Laiks ģimenei

Laiks, ko ģimenes locekļi pavada kopā. Šeit es nedomāju mājas darbu veikšanu. Tie ir svarīgi, bet citā kontekstā (p.: darba audzināšana, izpratne par to, ka ģimenes locekļi ir kopā ikdienas pienākumos un arī svētkos). Šeit es domāju laiku, ko vecāki apzināti velta kopā būšanai ar bērnu (bērniem). Ļoti izplatīts ir tas, ka vecāki kārto savas lietas un paņem bērnus līdzi. Tātad, fokuss ir pieaugušo darīšanas. Tas nav slikti. Arī tas ir laiks, kad varam būt kopā. Bet ir arī svarīgi, ka pieaugušie plāno laiku, kurā priekšplānā izvirzās bērna (bērnu) intereses un vajadzības. Tas noteikti vecākiem prasa laiku un izdomu, padomāt un paplānot, lai kopā būšana bērniem piedāvātu interesantas un vecumam atbilstošas aktivitātes. Tās var būt arī sarunas un spēles mājas vidē, bet, īpaši nozīmīgs ir laiks, ko vecāki ar bērnu (bērniem) pavada ārpus ierastās vides. Spontāns vai plānots ģimenes izbraukums vai pastaiga. Tas rada kopības  un piederības sajūtu. Bērniem patīk, ja ģimenes izbraukums ir saistīts ar garšīgu ēdienu (tas var būt pikniks brīvā dabā vai kafejnīcas apmeklējums). Tas palīdz mums atklāt un piedzīvot to, ka būšana kopā ir pozitīva un bagātinoša pieredze.

 

/by

Laika skalas attiecību diagnostikā: Ievads

Savās pārdomās vairakkārt esmu atgriezies pie laika jautājuma. Laiks ir dažāds. Arī attiecībās ir ikdiena un rutīna, ir brīvdienas un svētki. Šajā sakarā atceros vienu domu, kas mani uzrunāja kādu laiku atpakaļ. Kāds mācītājs savai draudzei reiz esot sacījis tā: “Parādiet man, kā jūs tērējat savu naudu, un es pateikšu, kam jūs ticat!” Šo pašu domu var attiecināt arī uz laiku: “Pastāstiet man, kā jūs tērējat savu laiku, un es pateikšu, kas jums dzīvē ir svarīgs!” Mēs tērējam savu laiku dažādām lietām, tostarp, attiecībām. Attiecības prasa laiku. Ja veltām attiecībām laiku, tās dzīvo, aug un attīstās. Ja neveltām laiku, tās mirst. Ne uzreiz.

Piedāvāju 5 laika skalas. 4 attiecas uz laika izlietojumu ģimenes attiecībās, viena uz laika izlietojumu attiecībām ar cilvēkiem ārpus ģimenes. Skalas nav sakārtotas hierarhiskā secībā. Laika skalas, kuras izklāstīšu turpmākajās nedēļās , saredzu kā diagnostisku instrumentu, kas palīdz novērtēt šā brīža situāciju attiecībās, un ar lielu precizitāti prognozēt iespējamās problēmas nākotnē. Cik daudz laika mēs veltam attiecībām? Cik apzināti to darām?:

  1. Laiks ģimenei.
  2. Laiks, ko vecāki pavada ar katru no bērniem.
  3. Laiks pāra attiecībām.
  4. Laiks sev.
  5. Laiks attiecībām ar citiem cilvēkiem.
/by

Cerības faktors

Par cerību ir dažādi viedokļi. Vērtējums noteikti ir atkarīgs no dažādām situācijām. Ir situācijas, kad mēs varētu teikt: “Cerība ir muļķa mierinājums!”. Citās, ka “Nedrīkst zaudēt cerību!”

