No kā ceļas strīdi un konflikti?

Domstarpības un nesaskaņas, strīdi un konflikti. Mums gribētos, lai cilvēciskās attiecības raksturotu miers un harmonija. Taču tas ne vienmēr izdodas. Attiecībās ienāk spriedze. Spriedze var būt īslaicīga, kamēr situācija tiek noskaidrota. Kādreiz spriedze kļūst ilglaicīga, ar laiku rada nepatīkamas izjūtas un vēlēšanos no cilvēka izvairīties. Spriedzes cēloņi mums ne vienmēr ir izprotami. Ne vienmēr mēs saprotam savas neapmierinātības un dusmu iemeslus. Tāpat neizprotam, kādēļ citi mums izrāda savu neapmierinātību. Ja lietas netiek izrunātas, katrs paliekam pie saviem, bieži ar realitāti nesaistītiem skaidrojumiem.

Raksts ir par strīdiem un konfliktiem plašākā nozīmē. To daļēji var attiecināt arī uz pāra attiecībām, bet raksts nebūs specifiski par konfliktiem pāra attiecībās.

Kādēļ strīdi un konflikti rodas? Atbilde ir vienkārša- tādēļ, ka esam atšķirīgi. Visiem cilvēkiem ir kaut kas kopīgs un kaut kas atšķirīgs. Mēs esam cilvēki, sievietes un vīrieši. Katrs dzimums uz pasauli raugās nedaudz atšķirīgi, jūt un saprot citādi. Un te runa nav tikai par kultūras un audzināšanas iespaidu. Dzimums ir fizioloģiski un bioloģiski ieprogrammēts. Kopīgais kļūst par platformu draudzībai un sadarbībai. Atšķirīgais mūsos var rosināt ziņkāri, dara otru cilvēku interesantu. Taču atšķirīgais var kļūt arī par iemeslu pārpratumiem un nesaprašanām. Var novest pie strīda, var pāraugt konfliktā, bet ne obligāti. Protams, tam visam pa vidu vēl mūsu subjektīvais pasaules redzējums, jo vienā situācijā mēs izceļam kopīgo, bet citās atšķirīgo.

Cilvēki domā un rīkojas atšķirīgi. Viņiem ir dažādi pasaules uzskati, atšķirīgi morāles kodi, kas nosaka viņu rīcību. Tā ir realitāte un kā tāda man tā ir jāpieņem. Man ir jāiemācās cienīt otra cilvēka domas arī tad, ja tās nesakrīt ar manējām. Bet man taču ir savas domas, sava attieksme. Vai man vajadzētu citus cilvēkus pārtaisīt, lai viņi ir tādi paši kā es? Ja cilvēka domas un rīcība mani tiešā veidā neskar, es to varu pieņemt, un ar to samierināties. Bet ja tā nav? Kā ir tad, ja es ikdienā sastopos ar cilvēku, kura domas un rīcība atšķiras no manējās? Kā ir tad, ja šis cilvēks ir mans draugs, dzīvesbiedrs vai darba kolēģis? Ja es sagaidu no viņa noteiktu attieksmi un uzvedību, bet viņš rīkojas citādāk? Varbūt viņš to dara speciāli?

Cilvēki ir dažādi. Mēs mēdzam sacīt, „cik cilvēku, tik viedokļu”. Atšķirības var radīt nelielus strīdus, ko var viegli atrisināt un nogludināt. Notiek apmaiņa ar viedokļiem, varbūt ieskanas arī kāda polemiska nots, bet viss beidzas labi. Dažkārt, laba humora izjūta palīdz atrisināt neveiklas situācijas un pārpratumus.

Strīdi nepāraug konfliktos, jo jautājumi var nebūt mums personiski vai ideoloģiski nozīmīgi. Konflikti bieži rodas tur, kur „krustojas” divu pušu intereses. Te ne vienmēr ir runa par naudu. Te var nelīdzēt apmainīšanās ar atšķirīgiem viedokļiem. Strīds var kļūt ļoti personisks, jo skar manas intereses. Bet kādas ir manas intereses? Katrs strīds, katrs konflikts rosina domāt par to, kas ir mana pozīcija? Vai tas ir stāsts par varu, ietekmi, naudu, taisnīgumu, …, kādām citām nostādnēm, kas sakņojas manā pasaules uzskatā vai ideoloģiskā pārliecībā.

