Laiks sev

Tas ir laiks, kad esam kopā ar sevi un neesam kopā ar citiem. Tā ir vienatne. Ne piespiedu, bet pašu gribēta un apzināta. Tā ir iespēja un nepieciešamība, apstāties un norimt, paklusēt, sakārtot domas. Šāds laiks cilvēkam ir vajadzīgs, lai no jauna nonāktu kontaktā ar sevi, reflektētu par procesiem ārpus sevis un sevī.

Paņemt laiku sev. Kādam tas izklausīsies egoistiski, cits uzskatīs, ka tā ir ekstra, kuru viņš/viņa nevar atļauties. Tikai sakiet, kādus lēmumus var pieņemt cilvēks, kurš ir zaudējis saikni pats ar sevi?

Ikdienas mēs tērējam savu laiku un enerģiju, lai darītu kaut ko, kas ir noderīgs citiem cilvēkiem. Mūsu saražotās preces un sniegtie pakalpojumi ir domāti cilvēkiem. Darbi, atbildības, pienākumi, attiecības. Lai kaut ko izdarītu labi, tam ir jāvelta laiks un enerģija. Ja pieliekam klāt aizrautību un mīlestību, rezultāti būs vēl labāki. Kad viss ir padarīts (vai tā kādreiz ir?), cik daudz laika paliek dzīvot? Un cik no tā paliek sev? Parasti domājam tā, tad ja paliks pāri, tad man arī kaut kas atleks. Galvenais, lai visi citi ir apmierināti. Ir tik daudz lietu, kas man šķiet svarīgākas par to, ko gribu es. Taču, ja gala rezultātā es esmu izsīcis, neapmierināts un nelaimīgs, tas arī nav labs rezultāts. Tāpat kā es rūpējos par citiem, man ir jāparūpējas arī par sevi.

Varbūt Tu ceri, ka kāds cits par Tevi parūpēsies. Ja tas tā notiek, tas ir jauki. Tad tā ir dāvana, bet ne norma. Bet tā ir Tava atbildība, parūpēties par sevi, lai pēc tam Tu būtu spējīgs parūpēties par citiem. Tavu vajadzību apmierināšana ir Tava atbildība.

Laiks, kas ir mans. Šim laikam Tev ir jāsniedz atpūta, iedvesma un izaugsme. Es varu izlemt, kā es to gribu pavadīt. Šāds laiks ir vajadzīgs katram cilvēkam, it īpaši tiem, kam ir aktīva sabiedriskā dzīve. Laiks, ko varu pavadīt vienatnē ar sevi. Tā ir iespēja nonākt kontaktā ar sevi, labāk sevi iepazīt un labāk apzināties savas vajadzības. Apzināta vienatne ir dziedinoša. (Tāpat kā apzināta kopā būšana). Iespējams, ka pirmā lieta, ko vajadzētu darīt, ir kārtīgi izgulēties, jo “ar beigtu zirgu nevar jāt”. Tad, kad Tu esi atpūties, vari darīt vēl citas lietas. Tu vari doties pastaigā, lasīt grāmatas vai darīt kaut ko citu, kas Tevi iedvesmo un atjauno. Aktivitātei Tev ir jāsniedz pozitīvas emocijas. Viena no lielākām laikmeta problēmām ir pozitīvu emociju trūkums. Kad esmu apzināti izvēlējies vienatni, daudz apzinātāk esmu klātesošs attiecībās.

 

Laiks pāra attiecībām

Jebkurām attiecībām ir vajadzīgs laiks. Ja veltam laiku attiecībām, tās var pastāvēt, augt un attīstīties. Ja neveltām laiku attiecībām, tās nīkuļo un var izsīkt. Tā tas ir arī ar vīrieša un sievietes attiecībām. Attiecību sākumā mēs ilgojamies pēc otra cilvēka, atšķirtību uztveram kā ciešanas un diskomfortu, satikšanos un kopā būšanu kā prieku. Iemīlēšanās stadijā kopā būšana ir dabiska un spontāna vēlēšanās. Cilvēki daudz runā, sapņo un pavada laiku kopā. Viņi izsapņo savu kopīgo nākotni- ģimeni, laulību, bērnus, dzīvokli, mašīnu, u.c. Un ar laiku viņi to iegūst, bet pazaudē prieku par attiecībām. Visu pārņem ikdienas pienākumi un rutīna. Par kādu romantiku var runāt, ja cilvēki ir piekusuši no ikdienas pienākumiem?