Cerībai cilvēka dzīvē ir eksistenciāla nozīme. Cerība ir svarīga, pat nepieciešama, lai cilvēks varētu pārvarēt dzīves grūtības un izaicinājumus. Vienmēr ir jāredz gaisma tuneļa galā un vienmēr ir jāiet uz gaismu (klīniskā nāve varētu būt izņēmums). Cerības zaudēšana nozīmē bojāeju. Katram no mums ir daudz un dažādu cerību. Un to zaudēšana ne vienmēr nozīmē bojāeju. Tas var būt arī kādu ilūziju zudums, kas var būt ļoti sāpīgs. Taču ir viena cerība, kas stāv pāri visām citām. Cerība, pārliecība, ticība, ka dzīvi var dzīvot un problēmas atrisināt. Ja cilvēka iekšējie resursi sāk izsīkt, viņš var zaudēt cerību. Cerība zūd līdz ar spēku izsīkumu. Mūsu pārliecību par rītdienu baro mūsu iekšējie resursi. Ko darīt, ja mūsu iekšējie resursi sāk izsīkt? Mums ir vajadzīga ticība, cerība un pārliecība, ka kādu dienu šis murgs beigsies. Un tā ir taisnība. Kādu dienu tas beigsies, bet ir svarīgi, ka mēs būtu veseli un varētu to piedzīvot. Pandēmija nav pirmā sērga un nav arī pēdējā. Mēs pārvarēsim šo krīzi, ja turēsimies kopā. Ja kritīsim panikā vai neprātā, varam arī aiziet bojā, bet ne no vīrusa. Mēs varam viens otru stiprināt cerībā un pārliecībā, ka mēs pārvarēsim šo dižķibeli. Mums jāpamana tie, kuru spēki sāk izsīkt un cerība zust. Uzturēsim cerību, iedrošināsim cerību, “aizdosim” viens otram savu cerību! Domāsim par to, kā atjaunot savus iekšējos resursus, kas baro mūsu cerību un pārliecību, ka visas grūtības ir atrisināmas un pārvaramas. Es ticu, ka pienāks diena, kad mēs varēsim bez bailēm sapulcēties ar draugiem un radiem, lai nosvinētu mūsu kopīgo uzvaru.

 

 

/by

Kopā būšana kā pārbaudījums

Šobrīd daudz tiek runāts par to, kā šī ārkārtas situācija ir mainījusi mūsu dzīvi un ieradumus. Kas tad ir mainījies? Šoreiz par attiecību aspektu.

Jaunā situācija ir izjaukusi līdzsvaru, ierasto dzīves ritmu. Ierastais dzīves ritms rada stabilitāti un prognozējamību, ritma zaudējums nestabilitāti un apjukumu. Jebkuras pārmaiņas rada bailes un stresu. Bija laiks, kad es pamodos, nomazgājos, paēdu brokastis, iztīrīju zobus un devos uz darbu. Nostrādāju darba dienu, nācu mājās un par darbu aizmirsu (ja vien neesmu cilvēks, kam uzticēta atbildība par citiem cilvēkiem). Kad gāju uz darbu, “pārslēdzos” uz darba režīmu un nedomāju par mājām. Kad nācu mājās, “pārslēdzos” uz mājas režīmu un “atslēdzos” no darba. Tagad šī ierastā kārtība ir nobrukusi. Ir nojukusi robeža starp mājām un darbu, privāto un darba dzīvi. Šobrīd, cik vien tas ir iespējams, mēs “nesam darbu uz mājām”. Ja cilvēks strādā no mājām, viņam/ai (vecākiem un arī bērniem) pieminētie “slēdži” nedarbojas. Nav iespējams “pārslēgties” vai “atslēgties”. Nav vairs “šeit” un “tur”, “mājās” un “ārā”, “mājinieki”, “draugi” un “citi”. Ir tikai “šeit”, “mājinieki” un, protams, “pārtikas veikals”.

Šiem, t.s. “slēdžiem” ir arī liela nozīme attiecībās. Es piekūstu no attiecībām un mājas soļa, man ir iespēja doties uz darbu. Esmu pastrādājis, vēlos doties mājās, esmu noilgojies redzēt savus ģimenes locekļus. Normālos apstākļos kopā būšana ģimenes locekļiem ir darbadienas vakaros un nedēļas nogalē. Būšana kopā darba dienas vakaros ir vairāk funkcionāla- jāpabaro bērni, jāizmācās, jāsagatavojas rītdienai. Galvenais akcents par kopā būšanu bija uzlikts uz brīvdienām. Tagad kopā būšana nav svētki, tā ir ikdiena. Pie jaunā dzīves ritma, nav iespējas atpūsties vienam no otra, nav iespējas pabūt vienam un noilgoties.

