Tēva loma ģimenē

Jauna dzīvība sākas ar ieņemšanu. Bērniņa gaidīšanas laiks ir ļoti svarīgs. Jo lielāks aug bērniņš mātes miesās, jo grūtāk māmiņai kļūst pārvietoties un paveikt ikdienas pienākumus. Jo tuvāk nāk bērna dzimšanas brīdis, jo lielāks atbalsts un vairāk palīdzības sievietei ir vajadzīgs. Sava loma te noteikti būs ģimenes draugiem un radiem. Bet ir kāds cilvēks, kuram šajā procesā ir paredzēta īpaša vieta- tas ir bērniņa tēvs. Vīrieša svarīgākais uzdevums ir būt līdzās savai sievai (sievietei), viņu atbalstīt un viņai palīdzēt. Rūpēties par to, lai bērniņa gaidīšanas laiks pēc iespējas ir vieglāks, piepildīts ar pozitīvām emocijām.

Bērniņa ienākšana šajā pasaulē ir brīnums. Bērns atstāj mātes klēpi un ieiet svešā, sev nezināmā pasaulē. Viņam jāaug lielam, veselam, stipram un gudram. Lai tas varētu notikt, vecākiem ir jāapmierina bērna vajadzības (vairāk par to manā blogā: Vai Tavs bērns ir laimīgs?). Bērnam ir nepieciešams ļoti daudz mīlestības un aprūpes. Sākumā pat tik daudz, ka mātei burtiski ir jāaizmirst par sevi un savām vajadzībām, lai visu sevi sniegtu bērnam. Tā tas var turpināties kādu laiku, bet ne mūžīgi. Arī bērna māmiņa grib ēst, atpūsties un pagulēt. Tādēļ, vīrieša pirmais un galvenais uzdevums ir mīlēt un rūpēties par savu sievu (sievieti), apmierināt viņas vajadzības, gādāt, lai sieviete justos mīlēta un laimīga, un varētu sevi sniegt bērnam. Bērna tēvam ir jāiesaistās bērna aprūpē, jo tas dod tos vērtīgos mirkļus sievietei, kad viņa var atpūsties. Ir labi, ja var sakārtot laikus tā, lai sievietei ir vismaz viena diena vai vakars nedēļā, ko viņa var veltīt sev.

Man šķiet, ka šajā laikā sievietei arī vajag daudz gudrības, iesaistīt bērna aprūpē tēvu, nevis visu padarīt pašai. Vīrietim ir jābūt gatavam iesaistīties un mācīties. Šajā gadījumā vīrietim ir jāmācās no sievietes, jo sievietei tas ir jau dabas dots, zināt, kas bērnam ir vajadzīgs (vados no pieņēmuma, ka sieviete, kas mīl savu bērniņu, jūt savu bērnu un intuitīvi visu zina). Vīrietim, manuprāt, šādu zināšanu nav, tās nav iedzimtas un ir jāmācās. Sākumā vīrieša uzdevums ir būt sievietes palīgam un asistentam, attiecības ar bērnu vairāk veidojas caur māti. Pamazām vīrietim veidojas savs personisks kontakts ar bērnu. Apzināties šāda kontakta nepieciešamību un to veidot, tas jau ir nākamais vīrieša uzdevums.

 

Kad vecāku mīlestība kļūst akla

Jā. Vecāku mīlestība pret saviem bērniem var kļūt akla. Vecāki var darīt kādas lietas un nesaprast savas rīcības sekas savos bērnos. Parasti vecākus vada cēla motivācija, jo vecāki vēl savam bērnam to labāko. Mīlestība ir attiecības un attiecības ir mijiedarbība. Bērni reaģē uz mani. Es reaģēju uz bērniem. Tā es varu nepamanīt, ka ar savu attieksmi veicinu kādas nevēlamas rakstura iezīmes savos bērnos vai neatbilstošu uzvedību.

