Jaunā gada apņemšanās

Cilvēkam ir vajadzīgi atskaites punkti. Tie palīdz mums saprast, vai virzāmies uz priekšu vai atpakaļ, uz augšu vai uz leju. Atskaites punkti ir dažādi: jubilejas, īpaši apaļās; nozīmīgas sastapšanās ar cilvēkiem, kurus neesam sastapuši ilgāku laiku; viena gada noslēgums un jauna sākums. Mums tā ir iespēja atskatīties, pavērtēt, kas izdevies, kas nē. Nospraust jaunus virzienus un mērķus.

Mēs nevēlamies mīņāties uz vietas, mēs vēlamies attīstību. Attīstība ir virzība uz priekšu, uz augšu, jaunu apvāršņu atvēršana un jaunu virsotņu iekarošana. Labo gribās paturēt, slikto novērst.

Gadu mijā cilvēki izsaka savas vēlēšanās un cerības. Jaungada naktī lej laimes, lai iegūtu pārliecību, ka jaunajā gadā mūs sagaida kaut kas labs. Izdara kādas apņemšanās, kuru nepieciešamību ir apzinājušies jau sen, bet visu laiku ir atlikuši. Vai jaunais gads nebūtu labs sākums, lai atvērtu jaunu lapaspusi savā dzīvē, un kādas lietas sāktu darīt citādāk? Jaungada apņemšanās ir laba lieta. Taču, šķiet, ka lielākā daļa jaungada apņemšanos izzūd jau pirmā mēneša laikā, sapnis par vieglām pārmaiņām tiek ātri izsapņots. Jaunā gada apņemšanās ir kā saules stars, kas izlaužas cauri biezai mākoņu segai. Tā ir mūsu cerība uz labāku un skaistāku dzīvi. Cik stipri es gribu pārmaiņas? Iespējams, mani līdzcilvēki dāsni dalās ar savām iecerēm. Varbūt arī man vajadzētu kaut ko vēlēties? Vai tas ir tik vienkārši?

Salīdzinājums par saules staru un biezu mākoņu segu nebija nejaušs. Mēs vēlamies pārmaiņas, bet ceļš uz īstām pārmaiņām nav ātrs un viegls. Ja vēlamies kosmētiskas pārmaiņas, tad pietiks ar nelielu apņemšanos. Ja vēlamies lielākas pārmaiņas, tad tas var prasīt lielāku piepūli. Ir simtiem, varbūt pat tūkstošiem iemeslu, kādēļ esam tādi kādi esam. Tā arī ir tā mākoņu sega. Saules stars ir apņemšanās. Tas ir viens iemesls pret simtu, tūkstoti, miljonu. Cik stipram ir jābūt šim saules staram? Cik stiprai ir jābūt mūsu gribai un apņēmībai to īstenot?

Ieceres un apņemšanās rodas mūsu prātos. Cilvēka uzvedība un ieradumi programmējas dziļākos personības slāņos. Tie sakņojas mūsu dzīves pieredzē, vērtībās, pasaules redzējumā. Var gadīties, ka mums vajag ieskatīties dziļāk savā personībā, jāsaprot dziļākas mūsu personības veidošanās likumsakarības. Pārmaiņām var nepietikt ar vienu iemeslu. Iespējams, mums ir jāatrod 5, 10 vai pat 100 iemesli, kādēļ mums ir vajadzīgas pārmaiņas. Tikai tad ieceres nepieciešamība varētu aizsniegt mūsu būtības dziļākos slāņus.

Mēs gribam un negribam pārmaiņas. Mēs gribam stabilitāti un dzīves ērtības. Stabilitāte ir tad, kad nav pārmaiņu. Pārmaiņas bieži nav kontrolējamas un prognozējamas. Dzīve mums liek mainīties, mums pašiem ir bail no pārmaiņām. Ir cilvēki, kas labāk izvēlas „sliktu” stabilitāti, nevis pārmaiņas, kas kaut kad atnesīs „labumu”. Varbūt mums nevajag gaidīt, kamēr dzīve mūs piespiež. Varbūt ir vērts pacīnieties, lai īstenotu ieceres, kuru vajadzību esam apzinājušies jau sen.

