Mēs nepiederam viens otram

Runājot un domājot par attiecībām, mēs bieži lietojam piederības vietniekvārdus “mans” un “mana”. Mans/a draugs/dzene, mans/a vīrietis/sieviete, mans/a vīrs, sieva, mani bērni. “Mans” un “mana” ir piederības vietniekvārdi, kurus lietojam, runājot arī par materiālo lietu piederību.

Protams, tas laikam ir jau filosofisks jautājums, vai lietas mums pieder un kādā nozīmē. Vai cilvēks šajā dzīvē ir lietu īpašnieks vai turētājs? Par to varam padomāt brīvajā laikā.

Bet, tas, ka lietojam vienu un to pašu vārdu, gan runājot par materiālām lietām, gan arī par attiecībām, neapzināti var veicināt un arī veicina aplamu priekšstatu par to, ka cilvēki un attiecības mums “pieder” tādā pašā nozīmē kā “mans telefons”, “mana soma” vai kas cits. Tie ir mūsu cilvēki un tās ir mūsu attiecības, tās mums pieder, bet ne kā lietas, kuras noliekam, aizmirstam, un pēc kāda laika, kad esam atcerējušies, paņemam tur, kur atstājām. Attiecības nav lieta, attiecības ir process. Attiecības ir dāvana, cilvēki mums ir uzdāvināti, uzticēti. To var attiecināt kā uz draudzību, tā arī uz pāra attiecībām. Tā ir mūsu atbildība, mīlēt un rūpēties par cilvēkiem, kas mums uzticēti. Mēs nepiederam viens otram, mēs nevaram viens otru paturēt, pat arī ja gribētu. Mēs esam kopā brīvprātīgi. Mēs esam kopā, jo mēs vēlamies būt kopā. Jā, mēs uzņemamies saistības un atbildību, ievērojam rakstītus un nerakstītus likumus. Un lai mēs varētu būt un palikt kopā, katram ir jāīsteno sava atbildība.

Par sīkumiem

Dzīve sastāv no lielām lietām un mazām lietām. Mazas, nebūtiskas lietas, saucam par sīkumiem. Jautājumā par to, kas ir tās lielās lietas, un kas ir sīkumi, mūsu domas dalīsies. Palikšu pie vispārīga apgalvojuma, ka sīkumiem ir nozīme, dažkārt liela, pat izšķiroša. Dzīve sastāv no sīkumiem.

Šajā sakarā atceros kādu joku, kas cirkulēja skolas gaiteņos.- Viens mats, tas ir daudz vai maz?- Kā to ņem? Ja uz galvas, tad maz, ja zupā, tad daudz. Svarīgs ir gan pats sīkums, gan arī konteksts.

Šajā ierakstā skatīšu sīkumu nozīmi attiecību kontekstā. Domāju, ka ne tikai mani nodarbina jautājums, kā tas ir iespējams, ka cilvēki ilgstoši neredz un nepamana, ka viņu savstarpējās attiecībās briest nopietnas problēmas. Mans skaidrojums- cilvēki to neredz, jo runa ir par nelielām, pat sīkām pārmaiņām ilgākā laika posmā. Cilvēki to sāk redzēt tikai tad, kad problēmas ir tiešām lielas, un pat tad viņi domā, ka problēmas izzudīs pašas no sevis.

Viss mainās. Mainās pasaule, maināmies mēs. (Maināmies un nemaināmies). Ir pārmaiņas, kas notiek ātri un ir labi novērojamas. Ir pārmaiņu process, kas šķiet it kā nemanāms. Pārmaiņas notiek, taču tās ir tik nelielas, ka mūsu acs to neuztver. Mēs nemanām to, ka novecojam ik mirkli. Ar aci tas nav pamanāms, bet to varētu konstatēt, reizi nedēļā sevi fotografējot. Tāpat mēs nepamanām kā aug mūsu bērni. Bērns stiepjas augumā, apgūst jaunas zināšanas un prasmes un ar to nāk atskārsme, paskat, cik liels viņš jau izaudzis! Noteikti, ka ir arī citi piemēri. Ikdienas notiek nelielas pārmaiņas, mainās pasaule, maināmies mēs, mainās mūsu izpratne par attiecībām un mainās pašas attiecības. Augam un attīstāmies mēs, jāaug un jāattīstās ir arī mūsu attiecībām.

Sīkumi tiešām ir sīki, pat nebūtiski. Bet ja tie atkārtojas neskaitāmas reizes ilgākā laika posmā, tie var iespaidot attiecības. Ar vārdu “sīkums” es šoreiz apzīmētu visas tās lietas, ko mēs tiešām neuzskatām par svarīgām, darām gandrīz automātiski. Vārdi un rīcības, kuras summējot, demonstrē mūsu attieksmi. Attieksme ir nolasāma – tā var būt pavirša un neieinteresēta, vai arī uzmanīga un iejūtīga (nekritīsim galējībās!). Sīkumi, kas atkārtojas neskaitāmas reizes, var kļūt nozīmīgi. Un tā bieži arī ir: ir lietas, kas netraucē attiecību sākumā, bet pēc kāda laika sāk traucēt. Ir lietas, ko varam pieņemt un samierināties, bet ir lietas, kuras vairs nevaram izlikties neredzam.

Jautājums pārdomām: Vai mūsu attiecībās ir lietas, ko es sauktu par sīkumiem? Vai arī otram liekas, ka tie ir sīkumi?

“Tu darīsi mani laimīgu!”

Iespējams, ka ir dzirdēts apmēram šāds apgalvojums: “Es satikšu savu īsto cilvēku un viņš mani darīs laimīgu!”. Ne vienmēr cilvēki tā saka, bet bieži tā domā. Šāds uzskats ir pārmērīgi idealizēts un neizbēgami novedīs pie vilšanās un laulības/attiecību krīzes.

Īstais cilvēks. Vai ir kāds veids, kā to noteikt, izņemot emocijas, “īsto sajūtu”, “klikšķi”? “I`m falling in love. This time I know it`s for real!”* (Fredijs) Daudz pārdomu un jautājumu. “Īstais cilvēks mani darīs laimīgu!” Ja nedarīja, tātad nebija īstais cilvēks? Ja viņš/viņa būtu īstais cilvēks, tad viņš/viņa gan zinātu, ka es vēlos… Vai tad īstais cilvēks ir Dievs tas Kungs, kas spēj lasīt cilvēku sirdis kā grāmatu, un izzināt manas dvēseles apslēptākās vēlmes, vajadzības un tās apmierināt? Attiecības mani noteikti bagātinās un aplaimos, bet ir lietas, ko attiecības neatrisinās. Ja cilvēks kaut kādu iemeslu dēļ nejūtas laimīgs tagad, tad šāda veida cerības uzlikšana otram cilvēkam un laulībai ir netaisnīga. Ja cilvēks ir nelaimīgs, nomākts, varbūt pat depresijā, attiecības/laulība nebūs īstās zāles. Man šķiet, ka ir svarīgi, lai cilvēki, kas veido attiecības vai gatavojas laulībai, iegūst pēc iespējas “tīrāku” motivāciju. Proti, pēc iespējas “tīru” no neapzinātiem blakus motīviem, kā, piemēram, vēlēšanos celt savu pašapziņu vai statusu, nespēju organizēt savu dzīvi, nespēju izrauties no atkarības attiecībām ar vecākiem, atriebību trešajam vai vēlēšanos kādam kaut ko demonstrēt, u.c.