Konflikti ir neizbēgami. Dažkārt tie rodas šķietami ne no kā, vai kā saka „uz līdzenas vietas”. Ir iespējams, ka cilvēks ir emocionāli uzvilkts, ir saguris (nav gulējis, nav paēdis), piedzīvojis kādas neizdošanās darbā vai personiskā dzīvē, kļuvis vieglāk aizkaitināms. Ir iespējams, ka konfliktam ir bijusi sava priekšvēsture. Ir iespējama vēl citu faktoru klātbūtne, kas var veicināt konfliktu rašanos.

Domstarpības un pārpratumi ir neizbēgami. Tie var pāraugt strīdos un konfliktos. Svarīgi ir, kā tie notiek. Tie var norisināties konstruktīvi vai kļūt destruktīvi. Daži ieteikumi konstruktīvai pieejai- saglabāt skaidru un vēsu prātu, „nepavilkties” uz emocijām, „nevilkt” iekšā pagātni, fokusēties uz tematu, runāt par sevi, savu redzējumu un savām emocijām. Emocijas ir klātesošas, tās var būt pat ļoti stipras, bet skaidri tiek saglabātas robežas, proti, nedrīkst otru cilvēku aizvainot vai sāpināt. Destruktīvai konfliktu risināšanai ir raksturīga liela emocionalitāte, kur cilvēks zaudē pār sevi kontroli. Konstruktīvisms zūd. Strīds var sākties ar vienu tematu, beigties ar citu. Pie reizes var atcerēties vēl kādus senākus aizvainojumus un sāpinājumus. Cīņas karstumā cilvēkiem ir tendence, runāt aizvainojošas lietas. Dusmās mēs sarunājam vārdus, kurus nevaram vairs paņemt atpakaļ. Ir labi, ja iemācamies, risināt konfliktus tādā veidā, ka nenodedzinām visus tiltus. Mums ir sava pozīcija. Tā ir jāsaprot, ir reizes, kad tā ir jāprot aizstāvēt. Prasme konstruktīvi atrisināt konfliktu vai iziet no tā, ir izcila komunikācijas un attiecību veidošanas prasme.

Konfliktam ir sava attīstības dinamika. Ir svarīgi atcerēties, ka konflikts var attīstīties pa augšupejošu spirāli- cilvēki sāk nedzirdēt viens otru, sāk pacelt balsi, kliegt, lamāties, tad ķeras pie otra personības vai viņa/s vecāku apvainošanas, vēl tālāk ir tikai vardarbība.

Katram mums paliek sava izvēle, iet uz konfrontāciju un meklēt risinājumus, vai izvairīties. Ilgtermiņā izvairīšanās no konflikta nav laba attiecību stratēģija, jo tā atsvešina, iesakņo neapmierinātību, nostiprina upura lomu un pozīciju.

Godā savu tēvu un māti

Godā savu tēvu un māti… lai Tev labi klājas un Tu ilgi dzīvo virs zemes.- Jaunā Derība, Efeziešiem. 6,2

Es, mani tēvs un māte. Raksta tēma ir attiecības ar vecākiem. Pieaugušu cilvēku attiecības ar saviem vecākiem. Ierosinājumam esmu ņēmis vārdus no Bībeles. Tas ir likums, kas pavēl bērniem godāt savus vecākus, un tiem, kas tā darīs, apsola ilgu mūžu. Ir vieglāk cienīt, ja Tevi ciena. Ir vieglāk mīlēt, ja Tevi mīl. Bet mēs nedzīvojam ideālā pasaulē.
Man šķiet, ka tieši šie vārdi no JD atklāj temata komplicētību. Mums ir jāparāda vecākiem noteikta attieksme- cieņa un gods. Taču attieksmi pret kaut ko veido vismaz 2 lietas. No vienas puses tās ir emocijas, kas sakņojas mūsu pieredzē ar cilvēku, lietu vai tematu. No otras, tas ir mūsu pasaules redzējums (vērtības), ko esam ieguvuši caur piederību konkrētai kultūrai.

Jautājumu par cieņu pret vecākiem var traktēt plašākā un šaurākā kontekstā. Plašākā varam domāt par sabiedrību un kultūru, kurai piederam. Par veco cilvēku lomu un par mūsu attieksmi pret viņiem. Šeit aprobežošos ar īsu apgalvojumu- mēs vairs neesam kultūra, kas ciena vecus cilvēkus. Šaurāka nozīmē varam domāt katrs par sevi, par savām attiecībām ar vecākiem.

