Bailes

Par bailēm bieži domājam kā par kaut ko negatīvu. Jā, bailēm ir arī savi negatīvie aspekti. Sākumā par pozitīvo. Lai cik tas būtu pārsteidzoši, bailēm ir arī pozitīvs aspekts. Tās mums ir dotas, lai palīdzētu mums izdzīvot. Bailes rodas situācijās, kurās mūsu veselība un dzīvība ir pakļauta reālam vai iedomātam apdraudējumam. Te slēpjas gan resurss, gan arī problēma. Ja cilvēks neizjūt bailes, viņš ir nolemts bojāejai, jo nespēj paredzēt potenciāli bīstamas situācijas un no tām izvairīties. Ja cilvēks pārmērīgi ļaujas bailēm, viņš zaudē kontroli pār savu dzīvi.

Tagad par baiļu negatīvo aspektu. Apdraudējums var būt reāls vai iedomāts. Reizēm abi divi (kā tas ir šobrīd). Bailes ir iracionālas, tās tikai daļēji pakļaujas prāta kontrolei. Bailes ir ekspansīvas, tās izplatās un pakāpeniski pārņem prātu un līdz ar to visu dzīvi. Cilvēka emocionalitāte ir cieši savīta ar mūsu domu pasauli. Emocijas rada domas un domas rada emocijas.  Bailes rosina baiļu fantāzijas, un iztēlei, kā mēs zinām, ir milzīgs spēks. Mūsu prāts sāk zīmēt negatīvus attīstības scenārijus. Negatīvie scenāriji iespaido mūsu emocionalitāti (aplis ir noslēdzies). Var sākties jauns cikls. Ja pārtraucam ciklu, bailes kļūst mazākas. Ja turpinām, bailes kļūst par trauksmi (paniku), panika par izmisumu un neprātu. Tālāk ir neapdomīga rīcība un, iespējams, nāve.

Mums ir jāieklausās savās bailēs un jāpieradina tās. Bailes mums ir dotas, lai mēs izdzīvotu. Riski var būt reāli un iedomāti. Prāts ir instruments. Tas ir jālieto, lai izvērtētu riskus, un atrastu saprātīgu rīcību un risinājumu. Bailes ir kā signalizācija. Ja cilvēka galvā visu laiku skan trauksmes signāls, cilvēks var sajukt prātā jau no tā vien. Bailes mūs brīdina par potenciāli bīstamām situācijām. Paldies viņām par to!  Taču, ja ļausim bailēm vaļu, tās var pārņemt visu mūsu dzīvi.

Šajā laikā varam padomāt par to, kā samazināt stimulus, kas ierosina bailes, un attīstīsim savu izdzīvošanas stratēģiju nākamajiem 2-3 mēnešiem. Mums ir jāatceras viens svarīgs likums (ko bieži iesaku cilvēkiem), kad esam spēcīgu emociju varā, mēs nedrīkstam pieņemt svarīgus lēmumus un nedrīkstam rīkoties. Šādi lēmumi un rīcība vienmēr rada nepatikšanas. Novēlu mums visiem saglabāt vēsu prātu!

Metafora

Notikumi attīstās ļoti strauji. Šajā vīrusa plosīšanās laikā vairākkārt atcerējos kādu notikumu no pagājušās vasaras. Šim notikumam nav tiešas līdzības ar notiekošo, tomēr ir kādas paralēles noskaņojuma ziņā.

Bija vasara. Izskanēja piedāvājums, braukt ar laivām pa Gauju. Izraudzījāmies kempingu pie Cēsīm. Izvēlējāmies 2 dienu maršrutu. Notikums, kuru gribu aprakstīt, norisinājās otrajā dienā. Otrās dienas maršruts no Cēsīm līdz Līgatnes pārceltuvei. Skaista vasaras diena. Daba skaista kā vienmēr. Īsta un autentiska. Viss bija lieliski, ja neskaita dažus lielos plostus, uz kuriem atradās pārlieku skaļi svinētāji. Mēs braucām 2 laivās. Vienā braucu es ar sievu. Otrā mūsu draugi, vīrs, sieva un meita apmēram 7 gadu  vecumā. Gauja mūsu izvēlētajā posmā bija krāčaina. Krācītes kļuva biežākas. Prāts nesās uz jociņiem, noskaņojums izklaidīgs, nedaudz bravūrīgs. Mūsu sarunās apspēlējām tematu “krāces”. Bīdījām apmēram tādus tekstus: “Tad šīs ir tās izslavētās krācītes!” Dažās vietās laivu stipri nopurināja, bet bija “ok”. Un tad nāca viens brīdis, kam neviens no mums nebija gatavs. Mēs nepamanījām, ka mūsu priekšā, pašā upes vidū, veidojas tāds kā straujāks kritums. Upes vidū stāvēja milzu akmens, kas no tālienes nebija redzams. Līdz nelaimei bija atlikušas 10 sekundes. Mēs bijām nedaudz priekšā, pabraucām akmenim garām. Viss, ko varējām darīt, satraukti vērot kā otra laiva uzbrauca tieši uz akmens, mirkli palika stāvot, un tad krita lejā un apgāzās ar visu tās saturu. Vērojot notiekošo, arī mūsu laiva zaudēja līdzsvaru un apgāzās. Tajā vietā Gauja bija dziļa. Vienā mirklī visa bijām ūdenī un izmisīgi centāmies nokļūt krastā. Viss beidzās labi. Bērnam bija veste. Pieaugušajiem visiem nebija. Labi, ka tajā brīdī krastā atradās kādu laivotāju grupa. Kādi no viņiem steidzīgi metās mums palīgā, savākt ūdenī izmētātās mantas un izvilkt krastā laivu. Viss notika ļoti ātri, nesanāca laika nobīties. Izbīlis nāca vēlāk, kad pārdomāju iespējamos notikuma attīstības scenārijus. Dievs stāvēja mums klāt.

