Nāve un zaudējums

Mūsu dzīvības laiks ir septiņdesmit gadi un, ja kāds ļoti stiprs, astoņdesmit gadi, un mūža ieguvums ir grūtums un bēdas. Tas paiet ātri, un mēs aizlidojam kā ar spārniem. Ps. 90, 10

Novembris- mirušo piemiņas mēnesis, veļu laiks. Nāve ir dzīves noslēgums. Nāve ir kaut kā beigas.

Nāve ir ceļā. Arī mēs esam ceļā. Kādu dienu mūsu ceļi krustosies. Kas ir nāve? Tīri medicīniski tā ir sirds apstāšanās, dzīvības procesu izbeigšanās. Medicīnā runā arī par „smadzeņu nāvi”, kad cilvēka smadzenes ilgāku laiku nav saņēmušas skābekli un tajās notikušas neatgriezeniskas pārmaiņas. Šajā brīdī cilvēka personība ir mirusi, bet sirds vēl turpina pumpēt. Kad apstājas sirds, viss ir beidzies. Cilvēka ķermenis pamazām atdziest un sastingst. Cilvēku nomazgā, ieģērbj un ieliek zārkā.

Vai nāve ir mūsu ienaidnieks vai draugs? Ienaidnieks – jā, draugs- nē. Ar domu par savu nāvi nevajag rotaļāties. Tās ir bīstamas rotaļas. Bez tam, mums ir atšķirīgas svaru kategorijas. Pārdrošas runas par to, ka cilvēks nebaidās no nāves, piedodiet, bet uzskatu par plātīšanos un tukšu muldēšanu. Nedomāt par nāvi, noliegt to, izlikties, ka tās nemaz nav, ir attieksme, ko nevaru atļauties. Ir kaut kas, ko nāve mums atņem. Tā atņem mums tuvus cilvēkus. Bet nāve mums arī kaut ko dod. Nāve mums dod svētīgas pārdomas, par to, kā ir dzīvojis aizgājējs un par to, kā dzīvojam mēs.

Katram cilvēkam ir jāiemācās sadzīvot ar domu, ka viņš ir mirstīgs. Dzīve ir ierobežots laika sprīdis. Nogrieznis. Sava mirstīguma apzināšanās bagātina cilvēka dzīvi. Kā sacījis kāds filozofs: „Ar nāvi sākas pārdomas par dzīves jēgu”. Ļoti iespējams, ka Tu nenodzīvosi līdz 90 gadiem. Tev nekad nepiederēs visas pasaules bagātības. Tu nekad neapceļosi visu pasauli. Tu nekad nevarēsi iegūt visas pasaules sievietes/vīriešus. Tev nekad nebūs viss, ko Tu vēlies. Tu nekad neizlasīsi visas pasaules grāmatas. Tā varētu turpināt… un te sākas pārdomas par dzīves jēgu. Cik tad naudas man vajag, lai es varētu dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi? Kuras pasaules valstis es gribētu redzēt, pirms es mirstu? Cik sievietes vajag vīrietim, cik sievietei vajag vīriešu? Cik un kuras grāmatas es gribu izlasīt? Sava mirstīguma apzināšanās palīdz mums saprast, ka mums ir jāizdara izvēle, jāpieņem lēmumi, kas iespaidos visu mūsu turpmāko dzīvi. Tas ir cilvēka liktenis- izdarīt izvēli. Un pēc tam? Priecāties par savu izvēli vai mācīties ar to sadzīvot. Pēc tam? Mācīties no savām kļūdām vai arī visās neveiksmēs vainot kādu citu. Arī tā ir izvēle.

Dzīvība un nāve ir pretstati. Tās ir 2 lielas mistērijas, kuru izprašanai cilvēka dzīve ir par īsu. Un tomēr. Dzīvība mums labāk palīdz saprast nāvi. Nāve mums palīdz labāk saprast dzīvības brīnumu.