Man šķiet, ka, nevajag pārmērīgi sakoncentrēties uz viena gada noslēgumu un jauna sākumu. Tas liek mums sasteigt jautājumu, kuram jāpieiet nopietnāk. Padomāsim, vai mūsu dzīvei ir vajadzīgas pārmaiņas. Ja ir vajadzīgas, tad kādas? Kāpēc es vēlos šīs pārmaiņas? Pārmaiņas man kaut ko maksās. Vai esmu gatavs pārkārtot kaut ko savā prātā un attieksmē pret dzīvi, ja tas būs nepieciešams? Vai esmu gatavs mest izaicinājumu iedzimtajam slinkumam? Vai esmu pietiekami drosmīgs, lai īstenotu pārmaiņas?

 

Par būšanu kopā

Pārdomas radās, domājot par to, cik man ir grūti „pārslēgties” no domām par darbu un „globālām problēmām”, uz attiecībām ar bērniem. Lietoju tradicionālos aizbildinājumus: „Esmu noguris”, „Varbūt citreiz!” Tā radās pārdomas par klātbūtni. Stāsts nav tikai par vecāku un bērnu attiecībām. Tas attiecas uz attiecībām vispār.

„Cilvēks nav vientuļa sala”. Ikvienam cilvēkam ir vajadzīgs otrs cilvēks. Kādēļ? Lai justu klātbūtni un gūtu tās lietas, ko klātbūtne, tad ja tā ir īsta, sniedz- atbalstu, sapratni, pieskārienu, piederības sajūtu… Otra cilvēka klātbūtne ir tas, kas mums ir vajadzīgs. Mēs to nevēlamies saņemt no visiem cilvēkiem, bet no īpašiem cilvēkiem, tiem, kas mums ir tuvi. Bet vai mēs savu klātbūtni sniedzam tiem, kas mums ir svarīgi?

Mēs esam un neesam kopā. Mēs varam atrasties vienā vietā, telpā, bet nebūt kopā, būt katrs par sevi. Te vietā būtu sacīt, ka mans ķermenis atrodas šeit, bet mans prāts klejo apkārt. Ja tas tā ir, vai to var uzskatīt par kvalitatīvu kopā būšanu? Vai otrs cilvēks izjūt manu klātbūtni, ja savās domās esmu kaut kur citur? Tas noved mani pie secinājuma, ka cilvēki sevi bieži māna (arī es). Viņi ievelk sev ķeksīti, ka ir bijuši kopā ar savu ģimeni, sievu vai vīru, bērniem, bet faktiski tā nav taisnība. Mēs sniedzam saviem mīļajiem savu „klātbūtni”- ķermeni bez īpašām vai ar minimālām dzīvības pazīmēm. Ieinteresētība un līdzdalība nulle vai nedaudz virs nulles. Tā mēs aplaupām viņus un arī paši sevi. Mēs nesniedzam viņiem pilnvērtīgu klātbūtni, viņi to nesajūt un nepiedzīvo kā klātbūtni. Mēs aplaupām sevi, jo nespējam uztvert to klātbūtni, ko citi ir gatavi sniegt mums.

Problēma laikam slēpjas tajā, neprotam „atslēgties”, „pārslēgties”, „pieslēgties”. Šajā ziņā mūsu prāts kļūst par mūsu ienaidnieku. Cilvēka prāts kā sūklis uzņem sevī dažādu informāciju. Pēc tam ir vajadzīgs laiks, lai informāciju un iespaidus sašķirotu. Mūsu dzīvības enerģija tiek iztērēta „atkritumu šķirošanai”, bet īstā dzīve ir kaut kur blakus. Ir vēl viena problēma. Ir cilvēki, kam ir bail palikt vieniem pašiem kopā ar sevi. Ir bail no klusuma, jo klusumā var sadzirdēt sevi. Ja cilvēkam ir bail no sevis, vai viņš spēj būt kopā ar citiem?

