Posts

Vienatne un vientulība

Vienatne ir būšana vienam. Vientulība ir sajūta, kas atnāk tad, kad esmu viens.

Būšana vienam, laiks pašam ar sevi, noteiktos daudzumos ir nepieciešama katram cilvēkam. Tas ir laiks mieram un atpūtai, individuāliem hobijiem, domu sakārtošanai. Katram cilvēkam ir vajadzīgs laiks būt vienam pašam, laiks ar sevi. To pašu var sacīt par vientulību. Vientulības sajūta ir normāla. Mums nav visu laiku jābūt cilvēkos. Mums ir jāsailgojas pēc sabiedrības.

Katram cilvēkam ir jāiemācās būt kopā pašam ar sevi un izbaudīt šo laiku. Cik daudz, cik ilgi, tas lai paliek katra paša ziņā. Galvenais, ka šāds laiks ir. Ja kādu laiku esam pavadījuši vienatnē, var piezagties vientulības sajūta. Vientulības tēma ir sarežģīta un ļoti laikmetīga (par to citreiz). Ir cilvēki, kas nespēj ilgi palikt vieni, jo ātri sāk justies vientuļi. Kāds sāk justies vientuļi jau pēc dažām stundām (atkarības tematika attiecībās), cits var palikt viens dienu un ilgāk.

Ar vienatni un vientulību var būt saistīti riski, kurus tagad īsi pieminēšu.

Katram no mums ir jāiemācās pavadīt laiks ar sevi. Var izklausīties jocīgi, bet mums ir jākomunicē ar sevi- jāieklausās savās domās, emocijās, vairāk jāiepazīst sevi. Bet te slēpjas arī viena bīstamība. Ir cilvēki, kas ir iemācījušies būt kopā ar sevi. Ar laiku pie tā var pierast. Ir cilvēki, kuriem ir labi būt vieniem. Ar laiku viņiem pat neprasās citu cilvēku klātbūtne un viņi neveido pāra attiecības. Tas automātiski nenozīmē izolāciju absolūtā nozīmē, šie cilvēki var būt arī sociāli aktīvi un uzturēt ar citiem draudzīgas attiecības. Šķiet, ka šādu cilvēku mūsu sabiedrībā kļūst aizvien vairāk.

Arī vientulības sajūta sevī slēpj riskus. Bailes no vientulības var pamudināt izdarīt nepareizas izvēles. Reizēm tieši bailes mudina mūs sastapt nepareizos cilvēkus. Cik daudz nav dzirdēti stāsti par to, ka ir jāprecas tādēļ, ka citi jau ir apprecējušies. Mēs baidāmies palikt vieni un piekrītam attiecībām, kuras citos apstākļos izvērtētu rūpīgāk un kritiskāk. Tāpat, bailes no vientulības var būt faktors, kas var mudināt cilvēku uzturēt destruktīvās attiecības: “Kurp es iešu? Kam es esmu vajadzīgs?”

Vienatne un vientulība- mums ir vajadzīgas abas. Cik daudz? Kad ir par daudz? Kā tas iespaido manu dzīvi? – Vai tiecos noslēgties vai veidot daudz un seklas attiecības? Kā es veidoju attiecības un izvēlos savus draugus? Cik liela nozīme tajā ir bailēm no vientulības?

/by

Laiks sev

Tas ir laiks, kad esam kopā ar sevi un neesam kopā ar citiem. Tā ir vienatne. Ne piespiedu, bet pašu gribēta un apzināta. Tā ir iespēja un nepieciešamība, apstāties un norimt, paklusēt, sakārtot domas. Šāds laiks cilvēkam ir vajadzīgs, lai no jauna nonāktu kontaktā ar sevi, reflektētu par procesiem ārpus sevis un sevī.

Paņemt laiku sev. Kādam tas izklausīsies egoistiski, cits uzskatīs, ka tā ir ekstra, kuru viņš/viņa nevar atļauties. Tikai sakiet, kādus lēmumus var pieņemt cilvēks, kurš ir zaudējis saikni pats ar sevi?