Otrs cilvēks nav Dievs, viņš/viņa nevar Tevi darīt laimīgu. Jeb pareizāk: viņš/viņa var censties Tevi darīt laimīgu vai var Tevi darīt laimīgu tikai daļēji. Otram cilvēkam tā būs neiespējamā misija- darīt Tevi laimīgu, ja Tu pats neproti būt laimīgs vai proti tikai daļēji. Kļūda ir tajā aspektā, ka visa atbildība par manu laimi tiek uzlikta otram cilvēkam. Laime attiecībās ir kopīga atbildība. Mēs mīlam viens otru un vēlamies būt kopā. Mēs vēlamies labāk viens otru iepazīt un labāk rūpēties viens par otra vajadzībām! Jo vairāk to iemācīsimies, jo laimīgāki attiecībās būsim!

Un kurš jūsu attiecībās ir atbildīgs par kopīgo laimīgumu, viens, otrs, vai abi?

 

*- Esmu iemīlējies. Šoreiz zinu, tas ir pa īstam!

 

 

Sprediķis par praidu

 

10.06.2018.

Pētera I. vēst.  5:5–11

(citi lasījumi: Jesaja 12:1–6; Lūka 15:1–10)

“Tāpat, jaunākie, esiet paklausīgi vecākajiem, bet visi, cits citam padodamies, apjozieties ar pazemību. Jo Dievs stāv pretim lepniem, bet pazemīgiem Viņš dod žēlastību. Tad nu pazemojieties apakš Dieva varenās rokas, lai Viņš jūs paaugstinātu savā laikā. Visu savu zūdīšanos metiet uz Viņu, jo Viņš gādā par jums. Esiet skaidrā prātā, esiet modrīgi! Jūsu pretinieks velns staigā apkārt kā lauva rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt. Tam turieties pretī stipri ticībā, zinādami, ka tās pašas ciešanas ir uzliktas jūsu brāļiem pasaulē. Bet visas žēlastības Dievs, kas jūs Kristū ir aicinājis Savā mūžīgajā godībā, Tas jūs pēc īsām ciešanām pats sagatavos, stiprinās, spēcinās, darīs pastāvīgus. Viņam vara mūžu mūžos. Āmen!” 

 

Kā jums liekas, par ko es šodien runāšu? Kas būtu tāds aktuāls?

Ap. Pēteris savas vēstules 5. Nodaļā dod norādījumus par to, kā sadzīvot draudzē. “Tāpat arī jūs, jaunākie, pakļaujieties vecākajiem; tērpieties pazemībā cits pret citu, jo Dievs stājas pretī augstprātīgajiem, bet pazemīgajiem dod žēlastību”. “Pazemojieties zem Dieva varenās rokas, lai Dievs jūs paaugstinātu, kad būs pienācis laiks”. “Esiet skaidrā prātā un nomodā: jūsu pretinieks velns kā lauva rūkdams staigā apkārt, meklēdams, ko varētu aprīt”. – Labs aicinājums! Kā lai saglabā skaidru prātu laikmetā, kurā notiek informācijas karš- karš starp Austrumiem un Rietumiem, galu galā- visu karš pret visiem? Un sātans vairs nestaigā apkārt kā rūcošs lauva, bet kā mediju speciālists, kas smalki pārzin stratēģijas, kā pakļaut un pārvaldīt cilvēku prātus.

Evanģēlija lasījumā dzirdējām Jēzus līdzību par ganu, kas dodas meklēt pazudušo avi, un ir priecīgs, kad viņam ir izdevies to atrast. Tāpat Dievs priecājas par katru atgriezušos grēcinieku. Kāpēc priecājas? Jo tas ir brīnums, ja cilvēkam izdodas pārpeldēt aizspriedumu, melu un puspatiesību jūru, un nonākt pie Dieva.

Ap. Pēteris saka kristiešiem: “Pazemojieties zem Dieva varenās rokas!” Vārds “pazemojieties” mūsdienās neizklausās labi. JD grieķu tekstā lietots vārds, ko latviski burtiskā veidā varētu iztulkot kā “darīt zemu”. Nepazemojies! Kļūsti zems Dieva priekšā! Noliec savu lepnību, nostājies zem Dieva varenās rokas. Kas ir pazemības pretstats? – Augstprātība un lepnība. (Mūsdienās ļoti izplatīta attieksme- es esmu gudrs, visi pārējie ir idioti.)

Vakar notika Baltijas praids. Notikums radīja daudz emociju un pārdomu. Vārds “pride” cēlies no angļu valodas un nozīmē “lepnums”. Cilvēki izgāja Rīgas ielās, lai lepotos ar savu netradicionālo orientāciju. Šo pasākumu organizēja “Mozaīka”, kas pārstāv LGBT intereses Latvijā. LGBT ir akronīms no grupu apzīmējumiem: lezbietes, geji, biseksuāļi un transpersonas. Nevar noliegt, ka šādi cilvēki mūsu sabiedrībā ir, un ka viņi aizvien uzstājīgāk pieprasa savas tiesības. Ko tad viņi vēlas? Viņi vēlas, lai viņu kopdzīve tiktu valstiski atzīta, faktiski pielīdzināta tradicionālajai laulībai, ģimenei, ko veido vīrietis un sieviete. Viņi vēlās adoptēt bērnus.

Uz šo jautājumu varam skatīties dažādos līmeņos. Viens līmenis ir “guļamistabas” līmenis. Šajā līmenī mēs varētu domāt tā: “Kāda man daļa, kurš ar ko guļ”. Un tā ir taisnība! Tā nav mana darīšana. Kamēr cilvēks pats šo “guļamistabas jautājumu” neiznes sabiedriskai apskatei. Praida dalībnieki maršēja pa Rīgas ielām, tā viņi iznesa “guļamistabas” jautājumu vispārējai apskatei.