Varat minēt, kura attiecību dimensija nonāk deficītā?- Pāra attiecības. Reizēm (bieži) cilvēki domā apmēram tā, tad, kad visi darbi un pienākumi tiks padarīti, paliks pāri laiks arī pāra attiecībām. Tā nav taisnība. Nekas pāri nepaliek. Ja cilvēki neatrod laiku pāra attiecībām, ar laiku veidojas atsvešināšanās. Strīdu un konfliktu biežums (dažkārt arī pilnīgs to trūkums) var liecināt, ka partnera attiecības nav saprastas un apmierinātas. Rūpes par kopīgiem bērniem vai kopīgu saimniecību var radīt ilūziju par būšanu kopā. Raugoties kvantitatīvi, iespējams, ka cilvēki daudz laika pavada kopā, drīzāk gan blakus. Īstais kopā būšanas rādītājs ir sarunu esamība vai to neesamība, tēmu izvēle un sarunas dziļums.

Es piedāvāju citu pieeju. Tām lietām, kuras mēs uzskatām par svarīgām, mēs rezervējam laiku. Tās var būt dažas stundas nedēļā, kurās vīrietis un sieviete pavada kopā, ārpus savas ikdienas vides. Mums no jauna jāatklāj prieks par būšanu kopā. Mums ir vajadzīgs laiks, kad mēs esam kopā divi vien un nekas mūs netraucē. Tā var būt pastaiga, izbraukums, kāda laba filma vai izrāde, kafijas vai tējas krūze. Lai ko mēs darītu, kopā būšanai ir jārada uzticēšanās, kas mūs ved tālāk pie kvalitatīvas sarunas, kur viens no svarīgākajiem tematiem ir tas, kā mēs jūtamies attiecībās.

 

Ne / manas problēmas

Pasaulē ir daudz un dažādu problēmu, kas cilvēkiem ir jārisina. Viena no pēdējo laiku lielākajām problēmām ir ekoloģiskā katastrofa, kurai civilizācija traucas pretī milzīgā ātrumā. Šķiet, ka civilizācija ir ieprogrammēta, pati sevi iznīcināt. Ir vēl daudzas citas globālas problēmas: bads, slimības, noziedzība, dažāda veida sociālās netaisnības. Ir jautājumi, kuru risināšanā mēs varam dot savu niecīgu ieguldījumu, piemēram: šķirot atkritumus, nemēslot mežā, rūpēties par dabu un dzīvo radību, palīdzēt cilvēkiem, ziedot labdarībai , u.c. Bet ir jautājumi, kurus mēs nevaram ietekmēt. Tad ir labi apzināties, ka tie ir notikumi, kurus tiešā veidā nevaram iespaidot.

Šajā ierakstā vēlos izgaismot kādu ļoti specifisku problēmu aspektu. Tās ir problēmas, kuras mēs neesam radījuši. Ja jau mēs šīs problēmas neesam radījuši, tātad, tās nav mūsu problēmas. Bet šajā gadījumā tas nav tik vienkārši. Problēmas ir radījuši citi, bet tās ir mūsu problēmas, jo mēs viņas nesam sevī. Tās varēja rasties vismaz divos veidos:

Pirmkārt, tās ir problēmas, kas radušās citu cilvēku rīcības rezultātā. Kāds kaut ko ir teicis vai darījis, kas atstājis uz mums lielu, galvenokārt negatīvu iespaidu. Iespējams, ka tie pat nav negatīvi notikumi. To negatīvo iespaidu mēs varam apzināties tikai ar laiku. (Piemēram, vecāki bieži izdabā savam bērnam un nenovelk skaidras robežas. Bērns savā iekšējā pasaulē cīnās ar bailēm un trauksmi, jo vecāki nerada drošības sajūtu; vai arī: vecāki daudz strādā, bērns bauda lielu brīvību, bet viņā brīvības sajūta robežojas ar vientulības un pamestības sajūtu, …) Īpašu vietu negatīvo notikumu sarakstā ieņem traumatiski notikumi, smagi zaudējumi un dažāda veida vardarbības pieredzes. Katrā ziņā tie ir notikumi, kas ir atstājuši uz mums lielu iespaidu, veidojuši (vai deformējuši) mūsu personību un pasaules redzējumu.

Otrkārt, tās ir problēmas, ko saņemam “mantojumā” no saviem vecākiem. Kā jau tas ir zināms, mēs identificējamies (arī tad ja to nevēlamies) ar saviem vecākiem, “nokopējam” viņu emocijas, reakcijas un pasaules redzējumu. Tas netraucē mums to attīstīt tālāk, modificēt, pielāgot mūsu vajadzībām. Dažkārt mēs domājam, ka esam pilnīgi citādāki nekā mūsu vecāki. Daudzējādā ziņā, jā. Bet, mēs esam līdzīgāki saviem vecākiem, nekā mums to gribētos atzīt. Vecāku iespaids mūs pavada visas dzīves garumā. No saviem vecākiem mantojumā mēs saņemam vai nu problēmu risinājumus, iemācāmies noteiktu attieksmi un rīcības veidu, vai nu vecāku problēmas, kuras viņi nav atrisinājuši. (Reizēm mani pārsteidz tas, kā tas var būt, ka “kompleksainiem” un “problemātiskiem” vecākiem izdodas izaudzināt veselīgus bērnus.) Šajā sakarā gribu citēt kādu izteikumu, kas man iespiedies atmiņā. Kāds zināms psihoterapeits reiz sacīja: “Bērni nokopē visu (savu vecāku) cieto disku”.

Šāda atskārsme nāca ar laiku, tā nebija uzreiz. Cilvēcīgi raugoties, to varētu uztvert kā netaisnību. Kāpēc man ir jārisina citu cilvēku problēmas? Es saredzu sevī kādas lietas, kuras saredzu arī savos vecākos vai savā dzimtā. Tās nav manas, jo es tās neesmu radījis. Un tomēr, tās ir manas, jo es esmu savu vecāku un dzimtas turpinājums. Tās ir manī un tupina ietekmēt manu dzīvi. Un man ir jāpieņem lēmums, ko ar to darīt.

 

Laiks, ko katrs no vecākiem pavada ar katru no bērniem

Katram vecākam ir jāveido personisks kontakts ar savu bērnu (ja ir vairāki bērni, ar katru). Kādēļ? Vispirms jau tādēļ, ka kontakts nerodas pats no sevis. Tas ir jāveido, jāuztur. Ja ir vairāki bērni, tad kontakts apzināti ir jāveido ar katru no bērniem. Tik daudz ir dzirdēti stāsti par to, ka pieaugušais, būdams bērns, ir juties viens un nesaprasts, dziļā neizpratnē par attiecībām, kas valda ģimenē. Reizēm tad bērni domā, vai tā ir mana īstā ģimene? Varbūt esmu adoptēts? Lai tā nenotiktu, pieaugušajiem ir jāuzņemas atbildība par attiecību veidošanu ar bērniem. Pieaugušajiem ir vieglāk veidot attiecības ar bērniem, kuri māk paprasīt uzmanību. Mums nav jāuzņemas iniciatīva, tikai jāreaģē. Bērni paši nāk, viņi ir mīļi, pieglaužas, ieritinās klēpī. Mums ir svarīgi viņiem ļaut, neatgrūst. Bet ko lai dara bērni, kas to neprot? Ja ģimenē ir vairāki bērni, notiek cīņa par vecāku uzmanību. Šajā cīņā ir uzvarētāji un arī zaudētāji. Uzvarētāji ir tie bērni, kuri māk paprasīt uzmanību. Zaudētāji ir tie, kas neprot. Tie ir “klusie” jeb “nemanāmie bērni”. Viņi ilgojas pēc vecāku uzmanības, bet nezin, kā to iegūt. Pieaugušie dažkārt izdara kļūdainu secinājumu- ja jau bērns neizrāda un neprasa uzmanību, tātad viņam to nevajag. Tā nu gan nav taisnība! Vēl viena aplamība, ja bērns saņem vecāku uzmanību tikai tad, kad ir izdarījis kādas blēņas. Tas var pastiprināt bērna negatīvo uzvedību. Arī “spurainajiem” pusaudžiem un pat jauniešiem ir vajadzīga mūsu uzmanība un mīlestība, tikai jau citādākā veidā, kas respektē viņu alkas pēc neatkarības. Ir labi, ja mēs kā vecāki, apzinoties, cik bērniem ir svarīga mūsu uzmanība, labprātīgi dodam viņiem savu laiku. Laiku, kas pieder tikai viņiem, un ne ar vienu citu nav jādala.