 

Daži secinājumi un pārdomas:

Cilvēkam ir nepieciešami izaicinājumi. Ja Tev ir bail noslīkt, tad ir tikai divas iespējas: neiet peldēt (šajā gadījumā nebraukt ar laivu) vai iemācīties peldēt. Un pat arī tad, ja Tu proti peldēt, vienmēr paliek izvēle “kad” un “kur” to darīt vai labāk nedarīt.

“Nelaime nenāk brēkdama”. Ir briesmas, kuras var prognozēt. Reizēm ir nepieciešams kontrolēts risks. Šajā gadījumā briesmas radās no iemesla, ko nevarējām paredzēt. Mūsu satrauca krāces, bet apgāza akmens. Reizēm tas, no kā mēs baidāmies, nemaz nenotiek. Notiek kaut kas cits, par ko pat neesam iedomājušies baidīties.

Mums palīdzēja labi cilvēki. Labi un palīdzēt griboši cilvēki ir, viņi ir tepat līdzās. Iespējams, ka šajā laikā mums būs jāmācās pārvarēt savu pašlepnumu un lūgt palīdzību. Lūdziet palīdzību, ja jums tā ir nepieciešama! Ja spēlējam izrādi “Es esmu stiprs un pats ar visu tieku galā”, tad citiem ir grūti uzminēt to, ka mums vajadzīga palīdzība. Materiāla, psiholoģiska, garīga, medicīniska vai cita palīdzība. Meklēsim to savlaicīgi!

Uzvilksim “glābšanas vestes”! Ievērosim ieteiktos drošības pasākumus! Dievs ir debesīs, bet mēs esam uz zemes. Atcerēsimies, ka tikai Viņš ir nemirstīgs, bet mēs tādi neesam. Ja to aizmirstam, būs “ziepes”. Dzīve nav rotaļa, mums katram ir tikai viena nevis  vēl 5 dzīvības.

Daži vārdi par bravūru. Mēs nedrīkstam savu pretinieku (Gaujas krāces, dzīves izaicinājumi, vīruss) novērtēt par zemu. Nevajag smieties par savu pretinieku, tas nekad nebeidzas labi. Nevajag smieties arī par līdzcilvēkiem, kuri racionālu iemeslu vai baiļu dēļ pērk tualetes papīru un griķus. Es ceru, ka pienāks brīdis, kad mēs varēsim atskatīties uz šo situāciju un pasmieties. Bet tas brīdis vēl nav pienācis. Esmu pārliecināts, ka tad, kad mums būs iespēja par to visu pasmieties, mums vairs to negribēsies darīt.

 

“Kroņa” vīruss

Šis ir sarežģīts laiks. Sabiedrībā valda satraukums un apjukums. To rada jaunā vīrusa Covid-19 izplatība. Katru dienu pienāk jaunas ziņas par vīrusa inficētajiem un mirušajiem (no ārzemēm). Skaitļi ir satraucoši. Kādi sevi mierina ar domu, ka nepieder riska grupai. Vecākiem cilvēkiem vai cilvēkiem ar hroniskām saslimšanām vīruss varētu izrādīties grūts pārbaudījums ar neprognozējamām sekām. Šobrīd nav zināms, cik lielā mērā vīruss ir izplatījies Latvijā. Ir skaidrs, ka pieejamā statistika atpaliek no reālās situācijas. Ir tik daudz nezināmā. Tas viss kopā ceļ trauksmes līmeni. Rosina domāt par to, kā mēs katrs tiekam galā ar bailēm? Kas ir mani spēka avoti? Kur es iegūstu pārliecību, ka dzīve ir dzīvojama un grūtības pārvaramas? Pateicoties kroņa vīrusam tiek iedarbināta sena sabiedrības izdzīvošanas programma- mēs izdzīvosim, ja atbalstīsim viens otru. Padomāsim, kā mēs katrs varam darīt, lai pakalpotu kādam, kuram šobrīd iet grūtāk nekā man. Gribu dot arī savu nelielu pienesumu. Piedāvāju vienreizējas bezmaksas konsultācijas virtuālajā vidē. Ja šāds piedāvājums Jums liktos interesants, rakstiet uz manu e-pastu. Sarunas palīdz un dziedē. Saudzējiet sevi!

