Attiecības ar radiem

Ļoti svarīgs un sarežģīts temats. Manas pārdomas par šo tematu balstās uz diviem pamata pieņēmumiem: pirmais- cik tas ir mūsu spēkos, mums jāveido labvēlīgas attiecības ar visiem cilvēkiem. Ja attiecības ar dzimtu ir labas, tad dzimtas enerģija plūst, ja sliktas, ir pārrāvums; otrais- katram no mums ir jādzīvo sava dzīve.

Vērojot savas un citu cilvēku attiecības ar radiem, manī ir noformulējies viens novērojums, kas reizē ir arī jautājums. Ir ģimenes un dzimtas, kuras raksturo draudzīgums, labvēlība un savstarpēja palīdzība. Tās ir dzimtas un ģimenes, kuru locekļiem ir vēlēšanās tikties, svinēt kopā svētkus un vienkārši kopā pavadīt laiku. Un ir dzimtas un ģimenes, kuras šad un tad satiekas, bet tajās ir daudz sāncensības, skaudības, negāciju, šķelšanos un strīdu. Uz abiem piemēriem varam raudzīties kā uz sava veida pretstatiem. Starp abiem poliem ir iespējamas dažādas variācijas. Te rodas jautājums: “Kā tas izdodas vieniem un neizdodas otriem?” Man nav atbildes uz šo jautājumu. Ir tikai dažas domas. Te liela nozīme ir vecāku jeb vecākās paaudzes attieksmei. Ja vecāku vai vecvecāku attieksme pret bērniem un mazbērniem ir labvēlīga, gādīga, sirsnīga un taisnīga, tas ir labs priekšnoteikums pozitīvas gaisotnes veidošanai lielģimenē un dzimtā. Ja paplašinātā ģimene ir labvēlīga, tā var kļūt par spēka avotu un atbalsta punktu sarežģītās dzīves situācijās. Ir labi apzināties sevi kā daļu no spēcīgas dzimtas. Ja nē, tad tā var kļūt par negāciju un raižu avotu. Ja negatīva attieksme ir ilgstoši, tas neizbēgami noved pie retiem kontaktiem vai attiecību saraušanas. Pārtraukt un nocirst attiecības nav labs risinājums. Dzimtas spēks neieplūst mūsu dzīvē. Diemžēl ir situācijas, kur tas šķiet kā vienīgais risinājums, lai sevi pasargātu. Arī man ir radi, ar kuriem es netiekos, un arī nevēlos to darīt. Man negribās katru reizi klausīties viņu domas par to, kā man ir jādzīvo un kas man ir jādara. Arī es pats cenšos viņiem neuzbāzties ar saviem padomiem.

Kopumā man ir ļoti paveicies ar radiem. Reizēm jokoju, ka man ir brīnišķīgas attiecības ar radiem, jo es viņus satieku 2 reizes gadā. Mūsu tikšanās ir jaukas un draudzīgas. Galvenais ir saprast, kurā brīdī doties mājās. Var gadīties, ka kādreiz tiek vilktas ārā vecas lietas un aizvainojumi. Bet mēs esam pieauguši un labi organizēti, lai tos nedaudzos brīžus, ko pavadām kopā nesabojātu, risinot kādus jūtīgus tematus. Un galu galā, kāds no tā labums? Vai man izdosies kādu pārliecināt vai viņiem pārliecināt mani? Domāju, ka nē. Mums ir jāveido labvēlīgas un draudzīgas attiecības vienam ar otru. Mums nav jādraudzējas, bet jāuztur cieņpilnas attiecības. Tas ir iespējams tad, ja visas iesaistītās puses to vēlās. Tas var notikt tad, ja kāds uzņemas atbildību par dzimtas pulcināšanu. Īpaša vieta un nozīme šeit ir vecākiem, vecvecākiem vai vienkārši dzimtas vecākajiem, kuri rada gaisotni, pulcina un satur savu dzimtu. Ja viņi to nedara vai viņu vairs nav, tad šī atbildība jāuzņemas kādam citam. Ja neviens neuzņemas atbildību, tad dzimta fragmentējas un izšķīst.

