Posts

Vienatne un vientulība

Vienatne ir būšana vienam. Vientulība ir sajūta, kas atnāk tad, kad esmu viens.

Būšana vienam, laiks pašam ar sevi, noteiktos daudzumos ir nepieciešama katram cilvēkam. Tas ir laiks mieram un atpūtai, individuāliem hobijiem, domu sakārtošanai. Katram cilvēkam ir vajadzīgs laiks būt vienam pašam, laiks ar sevi. To pašu var sacīt par vientulību. Vientulības sajūta ir normāla. Mums nav visu laiku jābūt cilvēkos. Mums ir jāsailgojas pēc sabiedrības.

Katram cilvēkam ir jāiemācās būt kopā pašam ar sevi un izbaudīt šo laiku. Cik daudz, cik ilgi, tas lai paliek katra paša ziņā. Galvenais, ka šāds laiks ir. Ja kādu laiku esam pavadījuši vienatnē, var piezagties vientulības sajūta. Vientulības tēma ir sarežģīta un ļoti laikmetīga (par to citreiz). Ir cilvēki, kas nespēj ilgi palikt vieni, jo ātri sāk justies vientuļi. Kāds sāk justies vientuļi jau pēc dažām stundām (atkarības tematika attiecībās), cits var palikt viens dienu un ilgāk.

Ar vienatni un vientulību var būt saistīti riski, kurus tagad īsi pieminēšu.

Katram no mums ir jāiemācās pavadīt laiks ar sevi. Var izklausīties jocīgi, bet mums ir jākomunicē ar sevi- jāieklausās savās domās, emocijās, vairāk jāiepazīst sevi. Bet te slēpjas arī viena bīstamība. Ir cilvēki, kas ir iemācījušies būt kopā ar sevi. Ar laiku pie tā var pierast. Ir cilvēki, kuriem ir labi būt vieniem. Ar laiku viņiem pat neprasās citu cilvēku klātbūtne un viņi neveido pāra attiecības. Tas automātiski nenozīmē izolāciju absolūtā nozīmē, šie cilvēki var būt arī sociāli aktīvi un uzturēt ar citiem draudzīgas attiecības. Šķiet, ka šādu cilvēku mūsu sabiedrībā kļūst aizvien vairāk.

Arī vientulības sajūta sevī slēpj riskus. Bailes no vientulības var pamudināt izdarīt nepareizas izvēles. Reizēm tieši bailes mudina mūs sastapt nepareizos cilvēkus. Cik daudz nav dzirdēti stāsti par to, ka ir jāprecas tādēļ, ka citi jau ir apprecējušies. Mēs baidāmies palikt vieni un piekrītam attiecībām, kuras citos apstākļos izvērtētu rūpīgāk un kritiskāk. Tāpat, bailes no vientulības var būt faktors, kas var mudināt cilvēku uzturēt destruktīvās attiecības: “Kurp es iešu? Kam es esmu vajadzīgs?”

Vienatne un vientulība- mums ir vajadzīgas abas. Cik daudz? Kad ir par daudz? Kā tas iespaido manu dzīvi? – Vai tiecos noslēgties vai veidot daudz un seklas attiecības? Kā es veidoju attiecības un izvēlos savus draugus? Cik liela nozīme tajā ir bailēm no vientulības?

/by

Attiecības ar radiem

Ļoti svarīgs un sarežģīts temats. Manas pārdomas par šo tematu balstās uz diviem pamata pieņēmumiem: pirmais- cik tas ir mūsu spēkos, mums jāveido labvēlīgas attiecības ar visiem cilvēkiem. Ja attiecības ar dzimtu ir labas, tad dzimtas enerģija plūst, ja sliktas, ir pārrāvums; otrais- katram no mums ir jādzīvo sava dzīve.

