Līdzsvars starp došanu un ņemšanu

Attiecības tiek dibinātas ar zināmām cerībām. Kaut kur dziļi katrā cilvēkā ir ielikta doma, ka ir vajadzīgs otrs cilvēks. Šoreiz par došanu un ņemšanu attiecībās, precīzāk- par līdzsvaru.
Lai attiecības varētu notikt un īstenoties, katram ir jādod savs ieguldījums. Attiecības ir “enerģijas apmaiņa”, abi cilvēki dod savu ieguldījumu attiecībās un sadzīves organizēšanā. Mēs parasti pieņemam kā pašsaprotamu, ka, ja jau vēlamies būt kopā, katrs arī dosim to labāko. Ne vienmēr tā ir. Ir tik daudz uzdevumu un pienākumu, kas prasa mūsu uzmanību, kā rezultātā, it kā negribot, kļūstam attiecībās pavirši. Nemanot piezogas attiecību krīze. Viens no krīzes skaidrojumiem ir līdzsvara zudums starp došanu un ņemšanu- vienam no pāra vai pat abiem šķiet, ka viņš/a iegulda vairāk nekā saņem vai ka viņa ieguldījums nav pienācīgi novērtēts. Lai cik nesavtīga būtu mīlestība, vienu lietu tā vēlas vienmēr- pretmīlestību. Ja kāds apgalvo, ka “ir svarīgi dot un neko negaidī pretī”, tad tā ir sevis mānīšana. Nemanot var piezagties neapmierinātība. Ja atdodam vairāk nekā saņemam, ar laiku iztukšojamies. Prātā var ienākt doma, ka mani izmanto. Ja dodam mazāk nekā saņemam, faktiski otru izmantojam, ļaujam sevi mīlēt. Protams, nav iespējams ieguldījums 50/50. Kas ir vērtīgāk: nopelnīt naudu, sagatavot pusdienas, aizvest/paņemt bērnus no skolas, iztīrīt māju, … ?  Katrs ieguldījums ir nozīmīgs. Un tomēr, kaut kur mūsos sēž doma par taisnīgumu. Neapzināti notiek katras puses ieguldījuma aprēķināšana un salīdzināšana. Došanai un ņemšanai ir jābūt zināmā līdzsvarā. Protams, doma ir utopiska. Ilgstošs līdzsvara zudums var palielināt spriedzi un neapmierinātību attiecībās. Katram ir jāapzinās, ka viņam/ai ir jādod savs ieguldījums, lai attiecības varētu īstenoties. 

/0 Comments/by

Vai iemīlēšanās ir mīlestība?

Mūsdienās uzskatām, ka neatņemama attiecību sastāvdaļa ir mīlestība. Mīlestība pat nav sastāvdaļa. Tas ir kaut kas vairāk. Varbūt, tā ir visa attiecību būtība – mīlēt un būt mīlētam. Ir cilvēki, kas uzskata, ka mīlestība ir vienīgais nosacījums attiecību nodibināšanai un vienīgais attaisnojums to saglabāšanai. Pārsteidzoši, ka, runājot par attiecībām starp vīrieti un sievieti, tik daudz domājam un runājam par mīlestību. Bet, kas ir mīlestība? Mīlestība ir liels un skaists vārds, kas ir ticis un tiek dažādi locīts, kādreiz pat laupot šim vārdam tā cildenumu un skaistumu. Šeit aprobežošos ar apgalvojumu, ka mīlestība ir kaut kas, ko vēlās visi cilvēki. Attiecības, kas balstās mīlestībā ir ideāls, kas dzīvo daudzu cilvēku galvās, ideāls pēc kura tiekties un ilgoties. Ir cilvēki, kas attiecībās neiespringst. Beigsies šīs, būs nākamās. ir citi, kas vēlas vienas attiecības, bet īstas un uz mūžu.

Nepretendēju šajā jautājumā pateikt un atklāt kaut ko jaunu, ko kāds jau nebūtu pateicis. Domāju, ja jau mīlestība ir tik svarīga, tad ir vērts veltīt laiku, lai saprastu, ko ar šo vārdu saprotam. Sākšu ar to, ka lielākā daļa cilvēku par mīlestību domā ļoti vienkāršā veidā. Mīlestība vai nu ir, vai viņas nav. Kā es to zinu? Es to jūtu. Es to sajūtu mīļotā cilvēka attieksmē, acu skatienā, runas veidā, pieskārienā. Tātad, mīlestība ir spēcīgs emocionāls pārdzīvojums, kas savas intensitātes ziņā atšķiras no citiem. Sirds sitas straujāk (paātrināta sirdsdarbība), atšķirtība no mīļotā cilvēka šķiet mokoša un neizturama. Dzīvei nav jēgas, ja līdzās nav mīļotā cilvēka; kā ir, šķiet pazīstami? Tā ir iemīlēšanās. Domājat, ka tā notiek tikai ar jauniešiem? Ir kādi cilvēki, kas domā, ja viņi kaut ko tādu ir piedzīvojuši, tad tā arī ir īstā mīlestība. Ja nē, tātad mīlestības nav bijis. Iemīlēšanās attiecībās ir skaists periods, bet vai iemīlēšanās ir mīlestība? Iemīlēšanās ir aizraušanās, kurā pārmērīgi liels akcents ir likts uz ārēju pievilcību, faktiski otru cilvēku nepazīstot. Iemīlēšanās var kļūt par soli ceļā uz mīlestību, bet var arī nekļūt. Iemīlēšanās ir spēcīgas, bet seklas un svārstīgas jūtas. Mīlestība ir dziļākas jūtas.

