Vainas apziņa

Vaina ir liels un biedējošs vārds. Vaina draudzējas ar atbildību. Ja kāds neizpilda savu atbildību vai pienākumu, viņš kļūst vainīgs. Vaina, pēc manām domām, ir fragments no kāda lielāka veselumu, lielākas ķēdes. Piedāvāju savu veseluma rekonstrukciju- nodarījums, vaina, sods, izpirkums, izlīgums, piedošana. Tie visi ir lieli vārdi, kuriem ir sava vieta literātu un arī reliģisko domātāju darbos.

Vaina padara vainīgu, vaina apsūdz un pieprasa izpirkumu.

Daudzi cilvēki jūtas vainīgi, daudzi cieš no vainas apziņas. Cilvēks var justies vainīgs un to apzināties. Viņš var justies vainīgs un to nesaprast. Vaina sākas ar nodarījumu. Cilvēks izdara kaut ko, par ko vēlāk jūtas vainīgs. Nodarījums var arī nebūt rīcība. Tā var būt arī slikta doma, kur par kādu esam padomājuši slikti vai viņam esam vēlējuši ļaunu. Cilvēka iekšējais morālais tiesnesis  nesnauž. Ja vainas sajūta parādās neilgi pēc nodarījuma, mums ir viegli izveidot saikni starp savu emocionālo stāvokli un rīcību, kas to ir izraisījusi. Šeit parādās vainas apziņas pozitīvais aspekts, tā rosina uz rīcības izvērtējumu un korekcijām.

Grūtāk ir tad, ja cilvēks izjūt spēcīgu vainas apziņu, lai gan neatceras un nesaprot savu nodarījumu. Cilvēki var izjust spēcīgu trauksmi un vainas apziņu par to, ka vienlaicīgi izjūt spēcīgu pieķeršanos un naidu pret tuviem cilvēkiem. Piemēram, dēls vai meita pret savu tēvu vai māti, māte pret savu bērnu, … Vaina var būt izpausmes veids neatrisinātam dvēseles konfliktam. Pats dvēseles konflikts var palikt apslēpts un vainas apziņa ir tikai ledus kalna virsotne.

Vaina draudzējas ar atbildības sajūtu. Katram cilvēkam ir noteikti priekšstati par to, kāda ir adekvāta rīcība dažādās situācijās un kontekstos. Bez tam ir lietas, kurām vienkārši ir jātop izdarītām. Mēs nevaram visu paveikt paši un arī negribam. Tādēļ ir darbu dalīšana un atbildības deleģēšana. Tas darbojas visās attiecībās, ģimenē, darba kolektīvā un sabiedrībā. Ja kāds nedara to, kas viņam ir jādara vai, ko citi uzskata, kas viņam būtu jādara, viņš kļūst vainīgs. Dažās situācijās varam savu neapmierinātību apvaldīt. Citās sašutums izlaužas uz āru kā apsūdzība un apvainošana. Seko vēlēšanās saukt pie atbildības, sodīt, pārmācīt, pāraudzināt, pieprasīt morālu un citu gandarījumu.

Ak. cik grūta būtu dzīve, ja nevarētu atrast kādu vainīgo. Tādēļ viņš ir jāatrod, lai ko tas maksātu. Kāds ir jāsauc pie atbildības!

Ir cilvēki, kas jūtas vainīgi, jo, jau no bērnības ir tikuši vainoti. Var būt, ka kādu reizi viņi ir devuši pamatu vecāku neapmierinātībai. Kādu laiku pat ir centušies situāciju labot, kamēr sapratuši, ka cīņa ir zaudēta, vecāki neaizmirsīs, nekad nepiedos. Vaina vairs nav pārsūdzama.

Kādreiz cilvēki jūtas bez vainas vainīgi. Šo vainas sajūtu nevar vienkārši aizslaucīt, neizprotot tās dziļākos cēloņus. Cilvēki mēģina kaut ko darīt lietas labā. Viņi cenšas izpirkt savu vainu, darot lietas, ko kāds no viņa sagaida. Bet vaina neatlaiž, tā pieprasa aizvien jaunus upurus. Cilvēka rīcība un lēmumi zaudē brīvprātību un iegūst piespiedu raksturu. Cilvēkam vairs nav izvēles, viņš ir savas vainas vergs.

Ilgstoša vainas apziņa ir destruktīva. Tā ir kā tārps, kas iemājojis ābolā, nemitīgi to grauž no iekšpuses. Mērķis? Ābolu sagrauzt.

Ir tāds sakāmvārds: ka cilvēku lielu dara tas, ka viņš prot atzīt savas kļūdas. Bet kā lai atzīst savas kļūdas, ja es esmu cilvēks, kas nekad nekļūdās, kam vienmēr ir taisnība. Vai tā ir? Katrs kļūdās, izdara kādas lietas, par kurām nelepojas. Ir labi, ja mēs varam atzīt savas kļūdas un izdarīt to skaļi, tā, lai to dzird cilvēks, kuram esam nodarījuši pāri. Tas ir ceļš uz izlīgumu. Tas ir veids, kā mācīties no savām kļūdām. Grūtāk, ja cilvēks, kura priekšā jūtamies vainīgi ir jau miris. Vēl grūtāk, ja esam izdarījuši kādas lietas, ko paši sev nevaram piedot. Kas mums var piedot, ja mēs sev nevaram piedot? Es domāju, ka kļūdas ir jālabo, ja vien tās ir vēl labojamas. Ja gribās, var jau arī nelabot. Var vienkārši iet uz priekšu, sāpināt, un nekad neatskatīties. Tā paceltu galvu ejot, varam pazaudēt
visu, kas mums ir svarīgs.

Katram ir jāiemācās saprast, kas ir viņa atbildība un kas nē. Stāsts par vainas apziņu ir sarežģīts. Jāatrod savs ceļš ārā no vainas apziņas diktāta.

0 replies

Leave a Reply

Want to join the discussion?
Feel free to contribute!

Leave a Reply

Your email address will not be published.