Dzīvības dāvanu esam saņēmuši no saviem vecākiem. Ir labi, ja kopā ar dzīvības dāvanu no viņiem esam saņēmuši arī ticību, ka dzīve ir skaista. Ja tā nav noticis, cauri grūtībām mums ir jāatklāj dzīvības brīnums un skaistums. Jo ilgāk dzīvojam, jo vairāk iemīlam dzīvi, jo mazāk gribam mirt. Kad esam atklājuši dzīvības skaistumu, varam tajā dalīties ar citiem.

Katram cilvēkam ir jāiemācās pieņemt doma, ka viņš ir mirstīgs. Jāsastopas ar savām bailēm no nāves. Savās bailēs no nāves varam sastapt paši sevi, uzzināt par sevi kaut ko jaunu. Nāve ir skolotāja, bet mēs esam skolnieki.

Protams, vārdam “pieņemt” var būt atšķirīga intensitāte, atkarībā no tā, kādā dzīves situācijā atrodamies. Ja neesam apdraudēti, doma par nāvi ir kā garīgs vingrinājums, meditācija, domu ceļojums, kas ir brīvprātīgs. Ja cilvēku apdraud slimība, kurai var būt letālas sekas, pieņemšana ir zaudējusi savu brīvprātīgo raksturu. Cilvēks it kā iet pa tuneli, kas kļūst aizvien šaurāks.

Nāves tematam ir arī savi reliģiskie un filosofiskie aspekti. Vai cilvēks ir tikai ķermenis? Varbūt cilvēkam ir dvēsele? Vai varam būt droši, ka beigas ir beigas. Vai beigas varētu būt kaut kā jauna sākums vai kaut kā jau bijuša atkārtojums? Pastarā tiesa un paradīze un/vai zelta laikmets (kristietība, jūdaisms, islāms)? Reinkarnācija (hinduisms, budisms, modernais sinkrētisms, u.c.)? Katram iespēja izvēlēties savu reliģiju, pielaikot kā kurpes lielveikalā. Bet vai ne/patika pret kaut ko ir patiesuma kritērijs?

Mums ir jāiemācās cienīt nāve, lai mēs iemācītos cienīt dzīvi. Es mācos dzīvot pasaulē, kura ir pastāvējusi ilgi pirms manis un pastāvēs ilgi pēc manis.

Es baidos no nāves. Tās nav paniskas bailes. Es gribu dzīvot. Doma par nāvi nāk pie manis saudzīgi. Skatos uz sevi spogulī un redzu, ka mati kļūst sirmāki. Es novecoju. Ar šo domu jau esmu apradis. Kādas nepiepildītas, nepaspētas cerības jau esmu apglabājis. Es vēl gribu kaut ko paveikt. Es ticu, ka labais Dievs kaut ko priekš manis ir vēl sagatavojis. Jaunība un skaistums nav vienīgās vērtības, kuru dēļ ir vērts dzīvot. Ir kaut kas vairāk. Mācos saredzēt vērtību lietās, kurām pietrūkst ārēja spožuma. Brīnos par bagātībām, kas apslēptas cilvēka dvēselē. Par to, ka tās nesaredzam un paejam viens otram garām. Nav viegli atrast cilvēkus, kuru priekšā mums nav jāizliekas.

P.S. No šīm pārdomām par savu mirstīgumu es labprāt izslēdzu bērnus, pusaudžus un jauniešus, jo viņiem par to nevajadzētu domāt. Ir laiks, kad bērni arī pirmo reizi sastopas ar nāvi. Un viņus nodarbina nāves temats. Bet ar laiku viņi zaudē interesei par šo tematu. Ja bērns (pusaudzis, jaunietis) bieži domā par nāves tematu, vai nu viņš sēro, vai tas jāņem kā ļoti nopietns signāls, ka bērnam ir nepieciešama psihoterapeitiska palīdzība.