 

Ir dažādi iemesli, kādēļ vecāku mīlestība kļūst akla. Kādas lietas mēs varam neredzēt, jo vienkārši neredzam (p: mūsu izcelsmes ģimenē par attiecībām nerunāja). Aizņemtība- lai bērniem nodrošinātu tādu dzīvi, kā esam iedomājušies, tas prasa daudz laika un spēku. Ikdienas darbi un pienākumi ierauj. Mums nav laika domāt par attiecībām. Rutīna- mēs nevaram visu laiku par kaut ko domāt, tādēļ ir lietas, ko darām automātiski, pusautomātiski. Mīlestība vai varbūt pārprasta mīlestība, mīlestība, kas mudina tikai dot, cerēt, ka kādreiz tas tiks novērtēts. Mīlestības iespaidā varam redzēt to, ko vēlamies redzēt. Un spītīgi neredzēt lietas, ko negribam redzēt.

Lai kādi būtu iemesli, akla mīlestība izpaužas vienā veidā- mēs neredzam savas attiecības ar bērnu, nesaprotam tās. Varbūt redzam, ka kaut ko vajadzētu mainīt, vai uzlabot, bet samierināmies. Turpinām darīt to, ko esam darījuši. Ja jūtam, ka kaut kas nav kārtībā, nevajag šo slikto sajūtu apslāpēt. To vajag saprast. Bērniem ir vajadzīga vecāku mīlestība. Bet, ja vecāku mīlestība kļūst akla, bērni var kļūt par manipulatoriem un vecāki par objektiem, kas palīdz sasniegt nospraustos mērķus.

P.S. Man patīk multfilmas. Man ļoti patika multfilma “Kung-Fu Panda”. Arī šajā multfilmā parādās temats par aklu mīlestību. Cīņu skolotājs ir izaudzinājis cīņu meistaru, kas kļuva ļauns un atnesa postu un iznīcību ielejas iedzīvotājiem. Reiz pagātnē pie klostera durvīm bija atstāts mazs sainītis. Tajā bija mazs leopards. Skolotājs viņu pieņēma kā savu dēlu. Nodeva viņam visas savas zināšanas un meistarību. Bet mīlestība viņu darīja aklu, viņš neredzēja kā skolnieka dvēselē bija iemājojis ļaunums. Audzināšanai ir arī morālais aspekts.

 

Kādēļ nāve ir tik skumja?

Šim ierakstam ir personisks raksturs. Tas vairāk attiecas ne uz saturu, bet uz motivāciju, kādēļ tas tapa. Es saskāros ar cilvēku bēdām. Bēdām, kā man šķiet, par kurām lielāku nav. Man gribējās nejust, gribējās izgaist, lai tikai nebūtu jājūt tās sāpes, ko juta cilvēki. Tad es nodomāju, man ir par daudz bēdu. Un tomēr, mans raksts nebūs par bēdām. Tas būs par nāvi un skumjām. Mani pārdzīvojumi rada izpausmi ieraksta nosaukumā.

Esmu saskāries ar citu cilvēku bēdām arī agrāk, īpaši mācītāja darbā. Esmu skaidrāk apzinājies savas izturības robežas, strādājot par psihoterapeitu Bērnu slimnīcas Paliatīvajā aprūpē. Es runāju ar cilvēkiem, kas pārdzīvoja bēdas. Es jutu līdzi cilvēkiem, viņu bēdas mani aizkustināja, kādreiz pat līdz sirds dziļumiem, bet tās tomēr bija „svešas” bēdas. Tās nekļuva par manām bēdām. Tomēr bija kāds aspekts, ko es jutu, bet nemācēju nosaukt vārdā. Mani vairāk nomāca nevis bēdas, bet sajūta, kas virmoja kaut kur gaisā. Sajūta, ka pār tevi karājas zobens. Vārdos neizteiktas skumjas un neziņa. Svešās bēdas kļuva par manām skumjām.