Šādos apstākļos kopā būšana kļūst par pārbaudījumu un izaicinājumu. Cilvēki pavada viens ar otru vairāk laika nekā agrāk. Šajā situācijā tam ir arī piespiedu raksturs. Mēs neesam pieraduši pie tik intensīvas kopā būšanas un tik lielas attiecību intensitātes. Katrs atšķirīgā mērā spēj pieņemt jauno situāciju un tai pielāgoties. Stress ir visiem, kuram pirmajam neizturēs nervi? Klāt vēl nāk citi attiecību faktori: ir cilvēki, kas nemāk būt kopā; neprot veidot labas un ilgstošas attiecības; ir neatrisinātas attiecību problēmas; …

Ko lai dara? Šī ir ārkārtas situācija. Tā ir uz laiku. Ir vajadzīgs jauns rīcības plāns šim laikam. Tas rīcības plāns, kas darbojās normālos apstākļos, tagad nedarbojas. Indivīdam un ģimenēm ir nepieciešams (vēlams ģimenes konsīlijā) izstrādāt savu krīzes pārvarēšanas plānu.

Šajā laikā īpaši mums ir vajadzīga sapratne un atbalsts. Padomāsim par to, kā varam atbalstīt savus mīļos! Vēlme pēc atbalsta var viegli pārtapt pārmetumā un uzbrukumā, kas visu var padarīt vēl sarežģītāku. Viens no grūtākajiem uzdevumiem šajā laikā ir “nesačakarēt” attiecības un “nenodedzināt tiltus”. Ar to es domāju, nepieļaut lielas attiecību kļūdas, kuras pēc tam ir grūti vai neiespējami izlabot. Ir arī pozitīvais aspekts. Krīze māca mums “atsijāt graudus no pelavām”, pārdomāt dzīvi un vērtības (brīvprātīgi mēs to nedarītu). Pārmaiņu laiks var mums nest arī jaunus atklājumus attiecību jomā. Mums ir iespēja vienam otru labāk iepazīt un saprast, iemācīties turēties kopā un būt kopā pa īstam.

 

/by

Bailes

Par bailēm bieži domājam kā par kaut ko negatīvu. Jā, bailēm ir arī savi negatīvie aspekti. Sākumā par pozitīvo. Lai cik tas būtu pārsteidzoši, bailēm ir arī pozitīvs aspekts. Tās mums ir dotas, lai palīdzētu mums izdzīvot. Bailes rodas situācijās, kurās mūsu veselība un dzīvība ir pakļauta reālam vai iedomātam apdraudējumam. Te slēpjas gan resurss, gan arī problēma. Ja cilvēks neizjūt bailes, viņš ir nolemts bojāejai, jo nespēj paredzēt potenciāli bīstamas situācijas un no tām izvairīties. Ja cilvēks pārmērīgi ļaujas bailēm, viņš zaudē kontroli pār savu dzīvi.

Tagad par baiļu negatīvo aspektu. Apdraudējums var būt reāls vai iedomāts. Reizēm abi divi (kā tas ir šobrīd). Bailes ir iracionālas, tās tikai daļēji pakļaujas prāta kontrolei. Bailes ir ekspansīvas, tās izplatās un pakāpeniski pārņem prātu un līdz ar to visu dzīvi. Cilvēka emocionalitāte ir cieši savīta ar mūsu domu pasauli. Emocijas rada domas un domas rada emocijas.  Bailes rosina baiļu fantāzijas, un iztēlei, kā mēs zinām, ir milzīgs spēks. Mūsu prāts sāk zīmēt negatīvus attīstības scenārijus. Negatīvie scenāriji iespaido mūsu emocionalitāti (aplis ir noslēdzies). Var sākties jauns cikls. Ja pārtraucam ciklu, bailes kļūst mazākas. Ja turpinām, bailes kļūst par trauksmi (paniku), panika par izmisumu un neprātu. Tālāk ir neapdomīga rīcība un, iespējams, nāve.

