Vai Tavs bērns ir laimīgs?

Bērns piedzimst kails un bezpalīdzīgs. Viņam nepieciešama mīlestība un aprūpe, citādi viņš aizies bojā. Bērns nepiedzimst gluži kā „balta lapa”, jo jau grūtniecības laikā viņš jūt, uztver informāciju, atpazīst mātes balsi, u.c. Bērna personības veidošanās ir sākusies jau pirms piedzimšanas, apzinātas intelektuālās spējas attīstīsies vēlāk.

Bērni ir mazi cilvēki. Mums ir svarīgi saprast sava bērna vajadzības un tās apmierināt. Kādēļ? Tas ir priekšnosacījums, lai bērns izaugtu patstāvīgs, nobriedis un laimīgs pieaugušais.

Cilvēka personība ir kā daudzstāvu ēka. Katrai ēkai ir vajadzīgs pamats. Katrs nākamais stāvs tiek būvēts uz iepriekšējā. Mums, pieaugušajiem, tas uzliek lielu atbildību. Ir lietas, ko var koriģēt un uzlabot, bet nav iespējams rekonstruēt veselu stāvu.

Mēs varam pieņemt, ka cilvēka dzīves pamats ir bērnība (agrīna un vēlāka), tad nāk pusaudža gadi, jaunība un briedums. Jo lielāki bērni kļūst, jo lielāku atbildību uzņemas par savu dzīvi. Jo lielāks kļūst cilvēks, jo grūtāk pārveidojams. Pieaugušie turpina būvēt savas dzīves ēku, kurai pamatus ielika un pirmos stāvus uzbūvēja vecāki (aprūpes personas)

Mūsdienās mēs par bērna attīstību un vajadzībām zinām daudz vairāk nekā agrāk. Pamatu pamats ir piesaistes teorija, ko attīstīja Džons Boulbijs, angļu psihiatrs un psihoanalītiķis. Tā saucas arī viņa grāmatas latviešu valodā „Drošais pamats”. Īpaša nozīme te ir ierādīta bērniņa pirmajiem dzīves gadiem un attiecībām ar māti (aprūpes personu). Bērnam ir vajadzīgs pieaugušais, ar kuru veidot stabilas un drošas attiecības. Bērnam ir vajadzības un viņš par tām signalizē vecākiem. Vecākiem (parasti tā ir māte) ir jāsaprot sava bērniņa neapmierinātības iemesls un jārīkojas. Vecākiem jāmācās pazīt savs bērns. Svarīga prasme ir „nolasīt” pārmaiņas bērna noskaņojumā. Šī prasme ir cieši saistīta ar spēju saprast pašiem sevi un savas emocijas. Bērniņam ir vajadzīgs ēdiens, patvērums (mājas), pieņemšana, mīlestība (pieskārieni un mātes/tēva ķermeņa siltums), drošības sajūta. Ja vecāki saprot sava bērna vajadzības un uz tām reaģē, bērns mācās saprast, ka pasaule ir droša vide. Šajā gadījumā vecāki reprezentē vidi, t.i. pasauli. Drošības sajūta no ārējās pasaules pārvietojas uz bērna iekšējo pasauli, veidojot drošības sajūtu. Šajā agrīnajā periodā bērns mācās uzticēties vai neuzticēties, justies droši vai baidīties, justies mīlēts vai nemīlēts.

Te ir svarīgi ne tikai tas, ko mēs darām, bet kā mēs to darām. Visa aprūpe iet caur attiecībām. Būt vecākam prasa lielu pacietību un mazi bērni var mūs novest pie mūsu pacietības robežām. Par bērniņu jārūpējas pacietīgi un mīļi, vecākiem vienam otru atbalstot. Uz bērnu nedrīkst dusmoties un kliegt, jo viņš vēl neko nedara speciāli.

Kad ir ielikts drošais pamats, celtniecības darbi turpinās. Galvenais virziens ir attīstība, bērns vēlās augt lielāks, kļūt patstāvīgāks, apgūt pasauli. Turpmākajos personības veidošanās soļos, agrāk minētās vajadzības saglabās savu nozīmību, varbūt nedaudz citā veidā. Klāt nāks jaunas vajadzības, kurās bērnam būs nepieciešama vecāku sapratne, padoms, atbalsts, iedrošinājums un pacietība.