Ikdienas mēs tērējam savu laiku un enerģiju, lai darītu kaut ko, kas ir noderīgs citiem cilvēkiem. Mūsu saražotās preces un sniegtie pakalpojumi ir domāti cilvēkiem. Darbi, atbildības, pienākumi, attiecības. Lai kaut ko izdarītu labi, tam ir jāvelta laiks un enerģija. Ja pieliekam klāt aizrautību un mīlestību, rezultāti būs vēl labāki. Kad viss ir padarīts (vai tā kādreiz ir?), cik daudz laika paliek dzīvot? Un cik no tā paliek sev? Parasti domājam tā, tad ja paliks pāri, tad man arī kaut kas atleks. Galvenais, lai visi citi ir apmierināti. Ir tik daudz lietu, kas man šķiet svarīgākas par to, ko gribu es. Taču, ja gala rezultātā es esmu izsīcis, neapmierināts un nelaimīgs, tas arī nav labs rezultāts. Tāpat kā es rūpējos par citiem, man ir jāparūpējas arī par sevi.

Varbūt Tu ceri, ka kāds cits par Tevi parūpēsies. Ja tas tā notiek, tas ir jauki. Tad tā ir dāvana, bet ne norma. Bet tā ir Tava atbildība, parūpēties par sevi, lai pēc tam Tu būtu spējīgs parūpēties par citiem. Tavu vajadzību apmierināšana ir Tava atbildība.

Laiks, kas ir mans. Šim laikam Tev ir jāsniedz atpūta, iedvesma un izaugsme. Es varu izlemt, kā es to gribu pavadīt. Šāds laiks ir vajadzīgs katram cilvēkam, it īpaši tiem, kam ir aktīva sabiedriskā dzīve. Laiks, ko varu pavadīt vienatnē ar sevi. Tā ir iespēja nonākt kontaktā ar sevi, labāk sevi iepazīt un labāk apzināties savas vajadzības. Apzināta vienatne ir dziedinoša. (Tāpat kā apzināta kopā būšana). Iespējams, ka pirmā lieta, ko vajadzētu darīt, ir kārtīgi izgulēties, jo “ar beigtu zirgu nevar jāt”. Tad, kad Tu esi atpūties, vari darīt vēl citas lietas. Tu vari doties pastaigā, lasīt grāmatas vai darīt kaut ko citu, kas Tevi iedvesmo un atjauno. Aktivitātei Tev ir jāsniedz pozitīvas emocijas. Viena no lielākām laikmeta problēmām ir pozitīvu emociju trūkums. Kad esmu apzināti izvēlējies vienatni, daudz apzinātāk esmu klātesošs attiecībās.

 

/by

Laiks pāra attiecībām

Jebkurām attiecībām ir vajadzīgs laiks. Ja veltam laiku attiecībām, tās var pastāvēt, augt un attīstīties. Ja neveltām laiku attiecībām, tās nīkuļo un var izsīkt. Tā tas ir arī ar vīrieša un sievietes attiecībām. Attiecību sākumā mēs ilgojamies pēc otra cilvēka, atšķirtību uztveram kā ciešanas un diskomfortu, satikšanos un kopā būšanu kā prieku. Iemīlēšanās stadijā kopā būšana ir dabiska un spontāna vēlēšanās. Cilvēki daudz runā, sapņo un pavada laiku kopā. Viņi izsapņo savu kopīgo nākotni- ģimeni, laulību, bērnus, dzīvokli, mašīnu, u.c. Un ar laiku viņi to iegūst, bet pazaudē prieku par attiecībām. Visu pārņem ikdienas pienākumi un rutīna. Par kādu romantiku var runāt, ja cilvēki ir piekusuši no ikdienas pienākumiem?

Varat minēt, kura attiecību dimensija nonāk deficītā?- Pāra attiecības. Reizēm (bieži) cilvēki domā apmēram tā, tad, kad visi darbi un pienākumi tiks padarīti, paliks pāri laiks arī pāra attiecībām. Tā nav taisnība. Nekas pāri nepaliek. Ja cilvēki neatrod laiku pāra attiecībām, ar laiku veidojas atsvešināšanās. Strīdu un konfliktu biežums (dažkārt arī pilnīgs to trūkums) var liecināt, ka partnera attiecības nav saprastas un apmierinātas. Rūpes par kopīgiem bērniem vai kopīgu saimniecību var radīt ilūziju par būšanu kopā. Raugoties kvantitatīvi, iespējams, ka cilvēki daudz laika pavada kopā, drīzāk gan blakus. Īstais kopā būšanas rādītājs ir sarunu esamība vai to neesamība, tēmu izvēle un sarunas dziļums.