Mums ir jāieklausās savās bailēs un jāpieradina tās. Bailes mums ir dotas, lai mēs izdzīvotu. Riski var būt reāli un iedomāti. Prāts ir instruments. Tas ir jālieto, lai izvērtētu riskus, un atrastu saprātīgu rīcību un risinājumu. Bailes ir kā signalizācija. Ja cilvēka galvā visu laiku skan trauksmes signāls, cilvēks var sajukt prātā jau no tā vien. Bailes mūs brīdina par potenciāli bīstamām situācijām. Paldies viņām par to!  Taču, ja ļausim bailēm vaļu, tās var pārņemt visu mūsu dzīvi.

Šajā laikā varam padomāt par to, kā samazināt stimulus, kas ierosina bailes, un attīstīsim savu izdzīvošanas stratēģiju nākamajiem 2-3 mēnešiem. Mums ir jāatceras viens svarīgs likums (ko bieži iesaku cilvēkiem), kad esam spēcīgu emociju varā, mēs nedrīkstam pieņemt svarīgus lēmumus un nedrīkstam rīkoties. Šādi lēmumi un rīcība vienmēr rada nepatikšanas. Novēlu mums visiem saglabāt vēsu prātu!

/by

Metafora

Notikumi attīstās ļoti strauji. Šajā vīrusa plosīšanās laikā vairākkārt atcerējos kādu notikumu no pagājušās vasaras. Šim notikumam nav tiešas līdzības ar notiekošo, tomēr ir kādas paralēles noskaņojuma ziņā.

Bija vasara. Izskanēja piedāvājums, braukt ar laivām pa Gauju. Izraudzījāmies kempingu pie Cēsīm. Izvēlējāmies 2 dienu maršrutu. Notikums, kuru gribu aprakstīt, norisinājās otrajā dienā. Otrās dienas maršruts no Cēsīm līdz Līgatnes pārceltuvei. Skaista vasaras diena. Daba skaista kā vienmēr. Īsta un autentiska. Viss bija lieliski, ja neskaita dažus lielos plostus, uz kuriem atradās pārlieku skaļi svinētāji. Mēs braucām 2 laivās. Vienā braucu es ar sievu. Otrā mūsu draugi, vīrs, sieva un meita apmēram 7 gadu  vecumā. Gauja mūsu izvēlētajā posmā bija krāčaina. Krācītes kļuva biežākas. Prāts nesās uz jociņiem, noskaņojums izklaidīgs, nedaudz bravūrīgs. Mūsu sarunās apspēlējām tematu “krāces”. Bīdījām apmēram tādus tekstus: “Tad šīs ir tās izslavētās krācītes!” Dažās vietās laivu stipri nopurināja, bet bija “ok”. Un tad nāca viens brīdis, kam neviens no mums nebija gatavs. Mēs nepamanījām, ka mūsu priekšā, pašā upes vidū, veidojas tāds kā straujāks kritums. Upes vidū stāvēja milzu akmens, kas no tālienes nebija redzams. Līdz nelaimei bija atlikušas 10 sekundes. Mēs bijām nedaudz priekšā, pabraucām akmenim garām. Viss, ko varējām darīt, satraukti vērot kā otra laiva uzbrauca tieši uz akmens, mirkli palika stāvot, un tad krita lejā un apgāzās ar visu tās saturu. Vērojot notiekošo, arī mūsu laiva zaudēja līdzsvaru un apgāzās. Tajā vietā Gauja bija dziļa. Vienā mirklī visa bijām ūdenī un izmisīgi centāmies nokļūt krastā. Viss beidzās labi. Bērnam bija veste. Pieaugušajiem visiem nebija. Labi, ka tajā brīdī krastā atradās kādu laivotāju grupa. Kādi no viņiem steidzīgi metās mums palīgā, savākt ūdenī izmētātās mantas un izvilkt krastā laivu. Viss notika ļoti ātri, nesanāca laika nobīties. Izbīlis nāca vēlāk, kad pārdomāju iespējamos notikuma attīstības scenārijus. Dievs stāvēja mums klāt.

 

Daži secinājumi un pārdomas:

Cilvēkam ir nepieciešami izaicinājumi. Ja Tev ir bail noslīkt, tad ir tikai divas iespējas: neiet peldēt (šajā gadījumā nebraukt ar laivu) vai iemācīties peldēt. Un pat arī tad, ja Tu proti peldēt, vienmēr paliek izvēle “kad” un “kur” to darīt vai labāk nedarīt.