 

Laiks ģimenei

Laiks, ko ģimenes locekļi pavada kopā. Šeit es nedomāju mājas darbu veikšanu. Tie ir svarīgi, bet citā kontekstā (p.: darba audzināšana, izpratne par to, ka ģimenes locekļi ir kopā ikdienas pienākumos un arī svētkos). Šeit es domāju laiku, ko vecāki apzināti velta kopā būšanai ar bērnu (bērniem). Ļoti izplatīts ir tas, ka vecāki kārto savas lietas un paņem bērnus līdzi. Tātad, fokuss ir pieaugušo darīšanas. Tas nav slikti. Arī tas ir laiks, kad varam būt kopā. Bet ir arī svarīgi, ka pieaugušie plāno laiku, kurā priekšplānā izvirzās bērna (bērnu) intereses un vajadzības. Tas noteikti vecākiem prasa laiku un izdomu, padomāt un paplānot, lai kopā būšana bērniem piedāvātu interesantas un vecumam atbilstošas aktivitātes. Tās var būt arī sarunas un spēles mājas vidē, bet, īpaši nozīmīgs ir laiks, ko vecāki ar bērnu (bērniem) pavada ārpus ierastās vides. Spontāns vai plānots ģimenes izbraukums vai pastaiga. Tas rada kopības  un piederības sajūtu. Bērniem patīk, ja ģimenes izbraukums ir saistīts ar garšīgu ēdienu (tas var būt pikniks brīvā dabā vai kafejnīcas apmeklējums). Tas palīdz mums atklāt un piedzīvot to, ka būšana kopā ir pozitīva un bagātinoša pieredze.

 

Laika skalas attiecību diagnostikā: Ievads

Savās pārdomās vairakkārt esmu atgriezies pie laika jautājuma. Laiks ir dažāds. Arī attiecībās ir ikdiena un rutīna, ir brīvdienas un svētki. Šajā sakarā atceros vienu domu, kas mani uzrunāja kādu laiku atpakaļ. Kāds mācītājs savai draudzei reiz esot sacījis tā: “Parādiet man, kā jūs tērējat savu naudu, un es pateikšu, kam jūs ticat!” Šo pašu domu var attiecināt arī uz laiku: “Pastāstiet man, kā jūs tērējat savu laiku, un es pateikšu, kas jums dzīvē ir svarīgs!” Mēs tērējam savu laiku dažādām lietām, tostarp, attiecībām. Attiecības prasa laiku. Ja veltām attiecībām laiku, tās dzīvo, aug un attīstās. Ja neveltām laiku, tās mirst. Ne uzreiz.