Un tagad manas pārdomas. Vispirms par medijiem. Sekoju līdzi tam, kā praids tiek atspoguļots Latvijas medijos. Ziņu portāls TVNET sadaļa “Tevi tas varētu interesēt!” šorīt no rīta (10.06.2018.) bija atrodami sekojoši raksti: “Latvijā pazīstami cilvēki, kuri neslēpj savu netradicionālo seksuālo orientāciju”, Rīgā bez lieliem starpgadījumiem noslēdzies «Baltijas praids», “Protests pret praidu pie Vērmanes dārza pulcē dažus desmitus cilvēku”, “Noskaties, cik krāšņi un pozitīvi aizvadīts «Baltijas Praida» gājiens”, “Karaliskā ģimene žilbina karalienes otrajā dzimšana dienā”. Vēl šajā portālā var lasīt šādus rakstus: “Baltijas praida gājiens” (foto un video arhīvs), Praida gājieni pasaulē, Latvijā pazīstami cilvēki, kuri neslēpj savu netradicionālo orientāciju, Slavenas sievietes, kurām patīk sava dzimuma pārstāves, Slaveni aktieri ar netradicionālo orientāciju; Neviena, es atkārtoju, neviena raksta par to, ka uz šiem jautājumiem var būt arī citādāks skatījums. Vismaz tāds ir mans priekšstats par žurnālistiku- tiek atspoguļoti dažādi viedokļi un cilvēkiem tiek dota iespēja izlemt. Šķiet, ka tikai ziņu portāls Delfi atļāvās nopublicēt atšķirīgu viedokli. Tas rosināja mani uz pārdomām “Kam pieder Latvijas mediji?” Grāmatu ar šādu nosaukumu izdeva RSU profesore Anda Rožukalne 2013. gadā. Grāmatas anotācijā rakstīts, ka uz to brīdi (2013. gadu) mediju telpas saturu Latvijā noteica 30 cilvēki. Kam pieder TVNET? Igauņu holdingam, kas savukārt ir daļa no liela mediju norvēģu koncerna.

Kā es to vērtēju? – Kā masīvu smadzeņu skalošanu. Lai izmainītu sabiedrības skatījumu ļoti fundamentālā jautājumā, proti, ka Dievs radīja vīrieti un sievieti vienu priekš otra un svētīja šo savienību ar bērniem. Tāda ir radīšanas kārtība. Bet ko nu par to? Mūsdienu sabiedrībā valda brīvība. Cilvēki tiek iedrošināti izdzīvot savas seksuālās vēlmes un fantāzijas, ja vien tas neaizskar citu cilvēku tiesības (bērnus nedrīkst!). Un kurš gan mūsdienās vēl tic morālei, kas izriet no dievišķas autoritātes?

Izrādās, ka visaizspriedumainākā sabiedrības grupa attieksmē pret LGBT ir kristieši. Ne visi, tikai tie, kas lasa Bībeli, un kuriem ir svarīgi, ko par šiem jautājumiem saka Dievs.

Te es gribētu atšķirt divas lietas. Pirmā ir attieksme pret cilvēkiem, otrā viņu rīcības novērtējums no kristīgās morāles viedokļa. Par attieksmi- Dievs mūs mudina cilvēkus mīlēt. Nekur Jaunajā Derībā neatrodam aicinājumu kādu cilvēku ienīst, lai kāds būtu iemesls.

(Neliela atkāpe. Šodienas Evanģēlija tekstā lasām par to, ka ap Jēzu pulcējās dažādi cilvēki ar apšaubāmu reputāciju- muitnieki, grēcinieki. Jēzus par to izpelnījās pārmetumus. Bet, ievērojiet, grēcinieki Jēzus Kristus tuvumā piedzīvoja Dieva mīlestību un klātbūtni. Jēzus nevienam nenorādīja ar pirkstu, bet grēcinieki vēlējās kļūt labāki, tīrāki un svētāki. Šodien ir citādāk. Cilvēki vēlās grēkot un viņiem priekš tā ir vajadzīga Baznīcas svētība.)

Tagad par novērtējumu. Savā pirmajā vēstule ap. Jānis mūs mudina mīlēt cilvēkus “ar darbiem un ar patiesību”. Un patiesība ir tāda, ka saskaņā ar Bībeli, homoseksuālas attiecības ir grēks, jo tā ir novirze no Dieva nodoma un plāna. Bet tā vēl nav visa patiesība. Ir arī daudz citu grēku seksualitātes jomā, pie kuriem esam jau pieraduši un par tiem vairs nesatraucamies. Cilvēki ilgstoši dzīvo kopā un neprecas, negrib neuzņemties atbildību. Cilvēki viegli precas un viegli šķiras. Cilvēki izdzīvo brīvas seksuālas attiecības, maina seksuālus partnerus, izmanto viens otru. Cilvēki patērē seksa industrijas preces un kļūst atkarīgi no pornogrāfijas. Cilvēki izliekas par ģimenes cilvēkiem, bet ir neuzticīgi, un dzīvo slepenu divkāršu dzīvi. Tagad sabiedrība ir gatava spert soli tālāk savā attīstībā (vai tomēr degradācijā?).

Ir tāds sakāmvārds: “Mainās laiki, mainās tikumi”. Tā tas ir. Es studēju teoloģiju Latvijas Universitātē no 1990.- 1996. gadam. Toreiz es tikai dzirdēju, ka ārzemēs šur un tur notiek tā un tā. Kopš tā laika ir pagājuši ir 20-25 gadi. Pa Rīgas ielām staigā cilvēki, kas lepojas ar to, ka ir atšķirīgi no pārējās sabiedrības. Kopā ar viņiem iet ārzemju vēstniecību darbinieki, kultūras darbinieki, politiķi, kas mēģina pārējai sabiedrībai iestāstīt, ka šādas attiecības ir cilvēces progresa izpausme. Izglītoti cilvēki zaudējuši izpratni par to, kas ir labs un ļauns, kas gods un kauns. Visi, kas par to nav sajūsmā, viņuprāt, ir naida  un baiļu pārņemti nabadziņi, kas pretojas progresam.

Katram mums ir savi grēki. Ar grēkiem nevajag lepoties. Lepnība un pārākuma apziņa ir pazudinājusi daudzus cilvēkus, jo cilvēks zaudē spēju ieklausīties citos, un reflektēt par sevi. Ap. Pēteris saka: “Pazemojieties zem Dieva varenās rokas!” Mums nepatīk vārds “pazemoties”. Labi! Noliksim savu lepnību! Nožēlosim grēkus un ticībā atgriezīsimies pie Kristus!

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Kad apmeklēt pāra konsultāciju?

Labs jautājums. Šobrīd ir labi, tātad nevajag. Vēl nav tik slikti, pagaidīsim, kad būs sliktāk, tad iesim. Gribējām jau iet, bet tagad jau atkal viss? ir labi.

Nav noslēpums, ka lielākā daļa pāru, kas pieņem lēmumu, meklēt palīdzību, dara to novēloti. Ir gadījies dzirdēt, ka kāds no pāra konsultācijas laikā saka apmēram tā: “Mums te vajadzēja būt pirms pusgada vai gada!” Un tā ir taisnība! Cilvēki ir atļāvušies rīkoties egoistiski, izrādīt viens otram savu raksturu (daudzas problēmas rodas no tā, ka otru cilvēku uzskatām par savu īpašumu), demonstrēt savu necieņu un nerēķināšanos. Cilvēki ir pieļāvuši kļūdas, bet tās nav labojuši. Turpinājuši izlikties, ka viss ir kārtībā.