Nāvei ir dažādas sejas. Nāve var atnākt kā lielceļa laupītājs, lai nozagtu to, kas mums ir dārgs. Nāve var atnākt kā atpestītāja, ja cilvēks ilgāku laiku dzīvo sāpēs un ciešanās. Būtu aplami domāt, ka nāve atnāk tikai kā veca vecene ar izkapti. Nāve var atnākt arī kā skaista sieviete vai izskatīgs vīrietis. Nāve var atnākt arī kā bērns, kas tevi aicina paspēlēties kaimiņu pagalmā.

Nāve ir skumja. Ļoti skumja. Skumjas ir iespējamā zaudējuma priekšvēstneses. Nāve ir skumja, jo tā atņem cerības. Galvenā cerība, ko tā atņem, ir cerība par būšanu kopā. Kļūst skumji, ja domājam, ka ar kādu cilvēku nevarēsim vairs būt kopā. Man paliek skumji, kad aizdomājos par savu nāvi, un domāju, ka mani mīļie cilvēki nevarēs būt kopā ar mani (tā ir sevis žēlošana).

Nāve ir skumja, jo tā atņem cerību uz cerībām. Katrs cilvēks ir cerības nesējs priekš kāda cita cilvēka. Vislielākā cerību koncentrācija atrodama tikko dzimušā bērnā. Kad cilvēks aiziet, mēs zaudējam ne tikai cilvēku un viņa klātbūtni. Mēs zaudējam arī visas tās cerības, kuras var īstenoties tikai, esot kopā ar šo cilvēku.

Bēdas un skumjas ir dvēseles ceļojums. Tie ir brīži, periodi, kad sāp dvēsele, ne ķermenis. Bēdas ir apliecinājums, ka esam zaudējuši ko vērtīgu. Skumjas ir apliecinājums, ka mums ir kaut kas vērtīgs, ko negribam zaudēt.

Man ir vajadzīga cerība, pārliecība un ticība. Un es saprotu, ka noteiktos dzīves brīžos es to nespēju pats sevī radīt. Līdz šim mierinājumu esmu radis kristietībā. Kristiešu Svētajos Rakstos es izlasu, kas man ir vajadzīgs. Man ir vajadzīga cerība, man nevajag lētu mierinājumu. Pravietis Ecehiēls Vecajā Derībā apgalvo, ka Dievs ir cerības Dievs. Pravietis to zināja. Es arī to gribu zināt!

 

Pusmūža krīze

Vidusposma krīze ir poētisks nosaukums. Tā kā neviens no mums nezina, cik ilgi dzīvos, tad vidusposms tiek noteikts, cilvēka vidējo mūža ilgumu dalot uz divi. Ja pieņemam, ka cilvēka vidējais mūža ilgums ir 70, 80 gadi, tad vidusposmu iegūstam, vidējo statistikas ciparu dalot ar 2. Tā mēs nonākam pie aptuvenā vidusposma laika, tie ir 35 – 40 gadi.

 

Laika periods ir noteikts aptuveni. Tas nenozīmē, ka precīzi šajā laikā cilvēks piedzīvo krīzi. Te arī rodas pārdomas, ko mēs saprotam ar vārdu “krīze” šajā cilvēka dzīves posmā? Ir skaidrs, ka šajā laikā cilvēks piedzīvo kādas ārējas un iekšējas pārmaiņas. Varētu pat teikt pārmaiņu kompleksu. Varētu krist kārdinājumā domāt, ka viens dzīves posms beidzas un sākas cits. Nekas jau nebeidzas un nekas nesākas, notiek kāda iekšēja transformācija. Mēs varam to apzināties vai noliegt, paši sev palīdzēt vai kaitēt.