Vērojot savas un citu cilvēku attiecības ar radiem, manī ir noformulējies viens novērojums, kas reizē ir arī jautājums. Ir ģimenes un dzimtas, kuras raksturo draudzīgums, labvēlība un savstarpēja palīdzība. Tās ir dzimtas un ģimenes, kuru locekļiem ir vēlēšanās tikties, svinēt kopā svētkus un vienkārši kopā pavadīt laiku. Un ir dzimtas un ģimenes, kuras šad un tad satiekas, bet tajās ir daudz sāncensības, skaudības, negāciju, šķelšanos un strīdu. Uz abiem piemēriem varam raudzīties kā uz sava veida pretstatiem. Starp abiem poliem ir iespējamas dažādas variācijas. Te rodas jautājums: “Kā tas izdodas vieniem un neizdodas otriem?” Man nav atbildes uz šo jautājumu. Ir tikai dažas domas. Te liela nozīme ir vecāku jeb vecākās paaudzes attieksmei. Ja vecāku vai vecvecāku attieksme pret bērniem un mazbērniem ir labvēlīga, gādīga, sirsnīga un taisnīga, tas ir labs priekšnoteikums pozitīvas gaisotnes veidošanai lielģimenē un dzimtā. Ja paplašinātā ģimene ir labvēlīga, tā var kļūt par spēka avotu un atbalsta punktu sarežģītās dzīves situācijās. Ir labi apzināties sevi kā daļu no spēcīgas dzimtas. Ja nē, tad tā var kļūt par negāciju un raižu avotu. Ja negatīva attieksme ir ilgstoši, tas neizbēgami noved pie retiem kontaktiem vai attiecību saraušanas. Pārtraukt un nocirst attiecības nav labs risinājums. Dzimtas spēks neieplūst mūsu dzīvē. Diemžēl ir situācijas, kur tas šķiet kā vienīgais risinājums, lai sevi pasargātu. Arī man ir radi, ar kuriem es netiekos, un arī nevēlos to darīt. Man negribās katru reizi klausīties viņu domas par to, kā man ir jādzīvo un kas man ir jādara. Arī es pats cenšos viņiem neuzbāzties ar saviem padomiem.

Kopumā man ir ļoti paveicies ar radiem. Reizēm jokoju, ka man ir brīnišķīgas attiecības ar radiem, jo es viņus satieku 2 reizes gadā. Mūsu tikšanās ir jaukas un draudzīgas. Galvenais ir saprast, kurā brīdī doties mājās. Var gadīties, ka kādreiz tiek vilktas ārā vecas lietas un aizvainojumi. Bet mēs esam pieauguši un labi organizēti, lai tos nedaudzos brīžus, ko pavadām kopā nesabojātu, risinot kādus jūtīgus tematus. Un galu galā, kāds no tā labums? Vai man izdosies kādu pārliecināt vai viņiem pārliecināt mani? Domāju, ka nē. Mums ir jāveido labvēlīgas un draudzīgas attiecības vienam ar otru. Mums nav jādraudzējas, bet jāuztur cieņpilnas attiecības. Tas ir iespējams tad, ja visas iesaistītās puses to vēlās. Tas var notikt tad, ja kāds uzņemas atbildību par dzimtas pulcināšanu. Īpaša vieta un nozīme šeit ir vecākiem, vecvecākiem vai vienkārši dzimtas vecākajiem, kuri rada gaisotni, pulcina un satur savu dzimtu. Ja viņi to nedara vai viņu vairs nav, tad šī atbildība jāuzņemas kādam citam. Ja neviens neuzņemas atbildību, tad dzimta fragmentējas un izšķīst.