Kad un kurā brīdī pārim ir jāmeklē profesionāla palīdzība? – Viens universāls rādītājs ir cilvēku spēja komunicēt par savām attiecībām. Ja cilvēki vēlās būt kopā, viņiem ir jāiemācās vienam ar otru runāt, arī par sarežģītiem attiecību jautājumiem. Ja cilvēki neprot vai nespēj komunicēt, viņiem ir vajadzīga palīdzība.

Šeit vēlos pieminēt vēl vienu aspektu, pazīmi, kas varētu liecināt, ka pāra attiecībās pastāv nopietnas un neatrisinātas problēmas. Iespējams, ka viss ir kārtībā, dzīve rit savu gaitu un tomēr kaut kas nav. Attiecībās ienāk vieglas, gandrīz nepamanāmas neapmierinātības noskaņas. Cilvēks sāk fantazēt par šķiršanos un attiecību izbeigšanu. Doma var nebūt skaidra un pabeigta. Piemēram, cilvēks nedomā par šķiršanos, bet fantazē par to, cik labi bija toreiz, kad viņš/a bija viens, kad viņu nenomocīja attiecību slogs. Atkārtotas fantāzijas par šķiršanos ir rādītājs, ka cilvēka vajadzības attiecībās nav saprastas un apmierinātas, ka viņš/a attiecībās nejūtas laimīgs. Vēl ir laiks. Ja tas tā turpināsies, fantāzijas pārtaps par ieceri, iecere par apņemšanos, apņemšanās par rīcības plānu. Un tad, kad ir rīcības plāns, tas iezīmē attiecību beigas.

Laiks visu atklās. Cik apmierināts Tu esi ar savām attiecībām?

Steiga nogalina

Dzīvojam steidzīgā laikmetā. Cilvēki steidzas un skrien.

Es neesmu citādāks, es arī skrienu. Esmu ieskrējies. Iespējams, te pie vainas viena lieta, ko esmu mantojis no sava tēva. Dziļi iekšā sēž doma, ka man kā vīrietim ir jāspēj nodrošināt sava ģimene. Pārliecība, ka tas vīrietim nedara godu, dzīvot uz sievietes rēķina. Tas rada atbildību, spiedienu. Es nedrīkstu apstāties, kamēr šo uzdevumu neesmu izpildījis. Tad pienāk brīdis, kad esmu izšāvies. Jāiepauzē. Jāapstājas. Bet neizdodas. Domas turpina joņot. Dvēsele švankājas kā sakratīts šķidrums. Tikai ar laiku viļņi kļūst mazāki un norimst.

Reizēm sastopu cilvēkus, par kuriem domāju, kas viņus dīda. Viņi nerod mieru. Ir jāizvirza aizvien jaunas virsotnes, pēc kurām tiekties. Kad viena virsotne ir sasniegta, tiek meklēta jau nākamā. Nemitīgs izaugsmes un attīstības diktāts.

Paradoksāli, bet vai mēs nestūrējam virzienā, no kura vēlamies izvairīties? Baidoties nokavēt dzīvi, mēs paskrienam tai garām, un dzīve paskrien garām mums.

Steiga mūs nogalina, gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Steiga nogalina to, ko uzskatām par svarīgu. Cilvēkam, kas steidzas, sašaurinās apziņa un uztveres lauks. Cilvēks nespēj adekvāti novērtēt situāciju, vienkārši neredz lietas. Prātā tikai viena doma- paspēt laikā, paveikt izvirzīto uzdevumu.

Steiga ir slikts padomdevējs. Steigā autobraucēji pārkāpj ātrumu, dēļ dažu minūšu ietaupījuma, pakļauj nāves briesmām sevi un citus satiksmes dalībniekus. Steigā pieņemti lēmumi nav labi, jo cilvēkam nav laika izsvērt visus par un pret. Steigā cilvēks dara lietas, par kurām tajā brīdī ir pārliecināts, ka tās ir jādara. Bet var gadīties, ka dzīves enerģija tiek izlietota nesaprātīgi, darot lietas, kuras var arī nedarīt. Bet svarīgākām lietām neatliek laika. Lai saprastu, kas ir svarīgi, kas nē, ir vajadzīgs laiks pārdomām, laiks, kura mums nav (vai tomēr ir?). Steiga iznīcina attiecības- cilvēki neredz viens otru, nedzird, prātā nostiprinās stereotipiski priekšstati par to, cik daudz es daru un cik ļoti mani nenovērtē (upura loma).

Manuprāt, viens no svarīgākiem rādītājiem, ka esam ieskrējušies ir tas, ka mums nav laika lietām, kuras deklarējam par svarīgām. Man ir svarīga veselība, bet nav laika par to domāt. Man ir svarīgas attiecības, bet nav laika par to domāt. Man ir svarīgs Dievs, bet nav laika lūgšanai. Es mīlu dzīvi, bet man tai nav laika. Šodien man nav laika, es dzīvošu rīt, parīt, aizparīt…

 

Ieteikums pāriem

“Elpot vienā ritmā”- tā, manuprāt, būtu laba metafora pāra attiecībām.

Laiks- svarīga dimensija. Laiks ģimenei, attiecībām. Laiks mums un laiks sev. Aiz tā stāv vēl grūtāks uzdevums- sinhronizēt savas vajadzības, saprast un apzināties savas vajadzības un cerības, iemācīties par to runāt, iemācīties pieņemt lēmums par kopīgo laiku.

Viens no lielākajiem izaicinājumiem ir sinhronizēt dzīves ritmus. Katram no mums ir savs dzīves ritms. Savs veids un ātrums, kā mēs lietas darām. Vīrietis un sieviete ir atšķirīgi un līdzīgi. Par to, kā abiem dzimumiem sadzīvot, un, atrast kopīgu valodu, vēl tiks sarakstītas daudzas grāmatas.

Visiem ir zināms tas pats vecais stāsts par pūcēm un cīruļiem. Vienam agrāk nāk miegs un viņš/a no rīta ātrāk ceļas (cīrulis). Otram miegs nenāk (pūce), viņam/ai no rīta ir grūtāk piecelties. Ko lai dara, ja vienam nāk miegs, bet otram  nenāk? Mēs katrs dzīvojam ar savu dzīves ritmu. Nav divu vienādu cilvēku, kas var vienādi labi justies vienā un tajā pašā dzīves situācijā. Viens jūtas labi, otrs nē. Viens ir saguris, otrs atpūties. Vienam kaut ko gribas, citam neko negribas. Šķiet, ka atbilde ir viena- tas ir tādēļ, ka mēs katrs dzīvojam pēc sava ritma. Iespējams, ka nekāds liels ļaunums arī necelsies, ja viss paliks tā, kā ir bijis līdz šim. Un tomēr. Var gadīties, ka ikdienas pienākumos cilvēki pat nepamana, ka ir sākuši atsvešināties. Un sarunas, ja tādas ir, ir par visu ko citu, tikai ne par viņiem pašiem un viņu attiecībām.