Mīlestība egoisma kalpībā

Ko mēs domājam, kad kādam sakām, ka mīlam? Ko tieši mēs mīlam otrā cilvēkā? Ģimenes psiholoģijas dižie ir uzskatījuši, ka laimīgu pāra attiecību priekšnoteikums ir līdzības princips, kopīga bāze. Mēs meklējam otrā cilvēkā kaut ko pazīstamu, radniecīgu, emocionāli tuvu. Tas slēpj sevi gan lielu potenciālu, gan arī risku. Mūs vieno kopīgais, atšķirīgais padara iespējamu otra cilvēka mīlēšanu, apbrīnošanu un izzināšanu par ceļojumu visas dzīves garumā. Kopīgais un atšķirīgais. Mēs būvējam kopīgo, bet neizdzēšam atšķirīgo. Atšķirīgais var būt atsvaidzinošs un bagātinošs. Bet cik atšķirīgs tas drīkst būt? Kaut kādā mērā mēs varam pieņemt otra cilvēka atšķirīgumu, ja mums ar šo cilvēku nav jādzīvo kopā. Atšķirīgo mēs varam pieņemt tikai līdz zināmai pakāpei. Un ko šajā gadījumā nozīmē “pieņemt”? Parasti tas nozīmē pieņemt to kā faktu, ko varam tolerēt, ne vienmēr emocionāli pieņemt. Ko mēs domājam, kad kādam sakām kādam, ka viņu mīlam. Ko tieši mēs mīlam? Otru cilvēku vai to, kā jūtamies esot kopā ar šo cilvēku? To, ka otrs mums nerada lielas problēmas un dzīvi dara ērtu? Citiem vārdiem, vai nav tā, ka mēs mīlam nevis otru cilvēku, bet sevi otrā cilvēkā? Nevis otru cilvēku, bet savu priekšstatu par to. Un, ja otrs kādu dienu vairs neatbilst manam priekšstatam, vai tās ir mīlestības beigas? Mēs visi esam egoisti un patiesībā spējam mīlēt (?) tikai sevi. Lielais jautājums ir, vai mēs vispār esam spējīgi izlauzties no sava egoisma un kādu mīlēt? Ļoti gribētos ticēt, ka mīlestība spēj ar mums šo pārmaiņu paveikt. Citādi, tas ko saucam par mīlestību, ir savtīga otra cilvēka izmantošana savām egoistiskajām vajadzībām.

 

Mīlestību var nogalināt

Iespējams, ka arī jūs ik pa brīdim nodarbina jautājums, kas ir mīlestība? Īpaši par to domāju brīžos, kad dzirdu, ja kāds saka: “Mīlestība ir beigusies”. Viņš/viņa vienpersoniski pārtrauc attiecības, pat laulību, otrs tiek “izmests kā no laivas” un paliek ar daudz jautājumiem. Mēs varam nonākt abās pozīcijās. Attiecības ir divvirzienu ceļš, katrs konkrētais gadījums būtu jāskata atsevišķi. Tomēr jautājums paliek, kā tas var būt, ka sākumā domājam, manai dzīvei bez šī cilvēka nav jēgas, bet pēc kāda laika- mīlestība ir beigusies. Vai tā bija mīlestība? Varbūt tikai aizraušanās, mīlestības ilūzija, pakļaušanās apkārtējo spiedienam, iedoma, iekāre vai vēl kas cits? Parasti ar mīlestību saprotam vēlēšanos būt mīļotā cilvēka tuvumā, iegūt to sev, mīlēt un rūpēties par to. Varbūt pamanījāt, ka apraksts, ko lietoju ietver divus vektorus. Viens ir virzīts uz sevi, otrs uz citu. Es vēlos būt otra cilvēka tuvumā, vēlos to iegūt un paturēt- tas ir vektors, kas vērsts uz sevi, tā ir katras mīlestības egoistiskā daļa. Vēlēšanās otram darīt labu, par viņu rūpēties, ir vektors, kas vērsts uz otru. Tā ir mīlestības altruistiskā daļa. Ja nepieciešams, gatavība nest lielākus vai mazākus upurus, lai darītu otru laimīgu. Kad kādam sakām, ka mīlam, abi mīlestības vektori ir klātesoši. Kurš ir spēcīgāks? Mīlestība dara mūs labākus, rosina mūsos vēlēšanos otru iepriecināt un dot. Ja, mums pašiem nemanot, mīlestības egoistiskā daļa sāk iegūt aizvien lielāku nozīmību un kādā brīdī sāk dominēt, attiecībām draud briesmas. Tā ir bīstama lieta, ja cilvēku, kuru mīlam, sākam saredzēt tikai kā līdzekli savu vēlmju un vajadzību apmierināšanai. Pie tam, mēs savu egoismu varam saukt par mīlestību, kā tas bieži arī notiek. Attiecībās mēs darām daudzas lietas, kurām ir graujoša iedarbība. Minēšu tikai vienu. Tā ir nevērība, paviršība attiecībās. Apzināti vai neapzināti tā nodod otram cilvēkam vēstījumu, ka viņš/viņa nav pietiekami svarīgi, lai viņus pamanītu, viņos ieklausītos un sadzirdētu. Ja tas kādu laiku tā turpinās, mīlestība atdziest un tad tā var izbeigties. Tā mēs zaudējam cilvēkus, kurus mīlam (vai domājam, ka mīlam). Vai mēs protam mīlēt? Galu galā visas attiecības nogalina cilvēku egoisms.