Es piedāvāju citu pieeju. Tām lietām, kuras mēs uzskatām par svarīgām, mēs rezervējam laiku. Tās var būt dažas stundas nedēļā, kurās vīrietis un sieviete pavada kopā, ārpus savas ikdienas vides. Mums no jauna jāatklāj prieks par būšanu kopā. Mums ir vajadzīgs laiks, kad mēs esam kopā divi vien un nekas mūs netraucē. Tā var būt pastaiga, izbraukums, kāda laba filma vai izrāde, kafijas vai tējas krūze. Lai ko mēs darītu, kopā būšanai ir jārada uzticēšanās, kas mūs ved tālāk pie kvalitatīvas sarunas, kur viens no svarīgākajiem tematiem ir tas, kā mēs jūtamies attiecībās.

 

/by

Laiks, ko katrs no vecākiem pavada ar katru no bērniem

Katram vecākam ir jāveido personisks kontakts ar savu bērnu (ja ir vairāki bērni, ar katru). Kādēļ? Vispirms jau tādēļ, ka kontakts nerodas pats no sevis. Tas ir jāveido, jāuztur. Ja ir vairāki bērni, tad kontakts apzināti ir jāveido ar katru no bērniem. Tik daudz ir dzirdēti stāsti par to, ka pieaugušais, būdams bērns, ir juties viens un nesaprasts, dziļā neizpratnē par attiecībām, kas valda ģimenē. Reizēm tad bērni domā, vai tā ir mana īstā ģimene? Varbūt esmu adoptēts? Lai tā nenotiktu, pieaugušajiem ir jāuzņemas atbildība par attiecību veidošanu ar bērniem. Pieaugušajiem ir vieglāk veidot attiecības ar bērniem, kuri māk paprasīt uzmanību. Mums nav jāuzņemas iniciatīva, tikai jāreaģē. Bērni paši nāk, viņi ir mīļi, pieglaužas, ieritinās klēpī. Mums ir svarīgi viņiem ļaut, neatgrūst. Bet ko lai dara bērni, kas to neprot? Ja ģimenē ir vairāki bērni, notiek cīņa par vecāku uzmanību. Šajā cīņā ir uzvarētāji un arī zaudētāji. Uzvarētāji ir tie bērni, kuri māk paprasīt uzmanību. Zaudētāji ir tie, kas neprot. Tie ir “klusie” jeb “nemanāmie bērni”. Viņi ilgojas pēc vecāku uzmanības, bet nezin, kā to iegūt. Pieaugušie dažkārt izdara kļūdainu secinājumu- ja jau bērns neizrāda un neprasa uzmanību, tātad viņam to nevajag. Tā nu gan nav taisnība! Vēl viena aplamība, ja bērns saņem vecāku uzmanību tikai tad, kad ir izdarījis kādas blēņas. Tas var pastiprināt bērna negatīvo uzvedību. Arī “spurainajiem” pusaudžiem un pat jauniešiem ir vajadzīga mūsu uzmanība un mīlestība, tikai jau citādākā veidā, kas respektē viņu alkas pēc neatkarības. Ir labi, ja mēs kā vecāki, apzinoties, cik bērniem ir svarīga mūsu uzmanība, labprātīgi dodam viņiem savu laiku. Laiku, kas pieder tikai viņiem, un ne ar vienu citu nav jādala.

 

/by

Laiks ģimenei

Laiks, ko ģimenes locekļi pavada kopā. Šeit es nedomāju mājas darbu veikšanu. Tie ir svarīgi, bet citā kontekstā (p.: darba audzināšana, izpratne par to, ka ģimenes locekļi ir kopā ikdienas pienākumos un arī svētkos). Šeit es domāju laiku, ko vecāki apzināti velta kopā būšanai ar bērnu (bērniem). Ļoti izplatīts ir tas, ka vecāki kārto savas lietas un paņem bērnus līdzi. Tātad, fokuss ir pieaugušo darīšanas. Tas nav slikti. Arī tas ir laiks, kad varam būt kopā. Bet ir arī svarīgi, ka pieaugušie plāno laiku, kurā priekšplānā izvirzās bērna (bērnu) intereses un vajadzības. Tas noteikti vecākiem prasa laiku un izdomu, padomāt un paplānot, lai kopā būšana bērniem piedāvātu interesantas un vecumam atbilstošas aktivitātes. Tās var būt arī sarunas un spēles mājas vidē, bet, īpaši nozīmīgs ir laiks, ko vecāki ar bērnu (bērniem) pavada ārpus ierastās vides. Spontāns vai plānots ģimenes izbraukums vai pastaiga. Tas rada kopības  un piederības sajūtu. Bērniem patīk, ja ģimenes izbraukums ir saistīts ar garšīgu ēdienu (tas var būt pikniks brīvā dabā vai kafejnīcas apmeklējums). Tas palīdz mums atklāt un piedzīvot to, ka būšana kopā ir pozitīva un bagātinoša pieredze.