Ja gribam, varam paraudzīties uz savu dzīves ritmu arī kā uz ieradumu, ko esam apguvuši ilgākā laika posmā. Mēs izkārtojam savu dzīvi tā, kā mums ir ērtāk. Elektrības izgudrošana ir nojaukusi dabas ritmus, saskaņā ar kuriem, cilvēkam ir jābūt nomodā, kad ir gaišs, un jāguļ tad, kad ir tumšs.

Un tagad ieteikums. Vienkāršs. Cik iespējams, sakārtot lietas tā, lai abi var iet pie miera un arī celties vienā laikā. Kopā apsēsties pie brokastu un vakariņu galda. Nesolu tūlītējus rezultātus, bet ilgtermiņā tam noteikti būs pozitīvs iespaids.

 

 

 

Seksuālā vardarbība pret bērnu

Mēs dzīvojam nedrošā pasaulē. Ir briesmas, kuras nevaram paredzēt un kontrolēt. Tomēr ir briesmas un riski, par kuriem mums kā pieaugušajiem ir jābūt informētiem. Ja esam informēti, varam šo informāciju sniegt bērniem. Tas palīdzēs atpazīt seksuālās vardarbības riskus un tos novērst. Izlikties, ka šādi riski nepastāv, būtu nepiedodama paviršība, kas var dārgi maksāt.

Pēdējos gadu desmitos ir aktualizējies temats par vardarbību pret bērniem. Tas nenozīmē, ka agrāk vardarbība nebūtu pastāvējusi. Tagad par to vairāk runā. Vardarbības veidi tiek klasificēti sekojoši: tiek runāts par fizisko, emocionālo, seksuālo vardarbību un par atstāšanu novārtā.

Šajā rakstā būs runa par seksuālo vardarbību. Tiek uzskatīts, ka seksuālā vardarbība pret bērnu ir visretāk atklātais vardarbības veids.

Statistika

Kanādas interneta drošības centra saņemto ziņojumu (laika posmā no 2002.gada septembra līdz 2009.gada martam) analīzes dati rāda, ka bērnu seksuālu izmantošanu saturošas lapas tiek uzturētas vairāk kā 60 dažādās pasaules valstīs, tā ir globāla problēma. Bērnu seksuālas izmantošanas materiālu saturošo lapu analīze parāda, ka seksuālo noziegumu upuri ir :

–         bērni vecumā no 0 līdz 8 gadiem 57,4% gadījumu;

–         bērni vecumā no 8 līdz 11 gadiem 24,7% gadījumu;

–         bērni vecumā no 11 līdz 14 gadiem 13,3% gadījumu;

–         bērni vecumā no 14 – 16 gadiem  4,3% gadījumu;

–         bērni vecumā no 16 – 18 0,3% gadījumu;

No statikas redzam, ka seksuālas vardarbības risks samazinās bērniem pieaugot. Jo bērns ir mazāks, jo neaizsargātāks viņš/ viņa ir. 83% gadījumos seksuālo noziegumu upuri ir meitenes.

2009. gada Klīniskās psiholoģijas pārskatā (Annual review of clinical psychology) doti šādi dati, proti, ka seksuālai vardarbībai populācijā ir pakļauti vidēji 19,7 % meiteņu un 7,9 % zēnu.

Lielākā daļā gadījumu seksuālie varmākas ir bērnam pazīstami: 30% gadījumu tie ir radi: brāļi, tēvi, vectēvi, onkuļi, brālēni, …; 60% gadījumu draugi un paziņas: aukles, vienaudži, …; un tikai 10% gadījumu tie svešinieki. Tātad, varmāka nav tikai kāds mītisks svešinieks, kas bērnu vilinās ar konfekti, piedāvās pavizināt ar mašīnu vai pirks dārgas dāvanas. Potenciālais varmāka nāk no bērnam/pusaudzim pazīstamas vides.

Seksuālai vardarbībai ir vispostošākās sekas: tie ir fiziski ievainojumi, dažos gadījumos pat nāve. Infekcijas. Neiroloģiskie bojājumi, ko izraisījis paaugstināts stress. Ēšanas un miega traucējumi un cita veida veselības problēmas. Virkne psiholoģisko seku, no kurām cilvēks var ciest visu savu turpmāko dzīvi, kas var paaugstināt depresijas un pašnāvības risku, veicināt iesaistīšanos noziedzīgās darbībās.

Psiholoģisko simptomu intensitāte ir atkarīga no vairākiem faktoriem: radniecības pakāpes ar varmāku (vissmagāk, ja tie ir bijuši vecāki), vardarbības ilguma un biežuma, vai ir bijis dzimumakts, fiziska varmācība, u.c. Seksuāla vardarbība nozog bērniem viņu nākotni, jo vistiešākā veidā iespaido cilvēka seksualitāti- viņa/s spēju piedzīvot laimīgas attiecības un ģimeni.

Temats ir sarežģīts, tas izraisa veselu emociju virpuli. Ko es varu darīt? – Vispirms, apzināties, ka problēma turpinās pastāvēt arī tad, ja izlikšos, ka tā nepastāv. Iespējams, man ir jākoriģē savs priekštats par cilvēku kā sugu. Ikvienam cilvēkam ir iedzimta agresivitāte un seksualitāte. Cilvēkam socializācijas procesā, apgūstot normas un uzvedības veidus, kas nepieciešami sabiedrības kā sociālās grupas pastāvēšanai ir jāiemācās savu instinktu kontrole. Cilvēcisko tieksmju socializācija ir ļoti sarežģīts temats. Noteiktos apstākļos minētie impulsi var kļūt tik spēcīgi, ka cilvēku noved pie nozieguma.

Daži vārdi par vecāka un bērna attiecībām

Vecāku uzdevums ir savus bērnus mīlēt, aprūpēt, audzināt un aizsargāt. Radīt drošības sajūtu, ko bērns var paņemt kā nemateriālu dārgumu, kā depozītu, ko vecāki iedēstījuši bērna dvēselē. Minētā drošības sajūta turpmākajā dzīvē būs kā avots, no kura pasmelt spēku grūtās dzīves situācijās.

Drošības sajūta rodas bērna attiecībās ar vecākiem. Vecākiem ar bērnu ir jāizveido ar emocionāla saikne (angļu val.: bond, bonding), kuras rezultātā rodas drošā piesaiste. Tā ir vecāku spēja “noskaņoties uz bērna viļņa”, “lasīt” savu bērnu, saprast viņa/s raidītos signālus, tos iztulkot un atbilstoši sniegt bērnam nepieciešamo. Ir svarīgi kā mātei, tā tēvam izveidot šo emocionālo saikni ar bērnu, to nepazaudēt, bet izkopt. Vecākiem ir jāaug kopā ar savu bērnu. Ja vecāki dzird un saprot savu bērnu, bērnam rodas pieņemšanas un piederības sajūta.

Te nu mēs katrs varam pārdomāt, kādu ģimeni, kādas attiecības es vēlos? Es vēlos ģimeni un attiecības, kurās nav vietas draudiem, vardarbībai, bailēm no izrēķināšanās, kur katrs ģimenes loceklis var justies novērtēts, cienīts, var attīstīt savus talantus un spējas.