 

Laiks sev

Tas ir laiks, kad esam kopā ar sevi un neesam kopā ar citiem. Tā ir vienatne. Ne piespiedu, bet pašu gribēta un apzināta. Tā ir iespēja un nepieciešamība, apstāties un norimt, paklusēt, sakārtot domas. Šāds laiks cilvēkam ir vajadzīgs, lai no jauna nonāktu kontaktā ar sevi, reflektētu par procesiem ārpus sevis un sevī.

Paņemt laiku sev. Kādam tas izklausīsies egoistiski, cits uzskatīs, ka tā ir ekstra, kuru viņš/viņa nevar atļauties. Tikai sakiet, kādus lēmumus var pieņemt cilvēks, kurš ir zaudējis saikni pats ar sevi?

Ikdienas mēs tērējam savu laiku un enerģiju, lai darītu kaut ko, kas ir noderīgs citiem cilvēkiem. Mūsu saražotās preces un sniegtie pakalpojumi ir domāti cilvēkiem. Darbi, atbildības, pienākumi, attiecības. Lai kaut ko izdarītu labi, tam ir jāvelta laiks un enerģija. Ja pieliekam klāt aizrautību un mīlestību, rezultāti būs vēl labāki. Kad viss ir padarīts (vai tā kādreiz ir?), cik daudz laika paliek dzīvot? Un cik no tā paliek sev? Parasti domājam tā, tad ja paliks pāri, tad man arī kaut kas atleks. Galvenais, lai visi citi ir apmierināti. Ir tik daudz lietu, kas man šķiet svarīgākas par to, ko gribu es. Taču, ja gala rezultātā es esmu izsīcis, neapmierināts un nelaimīgs, tas arī nav labs rezultāts. Tāpat kā es rūpējos par citiem, man ir jāparūpējas arī par sevi.

Varbūt Tu ceri, ka kāds cits par Tevi parūpēsies. Ja tas tā notiek, tas ir jauki. Tad tā ir dāvana, bet ne norma. Bet tā ir Tava atbildība, parūpēties par sevi, lai pēc tam Tu būtu spējīgs parūpēties par citiem. Tavu vajadzību apmierināšana ir Tava atbildība.