Mēs nepiederam viens otram

Runājot un domājot par attiecībām, mēs bieži lietojam piederības vietniekvārdus “mans” un “mana”. Mans/a draugs/dzene, mans/a vīrietis/sieviete, mans/a vīrs, sieva, mani bērni. “Mans” un “mana” ir piederības vietniekvārdi, kurus lietojam, runājot arī par materiālo lietu piederību.

Protams, tas laikam ir jau filosofisks jautājums, vai lietas mums pieder un kādā nozīmē. Vai cilvēks šajā dzīvē ir lietu īpašnieks vai turētājs? Par to varam padomāt brīvajā laikā.

Bet, tas, ka lietojam vienu un to pašu vārdu, gan runājot par materiālām lietām, gan arī par attiecībām, neapzināti var veicināt un arī veicina aplamu priekšstatu par to, ka cilvēki un attiecības mums “pieder” tādā pašā nozīmē kā “mans telefons”, “mana soma” vai kas cits. Tie ir mūsu cilvēki un tās ir mūsu attiecības, tās mums pieder, bet ne kā lietas, kuras noliekam, aizmirstam, un pēc kāda laika, kad esam atcerējušies, paņemam tur, kur atstājām. Attiecības nav lieta, attiecības ir process. Attiecības ir dāvana, cilvēki mums ir uzdāvināti, uzticēti. To var attiecināt kā uz draudzību, tā arī uz pāra attiecībām. Tā ir mūsu atbildība, mīlēt un rūpēties par cilvēkiem, kas mums uzticēti. Mēs nepiederam viens otram, mēs nevaram viens otru paturēt, pat arī ja gribētu. Mēs esam kopā brīvprātīgi. Mēs esam kopā, jo mēs vēlamies būt kopā. Jā, mēs uzņemamies saistības un atbildību, ievērojam rakstītus un nerakstītus likumus. Un lai mēs varētu būt un palikt kopā, katram ir jāīsteno sava atbildība.

Par sīkumiem

Dzīve sastāv no lielām lietām un mazām lietām. Mazas, nebūtiskas lietas, saucam par sīkumiem. Jautājumā par to, kas ir tās lielās lietas, un kas ir sīkumi, mūsu domas dalīsies. Palikšu pie vispārīga apgalvojuma, ka sīkumiem ir nozīme, dažkārt liela, pat izšķiroša. Dzīve sastāv no sīkumiem.

Šajā sakarā atceros kādu joku, kas cirkulēja skolas gaiteņos.- Viens mats, tas ir daudz vai maz?- Kā to ņem? Ja uz galvas, tad maz, ja zupā, tad daudz. Svarīgs ir gan pats sīkums, gan arī konteksts.

Šajā ierakstā skatīšu sīkumu nozīmi attiecību kontekstā. Domāju, ka ne tikai mani nodarbina jautājums, kā tas ir iespējams, ka cilvēki ilgstoši neredz un nepamana, ka viņu savstarpējās attiecībās briest nopietnas problēmas. Mans skaidrojums- cilvēki to neredz, jo runa ir par nelielām, pat sīkām pārmaiņām ilgākā laika posmā. Cilvēki to sāk redzēt tikai tad, kad problēmas ir tiešām lielas, un pat tad viņi domā, ka problēmas izzudīs pašas no sevis.

Viss mainās. Mainās pasaule, maināmies mēs. (Maināmies un nemaināmies). Ir pārmaiņas, kas notiek ātri un ir labi novērojamas. Ir pārmaiņu process, kas šķiet it kā nemanāms. Pārmaiņas notiek, taču tās ir tik nelielas, ka mūsu acs to neuztver. Mēs nemanām to, ka novecojam ik mirkli. Ar aci tas nav pamanāms, bet to varētu konstatēt, reizi nedēļā sevi fotografējot. Tāpat mēs nepamanām kā aug mūsu bērni. Bērns stiepjas augumā, apgūst jaunas zināšanas un prasmes un ar to nāk atskārsme, paskat, cik liels viņš jau izaudzis! Noteikti, ka ir arī citi piemēri. Ikdienas notiek nelielas pārmaiņas, mainās pasaule, maināmies mēs, mainās mūsu izpratne par attiecībām un mainās pašas attiecības. Augam un attīstāmies mēs, jāaug un jāattīstās ir arī mūsu attiecībām.