Saruna ar bērnu ir svarīga atgriezeniskā saite. Caur sarunu un mijiedarbību mēs varam labāk iepazīt savu bērnu, labāk saprast viņa vajadzības, labāk mīlēt un labāk aprūpēt. Mums jāmācās klausīties bērnu sacītajā. Bērna attīstībā ir arī posms, kad bērni vairāk fantazē un reizēm stāsta brīnumainas lietas. Un tomēr. Tas, ko bērns saka, nekad nav mazsvarīgi. Mums ir jāuzticas saviem bērniem. Mums ir jāpazīst savi bērni.

Pārmaiņas bērna uzvedībā var būt ļoti nozīmīgs indikators, kuram ir jāpievērš uzmanība. Ja bērns kļūst nomākts, vēlas izolēties un nevēlās draudzēties ar citiem bērniem, neizjūt prieku par lietām, kas agrāk sagādājušas prieku. Tas nozīmē, ka ir noticis kaut kas būtisks, kas mainījis bērna uzvedību un attieksmi pret dzīvi. Vecākiem tas ir jānoskaidro. Bērniem ir jāzina, ka vecāki viņu mīl un jebkurā situācijā viņš/a var uzticēties. Vecākiem ir jāzina, ka bērnus nedrīkst sodīt par atklātību. Ja tas notiek, bērni pārstāj saviem vecākiem uzticēties.

Saruna par drošību

Bērna drošība ir ārkārtīgi svarīgs temats. Speciālisti uzskata, ka, sākot no 3-4 gadu vecuma, var runāt ar bērnu par personīgās drošības jautājumiem. Vecākiem par šiem jautājumiem jārunā bērna vecumam atbilstošā un saprotamā veidā. Tas palīdzēs bērnam atpazīt bīstamas situācijas un dos vadlīnijas, kā rīkoties.

Seksuālā vardarbība ir situācijas, kurās pieaugušais izmanto bērnu seksuāla uzbudinājuma un apmierinājuma gūšanai.

Tas var ietvert vairākas darbības:

Bērna privātuma pārkāpšana. Bērna izsekošana un novērošana.

Bērna ķermeņa aizskaršana – Bērna dzimumorgānu (penis, vagina, anus- latīņu termini) aizskaršanu, t.s. “sliktie pieskārieni” vai likšana bērniem pieskarties pāridarītāja dzimumorgāniem; Priekšmetu izmantošana. Arī orālais sekss.

Bērna pakļaušana pieaugušo seksualitātei – dzimumakts un/vai pieaugušā atkailināšanās bērna klātbūtnē (dzimumorgānu rādīšana), seksuālu piedzīvojumu stāstīšana, pornogrāfisku filmu, attēlu un žurnālu rādīšana bērnam.

Bērna seksuāla ekspluatācija. Bērna pārdošana vai iesaistīšana seksuālu pakalpojumu sniegšanā. Arī bērnu pornogrāfija. Pieaugušie pakļauj bērnus netiklām darbībām, lai radītu pornogrāfiska satura materiālus.

Seksuālas vardarbības pazīmes

Dažādu iemeslu dēļ bērni, kas cietuši no seksuālas vardarbības, to nevienam nestāsta. To var skaidrot ar neizpratni par notikušo un bailēm no pieaugušo reakcijas. Tādēļ ir vēlams zināt pazīmes, kas varētu norādīt uz seksuālas vardarbības iespējamību. Pazīmju ir daudz, tādēļ, aizdomu gadījumā lietas izpēte jānodod speciālistiem.

Zilumi, asiņošana vai jebkādi citi savainojumi ģenitāliju rajonā; Sāpes vēderā vai nieze ģenitāliju rajonā; Sāpīga urinēšana; Grūtības staigāt vai sēdēt; Seksuāli transmisīvās saslimšanas; Grūtniecība; Neizskaidrojamas veselības problēmas; Bailes no konkrēta cilvēka, vietas vai rajona, bēgšana no mājām un vēlēšanās dzīvot citur; Koncentrēšanās spēju un sekmju pasliktināšanās, noslēgšanās un nomāktība; Panikas lēkmes; Nevēlēšanās vai atsacīšanās izģērbties (vakarā ejot gulēt vai ārsta apmeklējuma laikā) vai arī pretēja tendence, demonstratīva izģērbšanās; Vecumam neatbilstoša interese vai zināšanas par seksualitāti, pārspīlēti seksuāla uzvedība; Seksuāla rakstura ainu zīmēšana un izspēlēšana, iesaistot mazākus bērnus seksuāla rakstura rotaļās; Pašapmierināšanās (masturbācija); Bērns stāsta par kādu citu bērnu, kas piedzīvojis seksuālu vardarbību; Naudas vai dārgu lietu parādīšanās.

Ko mācīt bērnam?

«Biksīšu likums». Bērna ķermenis pieder vienīgi viņam. Neviens nedrīkst pieskarties bērna ķermeņa daļām, ko sedz apakšbiksītes. Te, protams, ir daži izņēmumi (p: bērna mazgāšana) vai izņēmumu situācijas (ārsta apmeklējums).

“Labie un sliktie pieskārieni”. Jāmāca atšķirt labi pieskārieni no nepiedienīgiem.

Labi un slikti noslēpumi. Tie jāmāca atšķirt. Ja noslēpums bērnu satrauc, mulsina, biedē vai skumdina, tas nav labs noslēpums, to nevajadzētu glabāt, bet pēc iespējas ātrāk, izstāstīt uzticamam pieaugušajam (vecākam, skolotājam, policistam vai ārstam). Ja noslēpums rada prieku, tas ir labs noslēpums, piemēram, dzimšanas dienas dāvana mammai. Jāatceras, ka seksuālo varmāku galvenā taktika ir slepenība. Viņi cenšas bērnus padarīt vainīgus, līdzatbildīgus par notikušo, draudēt ar šantāžu vai pat izrēķināšanos, ja noslēpums tiks atklāts.

Bērnam ir jāmāca sacīt “nē”. Noteiktās situācijās kategorisks «nē!» un sauciens pēc palīdzības var bērnu izglābt.

Bērnam jāmāca meklēt palīdzība. Jebkurā situācija, kurā bērns ir piedzīvojis apdraudējumu vai neērtības sajūtu, vēlams izstāstīt pieaugušajiem.

Bērnam jāmāca piesardzība saskarē ar svešiniekiem: nedrīkst kāpt svešā automašīnā, pieņemt svešinieku dāvanas un iet viņiem līdzi.

Noslēguma vietā

Ir divi svarīgi faktori, kas nepieciešami, lai varētu notikt seksuāla vardarbība pret bērnu: piekļuve bērnam un laiks vienatnē ar bērnu.