Laiks, kas ir mans. Šim laikam Tev ir jāsniedz atpūta, iedvesma un izaugsme. Es varu izlemt, kā es to gribu pavadīt. Šāds laiks ir vajadzīgs katram cilvēkam, it īpaši tiem, kam ir aktīva sabiedriskā dzīve. Laiks, ko varu pavadīt vienatnē ar sevi. Tā ir iespēja nonākt kontaktā ar sevi, labāk sevi iepazīt un labāk apzināties savas vajadzības. Apzināta vienatne ir dziedinoša. (Tāpat kā apzināta kopā būšana). Iespējams, ka pirmā lieta, ko vajadzētu darīt, ir kārtīgi izgulēties, jo “ar beigtu zirgu nevar jāt”. Tad, kad Tu esi atpūties, vari darīt vēl citas lietas. Tu vari doties pastaigā, lasīt grāmatas vai darīt kaut ko citu, kas Tevi iedvesmo un atjauno. Aktivitātei Tev ir jāsniedz pozitīvas emocijas. Viena no lielākām laikmeta problēmām ir pozitīvu emociju trūkums. Kad esmu apzināti izvēlējies vienatni, daudz apzinātāk esmu klātesošs attiecībās.

 

Laiks pāra attiecībām

Jebkurām attiecībām ir vajadzīgs laiks. Ja veltam laiku attiecībām, tās var pastāvēt, augt un attīstīties. Ja neveltām laiku attiecībām, tās nīkuļo un var izsīkt. Tā tas ir arī ar vīrieša un sievietes attiecībām. Attiecību sākumā mēs ilgojamies pēc otra cilvēka, atšķirtību uztveram kā ciešanas un diskomfortu, satikšanos un kopā būšanu kā prieku. Iemīlēšanās stadijā kopā būšana ir dabiska un spontāna vēlēšanās. Cilvēki daudz runā, sapņo un pavada laiku kopā. Viņi izsapņo savu kopīgo nākotni- ģimeni, laulību, bērnus, dzīvokli, mašīnu, u.c. Un ar laiku viņi to iegūst, bet pazaudē prieku par attiecībām. Visu pārņem ikdienas pienākumi un rutīna. Par kādu romantiku var runāt, ja cilvēki ir piekusuši no ikdienas pienākumiem?

Varat minēt, kura attiecību dimensija nonāk deficītā?- Pāra attiecības. Reizēm (bieži) cilvēki domā apmēram tā, tad, kad visi darbi un pienākumi tiks padarīti, paliks pāri laiks arī pāra attiecībām. Tā nav taisnība. Nekas pāri nepaliek. Ja cilvēki neatrod laiku pāra attiecībām, ar laiku veidojas atsvešināšanās. Strīdu un konfliktu biežums (dažkārt arī pilnīgs to trūkums) var liecināt, ka partnera attiecības nav saprastas un apmierinātas. Rūpes par kopīgiem bērniem vai kopīgu saimniecību var radīt ilūziju par būšanu kopā. Raugoties kvantitatīvi, iespējams, ka cilvēki daudz laika pavada kopā, drīzāk gan blakus. Īstais kopā būšanas rādītājs ir sarunu esamība vai to neesamība, tēmu izvēle un sarunas dziļums.

Es piedāvāju citu pieeju. Tām lietām, kuras mēs uzskatām par svarīgām, mēs rezervējam laiku. Tās var būt dažas stundas nedēļā, kurās vīrietis un sieviete pavada kopā, ārpus savas ikdienas vides. Mums no jauna jāatklāj prieks par būšanu kopā. Mums ir vajadzīgs laiks, kad mēs esam kopā divi vien un nekas mūs netraucē. Tā var būt pastaiga, izbraukums, kāda laba filma vai izrāde, kafijas vai tējas krūze. Lai ko mēs darītu, kopā būšanai ir jārada uzticēšanās, kas mūs ved tālāk pie kvalitatīvas sarunas, kur viens no svarīgākajiem tematiem ir tas, kā mēs jūtamies attiecībās.

 

Ne / manas problēmas

Pasaulē ir daudz un dažādu problēmu, kas cilvēkiem ir jārisina. Viena no pēdējo laiku lielākajām problēmām ir ekoloģiskā katastrofa, kurai civilizācija traucas pretī milzīgā ātrumā. Šķiet, ka civilizācija ir ieprogrammēta, pati sevi iznīcināt. Ir vēl daudzas citas globālas problēmas: bads, slimības, noziedzība, dažāda veida sociālās netaisnības. Ir jautājumi, kuru risināšanā mēs varam dot savu niecīgu ieguldījumu, piemēram: šķirot atkritumus, nemēslot mežā, rūpēties par dabu un dzīvo radību, palīdzēt cilvēkiem, ziedot labdarībai , u.c. Bet ir jautājumi, kurus mēs nevaram ietekmēt. Tad ir labi apzināties, ka tie ir notikumi, kurus tiešā veidā nevaram iespaidot.