/0 Comments/by

Par atkarību no iemīlēšanās

Iemīlēšanās ir emocionāli piesātināts laiks. Satiekas divi subjekti, kas izjūt tiekšanos viens pie otra. Subjekti viens otru nepazīst, bet vēlās būt tuvāki. Ļoti liela nozīme attiecību sākuma posmā ir ārējiem parametriem, izskatam un seksuālai pievilcībai. Jūtas var būt ļoti spēcīgas, kas var pāraugt kaislē, ko ir grūti savaldīt. Taču ir neiespējami, ka emocionālā intensitāte paliktu ilgstoši nemainīga. Cilvēki viens otru sāk labāk iepazīt, priekšstats vienam par otru joprojām ir idealizēts, bet notiek zināma korekcija realitātes virzienā. Pamazām tuvojas brīdis, kad tiks pieņemti lēmumi, vai tā ir tikai kārtējā aizraušanās vai mīlestība. Iemīlēšanās var arī nepāraugt mīlestībā. Man šķiet, ka iemīlēšanās ir 2 ķermeņu sastapšanās, bet mīlestība ir 2 personību sastapšanās. Iemīlēšanās saka: “Es gribu Tevi, t.i. Tavu ķermeni” (objekta domāšana- tu esi objekts, ko es gribu). Mīlestība saka: “Es gribu Tevi visu, es gribu būt ar Tevi” (ja vien cilvēks to nesaka seksuāla uzbudinājuma laikā).

Ir zināms pamats domāt, ka lielākā daļa cilvēku (piedodiet par vispārinājumu) par “īsto” mīlestību uzskata tieši iemīlēšanos. Jo, kā gan citādi var izskaidrot bieži dzirdēto frāzi, ka “mīlestība” ir beigusies, jūtas ir atdzisušas. Mīlestība tik vienkārši nebeidzas (laikam esmu ideālists). Vienīgais veids kā mīlestība beidzas ir tad, ja otrs to ilgstoši “min ar kājām”.

Kādēļ nosaucu iemīlēšanos par atkarību? Iemīlēšanās ir patīkams process, gandrīz kā īslaicīgs reibums, bet bez apreibinošām vielām. Lai šo sajūtu uzturētu, pēc zināma laika ir jāmaina partneri. Ja ar mīlestību saprotam iemīlēšanos, tad mīlestība ir mirāža, kas sāk izgaist, tiklīdz objekts kļūst pazīstamāks. Iemīlēšanās var būt solis uz lielu un skaistu mīlestību, bet pati iemīlēšanās ir drīzāk ķīmija, nevis mīlestība.

/0 Comments/by

Laimes formula

Laimes formula. Varētu piekrist sengrieķu filosofam Aristotelim, ka cilvēka sūtības piepildījums ir kļūt laimīgam. Filosofam par to bija savi ieskati, tāpat kā katram no mums. Kādu laiku atpakaļ šis jautājums nodarbināja arī mani. Lasīju arī grāmatas. Esmu nonācis pie savas laimes formulas, ko arī nododu Tavam vērtējumam. Cilvēks var būt laimīgs tikai, esot attiecībās ar citiem cilvēkiem. Zimāmā mērā cilvēks ir laimīgs tad, ja spēj izveidot ilgstošas un noturīgas attiecības ar cilvēkiem. Attiecības, kurās var citiem dot un arī pats saņemt.

/0 Comments/by

Skaudība

Kas ir skaudība? To ir grūti aprakstīt, tāds kā žēlums, ja otram ir kas vairāk nekā man. Otram ir kaut kas, ko es tik ļoti vēlos. Otrs var atļauties to, ko es nevaru atļauties, bet jau tik sen jau esmu vēlējies. Ir redzams, ka skaudība rodas no salīdzināšanas. Mēs sevi salīdzinām ar citiem. Ja mums kaut kas ir vairāk, tad parasti to uztveram normāli, nepievēršam tam uzmanību. Ja kaut kas mazāk, ir skaudība, protams, var arī nebūt nekāda emocionāla reakcija. Skaudība nav racionāla. Nav iespējams objektīvi novērtēt, kas kuram  ir vairāk. Zīmīgi, ka salīdzināšanai parasti izvēlamies kādu, kam ir vairāk. Izvērtēt ir grūti, pat neiespējami, ja nāktos svērt ne tikai materiālos labumus, bet citas vērtības, kuras naudā nav aprēķināmas.

