Posts

Mīlestība egoisma kalpībā

Ko mēs domājam, kad kādam sakām, ka mīlam? Ko tieši mēs mīlam otrā cilvēkā? Ģimenes psiholoģijas dižie ir uzskatījuši, ka laimīgu pāra attiecību priekšnoteikums ir līdzības princips, kopīga bāze. Mēs meklējam otrā cilvēkā kaut ko pazīstamu, radniecīgu, emocionāli tuvu. Tas slēpj sevi gan lielu potenciālu, gan arī risku. Mūs vieno kopīgais, atšķirīgais padara iespējamu otra cilvēka mīlēšanu, apbrīnošanu un izzināšanu par ceļojumu visas dzīves garumā. Kopīgais un atšķirīgais. Mēs būvējam kopīgo, bet neizdzēšam atšķirīgo. Atšķirīgais var būt atsvaidzinošs un bagātinošs. Bet cik atšķirīgs tas drīkst būt? Kaut kādā mērā mēs varam pieņemt otra cilvēka atšķirīgumu, ja mums ar šo cilvēku nav jādzīvo kopā. Atšķirīgo mēs varam pieņemt tikai līdz zināmai pakāpei. Un ko šajā gadījumā nozīmē “pieņemt”? Parasti tas nozīmē pieņemt to kā faktu, ko varam tolerēt, ne vienmēr emocionāli pieņemt. Ko mēs domājam, kad kādam sakām kādam, ka viņu mīlam. Ko tieši mēs mīlam? Otru cilvēku vai to, kā jūtamies esot kopā ar šo cilvēku? To, ka otrs mums nerada lielas problēmas un dzīvi dara ērtu? Citiem vārdiem, vai nav tā, ka mēs mīlam nevis otru cilvēku, bet sevi otrā cilvēkā? Nevis otru cilvēku, bet savu priekšstatu par to. Un, ja otrs kādu dienu vairs neatbilst manam priekšstatam, vai tās ir mīlestības beigas? Mēs visi esam egoisti un patiesībā spējam mīlēt (?) tikai sevi. Lielais jautājums ir, vai mēs vispār esam spējīgi izlauzties no sava egoisma un kādu mīlēt? Ļoti gribētos ticēt, ka mīlestība spēj ar mums šo pārmaiņu paveikt. Citādi, tas ko saucam par mīlestību, ir savtīga otra cilvēka izmantošana savām egoistiskajām vajadzībām.

 

/by

Vai bērnu var mīlēt par daudz?

Īsa atbilde: nevar. Ja ar mīlestību saprotam labvēlīgu, pieņemošu, ieinteresētu, cienošu, atzinīgu attieksmi pret bērnu, tad mīlestības nevar būt par daudz. Bērnam vecāku mīlestība ir vajadzīga tāpat kā ziedam saules gaisma un lietus.

Nav gadījies sastapt cilvēku, kas sūdzētos par to, ka viņš ir par daudz mīlēts. Drīzāk mīlestības vienmēr ir par maz.

Bet, ko mēs saprotam ar mīlestību, mīlestību starp vecāku un bērnu? Daudzi vecāki apliecinās, ka mīl savus bērnus un cenšas dot viņiem to labāko. Tas ir apsveicami.

Gribu izstāstīt kādu stāstu, ko man kādreiz pastāstīja mana sieva. Šis stāsts mani uzrunāja. Stāsts ir sekojošs. Situācija: auksts laiks. Māte uzvelk bērnam jaciņu. Ja māte uzvelk bērnam jaciņu, jo pašai ir auksts, tad tās ir rūpes. Ja tādēļ, ka bērnam ir auksts, tad tā ir mīlestība. Šajā stāstā ir kāds moments, kas man šķiet ļoti nozīmīgs. Ja es kādu mīlu, es cenšos viņu iepazīt, izzināt, saprast. Vai es mīlu savus bērnus? Protams! Kad domāju par saviem bērniem, mani pārņem siltas jūtas. Es vēlos par viņiem rūpēties, vēlos viņus iepriecināt. Vai es saprotu savus bērnus? Kā kuru reizi. Bet, tas tiešām ir svarīgi. To es saku ka pieaugušais, kas kādreiz arī bija bērns. Bērns, kuru noteikti mīlēja, bet nesaprata.