Sīkumi tiešām ir sīki, pat nebūtiski. Bet ja tie atkārtojas neskaitāmas reizes ilgākā laika posmā, tie var iespaidot attiecības. Ar vārdu “sīkums” es šoreiz apzīmētu visas tās lietas, ko mēs tiešām neuzskatām par svarīgām, darām gandrīz automātiski. Vārdi un rīcības, kuras summējot, demonstrē mūsu attieksmi. Attieksme ir nolasāma – tā var būt pavirša un neieinteresēta, vai arī uzmanīga un iejūtīga (nekritīsim galējībās!). Sīkumi, kas atkārtojas neskaitāmas reizes, var kļūt nozīmīgi. Un tā bieži arī ir: ir lietas, kas netraucē attiecību sākumā, bet pēc kāda laika sāk traucēt. Ir lietas, ko varam pieņemt un samierināties, bet ir lietas, kuras vairs nevaram izlikties neredzam.

Jautājums pārdomām: Vai mūsu attiecībās ir lietas, ko es sauktu par sīkumiem? Vai arī otram liekas, ka tie ir sīkumi?

“Tu darīsi mani laimīgu!”

Iespējams, ka ir dzirdēts apmēram šāds apgalvojums: “Es satikšu savu īsto cilvēku un viņš mani darīs laimīgu!”. Ne vienmēr cilvēki tā saka, bet bieži tā domā. Šāds uzskats ir pārmērīgi idealizēts un neizbēgami novedīs pie vilšanās un laulības/attiecību krīzes.

Īstais cilvēks. Vai ir kāds veids, kā to noteikt, izņemot emocijas, “īsto sajūtu”, “klikšķi”? “I`m falling in love. This time I know it`s for real!”* (Fredijs) Daudz pārdomu un jautājumu. “Īstais cilvēks mani darīs laimīgu!” Ja nedarīja, tātad nebija īstais cilvēks? Ja viņš/viņa būtu īstais cilvēks, tad viņš/viņa gan zinātu, ka es vēlos… Vai tad īstais cilvēks ir Dievs tas Kungs, kas spēj lasīt cilvēku sirdis kā grāmatu, un izzināt manas dvēseles apslēptākās vēlmes, vajadzības un tās apmierināt? Attiecības mani noteikti bagātinās un aplaimos, bet ir lietas, ko attiecības neatrisinās. Ja cilvēks kaut kādu iemeslu dēļ nejūtas laimīgs tagad, tad šāda veida cerības uzlikšana otram cilvēkam un laulībai ir netaisnīga. Ja cilvēks ir nelaimīgs, nomākts, varbūt pat depresijā, attiecības/laulība nebūs īstās zāles. Man šķiet, ka ir svarīgi, lai cilvēki, kas veido attiecības vai gatavojas laulībai, iegūst pēc iespējas “tīrāku” motivāciju. Proti, pēc iespējas “tīru” no neapzinātiem blakus motīviem, kā, piemēram, vēlēšanos celt savu pašapziņu vai statusu, nespēju organizēt savu dzīvi, nespēju izrauties no atkarības attiecībām ar vecākiem, atriebību trešajam vai vēlēšanos kādam kaut ko demonstrēt, u.c.

Otrs cilvēks nav Dievs, viņš/viņa nevar Tevi darīt laimīgu. Jeb pareizāk: viņš/viņa var censties Tevi darīt laimīgu vai var Tevi darīt laimīgu tikai daļēji. Otram cilvēkam tā būs neiespējamā misija- darīt Tevi laimīgu, ja Tu pats neproti būt laimīgs vai proti tikai daļēji. Kļūda ir tajā aspektā, ka visa atbildība par manu laimi tiek uzlikta otram cilvēkam. Laime attiecībās ir kopīga atbildība. Mēs mīlam viens otru un vēlamies būt kopā. Mēs vēlamies labāk viens otru iepazīt un labāk rūpēties viens par otra vajadzībām! Jo vairāk to iemācīsimies, jo laimīgāki attiecībās būsim!

Un kurš jūsu attiecībās ir atbildīgs par kopīgo laimīgumu, viens, otrs, vai abi?

 

*- Esmu iemīlējies. Šoreiz zinu, tas ir pa īstam!

 

 

Sprediķis par praidu

 

10.06.2018.

Pētera I. vēst.  5:5–11

(citi lasījumi: Jesaja 12:1–6; Lūka 15:1–10)

“Tāpat, jaunākie, esiet paklausīgi vecākajiem, bet visi, cits citam padodamies, apjozieties ar pazemību. Jo Dievs stāv pretim lepniem, bet pazemīgiem Viņš dod žēlastību. Tad nu pazemojieties apakš Dieva varenās rokas, lai Viņš jūs paaugstinātu savā laikā. Visu savu zūdīšanos metiet uz Viņu, jo Viņš gādā par jums. Esiet skaidrā prātā, esiet modrīgi! Jūsu pretinieks velns staigā apkārt kā lauva rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt. Tam turieties pretī stipri ticībā, zinādami, ka tās pašas ciešanas ir uzliktas jūsu brāļiem pasaulē. Bet visas žēlastības Dievs, kas jūs Kristū ir aicinājis Savā mūžīgajā godībā, Tas jūs pēc īsām ciešanām pats sagatavos, stiprinās, spēcinās, darīs pastāvīgus. Viņam vara mūžu mūžos. Āmen!” 

