Pusmūža krīze

Vidusposma krīze ir poētisks nosaukums. Tā kā neviens no mums nezina, cik ilgi dzīvos, tad vidusposms tiek noteikts, cilvēka vidējo mūža ilgumu dalot uz divi. Ja pieņemam, ka cilvēka vidējais mūža ilgums ir 70, 80 gadi, tad vidusposmu iegūstam, vidējo statistikas ciparu dalot ar 2. Tā mēs nonākam pie aptuvenā vidusposma laika, tie ir 35 – 40 gadi.

 

Laika periods ir noteikts aptuveni. Tas nenozīmē, ka precīzi šajā laikā cilvēks piedzīvo krīzi. Te arī rodas pārdomas, ko mēs saprotam ar vārdu “krīze” šajā cilvēka dzīves posmā? Ir skaidrs, ka šajā laikā cilvēks piedzīvo kādas ārējas un iekšējas pārmaiņas. Varētu pat teikt pārmaiņu kompleksu. Varētu krist kārdinājumā domāt, ka viens dzīves posms beidzas un sākas cits. Nekas jau nebeidzas un nekas nesākas, notiek kāda iekšēja transformācija. Mēs varam to apzināties vai noliegt, paši sev palīdzēt vai kaitēt.

Vidusposms. Tā ir atskārsme, ka vismaz pusi no sava dzīves laika es jau esmu nodzīvojis. Raugoties no laika perspektīvas, es esmu uzkāpis savas dzīves augstākajā virsotnē, tālāk mans ceļš vedīs no kalna lejā. Kad cilvēks kāpj kalnā, viņš redz tikai virsotni. Kad cilvēks laižas lejā, viņš redz arī kalna pakāji, un, iespējams, daudz biežāk aizdomājas par cilvēka dzīves galīgumu. Kā jau teicu, šo metaforu vajag saprast tikai laika nozīmē. Jo visās citās nozīmēs, dzīve turpinās. Mēs turpinām kāpt savas dzīves kalnā. Šajā laikā nemaz nav garlaicīgi. Faktiski jau nemaz nav laika grūtsirdībai un skumjām, jo vecākie bērni iesoļo pusaudža vecumā. Ir tik daudz vajadzību, tik daudz pienākumu. Tieši vidējā paaudze griež vēstures ratu. Neskatoties uz to, ka kļūstam vecāki, šajā varam piedzīvot panākumus, rezultātus, kuriem pamati ir ielikti jau agrāk, teiksim pirms gadiem 5, 10, 15, 20.

Vidusposma krīzes uzdevums, pēc manām domām, ir iegūt dzīves “starpbilanci”. 40 gadi ir zināms atskaites punkts. Ir skaidrāk redzams, kādu dzīves programmu cilvēks ir īstenojis. Var redzēt, ko cilvēks ir izdarījis ar savu dzīvi. Var novērtēt veiksmes un neveiksmes. Ko esmu paveicis? Kas ir, kas nav izdevies? Jāizvērtē, kuras cerības ir jāapglabā, kuras vēl jāīsteno. Kā es to varu izvērtēt? Pēc kādiem iekšējiem principiem, kas manī ir ielikti. Šis ir laiks, kad ārēji pamanām novecošanas pazīmes. Labāk apzināmies, ka īstā cilvēka vērtība slēpjas kaut kur dziļāk. Ir cilvēki, kas šajā dzīves posmā vairāk pievēršas garīgumam un tā meklējumiem.

Vidusposms vēl nav dzīves beigas. Ir jānosprauž rīcības programma turpmākajiem 10-15 gadiem, jāatrod jauns pamats vai jauna motivācija. Varbūt ir kādi talanti vai intereses, ko neesmu līdz šim īstenojis? Varbūt ir kādi sapņi, ko neesmu piepildījis? Varbūt es saredzu, ka man ir jāpieņem kāds radikāls lēmums? Jāpierāda sevi kādā jaunā jomā vai profesijā? Varbūt man jāieliek kāds jauns pamats, kura rezultātus varēšu baudīt pēc gadiem 5, 10 vai 15 (ja Dievs dos)? Tas viss ir jāapsver, meklējot vīziju nākamajiem gadiem. Dzīve mani aicina doties uz priekšu.

 

 

0 replies

Leave a Reply

Want to join the discussion?
Feel free to contribute!

Leave a Reply

Your email address will not be published.