Mīlēt nozīmē dot. Un mēs dodam. Sākam ar pamatlietām: uzturs, apģērbs, pajumte… Mazajam cilvēkam vajag tik daudz lietu. Varbūt viņam tik daudz nevajadzētu, ja klasesbiedram kāda lieta jau nebūtu. Un ja ir daudziem, ar ko tad mans bērns ir sliktāks?

Bet, kad Tu atnāci mājās, sasveicinājies, vai Tu pamanīji, kā Tavs bērns jūtas. Vai viņš bija priecīgs, vai nomākts? Vai Tu vari nojaust, kas norisnās Tava bērna dvēselē? Vai brīžos, kad viņam ir grūti, viņš uzticēsies un man pastāstīs?

Mēs mīlam un mēs dodam. Ko mēs dodam? To, ko saprotam To, ko mēs gribētu, lai mums dod. Mēs dodam nepieciešamāko, aizmirstam par būtisko. Bieži, pat ļoti bieži, vecāki cenšas kompensēt bērniem savu prombūtni ar dāvanām, lietām. Bērni ir mazi materiālisti. “Tu esi laimīgs, jo Tev ir tas un tas!” “Ja man tas būtu, es arī būtu laimīgs!” Negribu pretstatīt rūpes par materiālo nodrošinājumu un vecāku mīlestību. Ak, kaut mēs saviem bērniem varētu sniegt abus, un viņiem starp abiem nebūtu jāizvēlas. Tomēr, būs skumji, ja bērni kādu dienu sapratīs, ka no “večiem” neko citu kā naudu nevar dabūt. Un ja nevar dabūt mīlestību, tad viņi ņems to, ko var dabūt. Ja kādu dienu tā notiek, tas rāda, ka vecāks un bērns ir atsvešinājušies. Atsvešināšanās nav pēkšņa. Tas notiek pakāpeniski, nemanāmi. Aizņemtība ir attiecību slepkava Nr. 1. Atceros kādu skarbu un pat draudīgi divdomīgu frāzi: “Ja mēs nemīlēsim savus bērnus, to darīs kāds cits!”

Mīlēt nozīmē samīļot, apkampt, sabučot. Jauki ir tie brīži, kad mazie bērni pieglaužas, ierāpjas tētim vai mammai klēpī. Bērni ātri izaug. Mūsu priekšā stāvēs spurains pusaudzis, kas demonstrēs savu neatkarību, runās pretī un leksies. Kā lai tādu samīļo? Bet vai tad viņam nevajag mīlestību? Vajag. Bet viņš vairs nemāk to paprasīt. Vecākam tad jāsper pirmais solis. Vēl labāk, ja samīļošana nekad nav pārtrūkusi un ir daļa no ikdienas attiecību rituāla.

Lietas nolietojas un saplīst, to vietā nāk citas. Mīlestība paliek. Pārbaudījumu brīžos apziņa, ka vecāki mani ir mīlējuši un mani sapratuši , dos man spēku dzīvot. Nekādi materiāli labumi nespēs kompensēt vecāku mīlestības un uzmanības trūkumu. Dosim saviem bērniem labāko!

/0 Comments/by

Vai es sevi mīlu?

„…mīlēt … tuvāko kā sevi pašu”, Grāmata Lk. 10,27

Daudziem šis izteikums ir zināms. Izteikums iezīmē noteiktu virzienu, proti, mums ir jāmīl mūsu līdzcilvēki. Kā jāmīl? Tā, kā mēs mīlam sevi. Starp to, kā mīlam sevi, un kā mīlam citus cilvēkus, pastāv kāda saikne. Pamudinājumam ir spilgti sociāls raksturs, bet par to citreiz. Šoreiz par sevis mīlēšanu.

Mīlēt sevi. Izklausās egoistiski. Iespējams, ka kādi cilvēki domā, ka mīlēt sevi ir grēks. Mīlēt sevi, tas ir egoisms. Mīlēt citus cilvēkus, tas ir tas, uz ko mūs aicina Dievs. Liekas, ja mīlam sevi, mums vajadzētu justies vainīgiem, jo darām kaut ko nosodāmu.