“Nelaime nenāk brēkdama”. Ir briesmas, kuras var prognozēt. Reizēm ir nepieciešams kontrolēts risks. Šajā gadījumā briesmas radās no iemesla, ko nevarējām paredzēt. Mūsu satrauca krāces, bet apgāza akmens. Reizēm tas, no kā mēs baidāmies, nemaz nenotiek. Notiek kaut kas cits, par ko pat neesam iedomājušies baidīties.

Mums palīdzēja labi cilvēki. Labi un palīdzēt griboši cilvēki ir, viņi ir tepat līdzās. Iespējams, ka šajā laikā mums būs jāmācās pārvarēt savu pašlepnumu un lūgt palīdzību. Lūdziet palīdzību, ja jums tā ir nepieciešama! Ja spēlējam izrādi “Es esmu stiprs un pats ar visu tieku galā”, tad citiem ir grūti uzminēt to, ka mums vajadzīga palīdzība. Materiāla, psiholoģiska, garīga, medicīniska vai cita palīdzība. Meklēsim to savlaicīgi!

Uzvilksim “glābšanas vestes”! Ievērosim ieteiktos drošības pasākumus! Dievs ir debesīs, bet mēs esam uz zemes. Atcerēsimies, ka tikai Viņš ir nemirstīgs, bet mēs tādi neesam. Ja to aizmirstam, būs “ziepes”. Dzīve nav rotaļa, mums katram ir tikai viena nevis  vēl 5 dzīvības.

Daži vārdi par bravūru. Mēs nedrīkstam savu pretinieku (Gaujas krāces, dzīves izaicinājumi, vīruss) novērtēt par zemu. Nevajag smieties par savu pretinieku, tas nekad nebeidzas labi. Nevajag smieties arī par līdzcilvēkiem, kuri racionālu iemeslu vai baiļu dēļ pērk tualetes papīru un griķus. Es ceru, ka pienāks brīdis, kad mēs varēsim atskatīties uz šo situāciju un pasmieties. Bet tas brīdis vēl nav pienācis. Esmu pārliecināts, ka tad, kad mums būs iespēja par to visu pasmieties, mums vairs to negribēsies darīt.

 

/by

“Kroņa” vīruss

Šis ir sarežģīts laiks. Sabiedrībā valda satraukums un apjukums. To rada jaunā vīrusa Covid-19 izplatība. Katru dienu pienāk jaunas ziņas par vīrusa inficētajiem un mirušajiem (no ārzemēm). Skaitļi ir satraucoši. Kādi sevi mierina ar domu, ka nepieder riska grupai. Vecākiem cilvēkiem vai cilvēkiem ar hroniskām saslimšanām vīruss varētu izrādīties grūts pārbaudījums ar neprognozējamām sekām. Šobrīd nav zināms, cik lielā mērā vīruss ir izplatījies Latvijā. Ir skaidrs, ka pieejamā statistika atpaliek no reālās situācijas. Ir tik daudz nezināmā. Tas viss kopā ceļ trauksmes līmeni. Rosina domāt par to, kā mēs katrs tiekam galā ar bailēm? Kas ir mani spēka avoti? Kur es iegūstu pārliecību, ka dzīve ir dzīvojama un grūtības pārvaramas? Pateicoties kroņa vīrusam tiek iedarbināta sena sabiedrības izdzīvošanas programma- mēs izdzīvosim, ja atbalstīsim viens otru. Padomāsim, kā mēs katrs varam darīt, lai pakalpotu kādam, kuram šobrīd iet grūtāk nekā man. Gribu dot arī savu nelielu pienesumu. Piedāvāju vienreizējas bezmaksas konsultācijas virtuālajā vidē. Ja šāds piedāvājums Jums liktos interesants, rakstiet uz manu e-pastu. Sarunas palīdz un dziedē. Saudzējiet sevi!

/by

Mēs nepiederam viens otram

Runājot un domājot par attiecībām, mēs bieži lietojam piederības vietniekvārdus “mans” un “mana”. Mans/a draugs/dzene, mans/a vīrietis/sieviete, mans/a vīrs, sieva, mani bērni. “Mans” un “mana” ir piederības vietniekvārdi, kurus lietojam, runājot arī par materiālo lietu piederību.