 

Kā jums liekas, par ko es šodien runāšu? Kas būtu tāds aktuāls?

Ap. Pēteris savas vēstules 5. Nodaļā dod norādījumus par to, kā sadzīvot draudzē. “Tāpat arī jūs, jaunākie, pakļaujieties vecākajiem; tērpieties pazemībā cits pret citu, jo Dievs stājas pretī augstprātīgajiem, bet pazemīgajiem dod žēlastību”. “Pazemojieties zem Dieva varenās rokas, lai Dievs jūs paaugstinātu, kad būs pienācis laiks”. “Esiet skaidrā prātā un nomodā: jūsu pretinieks velns kā lauva rūkdams staigā apkārt, meklēdams, ko varētu aprīt”. – Labs aicinājums! Kā lai saglabā skaidru prātu laikmetā, kurā notiek informācijas karš- karš starp Austrumiem un Rietumiem, galu galā- visu karš pret visiem? Un sātans vairs nestaigā apkārt kā rūcošs lauva, bet kā mediju speciālists, kas smalki pārzin stratēģijas, kā pakļaut un pārvaldīt cilvēku prātus.

Evanģēlija lasījumā dzirdējām Jēzus līdzību par ganu, kas dodas meklēt pazudušo avi, un ir priecīgs, kad viņam ir izdevies to atrast. Tāpat Dievs priecājas par katru atgriezušos grēcinieku. Kāpēc priecājas? Jo tas ir brīnums, ja cilvēkam izdodas pārpeldēt aizspriedumu, melu un puspatiesību jūru, un nonākt pie Dieva.

Ap. Pēteris saka kristiešiem: “Pazemojieties zem Dieva varenās rokas!” Vārds “pazemojieties” mūsdienās neizklausās labi. JD grieķu tekstā lietots vārds, ko latviski burtiskā veidā varētu iztulkot kā “darīt zemu”. Nepazemojies! Kļūsti zems Dieva priekšā! Noliec savu lepnību, nostājies zem Dieva varenās rokas. Kas ir pazemības pretstats? – Augstprātība un lepnība. (Mūsdienās ļoti izplatīta attieksme- es esmu gudrs, visi pārējie ir idioti.)

Vakar notika Baltijas praids. Notikums radīja daudz emociju un pārdomu. Vārds “pride” cēlies no angļu valodas un nozīmē “lepnums”. Cilvēki izgāja Rīgas ielās, lai lepotos ar savu netradicionālo orientāciju. Šo pasākumu organizēja “Mozaīka”, kas pārstāv LGBT intereses Latvijā. LGBT ir akronīms no grupu apzīmējumiem: lezbietes, geji, biseksuāļi un transpersonas. Nevar noliegt, ka šādi cilvēki mūsu sabiedrībā ir, un ka viņi aizvien uzstājīgāk pieprasa savas tiesības. Ko tad viņi vēlas? Viņi vēlas, lai viņu kopdzīve tiktu valstiski atzīta, faktiski pielīdzināta tradicionālajai laulībai, ģimenei, ko veido vīrietis un sieviete. Viņi vēlās adoptēt bērnus.

Uz šo jautājumu varam skatīties dažādos līmeņos. Viens līmenis ir “guļamistabas” līmenis. Šajā līmenī mēs varētu domāt tā: “Kāda man daļa, kurš ar ko guļ”. Un tā ir taisnība! Tā nav mana darīšana. Kamēr cilvēks pats šo “guļamistabas jautājumu” neiznes sabiedriskai apskatei. Praida dalībnieki maršēja pa Rīgas ielām, tā viņi iznesa “guļamistabas” jautājumu vispārējai apskatei.