Psihoterapijā ir pazīstams tāds fenomens, ko sauc par „kompulsīvo došanu”. Fenomens raksturo situāciju, ka cilvēks cenšas citiem dot to, ko patiesībā vēlās no citiem saņemt. Zināmā mērā tā dara visi cilvēki. Pats par sevi tas nav slikti. Slikti ir tas, ka kādreiz tas iegūst kompulsīvu, t.i. uzmācīgu raksturu. Cilvēks neizprot pats savas vēlmes un vajadzības, neatzīst to svarīgumu. Cilvēks vēlās citiem sniegt to, ko ir iedomājies, ka citiem tas ir vajadzīgs. Tas tiek darīts cerībā, ka citi to novērtēs, sniegs pretī to pašu. Cilvēks aizmirst par sevi un visu sevi velta citiem. Bieži tas nes vilšanos, jo cilvēks iegūst pārliecību, ka dod vairāk nekā saņem.

Mums sevi ir jāmīl. Tas ir svarīgi. Bet, ko nozīmē sevi mīlēt? Un vai mīlestība uz sevi ir tas pats, kas egoisms, vai tomēr kaut kas cits? Vai mēs visi jau pēc definīcijas sevi mīlam, vai tomēr mums ir jāmācās sevi mīlēt?

Mīlēt nozīmē sevi pieņemt. – Tādu, kāds esmu. Jā, bet kāds tad es esmu? Tāds, ka mani saredz citi cilvēki? Tāds, kādu priekšstatu es cenšos citiem radīt par sevi? Vai tāds, kāds es esmu, kad palieku vienatnē ar sevi? Vai man patīk mans vārds? Uzvārds? Bieži izjūtam bailes no cilvēku atraidījuma. Citu cilvēku gaidas uzliek mums lielāku atbildības sajūtu. Gribās atbilst cerībām, nesagādāt vilšanos. Gribās būt labākam, parādīt sevi no labās puses. Nedod Dievs, kļūdīties! Vai nebūtu jauki, ja mani dažādie „es” vairāk sadraudzētos? Ja es varētu kļūt vienkāršāks, dabiskāks, atraisītāks un pārliecinātāks par sevi? Jāmācās pieņemt sevi, ieraudzīt savas stiprās un nenoliegt vājās puses. Jākļūst viengabalainākam, veselākam. Mums šķiet, ja mūs pieņems citi, mums būs vieglāk pieņemt sevi. Tieši otrādāk. Mums ir jāmācās pieņemt sevi, tad mūs pieņems arī citi.

Pieņemt savu izskatu.- Vai man patīk mani sejas vaibsti- acis, deguns, mute? Mati? Augums? – Ārējais izskats. Tam ir liela nozīme. Iespējams, ka es sev patīku. Varbūt es arī neesmu nekāds skaistulis/e, bet esmu gana simpātisks. Ir svarīgi, ka esam apmierināti ar sevi. Ir svarīgi, ka paši sev patīkam. To gan būs grūti īstenot, ja esam pieredzējuši netaktiskus citu cilvēku aizrādījumus par savu izskatu. Ir jāmācās pieņemt savu izskatu. Nekad nedrīkst lamāt sevi un savu ķermeni! Reiz manās rokās nonāca grāmata, kuras autors uzskatīja, ka cilvēki paši sevi nolād, sakot, piemēram: „Man ir stulbas un neglītas kājas!” Grāmatā bija daudz piemēru, kur „apsaukātās” ķermeņa daļas pēc kāda laika bija sākušas sāpēt un sagādāt to īpašniekam neērtības. Es nezinu, vai varētu lietot tik stiprus vārdus kā minētās grāmatas autors. Taču labi tas nav. Nesacīsim citiem sliktus vārdus! Sev arī nē, jo vārdi nepazūd. Pieņemt savu izskatu, manuprāt, nozīmē arī par to rūpēties. Tāds es esmu. Tādu man sevi jāmīl! Ko tas līdzēs, ja es visu dzīvi žēlošos un sevi mocīšu? Ir labāk būt apmierinātam nekā neapmierinātam. Mīlēt sevi ir labāk nekā nemīlēt.

Nesen dzirdēju no kāda vecāka vīra interesantu izteikumu, ko viņš bija domājis par sievietes skaistumu- pļavā ir daudz dažādi ziedi un katram ir savs skaistums. Domāju, ka to var attiecināt uz jebkuru cilvēku. Katram cilvēkam ir savs skaistums. Cilvēki ir dažādi. Ārējais ir svarīgs, bet ne vienmēr izšķirošs. Tad, ja cilvēkam ir laba sirds un cēla dvēsele, viņa ārējais izskats izstaro gaišumu. Smaids, labas domas un pozitīva attieksme pret dzīvi, cilvēku dara pievilcīgu.

