Ģimenes funkcijas

Visas ģimenes nav vienādas. Vecos laikos cilvēki vairāk dzīvoja paplašinātās ģimenēs, ietverot vairākas paaudzes- bērni, vecāki, vecvecāki. Mūsdienās parasti tā ir t.s. kodol ģimene- tēvs, māte, bērni. Tā ir ideālā bilde. Realitāte ir sarežģītāka. Cilvēki mirst, šķiras, dala bērnus, maina dzīvesvietas, veido jaunas attiecības, dibina jaunas ģimenes.

Lai kā mēs definētu ģimeni, tā ir vieta, vide, kurā veidojas cilvēka personība. Dažādi autori dažādi mēģina definēt ģimenes funkcijas, formulēt uzdevumus, kurus būtu vēlams īstenot. Interesējoties par šo tematu, esmu atradis, manuprāt, labu shēmu, kas palīdz to izprast.

Ģimene ir psiholoģiska un garīga atbalsta sistēma tās locekļiem. Ģimene ir skola, kurā bērns apgūst turpmākai dzīvei nepieciešamās prasmes. Ģimenei ir 3 funkcijas, katru no tām var vēl papildināt un attīstīt:

1)  Ģimenei ir jāapmierina ģimenes locekļu vajadzības. – Kādas ir ģimenes locekļu vajadzības, tas jau ir vesels temats. Bērniem un pieaugušajiem ir atšķirīgas vajadzības. Pamat vajadzības ir mīlestība un aprūpe, uzturs, apģērbs, dzīvesvieta. Ir labi, ja ieraugām, ka cilvēks nav tikai ķermenis. Bērna dvēselei un garam arī ir savas vajadzības. Ģimenē darbojas pakārtotības princips, proti, vecāki mīl viens otru un kopā rūpējas par bērniem. Katram ģimenes veselumā ir sava skaidra vieta un loma. vecāki ir vecāki, un bērni ir bērni.

2. Nodrošināt bērnu talantu un iemaņu attīstību un sagatavot bērnu pastāvīgai dzīvei.- Par bērnu patstāvību jau esmu izteicies rakstā par audzināšanas mērķi. Te ir svarīgi atcerēties, ka katrs bērns ir unikāls. Mums ir jādod viņam iespēja, attīstīt savas dāvanas un kļūt par to, par ko viņam ir jākļūst. Mēs varam un mums vajag bērnu ievirzīt. Mums jāpalīdz bērnam, atrast dzīvē savu vietu, savu aicinājumu.

3.Stabilizēt un attīstīt vecāku attiecības un personības.- Tas ir ļoti svarīgs aspekts. Bērni kādu dienu izaugs lieli un atstās vecāku ligzdu. Kas tad notiks ar vecākiem? Parasti to sauc par tukšās ligzdas sindromu. Vecāki var piedzīvot skumjas, jo ir kaut ko zaudējuši. Tas ir laiks, kad pāris labāk ieraug viens otru. Diemžēl, tas ir laiks, kad kādi pāri šķiras, jo saprot, ka dzīvojuši kopā tikai dēļ bērniem. Lai tā nenotiktu, jāatceras, ka pāra attiecības ar bērna ienākšanu ģimenē nebeidzas. Ir jāatrod laiks vienam priekš otra, lai būtu arī tieša komunikācija, ne tikai caur bērniem. Tā ir māksla, kā virves dejotājam noturēt līdzsvaru- rūpes par bērniem un rūpes vienam par otru. Ir tik daudz veidu, kā mēs varam viens otru pazaudēt. Skumjākais, ka nepamanām atsvešināšanās procesu, tas kļūst redzams ar laiku. Arī tad viss vēl nav zaudēts, ja saprotam, ka tā ir mūsu izvēle, atsvešināties vai tuvināties.
Lai vai kā, es domāju, ka vecāki (īpaši, ja viņi bērnu audzina vienu vai attiecības pārī ir atsvešinātas), kuri dzīvo tikai savam bērnam, mīl savu bērnu ar tādu mīlestību, kas kavē bērna patstāvības veidošanos. Vecākiem ir jāmīl arī sevi, jāmīl vienam otru, jārūpējas vienam par otru. Vai tā nav labākā pieredze, ko varam nodot saviem bērniem? Tētis un mamma modelē pāra attiecības.
Mums, pieaugušajiem, ir jāmācās sabalansēt visu ģimenes locekļu vajadzības, neaizmirstot par savējiem. Kad rūpējamies arī par sevi, pasniedzam bērnam svarīgi mācību stundu. Ja aizmirstam rūpēties par sevi un nesam lielus upurus bērnu labā, jācer, ka nebūs jāpiedzīvo liela vilšanās, ja bērni to līdz galam nespēs saprast un novērtēt.

Ir labi, ja mūsu ģimenes ir vai kļūst par vietu, kur varam labi justies, atjaunoties un gūt spēkus jauniem dzīves izaicinājumiem.
Ir jauki, ja jau lielajiem bērniem patīk atgriezties un apciemot vecākus. Cerams, ne pienākuma mudinātiem, bet lai baudītu tuvību, kas dod spēku.