Apstāties, norimt, atlaist domas un raizes. Būt kopā. Noskaņoties uz viena viļņa, sajust otra cilvēka domas un noskaņojumu. Elpot vienā ritmā. Dažreiz ir vajadzīgi vārdi, bet kādreiz tie ir lieki. Mēs esam kopā.

 

Saskarsme un komunikācija

Attiecību veidošana ir prasme. Saskarsmes prasme. Prasme, ko esam katrs apguvuši atšķirīgā mērā. Prasme, ko var un vajag attīstīt. Ir dažādi attiecību konteksti. Katrā no tiem darbojas atšķirīgi pieļaujamās un vēlamās uzvedības likumi, kas savukārt atstāj iespaidu uz savstarpējo saskarsmi. Attiecības darba kolektīvā atšķirsies no vīra un sievas attiecībām. Vecāku un bērnu attiecības atšķirsies no attiecībām ar draugiem un paziņām. Tomēr visos minētajos kontekstos var runāt par saskarsmes nozīmi. Cilvēki runā vai nerunā viens ar otru, ar vai bez vārdiem vēlās viens otram kaut ko pavēstīt. Ja tas izdodas, rodas sapratne un kopība, ja nē- vēsums, neieinteresētība, pārpratumi un dusmas.

Raksts ir par saskarsmi, par prasmi runāt un par prasmi klausīties. Varbūt kādam no mums ir jāmācās vairāk runāt, citam vairāk jāmācās ieklausīties. Ja visi runās vienlaicīgi, nebūs neviena, kas klausās. Ja cilvēki runā viens ar otru un viens otru sadzird, viņi kļūst tuvāki. Ja nerunā vai nesaprot, tad atsvešinās. Atceros kādas grāmatas nosaukumu: „I love you, talk to me!”- „Es Tevi mīlu, runā ar mani!” (angļu val.). Runā ar mani, neizvairies no manis. Saki ko Tu domā, neliec man minēt.

Šajā rakstā pievērsīšos saskarsmes procesam un dažiem aspektiem, kas izraisa pārpratumus. „Saskarsme” ir sinonīms svešvārdam „komunikācija”. Eiropas valodās vārds ir ieviesies caur franču valodu, kur nonācis no latīņu valodas. Latīņu valodā „communicare” nozīmēja „dalīties, sadalīt, sniegt, informēt, apvienot, piedalīties, darīt kopīgu” (Etimoloģijas vārdnīca). Vārdam „komunikācija” mūsdienās ir daudz plašāks lietojums. Šajā rakstā mani interesē specifiski komunikācija jeb saskarsme starp cilvēkiem. Saskarsmes mērķis ir radīt sapratni, kopīgu telpu, kopīgu platformu, vienot.

Saskarsmes instruments ir saruna, vārdi (verbālā komunikācija) un cilvēka ķermenis (ķermeņa valoda- neverbālā komunikācija). Es esmu ziņas sūtītājs, otrs cilvēks ir ziņas saņēmējs. Sākumā manā galvā ir izjūta, vairāk vai mazāk izveidojusies doma. Tad es „ietērpju” domu vārdos (tas ir ļoti radošs process). Vārdi kārtojas teikumos, teikumi stāstos. Stāsti pārtop par vēstījumiem. Kad es runāju, mans ķermenis arī ir kustībā. Mana sejas izteiksme, balss tembrs un modulācija, ķermeņa stāvoklis arī „runā” jeb nodod vēstījumu. Ķermeņa valoda vai nu apstiprina vēstījumu vai rada šaubas par tā patiesumu. Ziņas saņēmējs dzird skaņas, atpazīst tajās zināmus vārdus, kas ir sakārtoti teikumos. Skaņas un vārdi rada klausītājā tēlus, emocijas, atsauc atmiņā kādus notikumus vai rosina domas par citiem tematiem. Klausītājam ir priekš sevis „jāpārtulko” vēstījums (tas arī ir ļoti radošs un pārpratumiem bagāts process). Valodas lietojums cilvēkiem ir atšķirīgs, katrs lietas skaidro caur savu pieredzes prizmu. Ideālā gadījumā notiek sūtītā un saņemtā vēstījuma sinhronizācija, saskaņošana: „Vai Tu domāji?…” – „Jā (nē)”. Ja šāda saskaņošana nenotiek, pastāv liela varbūtība, ka katrs no sarunas dalībniekiem ir sapratis kaut ko savu.