Vidusposms. Tā ir atskārsme, ka vismaz pusi no sava dzīves laika es jau esmu nodzīvojis. Raugoties no laika perspektīvas, es esmu uzkāpis savas dzīves augstākajā virsotnē, tālāk mans ceļš vedīs no kalna lejā. Kad cilvēks kāpj kalnā, viņš redz tikai virsotni. Kad cilvēks laižas lejā, viņš redz arī kalna pakāji, un, iespējams, daudz biežāk aizdomājas par cilvēka dzīves galīgumu. Kā jau teicu, šo metaforu vajag saprast tikai laika nozīmē. Jo visās citās nozīmēs, dzīve turpinās. Mēs turpinām kāpt savas dzīves kalnā. Šajā laikā nemaz nav garlaicīgi. Faktiski jau nemaz nav laika grūtsirdībai un skumjām, jo vecākie bērni iesoļo pusaudža vecumā. Ir tik daudz vajadzību, tik daudz pienākumu. Tieši vidējā paaudze griež vēstures ratu. Neskatoties uz to, ka kļūstam vecāki, šajā varam piedzīvot panākumus, rezultātus, kuriem pamati ir ielikti jau agrāk, teiksim pirms gadiem 5, 10, 15, 20.

Vidusposma krīzes uzdevums, pēc manām domām, ir iegūt dzīves “starpbilanci”. 40 gadi ir zināms atskaites punkts. Ir skaidrāk redzams, kādu dzīves programmu cilvēks ir īstenojis. Var redzēt, ko cilvēks ir izdarījis ar savu dzīvi. Var novērtēt veiksmes un neveiksmes. Ko esmu paveicis? Kas ir, kas nav izdevies? Jāizvērtē, kuras cerības ir jāapglabā, kuras vēl jāīsteno. Kā es to varu izvērtēt? Pēc kādiem iekšējiem principiem, kas manī ir ielikti. Šis ir laiks, kad ārēji pamanām novecošanas pazīmes. Labāk apzināmies, ka īstā cilvēka vērtība slēpjas kaut kur dziļāk. Ir cilvēki, kas šajā dzīves posmā vairāk pievēršas garīgumam un tā meklējumiem.

Vidusposms vēl nav dzīves beigas. Ir jānosprauž rīcības programma turpmākajiem 10-15 gadiem, jāatrod jauns pamats vai jauna motivācija. Varbūt ir kādi talanti vai intereses, ko neesmu līdz šim īstenojis? Varbūt ir kādi sapņi, ko neesmu piepildījis? Varbūt es saredzu, ka man ir jāpieņem kāds radikāls lēmums? Jāpierāda sevi kādā jaunā jomā vai profesijā? Varbūt man jāieliek kāds jauns pamats, kura rezultātus varēšu baudīt pēc gadiem 5, 10 vai 15 (ja Dievs dos)? Tas viss ir jāapsver, meklējot vīziju nākamajiem gadiem. Dzīve mani aicina doties uz priekšu.

 

 

Attiecības ar otras puses vecākiem

Attiecības ar otras puses vecākiem ir ļoti svarīgs temats. Tas ir arī ļoti jūtīgs temats, jo var pakļaut pāra attiecības briesmām. Dažkārt mēs par šīm briesmām nenojaušam. Mēģināšu novilkt to smalko līniju, kuru pārkāpt nevajadzētu nekādos apstākļos.

Pienāk brīdis, kad apzināmies, ka esam pieauguši. Vēlamies dibināt attiecības ar pretējo dzimumu, veidot ģimeni. Teorija ir šāda: tad, kad es esmu nodibinājis savu ģimeni, attiecības ar manu sievu/vīru kļūst svarīgākas par attiecībām ar maniem vecākiem. Tagad mana jaunā ģimene ir svarīgāka arī par maniem draugiem (tas jau ir cits temats). Es atstāju savu vecāku ģimeni, lai nodibinātu savu. Mana otra puse dara tāpat. Atstāj savu vecāku ģimeni, lai veidotu ģimeni ar mani. Mēs joprojām turpinām būt savu vecāku bērni. Vecāki mūs ir izaudzinājuši. Paldies viņiem par to! Tā tas vienmēr būs un paliks. Vienmēr paliksim savu vecāku parādnieki. Bet! Tagad es esmu pieaudzis. Man ir sava dzīve. Man ir pašam sava ģimene un mana dzīve ir šeit.