/by

Mīlestību var nogalināt

Iespējams, ka arī jūs ik pa brīdim nodarbina jautājums, kas ir mīlestība? Īpaši par to domāju brīžos, kad dzirdu, ja kāds saka: “Mīlestība ir beigusies”. Viņš/viņa vienpersoniski pārtrauc attiecības, pat laulību, otrs tiek “izmests kā no laivas” un paliek ar daudz jautājumiem. Mēs varam nonākt abās pozīcijās. Attiecības ir divvirzienu ceļš, katrs konkrētais gadījums būtu jāskata atsevišķi. Tomēr jautājums paliek, kā tas var būt, ka sākumā domājam, manai dzīvei bez šī cilvēka nav jēgas, bet pēc kāda laika- mīlestība ir beigusies. Vai tā bija mīlestība? Varbūt tikai aizraušanās, mīlestības ilūzija, pakļaušanās apkārtējo spiedienam, iedoma, iekāre vai vēl kas cits? Parasti ar mīlestību saprotam vēlēšanos būt mīļotā cilvēka tuvumā, iegūt to sev, mīlēt un rūpēties par to. Varbūt pamanījāt, ka apraksts, ko lietoju ietver divus vektorus. Viens ir virzīts uz sevi, otrs uz citu. Es vēlos būt otra cilvēka tuvumā, vēlos to iegūt un paturēt- tas ir vektors, kas vērsts uz sevi, tā ir katras mīlestības egoistiskā daļa. Vēlēšanās otram darīt labu, par viņu rūpēties, ir vektors, kas vērsts uz otru. Tā ir mīlestības altruistiskā daļa. Ja nepieciešams, gatavība nest lielākus vai mazākus upurus, lai darītu otru laimīgu. Kad kādam sakām, ka mīlam, abi mīlestības vektori ir klātesoši. Kurš ir spēcīgāks? Mīlestība dara mūs labākus, rosina mūsos vēlēšanos otru iepriecināt un dot. Ja, mums pašiem nemanot, mīlestības egoistiskā daļa sāk iegūt aizvien lielāku nozīmību un kādā brīdī sāk dominēt, attiecībām draud briesmas. Tā ir bīstama lieta, ja cilvēku, kuru mīlam, sākam saredzēt tikai kā līdzekli savu vēlmju un vajadzību apmierināšanai. Pie tam, mēs savu egoismu varam saukt par mīlestību, kā tas bieži arī notiek. Attiecībās mēs darām daudzas lietas, kurām ir graujoša iedarbība. Minēšu tikai vienu. Tā ir nevērība, paviršība attiecībās. Apzināti vai neapzināti tā nodod otram cilvēkam vēstījumu, ka viņš/viņa nav pietiekami svarīgi, lai viņus pamanītu, viņos ieklausītos un sadzirdētu. Ja tas kādu laiku tā turpinās, mīlestība atdziest un tad tā var izbeigties. Tā mēs zaudējam cilvēkus, kurus mīlam (vai domājam, ka mīlam). Vai mēs protam mīlēt? Galu galā visas attiecības nogalina cilvēku egoisms.

 

/by

Nepabeigtās attiecības

Šajā ierakstā vēlos pievērsties vienam aspektam vīriešu un sieviešu attiecībās, par ko bieži ir nācies domāt.

Esmu ievērojis, ka cilvēki uzsāk jaunas attiecības tad, kad iepriekšējās vēl nav psiholoģiski beigušās. Iespējams, cilvēki viens otram ir paziņojuši, ka attiecības ir beigušās, bet ar to viss vēl nav beidzies. Atkarībā no tā, cik ilgas un cik nozīmīgas attiecības ir bijušas, ir jāseko „sērošanas” laikam. Ir vajadzīga pauze. Klusuma un pārdomu laiks, lai iekšēji atvadītos no otra cilvēka, atvadītos no nepiepildītām cerībām (dusmām) un sevi sakārtotu. Iespējams, ka daudziem šī doma liksies muļķīga. Kas tur ko sērot? Kas beidzies, tas beidzies. Jādzīvo tik tālāk! Nav retums, ka cilvēki pēc nozīmīgu attiecību beigšanas, tūdaļ metas jaunā mīlas dejā, nu jau ar citu cilvēku. „Viņi dejoja vienu vasaru…”

Ja attiecības ir bijušas nozīmīgas un ilgušas, teiksim, pusgadu (par ilglaicīgākām attiecībām nemaz nerunājot), tad līdzi tām iet arī zaudējuma sāpes un sēras. Līdzi tam nāk arī zināma dzīves mācība- jāizdara secinājumi par to, kāds bija kuras puses ieguldījums pie attiecību neizdošanās. Vēlēšanos pēc attiecību beigšanas tūdaļ mesties jaunās attiecībās, varētu skaidrot kā nevēlēšanos izjust sāpes par zaudējumu, sērot, kā vēlēšanos aizmirsties. Pirmkārt, tas nav godīgi pašam pret sevi, jo cilvēks ignorē pats savas emocijas un domas. Otrkārt, tas nav godīgi pret otru cilvēku. Tu esi ar viņu kopā, bet mēģini aizmirst iepriekšējo un domās ar viņu sarunājies. Ja cilvēks no vienām psiholoģiski nepabeigtām attiecībām ielec jaunās attiecībās, pieaug risks, ka viņš atkārtos iepriekšējo attiecību kļūdas. Var arī notikt kā sakāmvārdā, ka no vilka bēgot uzskrien lācim.

 

Attiecības ir ļoti svarīgs temats. Dzīve nav spēle bez noteikumiem. Cilvēki un viņu jūtas nav rotaļlietas. Jautājums par manu atbildību ir svarīgs. Kaut kas mums no dzīves ir jāmācās. Var jau soļot pa dzīvi, domājot, ka pie visām neveiksmēm ir vainīgs kāds cits, bet šāds apgalvojums ir tālu no patiesības.

/0 Comments/by