Posts

Ģimenes kompetence

Atceros, ka pirms daudziem gadiem piedalījos kādā 3×3 nometnē. Viena no darbnīcām bija veltīta ģimenes un attiecību psiholoģijai. To vadīja psiholoģe un ģimenes terapeite Līga Ruperte kopā ar savu kolēģi. Ka jau tas notiek ar atmiņām, tās pabalē. Bet viens apgalvojums man palicis atmiņā. Proti, mēs runājam par labvēlīgām un nelabvēlīgām ģimenēm. “Labvēlīga” un “nelabvēlīga” ģimene ir statiski, galēji un absolūti vērtējumi. Negribu šeit noliegt, ka ir “sarkanās līnijas” (vardarbība dažādās formās un bērna atstāšana novārtā), kuras pārkāpjot ģimene viennozīmīgi klasificējama kā nelabvēlīga. Taču dzīve ir dinamiska. Ir lietas, kas mums kā vecākiem attiecībās ar bērniem izdodas labāk, sliktāk vai nemaz. “Mēs parasti atrodamies pa vidu starp galējībām”. Ir jautājumi, kurus risinām kā “labvēlīgas” ģimenes, citus kā “nelabvēlīgas”.

Šajā ierakstā vēlos atsaukties uz grāmatu, kas pirmo reizi tika izdota 1976. Gadā: Lewis JM, Beavers WR, Gossett JT, Phillips VA. No single thread: Psychological health in family systems. Brunner/Mazel; New York: 1976). autori savu koncepciju ir attīstījuši tālāk un izdevuši jau citās grāmatās.

Iespējams, ka grāmatas autori apzināti ir vēlējušies izvairīties no patoloģizējoša ģimeņu apraksta, ieliekot tās “labvēlīgā” vai “nelabvēlīgā” kastītē. Tā vietā autori runā par ģimeņu kompetenci, zināšanām un prasmēm veidot labas attiecības. Tādā veidā visas ģimenes varētu likt uz mērījumu skalas, kuras vienā pusē novieto ģimenes ar zemu kompetenci (haoss un disfunkcija) un otrā pusē ģimenes ar optimālu kompetenci. Autoru grupa savos pētījumos atklāja kādu pārsteidzošu līdzību ģimenēm, kurās auga veseli un laimīgi jaunieši. Uzmanība tika pievērsta 2 svarīgiem aspektiem: labvēlīgas attiecības, kurās bija iespējama bērnu/jauniešu autonomijas un arī vecāku personību attīstība.

Lūk daži punkti, kas raksturo ģimenes kompetenci jeb labvēlīgu ģimenes struktūru:

  1. Ģimenei raksturīga labi definēta vadība, kuru vecāki dalīja viens ar otru. Noteiktās dzīves jomās noteica māte, citās tēvs. Viņu lomas bija ciešas, skaidras un savstarpēji saskaņotas.
  2. Vecākiem bija autoritāte un teikšana, bet viņi nebija autoritāri. Bērni pieņēma šo kārtību.
  3. Ģimenes raksturoja emocionāla tuvība, bet arī individualitāte bija atļauta un tika iedrošināta.
  4. Ģimenes raksturoja atvērta un labvēlīga komunikācija: ģimenes locekļi varēja brīvi izteikt savas domas, uzskatus un emocijas, bet tika prasīts, lai tas notiek skaidri saprotamā veidā. Katrs uzņēmās atbildību par savām domām un jūtām.
  5. Bija vienošanās par to, ka katrs runā tikai pats savā vārdā un nepretendēja uz runāšanu citu vārdā.
  6. Ģimenes locekļi respektēja viens otru.

Noslogotu jeb haotisku ģimeni raksturo pretmets, uzskaitīto lietu nepietiekamība vai trūkums.

Optimāli kompetentas ģimenes koncepcija nav tikai abstrakts ideāls. Šādas ģimenes reti parādās psihiskās veselības statistikās, jo tām reti ir vajadzīga konsultācija vai terapija.