Tagad man faktiski ir divas lojalitātes, divas pilsonības. Tā ir lojalitāte manai izcelsmes ģimenei, ar kuru mani saista neredzamas saites. Tā ir lojalitātei manai jaunajai ģimenei. Ir labi, ja man nav jāizvēlas un mani neviens nenostāda šādas izvēles priekšā, sakot: „Tev tagad ir jāizvēlas, kas tev ir svarīgāks, tava sieva/vīrs vai tavi vecāki!” Nekad nenostādiet savu otru pusi šādas izvēles priekšā, jo tas var iezīmēt beigu sākumu!

Ir labi, ja vecāki neiejaucas savu bērnu dzīvēs. Taču, nevar noliegt, ka viņiem joprojām var būt liela nozīme un ietekme. Dažkārt vecāki, paši to neapzinoties, bojā savu bērnu dzīves, sējot aizdomas un neuzticību. Izņēmuma gadījumi ir situācijas, kad vecāks tiešām redz (strīdīgi?), ka viņa bērnam otra puse dara pāri. Patiesība ir skaudra. Ir vecāki, kas nemaz nav gatavi atlaist savus bērnus, lai viņi varētu dzīvot savu dzīvi. Tas var būt viens no iemesliem, kādēļ cilvēks nevar izveidot laimīgu kopdzīvi. Cilvēkam vajag vispirms psiholoģiski un garīgi atraisīties no saviem vecākiem, lai viņš butu gatavs dzīvot savu dzīvi, piesaistīties otram cilvēkam un veidot pilnvērtīgas attiecības.

Kopš brīža, kad esmu izveidojis savu ģimeni, man ir 2 lojalitātes un 2 pilsonības. Mana galvenā piederība ir šeit, ģimenē, ko esmu veidojis, ar cilvēku, ko esmu sastapis un izvēlējies. Man ir attiecības ar maniem vecākiem, kuras gribu uzturēt. Tomēr skaidri novelkot robežas. Man ir savi trūkumi, maniem  vecākiem ir savi, kā jau visiem cilvēkiem. Bet, nevienam, izņemot mani pašu, nav tiesības kritizēt manus vecākus un runāt par viņiem ļaunu (vai tiešām man ir tādas tiesības?). Tas var mūs apbēdināt, ja kāds cits sāk atmaskot mūsu vecākus. Ja jau viņi ir tik slikti un visu dara nepareizi, mēs varam sākt domāt, ka arī paši esam slikti, jo ābols no ābeles tālu nekrīt. Šādus apzvainojumus varam uztvert kā uzbrukumu mums pašiem.

Ieteikumi:
1) Nekad un nekādos apstākļos neteikt neko negatīvu par otras puses vecākiem vai radiem! Tas noliek otru pusi zem spiediena, aktivizē abu lojalitāšu sadursmi.

2) Nekad nesalīdziniet savu otru pusi ar viņa/viņas vecākiem, sakot: „Tu jau esi tāds pats kā tava māte, tēvs!” Šādi vārdi spēj ļoti aizskart un ievainot.

 

 

Vai bēdas var būt svētīgas?

Svētīgi tie, kam bēdas, jo tie tiks iepriecināti. Bībele, Mt. 5,4

Tie ir Jēzus vārdi no Kalna sprediķa. Kalna sprediķis ir lasāms Mateja Evanģēlijā no 5. – 7. nodaļai. Teksts runā par bēdām un iepriecinājumu.

Bēdu ir daudz. Pagājušās nedēļas ceturtdiena mums atnesa notikumus, kuri atstās neizdzēšamu iespaidu cilvēku un valsts dzīvē. Ziņa par lielveikala sabrukšanu Zolitūdē satrieca daudzus. Tiešā veidā traģēdija mani neskāra, bet, tāpat kā daudzus, neatstāja vienaldzīgu.