Piedāvāju 5 laika skalas. 4 attiecas uz laika izlietojumu ģimenes attiecībās, viena uz laika izlietojumu attiecībām ar cilvēkiem ārpus ģimenes. Skalas nav sakārtotas hierarhiskā secībā. Laika skalas, kuras izklāstīšu turpmākajās nedēļās , saredzu kā diagnostisku instrumentu, kas palīdz novērtēt šā brīža situāciju attiecībās, un ar lielu precizitāti prognozēt iespējamās problēmas nākotnē. Cik daudz laika mēs veltam attiecībām? Cik apzināti to darām?:

  1. Laiks ģimenei.
  2. Laiks, ko vecāki pavada ar katru no bērniem.
  3. Laiks pāra attiecībām.
  4. Laiks sev.
  5. Laiks attiecībām ar citiem cilvēkiem.

Cerības faktors

Par cerību ir dažādi viedokļi. Vērtējums noteikti ir atkarīgs no dažādām situācijām. Ir situācijas, kad mēs varētu teikt: “Cerība ir muļķa mierinājums!”. Citās, ka “Nedrīkst zaudēt cerību!”

Cerībai cilvēka dzīvē ir eksistenciāla nozīme. Cerība ir svarīga, pat nepieciešama, lai cilvēks varētu pārvarēt dzīves grūtības un izaicinājumus. Vienmēr ir jāredz gaisma tuneļa galā un vienmēr ir jāiet uz gaismu (klīniskā nāve varētu būt izņēmums). Cerības zaudēšana nozīmē bojāeju. Katram no mums ir daudz un dažādu cerību. Un to zaudēšana ne vienmēr nozīmē bojāeju. Tas var būt arī kādu ilūziju zudums, kas var būt ļoti sāpīgs. Taču ir viena cerība, kas stāv pāri visām citām. Cerība, pārliecība, ticība, ka dzīvi var dzīvot un problēmas atrisināt. Ja cilvēka iekšējie resursi sāk izsīkt, viņš var zaudēt cerību. Cerība zūd līdz ar spēku izsīkumu. Mūsu pārliecību par rītdienu baro mūsu iekšējie resursi. Ko darīt, ja mūsu iekšējie resursi sāk izsīkt? Mums ir vajadzīga ticība, cerība un pārliecība, ka kādu dienu šis murgs beigsies. Un tā ir taisnība. Kādu dienu tas beigsies, bet ir svarīgi, ka mēs būtu veseli un varētu to piedzīvot. Pandēmija nav pirmā sērga un nav arī pēdējā. Mēs pārvarēsim šo krīzi, ja turēsimies kopā. Ja kritīsim panikā vai neprātā, varam arī aiziet bojā, bet ne no vīrusa. Mēs varam viens otru stiprināt cerībā un pārliecībā, ka mēs pārvarēsim šo dižķibeli. Mums jāpamana tie, kuru spēki sāk izsīkt un cerība zust. Uzturēsim cerību, iedrošināsim cerību, “aizdosim” viens otram savu cerību! Domāsim par to, kā atjaunot savus iekšējos resursus, kas baro mūsu cerību un pārliecību, ka visas grūtības ir atrisināmas un pārvaramas. Es ticu, ka pienāks diena, kad mēs varēsim bez bailēm sapulcēties ar draugiem un radiem, lai nosvinētu mūsu kopīgo uzvaru.

 

 

Kopā būšana kā pārbaudījums

Šobrīd daudz tiek runāts par to, kā šī ārkārtas situācija ir mainījusi mūsu dzīvi un ieradumus. Kas tad ir mainījies? Šoreiz par attiecību aspektu.

Jaunā situācija ir izjaukusi līdzsvaru, ierasto dzīves ritmu. Ierastais dzīves ritms rada stabilitāti un prognozējamību, ritma zaudējums nestabilitāti un apjukumu. Jebkuras pārmaiņas rada bailes un stresu. Bija laiks, kad es pamodos, nomazgājos, paēdu brokastis, iztīrīju zobus un devos uz darbu. Nostrādāju darba dienu, nācu mājās un par darbu aizmirsu (ja vien neesmu cilvēks, kam uzticēta atbildība par citiem cilvēkiem). Kad gāju uz darbu, “pārslēdzos” uz darba režīmu un nedomāju par mājām. Kad nācu mājās, “pārslēdzos” uz mājas režīmu un “atslēdzos” no darba. Tagad šī ierastā kārtība ir nobrukusi. Ir nojukusi robeža starp mājām un darbu, privāto un darba dzīvi. Šobrīd, cik vien tas ir iespējams, mēs “nesam darbu uz mājām”. Ja cilvēks strādā no mājām, viņam/ai (vecākiem un arī bērniem) pieminētie “slēdži” nedarbojas. Nav iespējams “pārslēgties” vai “atslēgties”. Nav vairs “šeit” un “tur”, “mājās” un “ārā”, “mājinieki”, “draugi” un “citi”. Ir tikai “šeit”, “mājinieki” un, protams, “pārtikas veikals”.

