūtas par sevi pārliecināts, viņš kādās situācijās var arī piekāpties, ir spējīgs no kaut kā atteikties, kaut ko upurēt, uzskatot, ka no tā nekļūst nabadzīgāks.

Kāpēc ģimenes terapija?

Ģimenes terapija ir veidojusies pakāpeniski, atklājot aizvien jaunus ģimenes funkcionēšanas aspektus. Ģimenes terapijas svarīgākā atziņa ir tā, ka indivīda problēmas nav tikai viņa individuālās problēmas, bet, ka tās ir veidojušās noteiktā attiecību, t.i. ģimenes kontekstā. Tie bija 20. gs. 50 un 60 gadi. Bija psihoterapeiti, kas, konsultējot indivīdus, atklāja, ka klientiem ir arī vecāki un citi ģimenes locekļi. Tā radās tajā brīdī revolucionāra ideja, psihoterapijas procesā iesaistīt visus ģimenes locekļus. Pakāpeniski veidojās izpratne par ģimeni kā veselumu, “dzīvu organismu”, sistēmu, par dažādiem faktoriem, kas nosaka tās funkcionēšanu. Līdz ar refleksiju par ģimenes funkcionēšanu attīstījās arī dažādas metodes darbam ar visu ģimeni.

Laika gaitā ir izveidojušās dažādas pieejas (skolas) darbā ar ģimenēm. Kopīgais ir tas, ka darbā tiek iesaistīta visa ģimene. Par ģimeni parasti uzskata to cilvēku kopumu, kas dzīvo zem viena jumta. Psihoterapeits (konsultants) nodibina ar ģimeni kontaktu, zīmē ģimenes ciltskoku, ievāc pamatinformāciju, lieto dažādas jautājumu tehnikas, iesaista ģimeni kopīgās aktivitātēs. Ģimenes psihoterapeita uzdevums ir saprast, kā ģimene funkcionē kā veselums, un kā tajā jūtas atsevišķie ģimenes locekļi. Uzmanība tiek pievērsta ģimenes locekļu savstarpējai mijiedarbībai. Tādā veidā konsultants iegūst tematus dialogam ar ģimenes locekļiem.

Nenodarbošos ar problēmu uzskaitījumu, kuru risināšanā ģimenes terapija varētu dot savu ieguldījumu. Problēmas ir tās pašas, ar kurām nodarbojas citi psihoterapijas novirzieni. Viena lieta, ar ko ģimenes terapija atšķiras, ir veids kā tiek saprasta problēmu rašanās. Mums bieži raksturīgs ļoti individuālistisks skatījums. Psiholoģisko problēmu rašanos mēs saredzam vienkāršoti. Mūsu problēmas izpētes konteksts aprobežojas ar vainīgā atrašanu, p: tas cilvēks izdarīja to un to, tādēļ ir radusies šāda problēma. Šo domāšanas veidu sauc par lineāro kauzalitāti. Lineārā kauzalitāte balstās uz pieņēmumu, ka katrai sekai ir viens cēlonis, tātad, katrai problēmai ir viens izskaidrojums.  Mūsdienu ģimenes terapija vadās no citas paradigmas- vienai problēmai var būt daudz cēloņu, tas var būt vesels cēloņu un apstākļu kopums, t.i. sistēmiskā kauzalitāte. Indivīds ir daļa no ģimenes kopuma. Indivīda psiholoģiskās problēmas var būt viņa individuālās pieredzes sekas, bet tās ir radušās noteiktā attiecību kontekstā. Var gadīties, ka problēmas, kuras pamatā saredzam kā indivīda problēmas, patiesībā ir indivīda mēģinājumi adaptēties pārmaiņām ģimenes sistēmā.

Ģimenes terapiju bieži liek apsvērt situācija, kad bērniem parādās kādas veselības problēmas… bērns kļūst apātisks, nervozs, slimīgs, zūd dzīvesprieks, parādās uzvedības problēmas. Šādos brīžos vecāki meklē palīdzību savam bērnam. Tas ir apsveicami. Ir svarīgi, lai bērns šajā brīdī saņemtu profesionālu atbalstu un palīdzību. Bet jautājums paliek, kāda nozīme šīs problēmas ģenēzē ir ģimenes situācijai? Var gadīties, ka tā nav bērna individuāla problēma, bērns tikai parāda problēmu, simptomu. Ir jānoskaidro, kāda ir šī simptoma jēga. Dažkārt šis simptoms bērnam ir “vajadzīgs”, jo palīdz saturēt ģimeni kopā. Bērnam parādās problēma, vecāki pievēršas bērna problēmai, un viņiem vairs neatliek laika tik daudz strīdēties. Viņu uzmanība ir novērsta. Bērns uzņemas ģimenes saturētāja lomu.

Šajā sakarā ir svarīgi atcerēties, ka visi bērni neattīsta kādas slimības simptomus. Bērni ir ļoti izturīgi. Viņi var labi iemācīties slēpt savas domas un jūtas. Vieglāk tas ir ģimenēs, kurās nerunā par jūtām un attiecībām. Bērni izaug. Jautājums ir tikai, kādi viņi izaug, cik laimīgi, cik stipri, cik harmoniski?

Ģimenes terapijai ir arī savi ierobežojumi. Viens šāds ierobežojums ir viena vai vairāku ģimenes locekļu nevēlēšanās apmeklēt terapiju. Vēl viens- bērnu vecums. Ja bērnam jau ir 18 gadi, tad viņu vairs nevar piespiest.

Nosaukums „ģimenes terapija” kādiem cilvēkiem šķiet mulsinošs, it īpaši ja cilvēks savu problēmu nesaredz kā ģimenes problēmu. Par to, cik problēmas ir individuālas un cik kolektīvas, šajā rakstā jau esmu izteicies. Katram paliek sava izvēle, meklēt problēmu risinājumu individuāli vai iesaistīt otru pusi vai citus ģimenes locekļus.

Šķiet, ka nosaukums “ģimenes terapija” mūsdienās nedaudz ierobežo terapijas būtību. Iespējams, ka šī iemesla dēļ dažviet pasaulē runā nevis par ģimenes terapiju, bet par sistēmisko terapiju. Psihoterapeits strādā ar dažādām attiecību sistēmām, tostarp ar ģimenēm. Terapijas centrālais temats ir attiecības. Ja cilvēki vēlās par savām attiecībām runāt, tās saprast, mainīt, tā arī ir “ģimenes terapija”, lai gan formāli cilvēki var nebūt vienas ģimenes locekļi. Katrā ziņā domāju, ka ir vērts mēģināt! Aicināt uz terapiju attiecībās iesaistītās puses. Ja tas neizdodas, meklēt citus palīdzības veidus.