Pasaules izzināšana. Bērni vēlas izzināt pasauli. Ir lietas, ko bērni par pasauli vēl nezin. Tādēļ vecāku uzdevums ir rūpēties par bērna fizisku drošību, novērst potenciāli bīstamas situācijas, pasargāt no ļauniem cilvēkiem. Te svarīgs temats ir vecāku bailes. Pieaugušajiem ir jāmācās pārvarēt savas baiļu fantāzijas, lai bērna attīstības laukums nekļūst pārāk šaurs, piemēram: futbolu nedrīkst spēlēt, jo var sasist kāju; kokā nedrīkst rāpties, jo var nokrist; utt.

Patstāvība. Kad bērniņš aug lielāks, viņš kļūst neatkarīgāks. Grib visu darīt pats. Vecākiem tas var radīt zināmas neērtības, jo bērnam lietas neizdodas uzreiz. Bet ir svarīgi bērnam ļaut lietas darīt pašam. Tā ir bērna vajadzība pēc patstāvības. Ir jāļauj bērnam pieņemt lēmumus: „Vai tu gribētu, ka es Tevi ieceļu gultiņā, vai tu pats?” „Vai tu vēlies, lai es Tev palasu pasaku vai nodziedu dziesmu?” Ir situācijas, kurās mēs bērniem nedodam šādas izvēles.

Draudzība un spēles. Sociālās iemaņas. Bērniem ir jāiemācās, dzīvot un strādāt kopā ar citiem cilvēkiem. Vislabākā vieta, kur to mācīties ir attiecībās ar vienaudžiem un draugiem. Tur viņi mācās attiecību likumus. Attiecībās viņi mācās aizstāvēt savas intereses, izrādīt iniciatīvu, strīdēties, sadarboties.

Talantu apzināšana un attīstīšana. Ir talanti, kas ir acīmredzami un ir kas apslēpti. Ir iemaņas, kuras bērns var apgūt skolā. Un ir iemaņas, kuras skolā nemāca. Tādēļ ir svarīgi radīt apstākļus, kuros bērns var iepazīt sevi, atklāt savas intereses, talantus, tos attīstīt. Daudzas no šīm iemaņām var atklāt tikai eksperimentālā ceļā. Manuprāt, viena no svarīgākajām prasmēm ir izrādīt iniciatīvu un uzņemties atbildību.

Ceļš uz pieaugušā dzīvi ne vienmēr ir taisns un gluds. Tā ir arī kāpumi un kritumi. Bērni nav tik stipri, lai gūtu atbalstu sevī. Šajā attīstības ceļā viņiem ir svarīgi just savu vecāku ieinteresētību un atbalstu. Mūsu bērniem ir jāzina, ka mēs viņus mīlam un ar viņiem lepojamies. Lai kas arī notiktu, lai kādas „ziepes” tiktu sastrādātas, vecāki uzklausīs, sapratīs, atbalstīs, mīlēs.  Ir svarīgi bērnam sniegt emocionālo drošību. Mums ir jāmīl un jāatbalsta savi bērni, līdz viņi apgūst iekšējās iemaņas-  būt laimīgi sevī, pārvarēt dzīves grūtības un sitienus (traumas), uzticēties sev (self-confidence) un sasniegtu emocionālo briedumu.

Katrs vecums bērna attīstībā ir ar savu skaistumu un savām rūpēm. Bērns vēlās augt un attīstīties, ja redz prieku savu vecāku attiecībās par saviem panākumiem. Apmierināt bērna vajadzības var būt arī liels izaicinājums, kas pārbauda mūsu pacietību un spējas. Ja noskaņojam sevi uz to, ka šajā procesā mūs sagaida zināmas grūtības, varam laicīgāk tās plānot. Bērnam ir daudz vajadzību, visas šeit nav uzskaitītas. Bet, vissvarīgākā bērna vajadzība ir attiecības, attiecības ar mīlošiem vecākiem. Mums, pieaugušajiem, ir svarīgi ar savu bērnu nodibināt kontaktu, kopt to, uzturēt un nepazaudēt. Attiecībām ir vajadzīgs laiks. Ja apmierinām bērnu vajadzības pēc rūpēm un mīlestības, bērni aug stipri un gādīgi.

0 replies

Leave a Reply

Want to join the discussion?
Feel free to contribute!

Leave a Reply

Your email address will not be published.