Šajā ierakstā vēlos izgaismot kādu ļoti specifisku problēmu aspektu. Tās ir problēmas, kuras mēs neesam radījuši. Ja jau mēs šīs problēmas neesam radījuši, tātad, tās nav mūsu problēmas. Bet šajā gadījumā tas nav tik vienkārši. Problēmas ir radījuši citi, bet tās ir mūsu problēmas, jo mēs viņas nesam sevī. Tās varēja rasties vismaz divos veidos:

Pirmkārt, tās ir problēmas, kas radušās citu cilvēku rīcības rezultātā. Kāds kaut ko ir teicis vai darījis, kas atstājis uz mums lielu, galvenokārt negatīvu iespaidu. Iespējams, ka tie pat nav negatīvi notikumi. To negatīvo iespaidu mēs varam apzināties tikai ar laiku. (Piemēram, vecāki bieži izdabā savam bērnam un nenovelk skaidras robežas. Bērns savā iekšējā pasaulē cīnās ar bailēm un trauksmi, jo vecāki nerada drošības sajūtu; vai arī: vecāki daudz strādā, bērns bauda lielu brīvību, bet viņā brīvības sajūta robežojas ar vientulības un pamestības sajūtu, …) Īpašu vietu negatīvo notikumu sarakstā ieņem traumatiski notikumi, smagi zaudējumi un dažāda veida vardarbības pieredzes. Katrā ziņā tie ir notikumi, kas ir atstājuši uz mums lielu iespaidu, veidojuši (vai deformējuši) mūsu personību un pasaules redzējumu.

Otrkārt, tās ir problēmas, ko saņemam “mantojumā” no saviem vecākiem. Kā jau tas ir zināms, mēs identificējamies (arī tad ja to nevēlamies) ar saviem vecākiem, “nokopējam” viņu emocijas, reakcijas un pasaules redzējumu. Tas netraucē mums to attīstīt tālāk, modificēt, pielāgot mūsu vajadzībām. Dažkārt mēs domājam, ka esam pilnīgi citādāki nekā mūsu vecāki. Daudzējādā ziņā, jā. Bet, mēs esam līdzīgāki saviem vecākiem, nekā mums to gribētos atzīt. Vecāku iespaids mūs pavada visas dzīves garumā. No saviem vecākiem mantojumā mēs saņemam vai nu problēmu risinājumus, iemācāmies noteiktu attieksmi un rīcības veidu, vai nu vecāku problēmas, kuras viņi nav atrisinājuši. (Reizēm mani pārsteidz tas, kā tas var būt, ka “kompleksainiem” un “problemātiskiem” vecākiem izdodas izaudzināt veselīgus bērnus.) Šajā sakarā gribu citēt kādu izteikumu, kas man iespiedies atmiņā. Kāds zināms psihoterapeits reiz sacīja: “Bērni nokopē visu (savu vecāku) cieto disku”.

Šāda atskārsme nāca ar laiku, tā nebija uzreiz. Cilvēcīgi raugoties, to varētu uztvert kā netaisnību. Kāpēc man ir jārisina citu cilvēku problēmas? Es saredzu sevī kādas lietas, kuras saredzu arī savos vecākos vai savā dzimtā. Tās nav manas, jo es tās neesmu radījis. Un tomēr, tās ir manas, jo es esmu savu vecāku un dzimtas turpinājums. Tās ir manī un tupina ietekmēt manu dzīvi. Un man ir jāpieņem lēmums, ko ar to darīt.

