Posts

Mīlestība egoisma kalpībā

Ko mēs domājam, kad kādam sakām, ka mīlam? Ko tieši mēs mīlam otrā cilvēkā? Ģimenes psiholoģijas dižie ir uzskatījuši, ka laimīgu pāra attiecību priekšnoteikums ir līdzības princips, kopīga bāze. Mēs meklējam otrā cilvēkā kaut ko pazīstamu, radniecīgu, emocionāli tuvu. Tas slēpj sevi gan lielu potenciālu, gan arī risku. Mūs vieno kopīgais, atšķirīgais padara iespējamu otra cilvēka mīlēšanu, apbrīnošanu un izzināšanu par ceļojumu visas dzīves garumā. Kopīgais un atšķirīgais. Mēs būvējam kopīgo, bet neizdzēšam atšķirīgo. Atšķirīgais var būt atsvaidzinošs un bagātinošs. Bet cik atšķirīgs tas drīkst būt? Kaut kādā mērā mēs varam pieņemt otra cilvēka atšķirīgumu, ja mums ar šo cilvēku nav jādzīvo kopā. Atšķirīgo mēs varam pieņemt tikai līdz zināmai pakāpei. Un ko šajā gadījumā nozīmē “pieņemt”? Parasti tas nozīmē pieņemt to kā faktu, ko varam tolerēt, ne vienmēr emocionāli pieņemt. Ko mēs domājam, kad kādam sakām kādam, ka viņu mīlam. Ko tieši mēs mīlam? Otru cilvēku vai to, kā jūtamies esot kopā ar šo cilvēku? To, ka otrs mums nerada lielas problēmas un dzīvi dara ērtu? Citiem vārdiem, vai nav tā, ka mēs mīlam nevis otru cilvēku, bet sevi otrā cilvēkā? Nevis otru cilvēku, bet savu priekšstatu par to. Un, ja otrs kādu dienu vairs neatbilst manam priekšstatam, vai tās ir mīlestības beigas? Mēs visi esam egoisti un patiesībā spējam mīlēt (?) tikai sevi. Lielais jautājums ir, vai mēs vispār esam spējīgi izlauzties no sava egoisma un kādu mīlēt? Ļoti gribētos ticēt, ka mīlestība spēj ar mums šo pārmaiņu paveikt. Citādi, tas ko saucam par mīlestību, ir savtīga otra cilvēka izmantošana savām egoistiskajām vajadzībām.

 

/by

Mīlestību var nogalināt

Iespējams, ka arī jūs ik pa brīdim nodarbina jautājums, kas ir mīlestība? Īpaši par to domāju brīžos, kad dzirdu, ja kāds saka: “Mīlestība ir beigusies”. Viņš/viņa vienpersoniski pārtrauc attiecības, pat laulību, otrs tiek “izmests kā no laivas” un paliek ar daudz jautājumiem. Mēs varam nonākt abās pozīcijās. Attiecības ir divvirzienu ceļš, katrs konkrētais gadījums būtu jāskata atsevišķi. Tomēr jautājums paliek, kā tas var būt, ka sākumā domājam, manai dzīvei bez šī cilvēka nav jēgas, bet pēc kāda laika- mīlestība ir beigusies. Vai tā bija mīlestība? Varbūt tikai aizraušanās, mīlestības ilūzija, pakļaušanās apkārtējo spiedienam, iedoma, iekāre vai vēl kas cits? Parasti ar mīlestību saprotam vēlēšanos būt mīļotā cilvēka tuvumā, iegūt to sev, mīlēt un rūpēties par to. Varbūt pamanījāt, ka apraksts, ko lietoju ietver divus vektorus. Viens ir virzīts uz sevi, otrs uz citu. Es vēlos būt otra cilvēka tuvumā, vēlos to iegūt un paturēt- tas ir vektors, kas vērsts uz sevi, tā ir katras mīlestības egoistiskā daļa. Vēlēšanās otram darīt labu, par viņu rūpēties, ir vektors, kas vērsts uz otru. Tā ir mīlestības altruistiskā daļa. Ja nepieciešams, gatavība nest lielākus vai mazākus upurus, lai darītu otru laimīgu. Kad kādam sakām, ka mīlam, abi mīlestības vektori ir klātesoši. Kurš ir spēcīgāks? Mīlestība dara mūs labākus, rosina mūsos vēlēšanos otru iepriecināt un dot. Ja, mums pašiem nemanot, mīlestības egoistiskā daļa sāk iegūt aizvien lielāku nozīmību un kādā brīdī sāk dominēt, attiecībām draud briesmas. Tā ir bīstama lieta, ja cilvēku, kuru mīlam, sākam saredzēt tikai kā līdzekli savu vēlmju un vajadzību apmierināšanai. Pie tam, mēs savu egoismu varam saukt par mīlestību, kā tas bieži arī notiek. Attiecībās mēs darām daudzas lietas, kurām ir graujoša iedarbība. Minēšu tikai vienu. Tā ir nevērība, paviršība attiecībās. Apzināti vai neapzināti tā nodod otram cilvēkam vēstījumu, ka viņš/viņa nav pietiekami svarīgi, lai viņus pamanītu, viņos ieklausītos un sadzirdētu. Ja tas kādu laiku tā turpinās, mīlestība atdziest un tad tā var izbeigties. Tā mēs zaudējam cilvēkus, kurus mīlam (vai domājam, ka mīlam). Vai mēs protam mīlēt? Galu galā visas attiecības nogalina cilvēku egoisms.