Lai nu kā, skaudība, lielāka vai mazāka, ir pazīstama katram cilvēkam. Kādreiz runājam par “balto” skaudību, kad apskaužam draugus un paziņas, bet spējam savu skaudību kontrolēt. Citreiz mūs pārņem “zaļā” skaudība, kas vairs nav balta un pūkainā, bet ir daudz dziļāka, var pat cilvēkā atmodināt zemiskus impulsus, vēlēšanos noskaust, kaitēt, ieriebt, sabojāt otram prieku.

Ik pa brīdim pieķeru sevi pie domas, ka kādus cilvēkus apskaužu. Parasti apskaužu konkrētas lietas. Vai nav paradokss? Es apskaužu cilvēkus, kas apskauž mani. Tā mēs viens otru apskaužam. Tad es kādreiz domāju: vai es gribu dzīvot tā, kā dzīvo cilvēks, kuru es apskaužu? Darīt to, ko viņš dara? Būt viņa vietā? Nē, es negribu. Es gribētu varbūt, paņemt kādu vienu vai divas lietas. Bet es gribu dzīvot pats savu dzīvi. Man patīk mana dzīve. Ne vienmēr viss ir tā, kā vēlos. Bet tā ir mana dzīve. Un tas ir daudz.
Skaudība ir vēlēšanās dzīvot cita cilvēka dzīvi. Katram cilvēkam tas prasa laiku, lai dzīvē atrastu savu ceļu. Man tas šķiet ļoti svarīgi, katram cilvēkam  dzīvē jāatrod savs ceļš- cilvēki, vieta, nodarbošanās, ideja. Jāīsteno savs aicinājums. Ceļš uz mērķi arī var dot piepildījumu.

Skaudība kādreiz signalizē, ka cilvēks ir neapmierināts ar savu dzīvi. Jo lielāka ir neapmierinātība, ko cilvēks var arī neapzināties, jo tumšāka un zaļāka ir skaudība. Katram jāmācās ieraudzīt dāvanas, kas viņam ir dotas. Novērtēt tās, pateikties. lai kā Tev dzīvē ietu, vienmēr atceries: “Tu neesi upuris!” Tev nav jādzīvo sveša dzīve. Neapskaud! Priecājies, ja kādam klājas labi un izdodas sasniegt savus mērķus. Apzinies savas robežas, apzinies savas iespējas. Meklē savu ceļu! papildi savu aicinājumu! Nospraud mērķus un tiecies pēc tiem! Mācies no citu sasniegumiem! Tikai nepadodies!

/0 Comments/by

Pieņemšana vecāka-bērna attiecībās

Pieņemšana ir “smalka” tēma. Bērniem ir dažādas vajadzības. Viena no pamata vajadzībām ir bērna vajadzība pēc vecāku beznosacījuma mīlestības. Bērni ne vienmēr spēj lietas saprast un izskaidrot (tas atkarīgs no vecuma un intelektuālās attīstības), bet bērni prot just. Viņi jūt vissmalkākās nianses, viņi “lasa starp rindām”. Jebkuras attiecības ir mijiedarbība. Bērni dara kaut ko un vēro vecāku reakciju. Vecāki dara kaut ko un var novērot bērnu reakciju. Bērnos ir dabiski ielikta vēlēšanās pēc vecāku uzmanības un atzinības. Kas ir lietas, ko vecāks pamana un atzīmē? Kas ir lietas, kas paliek bez uzmanības? Man šķiet ir svarīgi bērnu pieņemt. Bērns ir labs, tāds, kāds viņš ir. Es mīlu savu bērnu, jo viņš ir mans bērns. Protams, bērns ir jāaudzina, bet viņam nav mana mīlestība un atzinība kaut kā īpaši jānopelna. Protams, es priecājos par to, ka bērns vēlās mani iepriecināt ar saviem panākumiem. Bet ne jau panākumu dēļ es mīlu savu bērnu.

Kāpēc pieņemšana ir svarīga? Jo tā ļauj bērnam būt tam, kas viņš ir. Bērnam ir jānodibina attiecības arī ar sevi, ar savu patību. Ja bērns jūt, ka tāds kāds viņš ir, viņš netiek pieņemts, viņš var sākt izlikties, pietēlot. Aizmirst būt pats, vēlas atbilst kādam iedomātam tēlam. Rezultātā bērns atsvešināšanās pats no sevis.