 

Laiks, ko katrs no vecākiem pavada ar katru no bērniem

Katram vecākam ir jāveido personisks kontakts ar savu bērnu (ja ir vairāki bērni, ar katru). Kādēļ? Vispirms jau tādēļ, ka kontakts nerodas pats no sevis. Tas ir jāveido, jāuztur. Ja ir vairāki bērni, tad kontakts apzināti ir jāveido ar katru no bērniem. Tik daudz ir dzirdēti stāsti par to, ka pieaugušais, būdams bērns, ir juties viens un nesaprasts, dziļā neizpratnē par attiecībām, kas valda ģimenē. Reizēm tad bērni domā, vai tā ir mana īstā ģimene? Varbūt esmu adoptēts? Lai tā nenotiktu, pieaugušajiem ir jāuzņemas atbildība par attiecību veidošanu ar bērniem. Pieaugušajiem ir vieglāk veidot attiecības ar bērniem, kuri māk paprasīt uzmanību. Mums nav jāuzņemas iniciatīva, tikai jāreaģē. Bērni paši nāk, viņi ir mīļi, pieglaužas, ieritinās klēpī. Mums ir svarīgi viņiem ļaut, neatgrūst. Bet ko lai dara bērni, kas to neprot? Ja ģimenē ir vairāki bērni, notiek cīņa par vecāku uzmanību. Šajā cīņā ir uzvarētāji un arī zaudētāji. Uzvarētāji ir tie bērni, kuri māk paprasīt uzmanību. Zaudētāji ir tie, kas neprot. Tie ir “klusie” jeb “nemanāmie bērni”. Viņi ilgojas pēc vecāku uzmanības, bet nezin, kā to iegūt. Pieaugušie dažkārt izdara kļūdainu secinājumu- ja jau bērns neizrāda un neprasa uzmanību, tātad viņam to nevajag. Tā nu gan nav taisnība! Vēl viena aplamība, ja bērns saņem vecāku uzmanību tikai tad, kad ir izdarījis kādas blēņas. Tas var pastiprināt bērna negatīvo uzvedību. Arī “spurainajiem” pusaudžiem un pat jauniešiem ir vajadzīga mūsu uzmanība un mīlestība, tikai jau citādākā veidā, kas respektē viņu alkas pēc neatkarības. Ir labi, ja mēs kā vecāki, apzinoties, cik bērniem ir svarīga mūsu uzmanība, labprātīgi dodam viņiem savu laiku. Laiku, kas pieder tikai viņiem, un ne ar vienu citu nav jādala.

 

Laiks ģimenei

Laiks, ko ģimenes locekļi pavada kopā. Šeit es nedomāju mājas darbu veikšanu. Tie ir svarīgi, bet citā kontekstā (p.: darba audzināšana, izpratne par to, ka ģimenes locekļi ir kopā ikdienas pienākumos un arī svētkos). Šeit es domāju laiku, ko vecāki apzināti velta kopā būšanai ar bērnu (bērniem). Ļoti izplatīts ir tas, ka vecāki kārto savas lietas un paņem bērnus līdzi. Tātad, fokuss ir pieaugušo darīšanas. Tas nav slikti. Arī tas ir laiks, kad varam būt kopā. Bet ir arī svarīgi, ka pieaugušie plāno laiku, kurā priekšplānā izvirzās bērna (bērnu) intereses un vajadzības. Tas noteikti vecākiem prasa laiku un izdomu, padomāt un paplānot, lai kopā būšana bērniem piedāvātu interesantas un vecumam atbilstošas aktivitātes. Tās var būt arī sarunas un spēles mājas vidē, bet, īpaši nozīmīgs ir laiks, ko vecāki ar bērnu (bērniem) pavada ārpus ierastās vides. Spontāns vai plānots ģimenes izbraukums vai pastaiga. Tas rada kopības  un piederības sajūtu. Bērniem patīk, ja ģimenes izbraukums ir saistīts ar garšīgu ēdienu (tas var būt pikniks brīvā dabā vai kafejnīcas apmeklējums). Tas palīdz mums atklāt un piedzīvot to, ka būšana kopā ir pozitīva un bagātinoša pieredze.