Milzīgs satricinājums. Karā kā jau karā, cilvēki pierod pie nāves un ciešanām. Šeit ir citādi. Cilvēki traģiski iet bojā laikā, kad ir atnākuši uz veikalu iepirkties. Kādēļ tā notika? Tas ir viens no galvenajiem jautājumiem, kas nodarbina cilvēku prātus šajā laikā. Samērā skaidri redzams cilvēciskais faktors, nolaidība un bezatbildība, kurai šajā gadījumā ir traģiskas sekas. Ir daudz emociju. Daudz jautājumu. Cerams, ka būs arī atbildes. Cerams, ka pēc šī notikuma, ikviens, kas gribēs ietaupīt uz līdzcilvēku drošības un dzīvības rēķina, savu acu priekšā varēs iztēloties restotu logu un pieticīgas ēdienreizes.

Bēdas. Par tām man jādomā. Kādēļ? Jo es meklēju mierinājumu un iepriecinājumu. Es meklēju ceļu ārā no bēdām. Noteikti ir kāds, kam šajā situācijā mierinājums ir vajadzīgs vairāk nekā man. Bet šobrīd mierinājumam vēl nav pienācis laiks. Visam ir savs laiks: “Savs laiks piedzimt, savs laiks mirt… Savs laiks raudāt un savs laiks smieties; savs laiks sērot un savs laiks diet. Savs laiks apkampties, un savs laiks, kad šķirties. Savs laiks klusēt, un savs laiks runāt” (Sakāmvārdi). Tagad ir laiks raudāt, sērot, šķirties, klusēt un runāt. Zaudējums ir tik liels. Sagruva ne tikai lielveikala jumts. Sagruva daudzu cilvēku pasaules un cerības par būšanu kopā. Tagad ir jāsāp un jāraud. Ir jāatrod cilvēki, kam uzticēties. Lai savas dzīves smagākajos mirkļos cilvēks nepaliktu viens. Pienāks laiks arī mierinājumam, bet tas būs vēlāk. Tagad jādzer sāpe pilniem malkiem.

Tā nu man nāca prāta Jēzus vārdi, par kuriem kādreiz jau biju domājis. Kas ar tiem domāts? Vai šiem vārdiem ir kāda dziļāka, apslēpta jēga? Pirmajā skatījumā šķiet, ka nekas īpašs jau netiek pateikts. Ir cilvēki, kas piedzīvo bēdas. Bēdas ir dažādas. Šajā gadījumā tās nav precizētas. Cilvēki, kam ir bēdas, tiks iepriecināti. Arī tas ir saprotams. Cilvēks nevar bēdāties mūžīgi, kādreiz taču jānāk mierinājumam, iepriecinājumam, atspirgšanas laikiem.

Mulsinošais izteiktajā apgalvojumā ir vārds „svētīgs”. Svētīgs, svētlaimīgs ir cilvēks, kam ir bēdas, jo viņš tiks iepriecināts. Tādēļ arī ieraksta nosaukumā formulētais jautājums: „Vai bēdas var būt svētīgas?” Vai bēdas var būt labas? Bēdas un sēras ir cilvēka psiholoģiskā reakcija uz reālu vai simbolisku zaudējumu.

Zolitūdes traģēdijā cilvēki zaudēja savus tuvos un mīļos cilvēkus. Vecāki ir zaudējuši savus bērnus, bērni ir zaudējuši vecākus, vīri zaudējuši sievas, sievas vīrus… Tie nav vienkārši zaudējumi. Tie ir traumatiski zaudējumi, jo cērt cilvēku dvēselēs dziļas brūces, aizskar un satricina cilvēka personības dziļākos slāņus. Bailes, apjukums, neziņa, neticība, dusmas. Trūkst vārdu, lai izteiktu cilvēku zaudējumu un sāpes. Nav mierinājuma vārdu. Vai bēdas ir labas? Nē. Bēdas nevar būt labas, jo to cēlonis nav labs. Ies laiks. Dzīve atgriezīsies normālās sliedēs un lielākā daļa cilvēku pakāpeniski aizmirsīs ceturtdienas notikumus. Bet kādi neaizmirsīs. Tā būs diena, kas uz visiem laikiem būs pārvērtusi viņu dzīvi. Pirmās nedēļas katra ceturtdiena atsauks atmiņā notikušo.