Un tagad manas pārdomas. Vispirms par medijiem. Sekoju līdzi tam, kā praids tiek atspoguļots Latvijas medijos. Ziņu portāls TVNET sadaļa “Tevi tas varētu interesēt!” šorīt no rīta (10.06.2018.) bija atrodami sekojoši raksti: “Latvijā pazīstami cilvēki, kuri neslēpj savu netradicionālo seksuālo orientāciju”, Rīgā bez lieliem starpgadījumiem noslēdzies «Baltijas praids», “Protests pret praidu pie Vērmanes dārza pulcē dažus desmitus cilvēku”, “Noskaties, cik krāšņi un pozitīvi aizvadīts «Baltijas Praida» gājiens”, “Karaliskā ģimene žilbina karalienes otrajā dzimšana dienā”. Vēl šajā portālā var lasīt šādus rakstus: “Baltijas praida gājiens” (foto un video arhīvs), Praida gājieni pasaulē, Latvijā pazīstami cilvēki, kuri neslēpj savu netradicionālo orientāciju, Slavenas sievietes, kurām patīk sava dzimuma pārstāves, Slaveni aktieri ar netradicionālo orientāciju; Neviena, es atkārtoju, neviena raksta par to, ka uz šiem jautājumiem var būt arī citādāks skatījums. Vismaz tāds ir mans priekšstats par žurnālistiku- tiek atspoguļoti dažādi viedokļi un cilvēkiem tiek dota iespēja izlemt. Šķiet, ka tikai ziņu portāls Delfi atļāvās nopublicēt atšķirīgu viedokli. Tas rosināja mani uz pārdomām “Kam pieder Latvijas mediji?” Grāmatu ar šādu nosaukumu izdeva RSU profesore Anda Rožukalne 2013. gadā. Grāmatas anotācijā rakstīts, ka uz to brīdi (2013. gadu) mediju telpas saturu Latvijā noteica 30 cilvēki. Kam pieder TVNET? Igauņu holdingam, kas savukārt ir daļa no liela mediju norvēģu koncerna.

Kā es to vērtēju? – Kā masīvu smadzeņu skalošanu. Lai izmainītu sabiedrības skatījumu ļoti fundamentālā jautājumā, proti, ka Dievs radīja vīrieti un sievieti vienu priekš otra un svētīja šo savienību ar bērniem. Tāda ir radīšanas kārtība. Bet ko nu par to? Mūsdienu sabiedrībā valda brīvība. Cilvēki tiek iedrošināti izdzīvot savas seksuālās vēlmes un fantāzijas, ja vien tas neaizskar citu cilvēku tiesības (bērnus nedrīkst!). Un kurš gan mūsdienās vēl tic morālei, kas izriet no dievišķas autoritātes?

Izrādās, ka visaizspriedumainākā sabiedrības grupa attieksmē pret LGBT ir kristieši. Ne visi, tikai tie, kas lasa Bībeli, un kuriem ir svarīgi, ko par šiem jautājumiem saka Dievs.

Te es gribētu atšķirt divas lietas. Pirmā ir attieksme pret cilvēkiem, otrā viņu rīcības novērtējums no kristīgās morāles viedokļa. Par attieksmi- Dievs mūs mudina cilvēkus mīlēt. Nekur Jaunajā Derībā neatrodam aicinājumu kādu cilvēku ienīst, lai kāds būtu iemesls.

(Neliela atkāpe. Šodienas Evanģēlija tekstā lasām par to, ka ap Jēzu pulcējās dažādi cilvēki ar apšaubāmu reputāciju- muitnieki, grēcinieki. Jēzus par to izpelnījās pārmetumus. Bet, ievērojiet, grēcinieki Jēzus Kristus tuvumā piedzīvoja Dieva mīlestību un klātbūtni. Jēzus nevienam nenorādīja ar pirkstu, bet grēcinieki vēlējās kļūt labāki, tīrāki un svētāki. Šodien ir citādāk. Cilvēki vēlās grēkot un viņiem priekš tā ir vajadzīga Baznīcas svētība.)

Tagad par novērtējumu. Savā pirmajā vēstule ap. Jānis mūs mudina mīlēt cilvēkus “ar darbiem un ar patiesību”. Un patiesība ir tāda, ka saskaņā ar Bībeli, homoseksuālas attiecības ir grēks, jo tā ir novirze no Dieva nodoma un plāna. Bet tā vēl nav visa patiesība. Ir arī daudz citu grēku seksualitātes jomā, pie kuriem esam jau pieraduši un par tiem vairs nesatraucamies. Cilvēki ilgstoši dzīvo kopā un neprecas, negrib neuzņemties atbildību. Cilvēki viegli precas un viegli šķiras. Cilvēki izdzīvo brīvas seksuālas attiecības, maina seksuālus partnerus, izmanto viens otru. Cilvēki patērē seksa industrijas preces un kļūst atkarīgi no pornogrāfijas. Cilvēki izliekas par ģimenes cilvēkiem, bet ir neuzticīgi, un dzīvo slepenu divkāršu dzīvi. Tagad sabiedrība ir gatava spert soli tālāk savā attīstībā (vai tomēr degradācijā?).

Ir tāds sakāmvārds: “Mainās laiki, mainās tikumi”. Tā tas ir. Es studēju teoloģiju Latvijas Universitātē no 1990.- 1996. gadam. Toreiz es tikai dzirdēju, ka ārzemēs šur un tur notiek tā un tā. Kopš tā laika ir pagājuši ir 20-25 gadi. Pa Rīgas ielām staigā cilvēki, kas lepojas ar to, ka ir atšķirīgi no pārējās sabiedrības. Kopā ar viņiem iet ārzemju vēstniecību darbinieki, kultūras darbinieki, politiķi, kas mēģina pārējai sabiedrībai iestāstīt, ka šādas attiecības ir cilvēces progresa izpausme. Izglītoti cilvēki zaudējuši izpratni par to, kas ir labs un ļauns, kas gods un kauns. Visi, kas par to nav sajūsmā, viņuprāt, ir naida  un baiļu pārņemti nabadziņi, kas pretojas progresam.