Protams, tas laikam ir jau filosofisks jautājums, vai lietas mums pieder un kādā nozīmē. Vai cilvēks šajā dzīvē ir lietu īpašnieks vai turētājs? Par to varam padomāt brīvajā laikā.

Bet, tas, ka lietojam vienu un to pašu vārdu, gan runājot par materiālām lietām, gan arī par attiecībām, neapzināti var veicināt un arī veicina aplamu priekšstatu par to, ka cilvēki un attiecības mums “pieder” tādā pašā nozīmē kā “mans telefons”, “mana soma” vai kas cits. Tie ir mūsu cilvēki un tās ir mūsu attiecības, tās mums pieder, bet ne kā lietas, kuras noliekam, aizmirstam, un pēc kāda laika, kad esam atcerējušies, paņemam tur, kur atstājām. Attiecības nav lieta, attiecības ir process. Attiecības ir dāvana, cilvēki mums ir uzdāvināti, uzticēti. To var attiecināt kā uz draudzību, tā arī uz pāra attiecībām. Tā ir mūsu atbildība, mīlēt un rūpēties par cilvēkiem, kas mums uzticēti. Mēs nepiederam viens otram, mēs nevaram viens otru paturēt, pat arī ja gribētu. Mēs esam kopā brīvprātīgi. Mēs esam kopā, jo mēs vēlamies būt kopā. Jā, mēs uzņemamies saistības un atbildību, ievērojam rakstītus un nerakstītus likumus. Un lai mēs varētu būt un palikt kopā, katram ir jāīsteno sava atbildība.

/by

Par sīkumiem

Dzīve sastāv no lielām lietām un mazām lietām. Mazas, nebūtiskas lietas, saucam par sīkumiem. Jautājumā par to, kas ir tās lielās lietas, un kas ir sīkumi, mūsu domas dalīsies. Palikšu pie vispārīga apgalvojuma, ka sīkumiem ir nozīme, dažkārt liela, pat izšķiroša. Dzīve sastāv no sīkumiem.

Šajā sakarā atceros kādu joku, kas cirkulēja skolas gaiteņos.- Viens mats, tas ir daudz vai maz?- Kā to ņem? Ja uz galvas, tad maz, ja zupā, tad daudz. Svarīgs ir gan pats sīkums, gan arī konteksts.

Šajā ierakstā skatīšu sīkumu nozīmi attiecību kontekstā. Domāju, ka ne tikai mani nodarbina jautājums, kā tas ir iespējams, ka cilvēki ilgstoši neredz un nepamana, ka viņu savstarpējās attiecībās briest nopietnas problēmas. Mans skaidrojums- cilvēki to neredz, jo runa ir par nelielām, pat sīkām pārmaiņām ilgākā laika posmā. Cilvēki to sāk redzēt tikai tad, kad problēmas ir tiešām lielas, un pat tad viņi domā, ka problēmas izzudīs pašas no sevis.

Viss mainās. Mainās pasaule, maināmies mēs. (Maināmies un nemaināmies). Ir pārmaiņas, kas notiek ātri un ir labi novērojamas. Ir pārmaiņu process, kas šķiet it kā nemanāms. Pārmaiņas notiek, taču tās ir tik nelielas, ka mūsu acs to neuztver. Mēs nemanām to, ka novecojam ik mirkli. Ar aci tas nav pamanāms, bet to varētu konstatēt, reizi nedēļā sevi fotografējot. Tāpat mēs nepamanām kā aug mūsu bērni. Bērns stiepjas augumā, apgūst jaunas zināšanas un prasmes un ar to nāk atskārsme, paskat, cik liels viņš jau izaudzis! Noteikti, ka ir arī citi piemēri. Ikdienas notiek nelielas pārmaiņas, mainās pasaule, maināmies mēs, mainās mūsu izpratne par attiecībām un mainās pašas attiecības. Augam un attīstāmies mēs, jāaug un jāattīstās ir arī mūsu attiecībām.

