Par atkarību no iemīlēšanās

Iemīlēšanās ir emocionāli piesātināts laiks. Satiekas divi subjekti, kas izjūt tiekšanos viens pie otra. Subjekti viens otru nepazīst, bet vēlās būt tuvāki. Ļoti liela nozīme attiecību sākuma posmā ir ārējiem parametriem, izskatam un seksuālai pievilcībai. Jūtas var būt ļoti spēcīgas, kas var pāraugt kaislē, ko ir grūti savaldīt. Taču ir neiespējami, ka emocionālā intensitāte paliktu ilgstoši nemainīga. Cilvēki viens otru sāk labāk iepazīt, priekšstats vienam par otru joprojām ir idealizēts, bet notiek zināma korekcija realitātes virzienā. Pamazām tuvojas brīdis, kad tiks pieņemti lēmumi, vai tā ir tikai kārtējā aizraušanās vai mīlestība. Iemīlēšanās var arī nepāraugt mīlestībā. Man šķiet, ka iemīlēšanās ir 2 ķermeņu sastapšanās, bet mīlestība ir 2 personību sastapšanās. Iemīlēšanās saka: “Es gribu Tevi, t.i. Tavu ķermeni” (objekta domāšana- tu esi objekts, ko es gribu). Mīlestība saka: “Es gribu Tevi visu, es gribu būt ar Tevi” (ja vien cilvēks to nesaka seksuāla uzbudinājuma laikā).

Ir zināms pamats domāt, ka lielākā daļa cilvēku (piedodiet par vispārinājumu) par “īsto” mīlestību uzskata tieši iemīlēšanos. Jo, kā gan citādi var izskaidrot bieži dzirdēto frāzi, ka “mīlestība” ir beigusies, jūtas ir atdzisušas. Mīlestība tik vienkārši nebeidzas (laikam esmu ideālists). Vienīgais veids kā mīlestība beidzas ir tad, ja otrs to ilgstoši “min ar kājām”.

Kādēļ nosaucu iemīlēšanos par atkarību? Iemīlēšanās ir patīkams process, gandrīz kā īslaicīgs reibums, bet bez apreibinošām vielām. Lai šo sajūtu uzturētu, pēc zināma laika ir jāmaina partneri. Ja ar mīlestību saprotam iemīlēšanos, tad mīlestība ir mirāža, kas sāk izgaist, tiklīdz objekts kļūst pazīstamāks. Iemīlēšanās var būt solis uz lielu un skaistu mīlestību, bet pati iemīlēšanās ir drīzāk ķīmija, nevis mīlestība.