Viens no vecāku uzdevumiem, ir aizsargāt savu bērnu. Aizsargāt mēs varam tikai tad, ja esam emocionālā saiknē ar saviem bērniem un esam informēti. Mums ir jāzina, kur atrodas, kopā ar ko un ko dara mūsu bērni. Ja viņi iet ciemos pie draugiem vai paliek pa nakti, mums ir jāzina, kas tie ir par draugiem, jākontaktējas ar viņu vecākiem. Ja tā rīkosimies, tā nebūs neuzticēšanās bērnam. Tā būs atbildīgu vecāku saprātīga rīcība. Bērniem ir jādod noteikta patstāvība un brīvība atbilstoši vecumam, vecākiem, savukārt, jāsaglabā pārraudzība un kontrole.

Vecākiem ir jābūt lietas kursā par to, kādas filmas bērni skatās un kādas lapas apmeklē globālajā tīmeklī. Internets ir ne tikai zinātnisks sasniegums, kas mūsdienās cilvēkam paver ļoti plašas iespējas. Internets ir arī vide, kuru savu ideju popularizēšanai un īstenošanai izmanto kriminālā pasaule un cilvēki ar ļauniem nodomiem. Interneta vide var būt arī bīstama, jo neviens cilvēks nevar redzēt, kas ir Tavs sarunu biedrs. Arī internets var kļūt par vietu, kur bērns nonāk saskarē ar potenciālo seksuālo varmāku, kas var uzdoties par viņa vienaudzi.

Cilvēka seksualitāte ir ļoti nozīmīgs temats. Ir svarīgi, lai tieši ģimene ir tā vieta, kur bērns gūst pirmo informāciju par to. Bērnam jājūt, ka arī šos jautājumus viņš/a var pārrunāt ar vecākiem.

Ja ir aizdomas, ka bērns ir cietis no seksuālas vardarbības, gadījums ir jāizpēta. Tas jādara speciālistiem, kas specializējušies šajā jomā. Ja seksuālas vardarbības fakts apstiprinās, bērnam ir jāsaņem psiholoģiskā palīdzība un pēcvardarbības rehabilitācija. Tas nepieciešams, lai nodrošinātu normālu bērna turpmāko emocionālo attīstību. Seksuālas vardarbības gadījums ir jāceļ gaismā, lai varmāka par savu nodarījumu saņemtu sodu un citi bērni tiktu pasargāti no viņa noziedzīgajām darbībām.

Latvijas Republikas normatīvo aktu izpratnē – Bērns ir persona, kas nav sasniegusi 18 gadu vecumu, izņemot tās personas, kuras saskaņā ar likumu izsludinātas par pilngadīgām vai stājušās laulībā pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas.

Palīdzība:

Var zvanīt uz Valsts bērnu un jauniešu uzticības tālruni 116111

vai

Centrā “Dardedze”, tel.: 67600685, bērniem draudzīgi materiāli sarunai atrodama mājaslapā www.dzimba.lv.

Doma un laiks

 

Radās impulss, atnāca doma. Atskārsme, ka zināšanu un dzīves gudrības iegūšanai ir nepieciešams laiks.

Jaunībā cilvēks nenovērtē pieredzes nozīmi, līdz ar to, pārspīlē zināšanu svaru. Kļūstot vecāks (jeb zūdot ārējai pievilcībai), cilvēks novērtē pieredzes nozīmi un vairāk pievēršas savai iekšējai dvēseles pasaulei. Ar laiku viņš/a var krist citā galējībā, pārspīlēt pieredzes nozīmi, un, noniecināt jaunu zināšanu apguvi.

Kas tad ir pieredze? – Tā ir iespēja, pārbaudīt iegūtās zināšanas dzīvē. Pārliecināties, vai tās “strādā” vai nē. Pieredze ir vēl kas vairāk. Tā ir refleksija par cēloņiem un sekām, par likumsakarībām savā un citu dzīvēs. “Pārbaudītās” zināšanas mudina novērtēt, kādas zināšanas un prasmes tev vēl ir vajadzīgas. Un atkal, pārbaudīt tās ar pieredzi. Zināšanas, kuras nav iespējams pārbaudīt, ir teorētiskas. Manuprāt, gudrība nav tikai daudz zināšana. Gudrība ir gudra dzīvošana. Mēs daudz zinām un stulbi dzīvojam.

Tā nu es apstājos pie domas, ko es domāju, kādēļ. Temats ir plašs. Šajā gadījumā mani interesē jautājums, kā domas atnāk pie manis, cik daudz laika tām vajag, lai atnāktu un kļūtu par manām domām?

10 gadu vecumā es redzēju un sapratu pasauli vienā veidā, 20 gadu vecumā citā. 30 gadu vecumā pasaule jau šķita citādāka. Liekas, ka šajā gadījumā pārmaiņas manā pasaules redzējumā īpaši nebija saistītas ar kādu piepūli. Tu kļūsti vecāks, rodas dzīves pieredze, rodas jaunas atziņas. Ir lietas, kuras tu saproti ar laiku. Vienkārši ir vajadzīgs laiks.

Ir tāds sakāmvārds, ka ar “vecumu nāk gudrība”. Tam pretī var likt arī turpinājumu: “dažkārt vecums atnāk viens pats”. Vecums ne vienmēr ir sinonīms vārdam viedums, bet ir skaidrs, ka jaunība un viedums arī neiet kopā.

Ir domas (iedīglī, puspabeigtas un pabeigtas), vērtības un pārliecības, ko manī ir iedēstījuši mani vecvecāki un vecāki.

Ir domas, ko esmu ieguvis izglītošanās rezultātā, apguvis zināšanas (svešas domas) mācoties skolā, augstskolā, lasot grāmatas. Ir atziņas, kuras ir atnākušas kā intelektuālas piepūles rezultāts. Tu risini savā prātā kādu jautājumu un nerodi risinājumu. Pēc kāda laika nāk atrisinājums, kā atbilde uz tavu piepūli.

Es ticu, ka cilvēka dzīvei ir kāda augstāka jēga par produktu pārstrādi un pasaules piesārņošanu. Tā kā cilvēks ir saprātīga būtne (pārāk cildens nosaukums), jebkuras pārmaiņas var notikt tikai, pārmainot domāšanas veidu. Cilvēkam savas dzīves laikā kaut kas ir jāsaprot, jāatrod atbildes uz lielajiem dzīves jautājumiem. Jautājumu ir daudz, bet te gribu izcelt tikai dažus: cilvēka izcelsme (evolūcija vai radīšana), vai ir Dievs un kāds Viņš ir, nāve un eksistence pēc nāves.

Negribētos, ka cilvēks nonāk pie pareizajiem secinājumiem, guļot uz nāves gultas. Lai gan, labāk vēlāk, nekā nekad. Gribētos, ka cilvēkam ir iespēja kaut ko saprast un mainīt, pirms viņš nomirst gudrs.