Ģimenes kompetence ir zināšanas un prasmes, kuras mēs varam iegūt un attīstīt. Tādā veidā arī uz ģimenes terapiju varam paraudzīties primāri ne kā uz ģimenes “ārstēšanu”, bet kā laiku un telpu, kur pieredzējuša speciālista vadībā ģimenes locekļi var skaidrāk ieraudzīt, kā viņi veido attiecības, un apgūt jaunas attiecību un komunikācijas prasmes.

 

/by

Attiecības ar radiem

Ļoti svarīgs un sarežģīts temats. Manas pārdomas par šo tematu balstās uz diviem pamata pieņēmumiem: pirmais- cik tas ir mūsu spēkos, mums jāveido labvēlīgas attiecības ar visiem cilvēkiem. Ja attiecības ar dzimtu ir labas, tad dzimtas enerģija plūst, ja sliktas, ir pārrāvums; otrais- katram no mums ir jādzīvo sava dzīve.

Vērojot savas un citu cilvēku attiecības ar radiem, manī ir noformulējies viens novērojums, kas reizē ir arī jautājums. Ir ģimenes un dzimtas, kuras raksturo draudzīgums, labvēlība un savstarpēja palīdzība. Tās ir dzimtas un ģimenes, kuru locekļiem ir vēlēšanās tikties, svinēt kopā svētkus un vienkārši kopā pavadīt laiku. Un ir dzimtas un ģimenes, kuras šad un tad satiekas, bet tajās ir daudz sāncensības, skaudības, negāciju, šķelšanos un strīdu. Uz abiem piemēriem varam raudzīties kā uz sava veida pretstatiem. Starp abiem poliem ir iespējamas dažādas variācijas. Te rodas jautājums: “Kā tas izdodas vieniem un neizdodas otriem?” Man nav atbildes uz šo jautājumu. Ir tikai dažas domas. Te liela nozīme ir vecāku jeb vecākās paaudzes attieksmei. Ja vecāku vai vecvecāku attieksme pret bērniem un mazbērniem ir labvēlīga, gādīga, sirsnīga un taisnīga, tas ir labs priekšnoteikums pozitīvas gaisotnes veidošanai lielģimenē un dzimtā. Ja paplašinātā ģimene ir labvēlīga, tā var kļūt par spēka avotu un atbalsta punktu sarežģītās dzīves situācijās. Ir labi apzināties sevi kā daļu no spēcīgas dzimtas. Ja nē, tad tā var kļūt par negāciju un raižu avotu. Ja negatīva attieksme ir ilgstoši, tas neizbēgami noved pie retiem kontaktiem vai attiecību saraušanas. Pārtraukt un nocirst attiecības nav labs risinājums. Dzimtas spēks neieplūst mūsu dzīvē. Diemžēl ir situācijas, kur tas šķiet kā vienīgais risinājums, lai sevi pasargātu. Arī man ir radi, ar kuriem es netiekos, un arī nevēlos to darīt. Man negribās katru reizi klausīties viņu domas par to, kā man ir jādzīvo un kas man ir jādara. Arī es pats cenšos viņiem neuzbāzties ar saviem padomiem.

Kopumā man ir ļoti paveicies ar radiem. Reizēm jokoju, ka man ir brīnišķīgas attiecības ar radiem, jo es viņus satieku 2 reizes gadā. Mūsu tikšanās ir jaukas un draudzīgas. Galvenais ir saprast, kurā brīdī doties mājās. Var gadīties, ka kādreiz tiek vilktas ārā vecas lietas un aizvainojumi. Bet mēs esam pieauguši un labi organizēti, lai tos nedaudzos brīžus, ko pavadām kopā nesabojātu, risinot kādus jūtīgus tematus. Un galu galā, kāds no tā labums? Vai man izdosies kādu pārliecināt vai viņiem pārliecināt mani? Domāju, ka nē. Mums ir jāveido labvēlīgas un draudzīgas attiecības vienam ar otru. Mums nav jādraudzējas, bet jāuztur cieņpilnas attiecības. Tas ir iespējams tad, ja visas iesaistītās puses to vēlās. Tas var notikt tad, ja kāds uzņemas atbildību par dzimtas pulcināšanu. Īpaša vieta un nozīme šeit ir vecākiem, vecvecākiem vai vienkārši dzimtas vecākajiem, kuri rada gaisotni, pulcina un satur savu dzimtu. Ja viņi to nedara vai viņu vairs nav, tad šī atbildība jāuzņemas kādam citam. Ja neviens neuzņemas atbildību, tad dzimta fragmentējas un izšķīst.