Katram mums ir savi grēki. Ar grēkiem nevajag lepoties. Lepnība un pārākuma apziņa ir pazudinājusi daudzus cilvēkus, jo cilvēks zaudē spēju ieklausīties citos, un reflektēt par sevi. Ap. Pēteris saka: “Pazemojieties zem Dieva varenās rokas!” Mums nepatīk vārds “pazemoties”. Labi! Noliksim savu lepnību! Nožēlosim grēkus un ticībā atgriezīsimies pie Kristus!

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Kad apmeklēt pāra konsultāciju?

Labs jautājums. Šobrīd ir labi, tātad nevajag. Vēl nav tik slikti, pagaidīsim, kad būs sliktāk, tad iesim. Gribējām jau iet, bet tagad jau atkal viss? ir labi.

Nav noslēpums, ka lielākā daļa pāru, kas pieņem lēmumu, meklēt palīdzību, dara to novēloti. Ir gadījies dzirdēt, ka kāds no pāra konsultācijas laikā saka apmēram tā: “Mums te vajadzēja būt pirms pusgada vai gada!” Un tā ir taisnība! Cilvēki ir atļāvušies rīkoties egoistiski, izrādīt viens otram savu raksturu (daudzas problēmas rodas no tā, ka otru cilvēku uzskatām par savu īpašumu), demonstrēt savu necieņu un nerēķināšanos. Cilvēki ir pieļāvuši kļūdas, bet tās nav labojuši. Turpinājuši izlikties, ka viss ir kārtībā.

Kad un kurā brīdī pārim ir jāmeklē profesionāla palīdzība? – Viens universāls rādītājs ir cilvēku spēja komunicēt par savām attiecībām. Ja cilvēki vēlās būt kopā, viņiem ir jāiemācās vienam ar otru runāt, arī par sarežģītiem attiecību jautājumiem. Ja cilvēki neprot vai nespēj komunicēt, viņiem ir vajadzīga palīdzība.

Šeit vēlos pieminēt vēl vienu aspektu, pazīmi, kas varētu liecināt, ka pāra attiecībās pastāv nopietnas un neatrisinātas problēmas. Iespējams, ka viss ir kārtībā, dzīve rit savu gaitu un tomēr kaut kas nav. Attiecībās ienāk vieglas, gandrīz nepamanāmas neapmierinātības noskaņas. Cilvēks sāk fantazēt par šķiršanos un attiecību izbeigšanu. Doma var nebūt skaidra un pabeigta. Piemēram, cilvēks nedomā par šķiršanos, bet fantazē par to, cik labi bija toreiz, kad viņš/a bija viens, kad viņu nenomocīja attiecību slogs. Atkārtotas fantāzijas par šķiršanos ir rādītājs, ka cilvēka vajadzības attiecībās nav saprastas un apmierinātas, ka viņš/a attiecībās nejūtas laimīgs. Vēl ir laiks. Ja tas tā turpināsies, fantāzijas pārtaps par ieceri, iecere par apņemšanos, apņemšanās par rīcības plānu. Un tad, kad ir rīcības plāns, tas iezīmē attiecību beigas.

Laiks visu atklās. Cik apmierināts Tu esi ar savām attiecībām?

Steiga nogalina

Dzīvojam steidzīgā laikmetā. Cilvēki steidzas un skrien.

Es neesmu citādāks, es arī skrienu. Esmu ieskrējies. Iespējams, te pie vainas viena lieta, ko esmu mantojis no sava tēva. Dziļi iekšā sēž doma, ka man kā vīrietim ir jāspēj nodrošināt sava ģimene. Pārliecība, ka tas vīrietim nedara godu, dzīvot uz sievietes rēķina. Tas rada atbildību, spiedienu. Es nedrīkstu apstāties, kamēr šo uzdevumu neesmu izpildījis. Tad pienāk brīdis, kad esmu izšāvies. Jāiepauzē. Jāapstājas. Bet neizdodas. Domas turpina joņot. Dvēsele švankājas kā sakratīts šķidrums. Tikai ar laiku viļņi kļūst mazāki un norimst.

Reizēm sastopu cilvēkus, par kuriem domāju, kas viņus dīda. Viņi nerod mieru. Ir jāizvirza aizvien jaunas virsotnes, pēc kurām tiekties. Kad viena virsotne ir sasniegta, tiek meklēta jau nākamā. Nemitīgs izaugsmes un attīstības diktāts.