Cienīt sevi.- Man sevi ir jāciena, jāsaredz sava vērtība. Es nedrīkstu sevi noniecināt, apsaukāt par stulbeni vai idiotu. Cieņa pret sevi ir saistīta ar pašnovērtējumu. Pašnovērtējums saistīts ar ticību sev un saviem spēkiem. Minētajās lietās grūti iegūt objektivitāti, jo cilvēki svārstās starp bērnišķām visspēcības fantāzijām un sevis noniecināšanu. Bet padomā, vai citi Tevi cienīs, ja Tu pats sevi necieni?

Rūpēties par sevi.- Es sevi kopju, aprūpēju un iepriecinu. Es rūpējos ne tikai par savu ķermeni, bet arī par dvēseli un garu. Manai dzīvei ir jābūt kādam cēlākam uzdevumam kā tikai pieēsties un apmierināt savas iegribas. Man šajā dzīvē ir jāizdara kaut kas labs.

Rūpes par veselību ir atsevišķs temats. Rūpēties par savu veselību ir svarīgi. Teorētiski es piekrītu šai domai. Praktiski?.. praksē parādās daudzas pretrunas. Mēs gribam būt veseli. Bet kādreiz darām lietas, kas veselībai kaitē. Nerunāsim par kaitīgiem ieradumiem un pārmērībām. Te laikam jāizceļ vārds „pārmērības”. Jebkuras pārmērības ir kaitīgas. Bet ir grūti apstāties, ja konfektes (katrs te var iedomāties to, kas viņam patīk) ir tik garšīgas. Kad izsalkums ir remdēts, sākam domāt, vai mums tā vajadzēja rīkoties? Man šķiet, ka lielai daļai cilvēku ir aplams priekšstats par to, kā rodas veselība. Daudzi domā, ka veselība rodas no zālēm, jo zāles var nopirkt aptiekā. Veselība mums ir dota un mums ir jārūpējas, lai to saglabātu un nepazaudētu. Mīlēt sevi nozīmē rūpēties par savu veselību. Vai joprojām sevi mīlam arī tad, ja darām to, par ko zinām, ka tas ir kaitīgi?

Mīlēt sevi nozīmē saprast savas vajadzības, mācēt atšķirt vēlmes no iegribām.- Sevi vajag mīlēt, kādreiz vajag sevi iepriecināt, palutināt. Ir tik daudz lietu, ko vēlēties. Ja netiks apmierinātas mūsu iegribas, nekas ļauns ilgtermiņā nenotiks. Vēlmes atšķiras no iegribām. Vēlmes ir svarīgas, tās ir jāizvērtē, jāplāno un jāīsteno, jo dod dzīves kvalitāti. Bet, ja netiks apmierinātas mūsu dziļākās vajadzības, pieaugs neapmierinātība ar dzīvi. Problēma ir tajā, ka ir grūti saprast, kas ir vajadzības, kas vēlmes un kas iegribas. Man šķiet, ka mūsdienu sabiedrībā pastāv milzīgs sabiedrisks spiediens, vēlēties to, kas ir citiem, turēt līdzi, neatpalikt. Dažreiz mums kaut ko sagribās tik ļoti, ka mēs paliekam pilnīgi slimi, cik ļoti mums to gribās. Un, šķiet, vienīgais veids kā šo slimību izārstēt, ir iegādāties to lietu, kas šo slimību ir izraisījusi. Šīs mazās lietas liek mums labāk justies, bet nedara mūs laimīgus. Laime rodas dziļāk.

Es mēģināju apkopot savas domas par šo tematu. Katrs var šo sarakstu vēl papildināt, varbūt kaut kas svarīgs man ir paslīdējis garām.

Mīlēt sevi ir svarīgi. Tas kā izturamies pret sevi, veido to, kā pret mums izturas citi. Bez tam, ja sevi mīlam, cienām, pieņemam, rūpējamies par sevi, esam apmierinātāki ar dzīvi. Ja esam labā noskaņojumā, ir vieglāk būt labiem arī pret citiem cilvēkiem. Ja esam nīgri, neapmierināti, pastāv varbūtība, ka savās nelaimēs vainosim citus un savu neapmierinātību izgāzīsim pār viņiem. Katram cilvēkam ir savi kompleksi. Mūsu uzdevums ir mācīties sadzīvot ar to, ko nevaram mainīt, un mainīt to, ko varam.

/0 Comments/by