Šiem, t.s. “slēdžiem” ir arī liela nozīme attiecībās. Es piekūstu no attiecībām un mājas soļa, man ir iespēja doties uz darbu. Esmu pastrādājis, vēlos doties mājās, esmu noilgojies redzēt savus ģimenes locekļus. Normālos apstākļos kopā būšana ģimenes locekļiem ir darbadienas vakaros un nedēļas nogalē. Būšana kopā darba dienas vakaros ir vairāk funkcionāla- jāpabaro bērni, jāizmācās, jāsagatavojas rītdienai. Galvenais akcents par kopā būšanu bija uzlikts uz brīvdienām. Tagad kopā būšana nav svētki, tā ir ikdiena. Pie jaunā dzīves ritma, nav iespējas atpūsties vienam no otra, nav iespējas pabūt vienam un noilgoties.

Šādos apstākļos kopā būšana kļūst par pārbaudījumu un izaicinājumu. Cilvēki pavada viens ar otru vairāk laika nekā agrāk. Šajā situācijā tam ir arī piespiedu raksturs. Mēs neesam pieraduši pie tik intensīvas kopā būšanas un tik lielas attiecību intensitātes. Katrs atšķirīgā mērā spēj pieņemt jauno situāciju un tai pielāgoties. Stress ir visiem, kuram pirmajam neizturēs nervi? Klāt vēl nāk citi attiecību faktori: ir cilvēki, kas nemāk būt kopā; neprot veidot labas un ilgstošas attiecības; ir neatrisinātas attiecību problēmas; …

Ko lai dara? Šī ir ārkārtas situācija. Tā ir uz laiku. Ir vajadzīgs jauns rīcības plāns šim laikam. Tas rīcības plāns, kas darbojās normālos apstākļos, tagad nedarbojas. Indivīdam un ģimenēm ir nepieciešams (vēlams ģimenes konsīlijā) izstrādāt savu krīzes pārvarēšanas plānu.

Šajā laikā īpaši mums ir vajadzīga sapratne un atbalsts. Padomāsim par to, kā varam atbalstīt savus mīļos! Vēlme pēc atbalsta var viegli pārtapt pārmetumā un uzbrukumā, kas visu var padarīt vēl sarežģītāku. Viens no grūtākajiem uzdevumiem šajā laikā ir “nesačakarēt” attiecības un “nenodedzināt tiltus”. Ar to es domāju, nepieļaut lielas attiecību kļūdas, kuras pēc tam ir grūti vai neiespējami izlabot. Ir arī pozitīvais aspekts. Krīze māca mums “atsijāt graudus no pelavām”, pārdomāt dzīvi un vērtības (brīvprātīgi mēs to nedarītu). Pārmaiņu laiks var mums nest arī jaunus atklājumus attiecību jomā. Mums ir iespēja vienam otru labāk iepazīt un saprast, iemācīties turēties kopā un būt kopā pa īstam.

 

Bailes

Par bailēm bieži domājam kā par kaut ko negatīvu. Jā, bailēm ir arī savi negatīvie aspekti. Sākumā par pozitīvo. Lai cik tas būtu pārsteidzoši, bailēm ir arī pozitīvs aspekts. Tās mums ir dotas, lai palīdzētu mums izdzīvot. Bailes rodas situācijās, kurās mūsu veselība un dzīvība ir pakļauta reālam vai iedomātam apdraudējumam. Te slēpjas gan resurss, gan arī problēma. Ja cilvēks neizjūt bailes, viņš ir nolemts bojāejai, jo nespēj paredzēt potenciāli bīstamas situācijas un no tām izvairīties. Ja cilvēks pārmērīgi ļaujas bailēm, viņš zaudē kontroli pār savu dzīvi.