Cik daudz pieaugušos cilvēkos ir baiļu par to, ka viņus nesapratīs un nepieņems. Domā, ka viņiem ir jāpaveic kas īpašs, lai citi viņus ievērotu un pieņemtu. Cilvēki baidās no vērtējuma, atraidījuma. Vai katram no mums nav savs stāsts par to, kādēļ tā ir? Un cik atbrīvojošas ir attiecības, kurās varam būt dabiski, kur nekas nav jātēlo. Attiecības, kurās mūs pieņem. Attiecības, kurās mūs “neizbrāķēs”, ja pieļausim kādu kļūdu. Bailes kļūdīties ierobežo cilvēku izaugsmi.

Pieņemšana ir pamatu pamats arī psihoterapijā. Psihoterapeits vispirms ir cilvēks, un tikai tad profesionālis. Ja starp psihoterapeitu un klientu nodibinās uzticēšanās, pieņemšana, veidojas pamats pārmaiņām, cilvēks var mērot ceļu atpakaļ pie sevis, integrēt “izstumtās” un “noliegtās” personības daļas.

/0 Comments/by

Vai bērnu var mīlēt par daudz?

Īsa atbilde: nevar. Ja ar mīlestību saprotam labvēlīgu, pieņemošu, ieinteresētu, cienošu, atzinīgu attieksmi pret bērnu, tad mīlestības nevar būt par daudz. Bērnam vecāku mīlestība ir vajadzīga tāpat kā ziedam saules gaisma un lietus.

Nav gadījies sastapt cilvēku, kas sūdzētos par to, ka viņš ir par daudz mīlēts. Drīzāk mīlestības vienmēr ir par maz.

Bet, ko mēs saprotam ar mīlestību, mīlestību starp vecāku un bērnu? Daudzi vecāki apliecinās, ka mīl savus bērnus un cenšas dot viņiem to labāko. Tas ir apsveicami.

Gribu izstāstīt kādu stāstu, ko man kādreiz pastāstīja mana sieva. Šis stāsts mani uzrunāja. Stāsts ir sekojošs. Situācija: auksts laiks. Māte uzvelk bērnam jaciņu. Ja māte uzvelk bērnam jaciņu, jo pašai ir auksts, tad tās ir rūpes. Ja tādēļ, ka bērnam ir auksts, tad tā ir mīlestība. Šajā stāstā ir kāds moments, kas man šķiet ļoti nozīmīgs. Ja es kādu mīlu, es cenšos viņu iepazīt, izzināt, saprast. Vai es mīlu savus bērnus? Protams! Kad domāju par saviem bērniem, mani pārņem siltas jūtas. Es vēlos par viņiem rūpēties, vēlos viņus iepriecināt. Vai es saprotu savus bērnus? Kā kuru reizi. Bet, tas tiešām ir svarīgi. To es saku ka pieaugušais, kas kādreiz arī bija bērns. Bērns, kuru noteikti mīlēja, bet nesaprata.

Mīlēt nozīmē dot. Un mēs dodam. Sākam ar pamatlietām: uzturs, apģērbs, pajumte… Mazajam cilvēkam vajag tik daudz lietu. Varbūt viņam tik daudz nevajadzētu, ja klasesbiedram kāda lieta jau nebūtu. Un ja ir daudziem, ar ko tad mans bērns ir sliktāks?

Bet, kad Tu atnāci mājās, sasveicinājies, vai Tu pamanīji, kā Tavs bērns jūtas. Vai viņš bija priecīgs, vai nomākts? Vai Tu vari nojaust, kas norisnās Tava bērna dvēselē? Vai brīžos, kad viņam ir grūti, viņš uzticēsies un man pastāstīs?

Mēs mīlam un mēs dodam. Ko mēs dodam? To, ko saprotam To, ko mēs gribētu, lai mums dod. Mēs dodam nepieciešamāko, aizmirstam par būtisko. Bieži, pat ļoti bieži, vecāki cenšas kompensēt bērniem savu prombūtni ar dāvanām, lietām. Bērni ir mazi materiālisti. “Tu esi laimīgs, jo Tev ir tas un tas!” “Ja man tas būtu, es arī būtu laimīgs!” Negribu pretstatīt rūpes par materiālo nodrošinājumu un vecāku mīlestību. Ak, kaut mēs saviem bērniem varētu sniegt abus, un viņiem starp abiem nebūtu jāizvēlas. Tomēr, būs skumji, ja bērni kādu dienu sapratīs, ka no “večiem” neko citu kā naudu nevar dabūt. Un ja nevar dabūt mīlestību, tad viņi ņems to, ko var dabūt. Ja kādu dienu tā notiek, tas rāda, ka vecāks un bērns ir atsvešinājušies. Atsvešināšanās nav pēkšņa. Tas notiek pakāpeniski, nemanāmi. Aizņemtība ir attiecību slepkava Nr. 1. Atceros kādu skarbu un pat draudīgi divdomīgu frāzi: “Ja mēs nemīlēsim savus bērnus, to darīs kāds cits!”