 

Laika skalas attiecību diagnostikā: Ievads

Savās pārdomās vairakkārt esmu atgriezies pie laika jautājuma. Laiks ir dažāds. Arī attiecībās ir ikdiena un rutīna, ir brīvdienas un svētki. Šajā sakarā atceros vienu domu, kas mani uzrunāja kādu laiku atpakaļ. Kāds mācītājs savai draudzei reiz esot sacījis tā: “Parādiet man, kā jūs tērējat savu naudu, un es pateikšu, kam jūs ticat!” Šo pašu domu var attiecināt arī uz laiku: “Pastāstiet man, kā jūs tērējat savu laiku, un es pateikšu, kas jums dzīvē ir svarīgs!” Mēs tērējam savu laiku dažādām lietām, tostarp, attiecībām. Attiecības prasa laiku. Ja veltām attiecībām laiku, tās dzīvo, aug un attīstās. Ja neveltām laiku, tās mirst. Ne uzreiz.

Piedāvāju 5 laika skalas. 4 attiecas uz laika izlietojumu ģimenes attiecībās, viena uz laika izlietojumu attiecībām ar cilvēkiem ārpus ģimenes. Skalas nav sakārtotas hierarhiskā secībā. Laika skalas, kuras izklāstīšu turpmākajās nedēļās , saredzu kā diagnostisku instrumentu, kas palīdz novērtēt šā brīža situāciju attiecībās, un ar lielu precizitāti prognozēt iespējamās problēmas nākotnē. Cik daudz laika mēs veltam attiecībām? Cik apzināti to darām?:

  1. Laiks ģimenei.
  2. Laiks, ko vecāki pavada ar katru no bērniem.
  3. Laiks pāra attiecībām.
  4. Laiks sev.
  5. Laiks attiecībām ar citiem cilvēkiem.

Cerības faktors

Par cerību ir dažādi viedokļi. Vērtējums noteikti ir atkarīgs no dažādām situācijām. Ir situācijas, kad mēs varētu teikt: “Cerība ir muļķa mierinājums!”. Citās, ka “Nedrīkst zaudēt cerību!”

Cerībai cilvēka dzīvē ir eksistenciāla nozīme. Cerība ir svarīga, pat nepieciešama, lai cilvēks varētu pārvarēt dzīves grūtības un izaicinājumus. Vienmēr ir jāredz gaisma tuneļa galā un vienmēr ir jāiet uz gaismu (klīniskā nāve varētu būt izņēmums). Cerības zaudēšana nozīmē bojāeju. Katram no mums ir daudz un dažādu cerību. Un to zaudēšana ne vienmēr nozīmē bojāeju. Tas var būt arī kādu ilūziju zudums, kas var būt ļoti sāpīgs. Taču ir viena cerība, kas stāv pāri visām citām. Cerība, pārliecība, ticība, ka dzīvi var dzīvot un problēmas atrisināt. Ja cilvēka iekšējie resursi sāk izsīkt, viņš var zaudēt cerību. Cerība zūd līdz ar spēku izsīkumu. Mūsu pārliecību par rītdienu baro mūsu iekšējie resursi. Ko darīt, ja mūsu iekšējie resursi sāk izsīkt? Mums ir vajadzīga ticība, cerība un pārliecība, ka kādu dienu šis murgs beigsies. Un tā ir taisnība. Kādu dienu tas beigsies, bet ir svarīgi, ka mēs būtu veseli un varētu to piedzīvot. Pandēmija nav pirmā sērga un nav arī pēdējā. Mēs pārvarēsim šo krīzi, ja turēsimies kopā. Ja kritīsim panikā vai neprātā, varam arī aiziet bojā, bet ne no vīrusa. Mēs varam viens otru stiprināt cerībā un pārliecībā, ka mēs pārvarēsim šo dižķibeli. Mums jāpamana tie, kuru spēki sāk izsīkt un cerība zust. Uzturēsim cerību, iedrošināsim cerību, “aizdosim” viens otram savu cerību! Domāsim par to, kā atjaunot savus iekšējos resursus, kas baro mūsu cerību un pārliecību, ka visas grūtības ir atrisināmas un pārvaramas. Es ticu, ka pienāks diena, kad mēs varēsim bez bailēm sapulcēties ar draugiem un radiem, lai nosvinētu mūsu kopīgo uzvaru.