Mēs nepiederam viens otram

Runājot un domājot par attiecībām, mēs bieži lietojam piederības vietniekvārdus “mans” un “mana”. Mans/a draugs/dzene, mans/a vīrietis/sieviete, mans/a vīrs, sieva, mani bērni. “Mans” un “mana” ir piederības vietniekvārdi, kurus lietojam, runājot arī par materiālo lietu piederību.

Protams, tas laikam ir jau filosofisks jautājums, vai lietas mums pieder un kādā nozīmē. Vai cilvēks šajā dzīvē ir lietu īpašnieks vai turētājs? Par to varam padomāt brīvajā laikā.

Bet, tas, ka lietojam vienu un to pašu vārdu, gan runājot par materiālām lietām, gan arī par attiecībām, neapzināti var veicināt un arī veicina aplamu priekšstatu par to, ka cilvēki un attiecības mums “pieder” tādā pašā nozīmē kā “mans telefons”, “mana soma” vai kas cits. Tie ir mūsu cilvēki un tās ir mūsu attiecības, tās mums pieder, bet ne kā lietas, kuras noliekam, aizmirstam, un pēc kāda laika, kad esam atcerējušies, paņemam tur, kur atstājām. Attiecības nav lieta, attiecības ir process. Attiecības ir dāvana, cilvēki mums ir uzdāvināti, uzticēti. To var attiecināt kā uz draudzību, tā arī uz pāra attiecībām. Tā ir mūsu atbildība, mīlēt un rūpēties par cilvēkiem, kas mums uzticēti. Mēs nepiederam viens otram, mēs nevaram viens otru paturēt, pat arī ja gribētu. Mēs esam kopā brīvprātīgi. Mēs esam kopā, jo mēs vēlamies būt kopā. Jā, mēs uzņemamies saistības un atbildību, ievērojam rakstītus un nerakstītus likumus. Un lai mēs varētu būt un palikt kopā, katram ir jāīsteno sava atbildība.