Par sevis izkaisīšanu un salasīšanu

Katrs cilvēks atnāk pie speciālista ar savu pasūtījumu. Ir labi, ja pasūtījums tiek noskaidrots jau pašā sākumā. Šajā ierakstā vēlos uzrunāt tikai vienu no daudziem psihoterapijas aspektiem, kas man personīgi bijis ļoti svarīgs.

Lai to ilustrētu, atsaukšos uz kādu stāstu, ko dzirdēju savos studiju gados LU Teoloģijas fakultātē. Kāds mācītājs stāstīja par savu pieredzi ar čigānu bērēm. Bija nomiris kāds cilvēks no čigānu baronu klana. Bēres bija atbilstošas, tā sacīt, ar vērienu. Bēres ilga trīs dienas. Šo trīs dienu laikā bēru dalībnieki kopā ar mācītāju un nelaiķi, izbraukāja dažādus Latvijas nostūrus, kuros nelaiķis savā laikā bija dzīvojis. Katrā no vietām notika kādas aktivitātes, mācītāja runa un lūgšanas, svinības un citi rituāli atbilstoši čigānu tradīcijām. Mēs, protams, varam aizdomāties, kāda ir šī bēru rituāla jēga.

Es piedāvāšu vienu skaidrojumu. Cilvēks, ejot cauri dzīvei, sevi “izkaisa” visās vietās, kur viņš dzīvo; cilvēkos, kurus satiek; notikumos, kurus piedzīvo. Pēc manām domām, viens no minēto bēru aspektiem, bija “savākt” cilvēku vienkopus. Protams, ir iespējams daudz vienkāršāks skaidrojums: nelaiķis vēlās vēlreiz “apskatīt” sev nozīmīgās vietas.

Tādā veidā es saredzu vienu no individuālās (arī citu veidu) psihoterapijas uzdevumiem- “savākt” cilvēku vienkopus, savākt izkaisītās daļas. Tas notiek tādā veidā, ka cilvēks terapijā ir spiests apstāties, lai domātu par sevi. Par vietām, cilvēkiem, notikumiem. Savu attieksmi pret to visu, savām domām, emocijām, cerībām, plāniem. Tā mēs “savācam” sevi atpakaļ, nonākam atpakaļ pie sevis. Gala rezultātā cilveks sāk labāk saprast savu dzīvi, sevi, prot skaidrāk novilkt robežas. Saprot savu atbildību. Sevis “savākšanas” un apzināšanās process kļūst par pamatu nākotnes pārmaiņām.

 

0 replies

Leave a Reply

Want to join the discussion?
Feel free to contribute!

Leave a Reply

Your email address will not be published.