/by

Laiks, ko katrs no vecākiem pavada ar katru no bērniem

Katram vecākam ir jāveido personisks kontakts ar savu bērnu (ja ir vairāki bērni, ar katru). Kādēļ? Vispirms jau tādēļ, ka kontakts nerodas pats no sevis. Tas ir jāveido, jāuztur. Ja ir vairāki bērni, tad kontakts apzināti ir jāveido ar katru no bērniem. Tik daudz ir dzirdēti stāsti par to, ka pieaugušais, būdams bērns, ir juties viens un nesaprasts, dziļā neizpratnē par attiecībām, kas valda ģimenē. Reizēm tad bērni domā, vai tā ir mana īstā ģimene? Varbūt esmu adoptēts? Lai tā nenotiktu, pieaugušajiem ir jāuzņemas atbildība par attiecību veidošanu ar bērniem. Pieaugušajiem ir vieglāk veidot attiecības ar bērniem, kuri māk paprasīt uzmanību. Mums nav jāuzņemas iniciatīva, tikai jāreaģē. Bērni paši nāk, viņi ir mīļi, pieglaužas, ieritinās klēpī. Mums ir svarīgi viņiem ļaut, neatgrūst. Bet ko lai dara bērni, kas to neprot? Ja ģimenē ir vairāki bērni, notiek cīņa par vecāku uzmanību. Šajā cīņā ir uzvarētāji un arī zaudētāji. Uzvarētāji ir tie bērni, kuri māk paprasīt uzmanību. Zaudētāji ir tie, kas neprot. Tie ir “klusie” jeb “nemanāmie bērni”. Viņi ilgojas pēc vecāku uzmanības, bet nezin, kā to iegūt. Pieaugušie dažkārt izdara kļūdainu secinājumu- ja jau bērns neizrāda un neprasa uzmanību, tātad viņam to nevajag. Tā nu gan nav taisnība! Vēl viena aplamība, ja bērns saņem vecāku uzmanību tikai tad, kad ir izdarījis kādas blēņas. Tas var pastiprināt bērna negatīvo uzvedību. Arī “spurainajiem” pusaudžiem un pat jauniešiem ir vajadzīga mūsu uzmanība un mīlestība, tikai jau citādākā veidā, kas respektē viņu alkas pēc neatkarības. Ir labi, ja mēs kā vecāki, apzinoties, cik bērniem ir svarīga mūsu uzmanība, labprātīgi dodam viņiem savu laiku. Laiku, kas pieder tikai viņiem, un ne ar vienu citu nav jādala.

 

/by

Ģimenes funkcijas

Visas ģimenes nav vienādas. Vecos laikos cilvēki vairāk dzīvoja paplašinātās ģimenēs, ietverot vairākas paaudzes- bērni, vecāki, vecvecāki. Mūsdienās parasti tā ir t.s. kodol ģimene- tēvs, māte, bērni. Tā ir ideālā bilde. Realitāte ir sarežģītāka. Cilvēki mirst, šķiras, dala bērnus, maina dzīvesvietas, veido jaunas attiecības, dibina jaunas ģimenes.

Lai kā mēs definētu ģimeni, tā ir vieta, vide, kurā veidojas cilvēka personība. Dažādi autori dažādi mēģina definēt ģimenes funkcijas, formulēt uzdevumus, kurus būtu vēlams īstenot. Interesējoties par šo tematu, esmu atradis, manuprāt, labu shēmu, kas palīdz to izprast.

