Nepabeigtās attiecības

Šajā ierakstā vēlos pievērsties vienam aspektam vīriešu un sieviešu attiecībās, par ko bieži ir nācies domāt.

Esmu ievērojis, ka cilvēki uzsāk jaunas attiecības tad, kad iepriekšējās vēl nav psiholoģiski beigušās. Iespējams, cilvēki viens otram ir paziņojuši, ka attiecības ir beigušās, bet ar to viss vēl nav beidzies. Atkarībā no tā, cik ilgas un cik nozīmīgas attiecības ir bijušas, ir jāseko „sērošanas” laikam. Ir vajadzīga pauze. Klusuma un pārdomu laiks, lai iekšēji atvadītos no otra cilvēka, atvadītos no nepiepildītām cerībām (dusmām) un sevi sakārtotu. Iespējams, ka daudziem šī doma liksies muļķīga. Kas tur ko sērot? Kas beidzies, tas beidzies. Jādzīvo tik tālāk! Nav retums, ka cilvēki pēc nozīmīgu attiecību beigšanas, tūdaļ metas jaunā mīlas dejā, nu jau ar citu cilvēku. „Viņi dejoja vienu vasaru…”

Ja attiecības ir bijušas nozīmīgas un ilgušas, teiksim, pusgadu (par ilglaicīgākām attiecībām nemaz nerunājot), tad līdzi tām iet arī zaudējuma sāpes un sēras. Līdzi tam nāk arī zināma dzīves mācība- jāizdara secinājumi par to, kāds bija kuras puses ieguldījums pie attiecību neizdošanās. Vēlēšanos pēc attiecību beigšanas tūdaļ mesties jaunās attiecībās, varētu skaidrot kā nevēlēšanos izjust sāpes par zaudējumu, sērot, kā vēlēšanos aizmirsties. Pirmkārt, tas nav godīgi pašam pret sevi, jo cilvēks ignorē pats savas emocijas un domas. Otrkārt, tas nav godīgi pret otru cilvēku. Tu esi ar viņu kopā, bet mēģini aizmirst iepriekšējo un domās ar viņu sarunājies. Ja cilvēks no vienām psiholoģiski nepabeigtām attiecībām ielec jaunās attiecībās, pieaug risks, ka viņš atkārtos iepriekšējo attiecību kļūdas. Var arī notikt kā sakāmvārdā, ka no vilka bēgot uzskrien lācim.

Attiecības ir ļoti svarīgs temats. Dzīve nav spēle bez noteikumiem. Cilvēki un viņu jūtas nav rotaļlietas. Jautājums par manu atbildību ir svarīgs. Kaut kas mums no dzīves ir jāmācās. Var jau soļot pa dzīvi, domājot, ka pie visām neveiksmēm ir vainīgs kāds cits, bet šāds apgalvojums ir tālu no patiesības.