Mīlēt nozīmē samīļot, apkampt, sabučot. Jauki ir tie brīži, kad mazie bērni pieglaužas, ierāpjas tētim vai mammai klēpī. Bērni ātri izaug. Mūsu priekšā stāvēs spurains pusaudzis, kas demonstrēs savu neatkarību, runās pretī un leksies. Kā lai tādu samīļo? Bet vai tad viņam nevajag mīlestību? Vajag. Bet viņš vairs nemāk to paprasīt. Vecākam tad jāsper pirmais solis. Vēl labāk, ja samīļošana nekad nav pārtrūkusi un ir daļa no ikdienas attiecību rituāla.

Lietas nolietojas un saplīst, to vietā nāk citas. Mīlestība paliek. Pārbaudījumu brīžos apziņa, ka vecāki mani ir mīlējuši un mani sapratuši , dos man spēku dzīvot. Nekādi materiāli labumi nespēs kompensēt vecāku mīlestības un uzmanības trūkumu. Dosim saviem bērniem labāko!

/0 Comments/by

Audzināšanas mērķis

Bērni ir jāaudzina. Par audzināšanas mērķiem un uzdevumiem domas dalās.

Ir gadījies dzirdēt, ka vecāki izprot audzināšanas mērķi tādā veidā: “Es gribu, lai Jānis izaug par labu cilvēku!” Mērķis ir labs, tikai stipri nekonkrēts. Protams, ka mēs gribam, lai mūsu bērns ir labs cilvēks. Kurš gan grib izaudzināt nelieti? Bet, ir nepieciešams konkretizēt, kas ir labs cilvēks? Mērķis ir jāpārtulko rīcības plānā. Kas man kā vecākam ir jādara, lai mans bērns būtu labs cilvēks? Kādas īpašības man bērnā ir jāveicina, jāapkaro, lai viņš kļūtu labs cilvēks?

Tāpat mēs vēlamies, lai mūsu bērni ir laimīgi. Kas mums ir jāsniedz saviem bērniem, lai viņi būtu laimīgi?

Tie ir svarīgi jautājumi, bet šoreiz par kaut ko citu. Kāds ir audzināšanas mērķis? Viens no svarīgākajiem mērķiem ir, sagatavot bērnu patstāvīgai dzīvei. Cilvēks ir patstāvīgs tad, ja spēj pats sevi nodrošināt un pats par sevi parūpēties. Prot uzņemties atbildību par savu dzīvi, konstatēt problēmas un uzņemties iniciatīvu tās risināt.

Ja audzināšanas mērķis ir bērna patstāvība, tad, kas man kā vecākam ir jādara, lai to veicinātu? Temats ir plašs. Bērna patstāvība sākas ar mazām lietām: sakārtot savas mantas, savu istabu, atbildīgi paveikt uzticētos pienākumus, … Vēlāk mācēt pašam izcept olu vai kartupeļus, ja vecāki nav mājās. Piedalīties mājas darbos. Nepārprotiet mani, bērni nav mūsu kalpi. Viņi nav jāpaverdzina. Mājas ir vieta, kur viņi mācās lietas, kas viņiem noderēs turpmākajā dzīvē.

Svarīgākais, man šķiet, ir ticēt tam labajam, kas ir bērnā. Veidot uzticības un cieņas pilnas attiecības. Dot bērnam iespējas, attīstīt savus talantus un prasmes. Iedot bērnam ticību, ka viņa lēmumiem ir nozīme. Mums ir jādod bērniem iespēja, piedalīties lēmumu pieņemšanā, kas attiecas uz viņu dzīvi. Piedāvājumam ir jāatbilst bērna vecumam. Jautājumos, kas, manuprāt, neatbilst bērna vecumam, es bērnam nedodu izvēles brīvību. Piemēram, es nejautāju bērnam, vai viņš grib izpildīt skolā uzdotos mājasdarbus. Protams, ka viņš negrib. Bet tie ir jāizpilda. Jautājums, tikai kad?

Jāatzīst, ka katrs cilvēks ir atšķirīgi sagatavots patstāvīgai dzīvei. Ir cilvēki, kuri mocās, jo neprot pieņemt šķietami vienkāršus lēmumus par savu dzīvi. Ir cilvēki, kas bēg no atbildības. Atbildība viņiem ir kā nasta, ko pēc iespējas ātrāk ir jāaizmet prom. Arī es pats esmu izvairījies no atbildības, ja man ir bijusi tāda iespēja. Kādā brīdī tu esi spiests aizdomāties, kādēļ tava dzīve ir tāda, kāda tā ir? Vainot citus būtu bērnišķīgi. Es taču pats bēgu no atbildības un iniciatīvas vietā izvēlos pasivitāti.