Ģimene ir psiholoģiska un garīga atbalsta sistēma tās locekļiem. Ģimene ir skola, kurā bērns apgūst turpmākai dzīvei nepieciešamās prasmes. Ģimenei ir 3 funkcijas, katru no tām var vēl papildināt un attīstīt:

1)  Ģimenei ir jāapmierina ģimenes locekļu vajadzības. – Kādas ir ģimenes locekļu vajadzības, tas jau ir vesels temats. Bērniem un pieaugušajiem ir atšķirīgas vajadzības. Pamat vajadzības ir mīlestība un aprūpe, uzturs, apģērbs, dzīvesvieta. Ir labi, ja ieraugām, ka cilvēks nav tikai ķermenis. Bērna dvēselei un garam arī ir savas vajadzības. Ģimenē darbojas pakārtotības princips, proti, vecāki mīl viens otru un kopā rūpējas par bērniem. Katram ģimenes veselumā ir sava skaidra vieta un loma. vecāki ir vecāki, un bērni ir bērni.

2. Nodrošināt bērnu talantu un iemaņu attīstību un sagatavot bērnu pastāvīgai dzīvei.- Par bērnu patstāvību jau esmu izteicies rakstā par audzināšanas mērķi. Te ir svarīgi atcerēties, ka katrs bērns ir unikāls. Mums ir jādod viņam iespēja, attīstīt savas dāvanas un kļūt par to, par ko viņam ir jākļūst. Mēs varam un mums vajag bērnu ievirzīt. Mums jāpalīdz bērnam, atrast dzīvē savu vietu, savu aicinājumu.

3.Stabilizēt un attīstīt vecāku attiecības un personības.- Tas ir ļoti svarīgs aspekts. Bērni kādu dienu izaugs lieli un atstās vecāku ligzdu. Kas tad notiks ar vecākiem? Parasti to sauc par tukšās ligzdas sindromu. Vecāki var piedzīvot skumjas, jo ir kaut ko zaudējuši. Tas ir laiks, kad pāris labāk ieraug viens otru. Diemžēl, tas ir laiks, kad kādi pāri šķiras, jo saprot, ka dzīvojuši kopā tikai dēļ bērniem. Lai tā nenotiktu, jāatceras, ka pāra attiecības ar bērna ienākšanu ģimenē nebeidzas. Ir jāatrod laiks vienam priekš otra, lai būtu arī tieša komunikācija, ne tikai caur bērniem. Tā ir māksla, kā virves dejotājam noturēt līdzsvaru- rūpes par bērniem un rūpes vienam par otru. Ir tik daudz veidu, kā mēs varam viens otru pazaudēt. Skumjākais, ka nepamanām atsvešināšanās procesu, tas kļūst redzams ar laiku. Arī tad viss vēl nav zaudēts, ja saprotam, ka tā ir mūsu izvēle, atsvešināties vai tuvināties.
Lai vai kā, es domāju, ka vecāki (īpaši, ja viņi bērnu audzina vienu vai attiecības pārī ir atsvešinātas), kuri dzīvo tikai savam bērnam, mīl savu bērnu ar tādu mīlestību, kas kavē bērna patstāvības veidošanos. Vecākiem ir jāmīl arī sevi, jāmīl vienam otru, jārūpējas vienam par otru. Vai tā nav labākā pieredze, ko varam nodot saviem bērniem? Tētis un mamma modelē pāra attiecības.
Mums, pieaugušajiem, ir jāmācās sabalansēt visu ģimenes locekļu vajadzības, neaizmirstot par savējiem. Kad rūpējamies arī par sevi, pasniedzam bērnam svarīgi mācību stundu. Ja aizmirstam rūpēties par sevi un nesam lielus upurus bērnu labā, jācer, ka nebūs jāpiedzīvo liela vilšanās, ja bērni to līdz galam nespēs saprast un novērtēt.

Ir labi, ja mūsu ģimenes ir vai kļūst par vietu, kur varam labi justies, atjaunoties un gūt spēkus jauniem dzīves izaicinājumiem.
Ir jauki, ja jau lielajiem bērniem patīk atgriezties un apciemot vecākus. Cerams, ne pienākuma mudinātiem, bet lai baudītu tuvību, kas dod spēku.

/0 Comments/by