Kādas ir manas attiecības ar vecākiem? Kādēļ tas ir svarīgi? Vispirms jau tādēļ, ka mūsu vecāki (dzīvi vai miruši) vai citi mums nozīmīgi cilvēki, turpina iespaidot mūsu dzīvi. Kaut kādā ziņā viņi turpina savu eksistenci mūsos. Mēs esam viņiem līdzīgāki, nekā paši to vēlamies atzīt. Mēs turpinām domās ar viņiem sarunāties, arī tad, ja nesaņemam atbildi. Mūsu neatrisinātie savstarpējo attiecību temati turpina mūs vajāt.

Ja mani vecāki ir dzīvi… Cik bieži es viņus apciemoju? Ar kādām domām? Pienākuma vadīts, jo esmu viņiem parādā pateicību? Prieka vadīts, vēloties sastapt vecākus un baudīt tuvības brīžus. Varbūt es nemaz negribu braukt pie saviem vecākiem. Ir taču vecāki, kuri gadiem ilgi neko nav dzirdējuši par saviem dzīvajiem bērniem.

Ja vecāks/i miruši… Vai es apmeklēju savu vecāku kapus? Cik bieži? Cik bieži domāju par saviem vecākiem? Jā, cik bieži man to vajadzētu darīt? Cik daudz būtu normāli, cik daudz būtu par daudz?

Tie ir sarežģīti jautājumi, kas atklāj to, cik dažkārt sarežģītas attiecības mums veidojas ar tuvākajiem cilvēkiem.

Ar prieku un baltu skaudību vēroju tos brīžus, kad kādos pasākumos pieauguši cilvēki samīļo un sabučo savus vecākus, izjūt par tiem prieku un lepnumu. Vai šiem vecākiem nav kļūdu? Noteikti jau ir. Bet mīlestība, sapratne un saruna izlīdzina pāridarījumus.

Vēl nedaudz gribu apstāties pie tā, kādas izjūtas var raksturot mūsu attieksmi pret vecākiem:

Prieks un pateicība. Par visu labo, ko vecāki ir devuši. Tas nenozīmē, ka mēs neredzam savu vecāku trūkumus. Mēs tos zinām. Bet labā ir vairāk, par to esam pateicīgi.

Vainas apziņa. Vaina, kas mijas ar pateicību. Sajūta, ka esam palikuši viņiem kaut ko parādā. Vainas sajūta ir sarežģīts fenomens. Taisnības labad jāsaka, ka vienmēr paliksim saviem vecākiem parādā. Bet šis parāds mums ir jāatlīdzina saviem bērniem. Mani mulsina stāsti, kad vecāki pieprasa no saviem pieaugušajiem bērniem „atdot parādu”.

Kauns. Jā, dažkārt tas ir iespējams. Jau kā bērni viņi piedzīvoja brīžus, kuros kaunējās par saviem vecākiem (ģimeni?). Iespējams, ka vecāki nebija tādi, kā bērni bija iedomājušies. Varbūt bija trūcīgi, nedaudz savdabīgi, katrā ziņā atšķirīgi no citu „normālu” bērnu „normāliem” vecākiem. Bērniem izaugot, kauns nepazūd. Varbūt pat pastiprinās, ja bērniem izdodas „izsisties”. Rodas „dabiska” vēlēšanās, noliegt savu pagātni.

Dusmas un aizvainojums. Tam var būt dažādi iemesli. Situācijas, kurās netikām saprasti, netaisnīgi sodīti vai atraidīti. Varbūt tā, ka katrs vecāku apmeklējums pārvēršas par nemitīgām pamācību straumēm vai pazemojumiem. Gadi neizdzēš šādas lietas, tikai iekonservē.

Mani vecāki, brāļi, māsas. Mana izcelsmes ģimene. Vieta, laiks un telpa, kas neatgriezeniski iespaidojusi mani kā cilvēku, veidojusi manu personību, zināmā mērā ieprogrammējusi manu likteni. Centrālais jautājums ir manas attiecības ar vecākiem, jo viņi bija atbildīgi par ģimenes dzīves veidošanu un uzturēšanu. Mūsu pieredze izcelsmes ģimenē ir ierakstīta mūsu dvēseles „melnajā kastē”. Ir lietas, par kurām mēs nedomājam un tās neredzam. Varbūt tad, arī nav vērts šīs lietas cilāt. Tomēr, iespējams, ka kaut kādā veidā jūtam, ka pagātnes pieredze un atmiņas mums traucē dzīvot. Tad mums ir jāvelta laiks, lai saprastu savu pieredzi. Nokārtotu pagātnes lietas, lai atbrīvotu savu nākotni no pagātnes rēgiem.