 

/by

Egoisms un mīlestība uz līdzcilvēkiem

„…mīlēt … tuvāko kā sevi pašu”, Grāmata Lk. 10,27

Raksts ir turpinājums pārdomām, kas manā blogā ievietotas ar nosaukumu „Vai es sevi mīlu?” Šoreiz pārdomas par egoismu un mīlestību uz līdzcilvēkiem.

Ir svarīgi, ka mēs mīlam sevi un par sevi rūpējamies. Ir svarīgi, ka varam paraudzīties arī tālāk, ieraudzīt citu cilvēku vajadzības. Mīlēt citus tā, kā mīlam sevi. Tas ir ļoti augsts, dievišķs uzstādījums.

Mīlestība uz sevi viegli var pārvērsties par egoismu. Egoisms ir pārlieka koncentrēšanās uz sevi, savām domām un vēlmēm. Cilvēkam šķiet, ka tas, ko vēlas viņš ir svarīgāks par to, ko vēlas un domā citi. Pārmērīgs egoists nemāk draudzēties, nemāk veidot ilgstošas attiecības. Ja tomēr izveido attiecības, attiecībās pārlieku dominē, vēlas, lai citi viņam piekrīt un viņu apbrīno.

Egoisms vairāk vai mazāk piemīt visiem cilvēkiem. Nav gadījies dzirdēt, ka kāds cilvēks atmaskotu savu egoismu, sakot: „Kādēļ es esmu tik liels egoists? Es vēlētos būt mazāks egoists!” Mums mūsu egoisms šķiet normāls. Varbūt kādam tas šķiet egoisms, mums tā ir savu interešu aizstāvība. Egoismā mūs parasti atmasko citi, īpaši, ja mūsu rīcība neatbilst citu gaidām. Kad egoisms ir normāls, kad pārmērīgs, kurš to var pateikt?

Iedomāsimies uz mirkli, ka mēs dzīvojam pasaulē, kurā ikviens cilvēks mīl tikai sevi. Rēķinās tikai ar sevi. Vai mēs gribētu dzīvot tādā pasaulē? Tas būtu cilvēces gals. Tā vien liekas, ka kādreiz ir nepieciešams kāds ārējs ienaidnieks, kāda dabas liksta, kas atgādinātu mums, ka mūsu kā cilvēces izdzīvošana ir atkarīga no mūsu spējas un vēlēšanas sadarboties.

Vai cilvēkam pietiek ar to, ka viņš mīl tikai sevi? Tas nekas, ka citi mani nemīl, galvenais, ka es sevi mīlu. Ja tas tā tiešām būtu, vai tas nešķistu slimīgi? Cilvēkam ir nepieciešama citu cilvēku uzmanība un mīlestība? Kādēļ citiem vajadzētu būt labiem pret mani, ja es neesmu gatavs neko dot pretī?

Indivīds ir kādas sociālas grupas pārstāvis. Indivīda un grupas attiecības jau pats par sevi ir liels un interesants temats. Mēs iedzimstam noteiktās sociālās grupās- ģimenēs, dzimtās. Ar dzimšanu sākas mūsu socializācijas process, kura mērķis ir mūs sagatavot dzīvei sabiedrībā, saprast tās darbības likumus, spēlēt pēc vispārpieņemtiem noteikumiem vai pretoties tiem. Cilvēkam ir nepieciešama „personības dzimšana”- brīdis, kad cilvēks „atmostas” no kolektīvās bez/apziņas, sāk ieraudzīt un apzināties sevi kā atsevišķu personu, sāk saprast savas vēlmes un vajadzības. Sāk apzināties savas intereses un tās aizstāvēt. Sociāla grupa ir ietekmīgāka par indivīdu, tai gandrīz vienmēr ir tendence absorbēt indivīdu un upurēt individuālās intereses par labu kolektīvajām.

No vienas puses, mums ir jāmācās aizstāvēt savas intereses, no otras, mums ir jādod savs ieguldījums sabiedrībai. Mēs visi vēlamies dzīvot šajā pasaulē. Mūs vieni tas, ka mēs esam cilvēki. Arī pasaule mums uz visiem viena. Lai cilvēces varētu pastāvēt, ir jāvienojas par principiem uz kuriem balstās cilvēku savstarpējās attiecības. Tas ir nerakstīts likums, ka mēs kaut ko saņemam, mums kaut kas jādod pretī.

Cilvēkiem, kas sevi atdod citiem, aizmirsdami par savām vajadzībām, nepieciešams atgādināt, ka sevi arī ir jāmīl. Cilvēkiem, kas mīl tikai sevi, jāatgādina, ka ir jāmīl citi cilvēki. Ja esmu izdarījis kādam ko labu, Debesis mani tūdaļ par to neatalgo. Un tomēr to ir svarīgi darīt. Sējot labo, labā kļūst vairāk. Sējot ļauno, vairāk kļūst ļauna.

Dzīve mūs nostāda tādās situācijās, kur mums ir jāizdara izvēle, kas ir svarīgāk, manas intereses vai otra intereses. Konkrētajā situācijā katram ir jāizdara sava izvēle, vai aizstāvēt savas intereses vai piekāpties, nedarīt neko vai darīt labu. Katrā ziņā morālu vērtību šīm izvēlēm piešķir tas, ja izdarām tās brīvprātīgi. Ja izdarām labu, pakļaujoties kāda spiedienam, tas mums nesagādās gandarījumu. Man gribētos domāt, ka, ja cilvēks jūtas par sevi pārliecināts, viņš kādās situācijās var arī piekāpties, ir spējīgs no kaut kā atteikties, kaut ko upurēt, uzskatot, ka no tā nekļūst nabadzīgāks.

/0 Comments/by