Šajā sakarā ir svarīgi, atbalstīt bērna radošo garu. Bērns vēlas izzināt pasauli, viņam dabiski piemīt vēlēšanās darboties. Mums jārada bērniem iespēja, apmeklēt pulciņus, attīstīt savas spējas. Jau bērnībā saprast, ka panākumu atslēga ir piepūle. Ir svarīgi, ka bērniem ir iespēja, izvirzīt maziņus mērķus un tos sasniegt. Sasniegums (te es nedomāju medāļus, lai gan arī tie ir svarīgi) stiprina bērna ticību saviem spēkiem. Mums ir jāveicina un jāatbalsta bērnu iniciatīvas (iespēju robežās). Tas ir svarīgi, jo tādā veidā izpaužas bērnu radošais gars. Bērni prot dabiski priecāties par dzīvi. Viņi dabiski ir radoši. Ja tas tā nav, mums ir iemesls aizdomāties.

Es redzu, ka daudziem cilvēkiem ir problēmas ar iniciatīvas izrādīšanu un atbildības uzņemšanos. Visdrīzāk cilvēki netic sev un domā, ka iniciatīva ir nosodāma. Atbildība nav nasta. Atbildība ir iespēja, veidot savu dzīvi tādu kā vēlamies.

Kā sacījis kāds gudrs cilvēks: “Skatīsimies uz problēmām kā iespējām!”

/0 Comments/by

Vainas apziņa

Vaina ir liels un biedējošs vārds. Vaina draudzējas ar atbildību. Ja kāds neizpilda savu atbildību vai pienākumu, viņš kļūst vainīgs. Vaina, pēc manām domām, ir fragments no kāda lielāka veselumu, lielākas ķēdes. Piedāvāju savu veseluma rekonstrukciju- nodarījums, vaina, sods, izpirkums, izlīgums, piedošana. Tie visi ir lieli vārdi, kuriem ir sava vieta literātu un arī reliģisko domātāju darbos.

Vaina padara vainīgu, vaina apsūdz un pieprasa izpirkumu.

Daudzi cilvēki jūtas vainīgi, daudzi cieš no vainas apziņas. Cilvēks var justies vainīgs un to apzināties. Viņš var justies vainīgs un to nesaprast. Vaina sākas ar nodarījumu. Cilvēks izdara kaut ko, par ko vēlāk jūtas vainīgs. Nodarījums var arī nebūt rīcība. Tā var būt arī slikta doma, kur par kādu esam padomājuši slikti vai viņam esam vēlējuši ļaunu. Cilvēka iekšējais morālais tiesnesis  nesnauž. Ja vainas sajūta parādās neilgi pēc nodarījuma, mums ir viegli izveidot saikni starp savu emocionālo stāvokli un rīcību, kas to ir izraisījusi. Šeit parādās vainas apziņas pozitīvais aspekts, tā rosina uz rīcības izvērtējumu un korekcijām.

Grūtāk ir tad, ja cilvēks izjūt spēcīgu vainas apziņu, lai gan neatceras un nesaprot savu nodarījumu. Cilvēki var izjust spēcīgu trauksmi un vainas apziņu par to, ka vienlaicīgi izjūt spēcīgu pieķeršanos un naidu pret tuviem cilvēkiem. Piemēram, dēls vai meita pret savu tēvu vai māti, māte pret savu bērnu, … Vaina var būt izpausmes veids neatrisinātam dvēseles konfliktam. Pats dvēseles konflikts var palikt apslēpts un vainas apziņa ir tikai ledus kalna virsotne.

Vaina draudzējas ar atbildības sajūtu. Katram cilvēkam ir noteikti priekšstati par to, kāda ir adekvāta rīcība dažādās situācijās un kontekstos. Bez tam ir lietas, kurām vienkārši ir jātop izdarītām. Mēs nevaram visu paveikt paši un arī negribam. Tādēļ ir darbu dalīšana un atbildības deleģēšana. Tas darbojas visās attiecībās, ģimenē, darba kolektīvā un sabiedrībā. Ja kāds nedara to, kas viņam ir jādara vai, ko citi uzskata, kas viņam būtu jādara, viņš kļūst vainīgs. Dažās situācijās varam savu neapmierinātību apvaldīt. Citās sašutums izlaužas uz āru kā apsūdzība un apvainošana. Seko vēlēšanās saukt pie atbildības, sodīt, pārmācīt, pāraudzināt, pieprasīt morālu un citu gandarījumu.

Ak. cik grūta būtu dzīve, ja nevarētu atrast kādu vainīgo. Tādēļ viņš ir jāatrod, lai ko tas maksātu. Kāds ir jāsauc pie atbildības!

Ir cilvēki, kas jūtas vainīgi, jo, jau no bērnības ir tikuši vainoti. Var būt, ka kādu reizi viņi ir devuši pamatu vecāku neapmierinātībai. Kādu laiku pat ir centušies situāciju labot, kamēr sapratuši, ka cīņa ir zaudēta, vecāki neaizmirsīs, nekad nepiedos. Vaina vairs nav pārsūdzama.