Jēzus vārdus es izprotu kā apsolījuma vārdus. Bēdas nebūs mūžīgas. Kādreiz tās beigsies. Cilvēks piedzīvos mierinājumu un iepriecinājumu. Un tomēr man šķiet, ka šajos vārdos ir vēl kāda dziļāka jēga. Par to mani rosina domāt vārds „svētīgs”. Svētīgs cilvēks, svētīgas bēdas.

Cilvēkam var būt bēdas, bet tās var nebūt „svētīgas”. Bēdas (sēras) ir ceļš, kas cilvēkam jānoiet. Mums jāiemācās dzīvot pasaulē, kurā vairs nav mana mīļā cilvēka. Man iekšēji jāatvadās no viņa un jāmācās dzīvot it kā no jauna. Bēdas ir ceļš. Ja bēdas nekur neved, tās nevar būt svētīgas. Mums ir jāatvadās. Tam ir vajadzīgs laiks, vienam garāks, citam īsāks. Te sava loma ir bēru rituāliem, kuru uzdevums ir apstiprināt nāves galīgumu un neatgriezeniskumu, mierināt palicējus. Lai atvadītos, ir vajadzīgs apmēram gads (normālos apstākļos). Nesenie notikumi nav normāli un sērošana būs apgrūtināta, tā var vilkties pat 2 un vairāk gadus. Mums ir jāatvadās. Mums ir jāļauj mirušajiem aiziet. Viņiem ir jāatlaiž mūs.

Savā dzīvē esmu sastapis kādus cilvēkus, kuru dzīve ar tuva cilvēka zaudējumu burtiski apstājās. Dzīve turpinājās, bet priekš viņiem tā bija apstājusies. Un tā ir taisnība, kad vecāki zaudē savu bērnu vai bērns zaudē savus vecākus, dzīve apstājas, jo zaudējums ir tik liels. Bēdas ir ceļš. Tieši tādēļ ir jāatvadās, ir jāatceras, jādalās ar kādu savos pārdzīvojumos. Ir jāatvadās un jādodas ceļā. Un tomēr ir cilvēki, kas kaut kādu iemeslu dēļ nedodas ceļā. Viņi mēģina atvadīties, bet nevar. Mirušie un dzīvie nevar palikt kopā, tā tas ir iekārtots. Ja cilvēks negrib atlaist mirušo, grib palikt kopā ar viņu, dzīve apstājas uz ilgu laiku.

“Svētīgi tie, kam bēdas, jo tie tiks iepriecināti”. – Bēdas pašas par sevi nav labas, jo mums sāp. Bet tās var kļūt svētīgas, arī mēs paši varam kļūt svētīgi. Man šķiet, ka šiem Jēzus vārdiem tomēr ir kāda dziļāka jēga, kas pašā apgalvojumā tieši it kā nav nolasāma. Dieva klātbūtne maina lietas. Ja ciešanu ceļā cilvēks ierauga un saprot lietas, ko agrāk nebija pamanījis. Ja ciešanu ceļš cilvēku atved pie Dieva, var teikt, ka bēdas ir bijušas svētīgas. Varbūt ir vēl citas lietas un nosacījumi, kas bēdas var darīt svētīgas. Par to vēl jādomā.