Paradoksāli, bet vai mēs nestūrējam virzienā, no kura vēlamies izvairīties? Baidoties nokavēt dzīvi, mēs paskrienam tai garām, un dzīve paskrien garām mums.

Steiga mūs nogalina, gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Steiga nogalina to, ko uzskatām par svarīgu. Cilvēkam, kas steidzas, sašaurinās apziņa un uztveres lauks. Cilvēks nespēj adekvāti novērtēt situāciju, vienkārši neredz lietas. Prātā tikai viena doma- paspēt laikā, paveikt izvirzīto uzdevumu.

Steiga ir slikts padomdevējs. Steigā autobraucēji pārkāpj ātrumu, dēļ dažu minūšu ietaupījuma, pakļauj nāves briesmām sevi un citus satiksmes dalībniekus. Steigā pieņemti lēmumi nav labi, jo cilvēkam nav laika izsvērt visus par un pret. Steigā cilvēks dara lietas, par kurām tajā brīdī ir pārliecināts, ka tās ir jādara. Bet var gadīties, ka dzīves enerģija tiek izlietota nesaprātīgi, darot lietas, kuras var arī nedarīt. Bet svarīgākām lietām neatliek laika. Lai saprastu, kas ir svarīgi, kas nē, ir vajadzīgs laiks pārdomām, laiks, kura mums nav (vai tomēr ir?). Steiga iznīcina attiecības- cilvēki neredz viens otru, nedzird, prātā nostiprinās stereotipiski priekšstati par to, cik daudz es daru un cik ļoti mani nenovērtē (upura loma).

Manuprāt, viens no svarīgākiem rādītājiem, ka esam ieskrējušies ir tas, ka mums nav laika lietām, kuras deklarējam par svarīgām. Man ir svarīga veselība, bet nav laika par to domāt. Man ir svarīgas attiecības, bet nav laika par to domāt. Man ir svarīgs Dievs, bet nav laika lūgšanai. Es mīlu dzīvi, bet man tai nav laika. Šodien man nav laika, es dzīvošu rīt, parīt, aizparīt…

 

Ieteikums pāriem

“Elpot vienā ritmā”- tā, manuprāt, būtu laba metafora pāra attiecībām.

Laiks- svarīga dimensija. Laiks ģimenei, attiecībām. Laiks mums un laiks sev. Aiz tā stāv vēl grūtāks uzdevums- sinhronizēt savas vajadzības, saprast un apzināties savas vajadzības un cerības, iemācīties par to runāt, iemācīties pieņemt lēmums par kopīgo laiku.

Viens no lielākajiem izaicinājumiem ir sinhronizēt dzīves ritmus. Katram no mums ir savs dzīves ritms. Savs veids un ātrums, kā mēs lietas darām. Vīrietis un sieviete ir atšķirīgi un līdzīgi. Par to, kā abiem dzimumiem sadzīvot, un, atrast kopīgu valodu, vēl tiks sarakstītas daudzas grāmatas.

Visiem ir zināms tas pats vecais stāsts par pūcēm un cīruļiem. Vienam agrāk nāk miegs un viņš/a no rīta ātrāk ceļas (cīrulis). Otram miegs nenāk (pūce), viņam/ai no rīta ir grūtāk piecelties. Ko lai dara, ja vienam nāk miegs, bet otram  nenāk? Mēs katrs dzīvojam ar savu dzīves ritmu. Nav divu vienādu cilvēku, kas var vienādi labi justies vienā un tajā pašā dzīves situācijā. Viens jūtas labi, otrs nē. Viens ir saguris, otrs atpūties. Vienam kaut ko gribas, citam neko negribas. Šķiet, ka atbilde ir viena- tas ir tādēļ, ka mēs katrs dzīvojam pēc sava ritma. Iespējams, ka nekāds liels ļaunums arī necelsies, ja viss paliks tā, kā ir bijis līdz šim. Un tomēr. Var gadīties, ka ikdienas pienākumos cilvēki pat nepamana, ka ir sākuši atsvešināties. Un sarunas, ja tādas ir, ir par visu ko citu, tikai ne par viņiem pašiem un viņu attiecībām.

Ja gribam, varam paraudzīties uz savu dzīves ritmu arī kā uz ieradumu, ko esam apguvuši ilgākā laika posmā. Mēs izkārtojam savu dzīvi tā, kā mums ir ērtāk. Elektrības izgudrošana ir nojaukusi dabas ritmus, saskaņā ar kuriem, cilvēkam ir jābūt nomodā, kad ir gaišs, un jāguļ tad, kad ir tumšs.

Un tagad ieteikums. Vienkāršs. Cik iespējams, sakārtot lietas tā, lai abi var iet pie miera un arī celties vienā laikā. Kopā apsēsties pie brokastu un vakariņu galda. Nesolu tūlītējus rezultātus, bet ilgtermiņā tam noteikti būs pozitīvs iespaids.