Sīkumi tiešām ir sīki, pat nebūtiski. Bet ja tie atkārtojas neskaitāmas reizes ilgākā laika posmā, tie var iespaidot attiecības. Ar vārdu “sīkums” es šoreiz apzīmētu visas tās lietas, ko mēs tiešām neuzskatām par svarīgām, darām gandrīz automātiski. Vārdi un rīcības, kuras summējot, demonstrē mūsu attieksmi. Attieksme ir nolasāma – tā var būt pavirša un neieinteresēta, vai arī uzmanīga un iejūtīga (nekritīsim galējībās!). Sīkumi, kas atkārtojas neskaitāmas reizes, var kļūt nozīmīgi. Un tā bieži arī ir: ir lietas, kas netraucē attiecību sākumā, bet pēc kāda laika sāk traucēt. Ir lietas, ko varam pieņemt un samierināties, bet ir lietas, kuras vairs nevaram izlikties neredzam.

Jautājums pārdomām: Vai mūsu attiecībās ir lietas, ko es sauktu par sīkumiem? Vai arī otram liekas, ka tie ir sīkumi?

/by

“Tu darīsi mani laimīgu!”

Iespējams, ka ir dzirdēts apmēram šāds apgalvojums: “Es satikšu savu īsto cilvēku un viņš mani darīs laimīgu!”. Ne vienmēr cilvēki tā saka, bet bieži tā domā. Šāds uzskats ir pārmērīgi idealizēts un neizbēgami novedīs pie vilšanās un laulības/attiecību krīzes.

Īstais cilvēks. Vai ir kāds veids, kā to noteikt, izņemot emocijas, “īsto sajūtu”, “klikšķi”? “I`m falling in love. This time I know it`s for real!”* (Fredijs) Daudz pārdomu un jautājumu. “Īstais cilvēks mani darīs laimīgu!” Ja nedarīja, tātad nebija īstais cilvēks? Ja viņš/viņa būtu īstais cilvēks, tad viņš/viņa gan zinātu, ka es vēlos… Vai tad īstais cilvēks ir Dievs tas Kungs, kas spēj lasīt cilvēku sirdis kā grāmatu, un izzināt manas dvēseles apslēptākās vēlmes, vajadzības un tās apmierināt? Attiecības mani noteikti bagātinās un aplaimos, bet ir lietas, ko attiecības neatrisinās. Ja cilvēks kaut kādu iemeslu dēļ nejūtas laimīgs tagad, tad šāda veida cerības uzlikšana otram cilvēkam un laulībai ir netaisnīga. Ja cilvēks ir nelaimīgs, nomākts, varbūt pat depresijā, attiecības/laulība nebūs īstās zāles. Man šķiet, ka ir svarīgi, lai cilvēki, kas veido attiecības vai gatavojas laulībai, iegūst pēc iespējas “tīrāku” motivāciju. Proti, pēc iespējas “tīru” no neapzinātiem blakus motīviem, kā, piemēram, vēlēšanos celt savu pašapziņu vai statusu, nespēju organizēt savu dzīvi, nespēju izrauties no atkarības attiecībām ar vecākiem, atriebību trešajam vai vēlēšanos kādam kaut ko demonstrēt, u.c.

Otrs cilvēks nav Dievs, viņš/viņa nevar Tevi darīt laimīgu. Jeb pareizāk: viņš/viņa var censties Tevi darīt laimīgu vai var Tevi darīt laimīgu tikai daļēji. Otram cilvēkam tā būs neiespējamā misija- darīt Tevi laimīgu, ja Tu pats neproti būt laimīgs vai proti tikai daļēji. Kļūda ir tajā aspektā, ka visa atbildība par manu laimi tiek uzlikta otram cilvēkam. Laime attiecībās ir kopīga atbildība. Mēs mīlam viens otru un vēlamies būt kopā. Mēs vēlamies labāk viens otru iepazīt un labāk rūpēties viens par otra vajadzībām! Jo vairāk to iemācīsimies, jo laimīgāki attiecībās būsim!

Un kurš jūsu attiecībās ir atbildīgs par kopīgo laimīgumu, viens, otrs, vai abi?

 

*- Esmu iemīlējies. Šoreiz zinu, tas ir pa īstam!

 

 

/by