 

/by

Doma un laiks

 

Radās impulss, atnāca doma. Atskārsme, ka zināšanu un dzīves gudrības iegūšanai ir nepieciešams laiks.

Jaunībā cilvēks nenovērtē pieredzes nozīmi, līdz ar to, pārspīlē zināšanu svaru. Kļūstot vecāks (jeb zūdot ārējai pievilcībai), cilvēks novērtē pieredzes nozīmi un vairāk pievēršas savai iekšējai dvēseles pasaulei. Ar laiku viņš/a var krist citā galējībā, pārspīlēt pieredzes nozīmi, un, noniecināt jaunu zināšanu apguvi.

Kas tad ir pieredze? – Tā ir iespēja, pārbaudīt iegūtās zināšanas dzīvē. Pārliecināties, vai tās “strādā” vai nē. Pieredze ir vēl kas vairāk. Tā ir refleksija par cēloņiem un sekām, par likumsakarībām savā un citu dzīvēs. “Pārbaudītās” zināšanas mudina novērtēt, kādas zināšanas un prasmes tev vēl ir vajadzīgas. Un atkal, pārbaudīt tās ar pieredzi. Zināšanas, kuras nav iespējams pārbaudīt, ir teorētiskas. Manuprāt, gudrība nav tikai daudz zināšana. Gudrība ir gudra dzīvošana. Mēs daudz zinām un stulbi dzīvojam.

Tā nu es apstājos pie domas, ko es domāju, kādēļ. Temats ir plašs. Šajā gadījumā mani interesē jautājums, kā domas atnāk pie manis, cik daudz laika tām vajag, lai atnāktu un kļūtu par manām domām?

10 gadu vecumā es redzēju un sapratu pasauli vienā veidā, 20 gadu vecumā citā. 30 gadu vecumā pasaule jau šķita citādāka. Liekas, ka šajā gadījumā pārmaiņas manā pasaules redzējumā īpaši nebija saistītas ar kādu piepūli. Tu kļūsti vecāks, rodas dzīves pieredze, rodas jaunas atziņas. Ir lietas, kuras tu saproti ar laiku. Vienkārši ir vajadzīgs laiks.

Ir tāds sakāmvārds, ka ar “vecumu nāk gudrība”. Tam pretī var likt arī turpinājumu: “dažkārt vecums atnāk viens pats”. Vecums ne vienmēr ir sinonīms vārdam viedums, bet ir skaidrs, ka jaunība un viedums arī neiet kopā.

Ir domas (iedīglī, puspabeigtas un pabeigtas), vērtības un pārliecības, ko manī ir iedēstījuši mani vecvecāki un vecāki.

Ir domas, ko esmu ieguvis izglītošanās rezultātā, apguvis zināšanas (svešas domas) mācoties skolā, augstskolā, lasot grāmatas. Ir atziņas, kuras ir atnākušas kā intelektuālas piepūles rezultāts. Tu risini savā prātā kādu jautājumu un nerodi risinājumu. Pēc kāda laika nāk atrisinājums, kā atbilde uz tavu piepūli.

Es ticu, ka cilvēka dzīvei ir kāda augstāka jēga par produktu pārstrādi un pasaules piesārņošanu. Tā kā cilvēks ir saprātīga būtne (pārāk cildens nosaukums), jebkuras pārmaiņas var notikt tikai, pārmainot domāšanas veidu. Cilvēkam savas dzīves laikā kaut kas ir jāsaprot, jāatrod atbildes uz lielajiem dzīves jautājumiem. Jautājumu ir daudz, bet te gribu izcelt tikai dažus: cilvēka izcelsme (evolūcija vai radīšana), vai ir Dievs un kāds Viņš ir, nāve un eksistence pēc nāves.

Negribētos, ka cilvēks nonāk pie pareizajiem secinājumiem, guļot uz nāves gultas. Lai gan, labāk vēlāk, nekā nekad. Gribētos, ka cilvēkam ir iespēja kaut ko saprast un mainīt, pirms viņš nomirst gudrs.

