Egoisms un mīlestība uz līdzcilvēkiem

„…mīlēt … tuvāko kā sevi pašu”, Grāmata Lk. 10,27

Raksts ir turpinājums pārdomām, kas manā blogā ievietotas ar nosaukumu „Vai es sevi mīlu?” Šoreiz pārdomas par egoismu un mīlestību uz līdzcilvēkiem.

Ir svarīgi, ka mēs mīlam sevi un par sevi rūpējamies. Ir svarīgi, ka varam paraudzīties arī tālāk, ieraudzīt citu cilvēku vajadzības. Mīlēt citus tā, kā mīlam sevi. Tas ir ļoti augsts, dievišķs uzstādījums.

Mīlestība uz sevi viegli var pārvērsties par egoismu. Egoisms ir pārlieka koncentrēšanās uz sevi, savām domām un vēlmēm. Cilvēkam šķiet, ka tas, ko vēlas viņš ir svarīgāks par to, ko vēlas un domā citi. Pārmērīgs egoists nemāk draudzēties, nemāk veidot ilgstošas attiecības. Ja tomēr izveido attiecības, attiecībās pārlieku dominē, vēlas, lai citi viņam piekrīt un viņu apbrīno.

Egoisms vairāk vai mazāk piemīt visiem cilvēkiem. Nav gadījies dzirdēt, ka kāds cilvēks atmaskotu savu egoismu, sakot: „Kādēļ es esmu tik liels egoists? Es vēlētos būt mazāks egoists!” Mums mūsu egoisms šķiet normāls. Varbūt kādam tas šķiet egoisms, mums tā ir savu interešu aizstāvība. Egoismā mūs parasti atmasko citi, īpaši, ja mūsu rīcība neatbilst citu gaidām. Kad egoisms ir normāls, kad pārmērīgs, kurš to var pateikt?

Iedomāsimies uz mirkli, ka mēs dzīvojam pasaulē, kurā ikviens cilvēks mīl tikai sevi. Rēķinās tikai ar sevi. Vai mēs gribētu dzīvot tādā pasaulē? Tas būtu cilvēces gals. Tā vien liekas, ka kādreiz ir nepieciešams kāds ārējs ienaidnieks, kāda dabas liksta, kas atgādinātu mums, ka mūsu kā cilvēces izdzīvošana ir atkarīga no mūsu spējas un vēlēšanas sadarboties.

Vai cilvēkam pietiek ar to, ka viņš mīl tikai sevi? Tas nekas, ka citi mani nemīl, galvenais, ka es sevi mīlu. Ja tas tā tiešām būtu, vai tas nešķistu slimīgi? Cilvēkam ir nepieciešama citu cilvēku uzmanība un mīlestība? Kādēļ citiem vajadzētu būt labiem pret mani, ja es neesmu gatavs neko dot pretī?

Indivīds ir kādas sociālas grupas pārstāvis. Indivīda un grupas attiecības jau pats par sevi ir liels un interesants temats. Mēs iedzimstam noteiktās sociālās grupās- ģimenēs, dzimtās. Ar dzimšanu sākas mūsu socializācijas process, kura mērķis ir mūs sagatavot dzīvei sabiedrībā, saprast tās darbības likumus, spēlēt pēc vispārpieņemtiem noteikumiem vai pretoties tiem. Cilvēkam ir nepieciešama „personības dzimšana”- brīdis, kad cilvēks „atmostas” no kolektīvās bez/apziņas, sāk ieraudzīt un apzināties sevi kā atsevišķu personu, sāk saprast savas vēlmes un vajadzības. Sāk apzināties savas intereses un tās aizstāvēt. Sociāla grupa ir ietekmīgāka par indivīdu, tai gandrīz vienmēr ir tendence absorbēt indivīdu un upurēt individuālās intereses par labu kolektīvajām.

No vienas puses, mums ir jāmācās aizstāvēt savas intereses, no otras, mums ir jādod savs ieguldījums sabiedrībai. Mēs visi vēlamies dzīvot šajā pasaulē. Mūs vieni tas, ka mēs esam cilvēki. Arī pasaule mums uz visiem viena. Lai cilvēces varētu pastāvēt, ir jāvienojas par principiem uz kuriem balstās cilvēku savstarpējās attiecības. Tas ir nerakstīts likums, ka mēs kaut ko saņemam, mums kaut kas jādod pretī.

Cilvēkiem, kas sevi atdod citiem, aizmirsdami par savām vajadzībām, nepieciešams atgādināt, ka sevi arī ir jāmīl. Cilvēkiem, kas mīl tikai sevi, jāatgādina, ka ir jāmīl citi cilvēki. Ja esmu izdarījis kādam ko labu, Debesis mani tūdaļ par to neatalgo. Un tomēr to ir svarīgi darīt. Sējot labo, labā kļūst vairāk. Sējot ļauno, vairāk kļūst ļauna.

Dzīve mūs nostāda tādās situācijās, kur mums ir jāizdara izvēle, kas ir svarīgāk, manas intereses vai otra intereses. Konkrētajā situācijā katram ir jāizdara sava izvēle, vai aizstāvēt savas intereses vai piekāpties, nedarīt neko vai darīt labu. Katrā ziņā morālu vērtību šīm izvēlēm piešķir tas, ja izdarām tās brīvprātīgi. Ja izdarām labu, pakļaujoties kāda spiedienam, tas mums nesagādās gandarījumu. Man gribētos domāt, ka, ja cilvēks jūtas par sevi pārliecināts, viņš kādās situācijās var arī piekāpties, ir spējīgs no kaut kā atteikties, kaut ko upurēt, uzskatot, ka no tā nekļūst nabadzīgāks.