Kādreiz cilvēki jūtas bez vainas vainīgi. Šo vainas sajūtu nevar vienkārši aizslaucīt, neizprotot tās dziļākos cēloņus. Cilvēki mēģina kaut ko darīt lietas labā. Viņi cenšas izpirkt savu vainu, darot lietas, ko kāds no viņa sagaida. Bet vaina neatlaiž, tā pieprasa aizvien jaunus upurus. Cilvēka rīcība un lēmumi zaudē brīvprātību un iegūst piespiedu raksturu. Cilvēkam vairs nav izvēles, viņš ir savas vainas vergs.

Ilgstoša vainas apziņa ir destruktīva. Tā ir kā tārps, kas iemājojis ābolā, nemitīgi to grauž no iekšpuses. Mērķis? Ābolu sagrauzt.

Ir tāds sakāmvārds: ka cilvēku lielu dara tas, ka viņš prot atzīt savas kļūdas. Bet kā lai atzīst savas kļūdas, ja es esmu cilvēks, kas nekad nekļūdās, kam vienmēr ir taisnība. Vai tā ir? Katrs kļūdās, izdara kādas lietas, par kurām nelepojas. Ir labi, ja mēs varam atzīt savas kļūdas un izdarīt to skaļi, tā, lai to dzird cilvēks, kuram esam nodarījuši pāri. Tas ir ceļš uz izlīgumu. Tas ir veids, kā mācīties no savām kļūdām. Grūtāk, ja cilvēks, kura priekšā jūtamies vainīgi ir jau miris. Vēl grūtāk, ja esam izdarījuši kādas lietas, ko paši sev nevaram piedot. Kas mums var piedot, ja mēs sev nevaram piedot? Es domāju, ka kļūdas ir jālabo, ja vien tās ir vēl labojamas. Ja gribās, var jau arī nelabot. Var vienkārši iet uz priekšu, sāpināt, un nekad neatskatīties. Tā paceltu galvu ejot, varam pazaudēt
visu, kas mums ir svarīgs.

Katram ir jāiemācās saprast, kas ir viņa atbildība un kas nē. Stāsts par vainas apziņu ir sarežģīts. Jāatrod savs ceļš ārā no vainas apziņas diktāta.

/0 Comments/by

Greizsirdība pāra attiecībās

Greizsirdība var būt ļoti spēcīgas jūtas. No vienas puses, tās ir normālas jūtas, kas signalizē, ka otrs cilvēks mums nav vienaldzīgs. Zināmās devās greizsirdība ir normāla jūtu izpausme. No otras puses, greizsirdība kādreiz var izpausties tik spēcīgi, jā pat slimīgi, ka tā var kļūt par nopietnu šķērsli attiecībām. Bet kurš var novilkt to smalko robežu, kad kaut kas kļūst pārspīlēts.

Greizsirdība parasti izpaužas attiecībās, kurās 2 cilvēki ir sevi definējuši kā pāri (ir arī citi konteksti). Ieslēdzas priekšstati par to, kādām ir jābūt pāra attiecībām. Šie priekšstati nav iedzimti, tie ir izveidojušies iepriekšējās dzīves un attiecību rezultātā.

Zināmā mērā pāra attiecības iedibina atbildību un tiesības vienam uz otru. Taisnības labad jāsaka, ka šādas tiesības un atbildību patiesībā iedibina laulība (vienalga baznīcā vai dzimtsarakstu nodaļā). Lielākā daļa cilvēku, kas dzīvo nereģistrētās attiecībās, izvēles kārtā pārnes kaut kādus priekšstatus no laulības uz savām attiecībām.

Galu galā pāra attiecību pamatā ir vienošanās (parasti nerakstīta), ka tās ir īpašas attiecības starp 2 cilvēkiem, kuras izslēdz vienlaicīgu šādu pašu attiecību pastāvēšanu ar kādu citu. Faktiski, divi cilvēki viens otram ir kļuvuši par tuvākajiem cilvēkiem.

Greizsirdība kļūst saprotama, ja traktējum attiecības īpašumtiesību kategorijās. Mana meitene nevar darīt to, ko citas meitenes, jo tā ir mana meitene. Mans puisis nevar bučoties ar citām meitenēm, jo viņš ir mans puisis. Mana sieviete drīkst… nedrīkst. Mans vīrietis drīkst… nedrīkst. Tajā brīdī, kad  cilvēki definē sevi kā pāri, viņi novelk neredzamu robežu, kas viņus nošķir no citiem. Robeža nav strikti nofiksēta. Līdz ar to, pastāv interpretācijas iespējas.

Vai ir labi, ja traktējam attiecības īpašumtiesību kategorijās? Laikam jau neizbēgami, kamēr vien gribēsim lietot piederības vietniekvārdus “mans”, “mana”. Kamēr gribēsim, lai kaut kas šajā pasaulē piederētu tikai mums, un ne ar vienu nebūtu jādala.