Ir atziņas, kuras atnāk ar laiku. Bet neviens no mums nezina, cik daudz laika vēl ir mūsu rīcībā. Tātad ir atziņas, kas var pie mums neatnākt, jo mēs vienkārši tik ilgi nenodzīvosim. Varētu likt akcentu uz piepūli. Proti, caur izglītošanos, saskarsmi ar cilvēkiem, intensīvām pārdomām, mēs varam nonākt pie secinājumiem, kuru iegūšanai citos apstākļos būtu nepieciešams ļoti daudz laika, varbūt pat gadu desmiti.

Ko darīt, ja cilvēks nedomā vispār vai domā maz, tā sacīt “peld pa straumi”? Cik  liela ir varbūtība, ka viņš nonāks pie pareizajiem secinājumiem un atradīs savai eksistencei augstāku un cildenāku jēgu.

Man ir vajadzīgs laiks. Dodiet man laiku! To var formulēt arī kā lūgšanu: “Dievs, dod man laiku!” Dievs ir vienīgais, kas stāv pāri laikam un ārpus tā. Lai gan, iespējams, mans lūgums ir muļķīgs. Jo laiks man ir. Reizēm es pat nezinu, ko ar to iesākt. Izniekoju un nonāvēju to tik daudzos un dažādos veidos.

Dodiet man laiku, saprast un izlabot savas kļūdas!

Dodiet man laiku! – Bet, cik laika Tev vajag un ko Tu gribi saprast?

 

 

 

 

 

 

/0 Comments/by

Laiks ir … nauda?

Kas ir laiks? Kurš gan spēj atbildēt uz šo jautājumu? Laiks ir kaut kā plūdums, straume. Mēs nezinām, kas ir laiks. Bet mēs jūtam un piedzīvojam, kā ejam cauri laikam un kā laiks iet caur mums. Mēs nolasām laiku cilvēka liktenī- izaugsmes, nobriešanas un novecošanas pieredzē. Mēs nolasām laiku procesos, kuriem ir sākums, attīstība, stagnācija un noriets.

Laiks ir kaut kas abstrakts, netverams. Svarīga dimensija, kas palīdz mums domāt par notikumiem, sakārtot tos, pagātnes, tagadnes un nākotnes kategorijās. Laiks kļūst konkrētāks, ja domājam par savas dzīves laiku, par savu laiku. Bija laiks, kad manis nebija. Būs laiks, kad manis vairs nebūs. Šis ir mans laiks. Šis ir mūsu laiks. Laiks ir dāvana.

“Laiks ir nauda”. Šajā steidzīgajā laikmetā izteikums ieguvis īpašu skanējumu. Tiek  salīdzinātas 2 lietas, kas nav salīdzināmas. Noteiktā brīdī abi priekšstati satiekas un ir salīdzināmi, bet nav viens ar otru izskaidrojami. Akcents parasti likts uz vārdu “nauda”. Laiku nedrīkst kavēt- katra minūte ir svarīga, lai nopelnītu naudu. Izniekots laiks, nenopelnīta nauda. Kaut kas, ko mēs neizprotam, kā vērtību līdz galam neapzināmies, tiek izskaidrots ar kaut ko taustāmu, izmērāmu, sakrājamu.

Taču apgalvojums, ka “laiks ir nauda” ir patiess tikai daļēji. Par laiku var nopirkt naudu, bet par naudu nevar nopirkt laiku. Klāt nāk vesela rinda citu domu: Ko līdz, ja tev ir laiks, bet nav naudas? Ko līdz, ja Tev ir nauda, bet nav laika? Jautājums par vērtībām. Mans laiks- tā nekad nepaliek vairāk, tā vienmēr paliek mazāk. Mēs esam laika “mainītāji”. Aizvien no jauna nonākam situācijās, kur nesvarīgām lietām laika pietiek, bet svarīgām vienmēr ir par maz. Katru dienu jāpieņem lēmums: “Kā es gribu šodienu nodzīvot?” Katru vakaru jāatbild uz jautājumu: “Vai laiks nav izniekots?” Nepamet sajūta, ka mēs laiku izmainām pret kaut ko, kas ir mazāk vērtīgs.

Mūsu dzīves pieredzei, proti, tam kā laiku esam iztērējuši, būtu jāved mūs atpakaļ pie pārdomām par laiku. Pārdomām, par to kā dzīvojam, ko uzskatām par vērtīgu. Laiks ir īstā vērtība. To nevar nopirkt ne par kādu naudu. Kā dzīvot, lai būtu sajūta, ka laiks nav izniekots?

 

/0 Comments/by