Tīri tehniski komunikācija kalpo informācijas apmaiņai (komunikācijas informatīvais līmenis). „Kā lai es nokļūstu no punkta A līdz punktam B?”. „Man ir nepieciešams iegādāties tādu un tādu lietu, vai Jūs man varētu ieteikt, kur es to varētu vislabāk izdarīt?” „Mums ir jāiebrauc veikalā un jānopērk pārtika!” … Saskarsme informatīvajā līmenī parasti norit pietiekami labi, jo mēs runājam par lietām, kas atrodas ārpus mums. Taču komunikācija neaprobežojas tikai ar lietišķas informācijas nodošanu. Te iezīmējas otrs komunikācijas līmenis, proti, emocionālais. Šajā saskarsmes līmenī mēs izsakām savas domas, paužam savu attieksmi. Sastopamies ar citu cilvēku domām un attieksmi gan pret neitrāliem, gan arī personiski nozīmīgiem tematiem.

Jo personiskāks kļūst temats, jo labvēlīgāka augsne pārpratumiem. Tādēļ viena no svarīgākajām prasmēm savstarpējā komunikācijā ir prasme nodalīt saņemtā vēstījuma saturu no emocijām, ko tas manī izraisa. Spēja palikt lietišķajā un konstruktīvajā komunikācijas līmenī, nezaudēt savaldību un neļauties emocijām. Galu galā, lai cik atšķirīga cilvēki arī būtu, visi vēlas apmēram vienu un to pašu- cieņu, atzinību, labvēlīgu attieksmi, labas emocijas, piederības sajūtu, mīlestību.

Attiecības ir komunikācija (saskarsme) un komunikācija ir attiecības. Kāds komunikācijas guru ir sacījis, ka: „Cilvēks nevar nekomunicēt”. Arī tad, ja cilvēks izvairās no verbālas komunikācijas, viņš komunicē, t.i. ar savu ķermeni nodod noteiktu vēstījumu. Izvairīšanās no komunikācijas nav laba stratēģija. Tie ir nepatīkami mirkļi, ja Tev pazīstams cilvēks Tevi redz, bet izliekas neredzam (varbūt tiešām neredz?). Tie ir nepatīkami mirkļi, ja cilvēki soda viens otru ar klusēšanu. Manuprāt, tas ir nežēlīgi, īpaši, ja to dara vecāki ar saviem bērniem.

Ir cilvēki, kas uzskata, ka veiksmīga komunikācija ir prasme attiecībās panākt savu. Tās ir grāmatas no sērijas „Getting to Yes!”- „Nonākt līdz „Jā”” (angļu val.), kur otrs cilvēks tiek saredzēts kā līdzeklis manu mērķu sasniegšanai. Es tā nedomāju. Man šķiet, ka tas ir svarīgi, pēc iespējas (cik tas atkarīgs no mums), veidot labas attiecības ar cilvēkiem, neatkarīgi no tā, vai man tas cilvēks kādreiz nākotnē noderēs kā „gals” vai „kontakts”. Attiecībām ir jābūt labām un lietišķām. Cik tuvas attiecības mēs vēlamies katrā konkrētajā gadījumā, vai vēlamies cilvēku ievest savu draugu un tuvu paziņu lokā, tas jau ir cits jautājums.