Tagad par baiļu negatīvo aspektu. Apdraudējums var būt reāls vai iedomāts. Reizēm abi divi (kā tas ir šobrīd). Bailes ir iracionālas, tās tikai daļēji pakļaujas prāta kontrolei. Bailes ir ekspansīvas, tās izplatās un pakāpeniski pārņem prātu un līdz ar to visu dzīvi. Cilvēka emocionalitāte ir cieši savīta ar mūsu domu pasauli. Emocijas rada domas un domas rada emocijas.  Bailes rosina baiļu fantāzijas, un iztēlei, kā mēs zinām, ir milzīgs spēks. Mūsu prāts sāk zīmēt negatīvus attīstības scenārijus. Negatīvie scenāriji iespaido mūsu emocionalitāti (aplis ir noslēdzies). Var sākties jauns cikls. Ja pārtraucam ciklu, bailes kļūst mazākas. Ja turpinām, bailes kļūst par trauksmi (paniku), panika par izmisumu un neprātu. Tālāk ir neapdomīga rīcība un, iespējams, nāve.

Mums ir jāieklausās savās bailēs un jāpieradina tās. Bailes mums ir dotas, lai mēs izdzīvotu. Riski var būt reāli un iedomāti. Prāts ir instruments. Tas ir jālieto, lai izvērtētu riskus, un atrastu saprātīgu rīcību un risinājumu. Bailes ir kā signalizācija. Ja cilvēka galvā visu laiku skan trauksmes signāls, cilvēks var sajukt prātā jau no tā vien. Bailes mūs brīdina par potenciāli bīstamām situācijām. Paldies viņām par to!  Taču, ja ļausim bailēm vaļu, tās var pārņemt visu mūsu dzīvi.

Šajā laikā varam padomāt par to, kā samazināt stimulus, kas ierosina bailes, un attīstīsim savu izdzīvošanas stratēģiju nākamajiem 2-3 mēnešiem. Mums ir jāatceras viens svarīgs likums (ko bieži iesaku cilvēkiem), kad esam spēcīgu emociju varā, mēs nedrīkstam pieņemt svarīgus lēmumus un nedrīkstam rīkoties. Šādi lēmumi un rīcība vienmēr rada nepatikšanas. Novēlu mums visiem saglabāt vēsu prātu!

Metafora

Notikumi attīstās ļoti strauji. Šajā vīrusa plosīšanās laikā vairākkārt atcerējos kādu notikumu no pagājušās vasaras. Šim notikumam nav tiešas līdzības ar notiekošo, tomēr ir kādas paralēles noskaņojuma ziņā.