Ir atziņas, kuras atnāk ar laiku. Bet neviens no mums nezina, cik daudz laika vēl ir mūsu rīcībā. Tātad ir atziņas, kas var pie mums neatnākt, jo mēs vienkārši tik ilgi nenodzīvosim. Varētu likt akcentu uz piepūli. Proti, caur izglītošanos, saskarsmi ar cilvēkiem, intensīvām pārdomām, mēs varam nonākt pie secinājumiem, kuru iegūšanai citos apstākļos būtu nepieciešams ļoti daudz laika, varbūt pat gadu desmiti.

Ko darīt, ja cilvēks nedomā vispār vai domā maz, tā sacīt “peld pa straumi”? Cik  liela ir varbūtība, ka viņš nonāks pie pareizajiem secinājumiem un atradīs savai eksistencei augstāku un cildenāku jēgu.

Man ir vajadzīgs laiks. Dodiet man laiku! To var formulēt arī kā lūgšanu: “Dievs, dod man laiku!” Dievs ir vienīgais, kas stāv pāri laikam un ārpus tā. Lai gan, iespējams, mans lūgums ir muļķīgs. Jo laiks man ir. Reizēm es pat nezinu, ko ar to iesākt. Izniekoju un nonāvēju to tik daudzos un dažādos veidos.

Dodiet man laiku, saprast un izlabot savas kļūdas!

Dodiet man laiku! – Bet, cik laika Tev vajag un ko Tu gribi saprast?

 

 

 

 

 

 

Mācītāja amatā 20 gadi

Ir pagājuši 20 gadi, kopš kalpoju LELB par mācītāju. Tas bija 1995.g. 3. Adventā, kad par mācītājiem ordinēja māc. Linardu Rozentālu un mani. 20 gadi. Daudz un maz. Ir daudz tematu un jautājumu, kuri šajā sakarā nāk prātā un būtu iztirzājami. Īsā versija.

Daži vārdi par to, kā es pievērsos reliģijai. Pusaudža gados piedzīvoju krīzi un iegrimu nomāktībā. Piedzīvoju izmisumu un bailes, prieku un aizrautību. Izmisuma un baiļu bija vairāk. Vecāki strādāja. Viņi nesaprata mani, es nesapratu viņus. Šūpojos kā pa viļņiem. Pametu vieglatlētiku, pēc laika pievērsos austrumu cīņām. Pamazām virzījos austrumu filozofijas virzienā. Kāds draugs mani uzaicināja uz baznīcu. Lasīju Mārtiņa Lutera Mazo katehismu. Īsti negribēju pieņemt un piekrist. Savā istabā nometos ceļos un lūdzu Dievu, ko nepazinu. Lūgšanas kā vēstules nezināmam adresātam aizskanēja un pazuda visumā. Nezinu kā, bet kādu dienu atnāca sajūtas un pārliecība, ka vēstule ir sasniegusi adresātu. Izjutu mieru un lielāku pārliecību par sevi. Pievērsos Kristus mācībai (Jaunā Derība) un radu atbildes. Drīzāk Kristus mācībā izlasīju to, ko, šķiet, vienmēr biju nojautis, zinājis. Tagad biju atradis avotu, par kura esamību nebiju nojautis. Teoloģijas studijas likās loģisks turpinājums maniem garīgajiem meklējumiem. Negribēju kļūt par mācītāju, gribēju tikai izzināt.

Vēl kā teoloģijas students tiku aicināts, uzņemties kalpošanu nelielā Vidzemes draudzē. Tā bija mana pirmā praktiskā saskare ar mācītāja darbu. Vēlāk, kad kalpoju mazā draudzē Kurzemē, tiku ordinēts par mācītāju. (Tas notika gadā, kad sāku mācīties sistēmisko ģimenes terapiju.)

Kļūšana par mācītāju veda mani tālāk sevis izzināšanā. Atklāju kādu jaunu aspektu, ko būtu varējis nojaust jau agrāk, bet nebiju pievērsis tam uzmanību. Pamanīju sevī divas pretējas strāvas, no vienas puses, vēlēšanos kalpot Dievam (ne obligāti mācītāja amatā), no otras, iekšēju pretestību, nevēlēšanos identificēties ar mācītāja amatu. Vienīgais veids, kā to priekš sevis varu izskaidrot, ka kaut kur dziļi manā dvēselē snauda negatīvs priekšstats par “melnsvārčiem” un baznīcu. (Daudzi cilvēki šodien neapzinās, ka viņu naidīgais priekšstats par kristietību un baznīcu ir padomju audzināšanas sekas.) Šī garīgā cīņa ir notikusi manī daudzu gadu garumā.

Man lielākais ieguvums ir cilvēki, ko savā dzīves ceļā esmu sastapis. Tie bija cilvēki dažādās dzīves situācijās. Tie bija gan priecīgi, gan skumji brīži, kuros cilvēki bija gatavi mani ieaicināt un ar mani dalīties savās domās un pārdzīvojumos. Šīs sastapšanās rosināja manī pārdomas. Pārdomas par to, kā cilvēki dzīvo, ko viņi domā un jūt, kādēļ rīkojas tā kā rīkojas. Neizbēgami pārdomas par mani pašu, kā es dzīvoju, kā es domāju, jūtu, rīkojos. Ar laiku esmu sapratis, ka mācītāja amats ir unikāls daudzējādā ziņā. Te gribu izcelt tikai vienu aspektu- tas ļauj paraudzīties uz cilvēka dzīvi it kā no malas. Tā ir iespēja paskatīties uz cilvēka dzīvi kā veselumu, redzēt cilvēka dzīves ciklu no dzimšanas līdz pat miršanai. Ne tikai redzēt, bet arī reizēm būt klāt šajos brīžos. Stāvot pie cilvēka kapa, varēju skaidrāk ieraudzīt, ka cilvēka nodzīvotā dzīve ir noteiktas dzīves filozofijas un pasaules redzējuma rezultāts. Tas ir paradoksāli, fascinējoši un reizē biedējoši, ka cilvēka dzīves gājumu var izteikt dažos teikumos – “darbs viņam/ai bija viss”, “viņš bija labs cilvēks”… Tāda ņemšanās, tik svarīgi mēs sev šķietam, tik principiāli, un tam pāri trīs saujas smilšu. Reizēm liekas, cik tukša ir cilvēka dzīve, ja tajā nav vietas garam, kas tiecas pie Dieva, tiecas pēc augstāka ideāla.

Mācītāja amats mani mudinājis domāt par nāvi. Ne gluži pieņemt, bet aprast ar šo domu, ieraudzīt tās dažādās nokrāsas. Skaidrāk apzināties robežu starp dzīvo un nedzīvo pasauli, skaidrāk apzināties dzīvības unikālo dabu un dzīvības vērtību. Skaidrāk ieraudzīt, kas ir Kristus, kādēļ Viņš ir nācis. Kristiešu dievkalpojumā un rituālos mēs svinam dzīvi un godinām Dievu, kas ir visas dzīvības avots. Mēs svinam Kristus uzvaru pār nāvi- Augšāmcelšanos. Augšāmcelšanos es te domāju burtiski, ne simboliski.

 

2016. gada janvāris