Skaudība

Kas ir skaudība? To ir grūti aprakstīt, tāds kā žēlums, ja otram ir kas vairāk nekā man. Otram ir kaut kas, ko es tik ļoti vēlos. Otrs var atļauties to, ko es nevaru atļauties, bet jau tik sen jau esmu vēlējies. Ir redzams, ka skaudība rodas no salīdzināšanas. Mēs sevi salīdzinām ar citiem. Ja mums kaut kas ir vairāk, tad parasti to uztveram normāli, nepievēršam tam uzmanību. Ja kaut kas mazāk, ir skaudība, protams, var arī nebūt nekāda emocionāla reakcija. Skaudība nav racionāla. Nav iespējams objektīvi novērtēt, kas kuram  ir vairāk. Zīmīgi, ka salīdzināšanai parasti izvēlamies kādu, kam ir vairāk. Izvērtēt ir grūti, pat neiespējami, ja nāktos svērt ne tikai materiālos labumus, bet citas vērtības, kuras naudā nav aprēķināmas.

Lai nu kā, skaudība, lielāka vai mazāka, ir pazīstama katram cilvēkam. Kādreiz runājam par “balto” skaudību, kad apskaužam draugus un paziņas, bet spējam savu skaudību kontrolēt. Citreiz mūs pārņem “zaļā” skaudība, kas vairs nav balta un pūkainā, bet ir daudz dziļāka, var pat cilvēkā atmodināt zemiskus impulsus, vēlēšanos noskaust, kaitēt, ieriebt, sabojāt otram prieku.

Ik pa brīdim pieķeru sevi pie domas, ka kādus cilvēkus apskaužu. Parasti apskaužu konkrētas lietas. Vai nav paradokss? Es apskaužu cilvēkus, kas apskauž mani. Tā mēs viens otru apskaužam. Tad es kādreiz domāju: vai es gribu dzīvot tā, kā dzīvo cilvēks, kuru es apskaužu? Darīt to, ko viņš dara? Būt viņa vietā? Nē, es negribu. Es gribētu varbūt, paņemt kādu vienu vai divas lietas. Bet es gribu dzīvot pats savu dzīvi. Man patīk mana dzīve. Ne vienmēr viss ir tā, kā vēlos. Bet tā ir mana dzīve. Un tas ir daudz.
Skaudība ir vēlēšanās dzīvot cita cilvēka dzīvi. Katram cilvēkam tas prasa laiku, lai dzīvē atrastu savu ceļu. Man tas šķiet ļoti svarīgi, katram cilvēkam  dzīvē jāatrod savs ceļš- cilvēki, vieta, nodarbošanās, ideja. Jāīsteno savs aicinājums. Ceļš uz mērķi arī var dot piepildījumu.

Skaudība kādreiz signalizē, ka cilvēks ir neapmierināts ar savu dzīvi. Jo lielāka ir neapmierinātība, ko cilvēks var arī neapzināties, jo tumšāka un zaļāka ir skaudība. Katram jāmācās ieraudzīt dāvanas, kas viņam ir dotas. Novērtēt tās, pateikties. lai kā Tev dzīvē ietu, vienmēr atceries: “Tu neesi upuris!” Tev nav jādzīvo sveša dzīve. Neapskaud! Priecājies, ja kādam klājas labi un izdodas sasniegt savus mērķus. Apzinies savas robežas, apzinies savas iespējas. Meklē savu ceļu! papildi savu aicinājumu! Nospraud mērķus un tiecies pēc tiem! Mācies no citu sasniegumiem! Tikai nepadodies!