Lielā nelaime ir atklāsmes stunda priekš daudziem no mums. Tā ir iespēja, izkāpt no savas ierastības, savas letarģiski drošās pasaules. Brīdis, kurā ieraugām cilvēka dzīvības trauslumu un nepastāvību. Pārdomājam savas vērtības, kaut vai to, ka lielveikali ir kļuvuši par mūsu laikmeta svētnīcām. Patiesība ir tāda, kāda tā ir. ES varēju būt viens no tiem 54. Kāpēc viņi, ne es? Dzirdot stāstus par bojāgājušiem, šķiet, ka viņi bija labāki cilvēki nekā man tas ir izdevies. Visi cilvēki ir vienlīdzīgi dzimšanā un nāvē. Lielākā daļa atšķirību ir mūsu pašu radītas. Nelaimei nav tautības un reliģijas. Cilvēcībai arī nav tautības un reliģijas. Šajā brīdī ir vienalga, kā tu pamato lietas. Nav svarīgi, ko tu dzīvē esi sasniedzis. Jautājums ir, vai Tu joprojām esi cilvēks (Cilvēks vai cilvēks)? Nelaime mūs satuvināja, labā dzīve to nespēja.

Varbūt skarbi, bet varam paraudzīties uz bojāgājušiem kā uz upuri. Bojāgājušie un cietušie ir upuri. Viņi neupurēja sevi un tomēr tas ir upuris. Jācer, ka ne veltīgs. Jēgpilns, ja domājam par desmitiem, simtiem vai pat tūkstošiem cilvēku, kuri paši to nenojaušot staigā pa ēkām, kuras būvējot, kāds gribējis ietaupīt. Sistēmas dabiskā attīstība ir ilgstoša un mokoša, jo sistēma mainās tikai pie nosacījuma, ka tā nevar nemainīties. Žēl, ka par pārmaiņām ir jāmaksā tik dārgi.

 

 

 

Par sevis izkaisīšanu un salasīšanu

Katrs cilvēks atnāk pie speciālista ar savu pasūtījumu. Ir labi, ja pasūtījums tiek noskaidrots jau pašā sākumā. Šajā ierakstā vēlos uzrunāt tikai vienu no daudziem psihoterapijas aspektiem, kas man personīgi bijis ļoti svarīgs.

Lai to ilustrētu, atsaukšos uz kādu stāstu, ko dzirdēju savos studiju gados LU Teoloģijas fakultātē. Kāds mācītājs stāstīja par savu pieredzi ar čigānu bērēm. Bija nomiris kāds cilvēks no čigānu baronu klana. Bēres bija atbilstošas, tā sacīt, ar vērienu. Bēres ilga trīs dienas. Šo trīs dienu laikā bēru dalībnieki kopā ar mācītāju un nelaiķi, izbraukāja dažādus Latvijas nostūrus, kuros nelaiķis savā laikā bija dzīvojis. Katrā no vietām notika kādas aktivitātes, mācītāja runa un lūgšanas, svinības un citi rituāli atbilstoši čigānu tradīcijām. Mēs, protams, varam aizdomāties, kāda ir šī bēru rituāla jēga.

Es piedāvāšu vienu skaidrojumu. Cilvēks, ejot cauri dzīvei, sevi “izkaisa” visās vietās, kur viņš dzīvo; cilvēkos, kurus satiek; notikumos, kurus piedzīvo. Pēc manām domām, viens no minēto bēru aspektiem, bija “savākt” cilvēku vienkopus. Protams, ir iespējams daudz vienkāršāks skaidrojums: nelaiķis vēlās vēlreiz “apskatīt” sev nozīmīgās vietas.

Tādā veidā es saredzu vienu no individuālās (arī citu veidu) psihoterapijas uzdevumiem- “savākt” cilvēku vienkopus, savākt izkaisītās daļas. Tas notiek tādā veidā, ka cilvēks terapijā ir spiests apstāties, lai domātu par sevi. Par vietām, cilvēkiem, notikumiem. Savu attieksmi pret to visu, savām domām, emocijām, cerībām, plāniem. Tā mēs “savācam” sevi atpakaļ, nonākam atpakaļ pie sevis. Gala rezultātā cilveks sāk labāk saprast savu dzīvi, sevi, prot skaidrāk novilkt robežas. Saprot savu atbildību. Sevis “savākšanas” un apzināšanās process kļūst par pamatu nākotnes pārmaiņām.