Tagad par slimīgo jeb pārspīlēto greizsirdību. Temats ir gana sarežģīts. Neviens, kas ar to sirgst negribēs to atzīt. Viņš vienmēr uzskatīs, ka ir ticis izprovocēts. Greizsirdība kļūst slimīga, ja greizsirdīgais tur aizdomās savu otru pusi par lietām, ko tā nav darījusi. Saredz bīstamību lietās un situācijās, ko citi nesaredz.  Greizsirdība var kļūt par māniju. Cilvēks kļūst it kā apmāts ar savu greizsirdību. Domas par sava partnera neuzticību viņu tirda un neatlaiž. Pakāpeniski aizdomas var pārņemt visu cilvēka domu pasauli.

Greizsirdības pamatā ir bailes. Bailes pazaudēt to, kas tev ir svarīgs. Kādreiz tam pamatā ir kāda psihologiska trauma, piemēram, cilvēks ir kādu mīlējis un uzticējies, bet ir ticis piekrāpts. Jaunajās attiecības cilvēks ieiet jau ar zināmu neuzticību. Var gadīties, ka pastāvošajās attiecībās ir bijuši kādi precedenti, kuri ir kalpojuši par pamatu greizsirdībai.

Pārspīlēta greizsirdība ir greizsirdība, kuru cilvēks vairs nespēj kontrolēt. Tas var novest pie tā, ka “aizdomās turamā puse” tiek izsekota, pastiprināti kontrolēta. Tiek pieprasītas atskaites par to, cik laika un kur ir pavadīts, kādi cilvēki sastapti. Nebūtiskas novirzes laika plānā tiek uztvertas kā aizdomīgas. Atrunas netiek pieņemtas. Tiek lasītas īsziņas (starp citu šī parādība ir ļoti izplatīta un ne tikai greizsirdības kontekstā), ēpasti, u.c. Cilvēks, kuru vaja greizsirdības domas, pats kļūst par vajātāju. Viņš sāk vajāt savu otru pusi. Vajātājs vēlās otru paturēt tikai sev, vienīgais drošais veids ir “ieslēgt un nekur nelaist”.

Tagad par to kā jūtas “aizdomās turamais”. Lieki piebilst, ka bezgalīgas skaidrošanās par liekām minutēm, kas neparedzēti aizvadītas, gaidot sabiedrisko transportu, vai, sēžot sastrēguma, pakāpeniski nogurdina. Aizvien grūtāk ir izturēt nepamatotās greizisrdības lēkmes. Iespējams, ka sākumā otra puse cenšas piekāpties, cenšas izvairīties no aizdomīgām situācijām. Taču pa lielam, tas aizdomas nemazina. Greizsirdīgais sāk ierobežot otras puses sociālos kontaktus, jo cilvēkus sāk klasificēt kā vēlamus un nevēlamus. Īsumā- greizsirdība ir veids, kā piebeigt otru cilvēku.

Tas aktualizē jautājumu par personisko brīvību pāra attiecībās. Jā, mēs varam runāt par attiecībām īpašumtiesību terminoloģijā. Mūsu attiecības ir īpašas, atšķirīgas no attiecībām ar citiem. Mans tuvākais cilvēks ir man vistuvākais un es sagaidu no viņa īpašu attiekmi. Bet… ir jāatceras, ka mēs viens otram nepiederam tādā nozīmē, kā vergs pieder vergturim, kalps saimniekam. Mēs piederam viens otram, jo mēs gribam viens otram piederēt. Attiecības ir brīvprātīgs lēmums. Man šķiet svarīgi, ka attiecības (laulība) dod cilvēkiem arī zināmu brīvību, brīvību pārvietoties, tikties ar cilvēkiem, kopt sociālos kontaktus. Nevienam nav tiesību uzurpēt manu brīvību. Ja es atdodu daļu no savas brīvības, tādēļ, ka to vēlos, tā ir viena lieta. Ja man jāatsakās no brīvības tādēļ, ka to vēlas kāds cits, tā jau ir cita lieta.

Otrs cilvēks ir dāvana. Viņš man ir uzticēts. Viņš nekad nekļūst par lietu, ar kuru varu rīkoties pēc savas labpatikas.

Mana konsultēšanas pieredze rāda, ka greizsirdība nav pāru terapijas jautājums. Uzticēšanās ir pāru terapijas jautājums, bet slimīga greizsirdība nav. Tas nozīmē, ja kāds jūt un saprot, ka viņa greizsirdība ir pārspīlēta, viņam/viņai ir jāmeklē psihoterapeitiska palīdzība, jāsaprot savas greizsirdības dziļākie iemesli. Ja šie jautājumi netiek risināti, otra puse tiek vajāta un attiecības pakāpeniski saindētas. Paradoksālā kārtā pārspīlēta greizsirdība panāk tieši to, no kā baidās, veicina otra cilvēka aiziešanu.

/0 Comments/by