Bija vasara. Izskanēja piedāvājums, braukt ar laivām pa Gauju. Izraudzījāmies kempingu pie Cēsīm. Izvēlējāmies 2 dienu maršrutu. Notikums, kuru gribu aprakstīt, norisinājās otrajā dienā. Otrās dienas maršruts no Cēsīm līdz Līgatnes pārceltuvei. Skaista vasaras diena. Daba skaista kā vienmēr. Īsta un autentiska. Viss bija lieliski, ja neskaita dažus lielos plostus, uz kuriem atradās pārlieku skaļi svinētāji. Mēs braucām 2 laivās. Vienā braucu es ar sievu. Otrā mūsu draugi, vīrs, sieva un meita apmēram 7 gadu  vecumā. Gauja mūsu izvēlētajā posmā bija krāčaina. Krācītes kļuva biežākas. Prāts nesās uz jociņiem, noskaņojums izklaidīgs, nedaudz bravūrīgs. Mūsu sarunās apspēlējām tematu “krāces”. Bīdījām apmēram tādus tekstus: “Tad šīs ir tās izslavētās krācītes!” Dažās vietās laivu stipri nopurināja, bet bija “ok”. Un tad nāca viens brīdis, kam neviens no mums nebija gatavs. Mēs nepamanījām, ka mūsu priekšā, pašā upes vidū, veidojas tāds kā straujāks kritums. Upes vidū stāvēja milzu akmens, kas no tālienes nebija redzams. Līdz nelaimei bija atlikušas 10 sekundes. Mēs bijām nedaudz priekšā, pabraucām akmenim garām. Viss, ko varējām darīt, satraukti vērot kā otra laiva uzbrauca tieši uz akmens, mirkli palika stāvot, un tad krita lejā un apgāzās ar visu tās saturu. Vērojot notiekošo, arī mūsu laiva zaudēja līdzsvaru un apgāzās. Tajā vietā Gauja bija dziļa. Vienā mirklī visa bijām ūdenī un izmisīgi centāmies nokļūt krastā. Viss beidzās labi. Bērnam bija veste. Pieaugušajiem visiem nebija. Labi, ka tajā brīdī krastā atradās kādu laivotāju grupa. Kādi no viņiem steidzīgi metās mums palīgā, savākt ūdenī izmētātās mantas un izvilkt krastā laivu. Viss notika ļoti ātri, nesanāca laika nobīties. Izbīlis nāca vēlāk, kad pārdomāju iespējamos notikuma attīstības scenārijus. Dievs stāvēja mums klāt.

 

Daži secinājumi un pārdomas:

Cilvēkam ir nepieciešami izaicinājumi. Ja Tev ir bail noslīkt, tad ir tikai divas iespējas: neiet peldēt (šajā gadījumā nebraukt ar laivu) vai iemācīties peldēt. Un pat arī tad, ja Tu proti peldēt, vienmēr paliek izvēle “kad” un “kur” to darīt vai labāk nedarīt.

“Nelaime nenāk brēkdama”. Ir briesmas, kuras var prognozēt. Reizēm ir nepieciešams kontrolēts risks. Šajā gadījumā briesmas radās no iemesla, ko nevarējām paredzēt. Mūsu satrauca krāces, bet apgāza akmens. Reizēm tas, no kā mēs baidāmies, nemaz nenotiek. Notiek kaut kas cits, par ko pat neesam iedomājušies baidīties.

Mums palīdzēja labi cilvēki. Labi un palīdzēt griboši cilvēki ir, viņi ir tepat līdzās. Iespējams, ka šajā laikā mums būs jāmācās pārvarēt savu pašlepnumu un lūgt palīdzību. Lūdziet palīdzību, ja jums tā ir nepieciešama! Ja spēlējam izrādi “Es esmu stiprs un pats ar visu tieku galā”, tad citiem ir grūti uzminēt to, ka mums vajadzīga palīdzība. Materiāla, psiholoģiska, garīga, medicīniska vai cita palīdzība. Meklēsim to savlaicīgi!

Uzvilksim “glābšanas vestes”! Ievērosim ieteiktos drošības pasākumus! Dievs ir debesīs, bet mēs esam uz zemes. Atcerēsimies, ka tikai Viņš ir nemirstīgs, bet mēs tādi neesam. Ja to aizmirstam, būs “ziepes”. Dzīve nav rotaļa, mums katram ir tikai viena nevis  vēl 5 dzīvības.

Daži vārdi par bravūru. Mēs nedrīkstam savu pretinieku (Gaujas krāces, dzīves izaicinājumi, vīruss) novērtēt par zemu. Nevajag smieties par savu pretinieku, tas nekad nebeidzas labi. Nevajag smieties arī par līdzcilvēkiem, kuri racionālu iemeslu vai baiļu dēļ pērk tualetes papīru un griķus. Es ceru, ka pienāks brīdis, kad mēs varēsim atskatīties uz šo situāciju un pasmieties. Bet tas brīdis vēl nav pienācis. Esmu pārliecināts, ka tad, kad mums būs iespēja par to visu pasmieties, mums vairs to negribēsies darīt.