Mācītāja amatā 20 gadi

Ir pagājuši 20 gadi, kopš kalpoju LELB par mācītāju. Tas bija 1995.g. 3. Adventā, kad par mācītājiem ordinēja māc. Linardu Rozentālu un mani. 20 gadi. Daudz un maz. Ir daudz tematu un jautājumu, kuri šajā sakarā nāk prātā un būtu iztirzājami. Īsā versija.

Daži vārdi par to, kā es pievērsos reliģijai. Pusaudža gados piedzīvoju krīzi un iegrimu nomāktībā. Piedzīvoju izmisumu un bailes, prieku un aizrautību. Izmisuma un baiļu bija vairāk. Vecāki strādāja. Viņi nesaprata mani, es nesapratu viņus. Šūpojos kā pa viļņiem. Pametu vieglatlētiku, pēc laika pievērsos austrumu cīņām. Pamazām virzījos austrumu filozofijas virzienā. Kāds draugs mani uzaicināja uz baznīcu. Lasīju Mārtiņa Lutera Mazo katehismu. Īsti negribēju pieņemt un piekrist. Savā istabā nometos ceļos un lūdzu Dievu, ko nepazinu. Lūgšanas kā vēstules nezināmam adresātam aizskanēja un pazuda visumā. Nezinu kā, bet kādu dienu atnāca sajūtas un pārliecība, ka vēstule ir sasniegusi adresātu. Izjutu mieru un lielāku pārliecību par sevi. Pievērsos Kristus mācībai (Jaunā Derība) un radu atbildes. Drīzāk Kristus mācībā izlasīju to, ko, šķiet, vienmēr biju nojautis, zinājis. Tagad biju atradis avotu, par kura esamību nebiju nojautis. Teoloģijas studijas likās loģisks turpinājums maniem garīgajiem meklējumiem. Negribēju kļūt par mācītāju, gribēju tikai izzināt.

Vēl kā teoloģijas students tiku aicināts, uzņemties kalpošanu nelielā Vidzemes draudzē. Tā bija mana pirmā praktiskā saskare ar mācītāja darbu. Vēlāk, kad kalpoju mazā draudzē Kurzemē, tiku ordinēts par mācītāju. (Tas notika gadā, kad sāku mācīties sistēmisko ģimenes terapiju.)

Kļūšana par mācītāju veda mani tālāk sevis izzināšanā. Atklāju kādu jaunu aspektu, ko būtu varējis nojaust jau agrāk, bet nebiju pievērsis tam uzmanību. Pamanīju sevī divas pretējas strāvas, no vienas puses, vēlēšanos kalpot Dievam (ne obligāti mācītāja amatā), no otras, iekšēju pretestību, nevēlēšanos identificēties ar mācītāja amatu. Vienīgais veids, kā to priekš sevis varu izskaidrot, ka kaut kur dziļi manā dvēselē snauda negatīvs priekšstats par “melnsvārčiem” un baznīcu. (Daudzi cilvēki šodien neapzinās, ka viņu naidīgais priekšstats par kristietību un baznīcu ir padomju audzināšanas sekas.) Šī garīgā cīņa ir notikusi manī daudzu gadu garumā.

Man lielākais ieguvums ir cilvēki, ko savā dzīves ceļā esmu sastapis. Tie bija cilvēki dažādās dzīves situācijās. Tie bija gan priecīgi, gan skumji brīži, kuros cilvēki bija gatavi mani ieaicināt un ar mani dalīties savās domās un pārdzīvojumos. Šīs sastapšanās rosināja manī pārdomas. Pārdomas par to, kā cilvēki dzīvo, ko viņi domā un jūt, kādēļ rīkojas tā kā rīkojas. Neizbēgami pārdomas par mani pašu, kā es dzīvoju, kā es domāju, jūtu, rīkojos. Ar laiku esmu sapratis, ka mācītāja amats ir unikāls daudzējādā ziņā. Te gribu izcelt tikai vienu aspektu- tas ļauj paraudzīties uz cilvēka dzīvi it kā no malas. Tā ir iespēja paskatīties uz cilvēka dzīvi kā veselumu, redzēt cilvēka dzīves ciklu no dzimšanas līdz pat miršanai. Ne tikai redzēt, bet arī reizēm būt klāt šajos brīžos. Stāvot pie cilvēka kapa, varēju skaidrāk ieraudzīt, ka cilvēka nodzīvotā dzīve ir noteiktas dzīves filozofijas un pasaules redzējuma rezultāts. Tas ir paradoksāli, fascinējoši un reizē biedējoši, ka cilvēka dzīves gājumu var izteikt dažos teikumos – “darbs viņam/ai bija viss”, “viņš bija labs cilvēks”… Tāda ņemšanās, tik svarīgi mēs sev šķietam, tik principiāli, un tam pāri trīs saujas smilšu. Reizēm liekas, cik tukša ir cilvēka dzīve, ja tajā nav vietas garam, kas tiecas pie Dieva, tiecas pēc augstāka ideāla.

Mācītāja amats mani mudinājis domāt par nāvi. Ne gluži pieņemt, bet aprast ar šo domu, ieraudzīt tās dažādās nokrāsas. Skaidrāk apzināties robežu starp dzīvo un nedzīvo pasauli, skaidrāk apzināties dzīvības unikālo dabu un dzīvības vērtību. Skaidrāk ieraudzīt, kas ir Kristus, kādēļ Viņš ir nācis. Kristiešu dievkalpojumā un rituālos mēs svinam dzīvi un godinām Dievu, kas ir visas dzīvības avots. Mēs svinam Kristus uzvaru pār nāvi- Augšāmcelšanos. Augšāmcelšanos es te domāju burtiski, ne simboliski.

 

2016. gada janvāris

 

Laiks ir … nauda?

Kas ir laiks? Kurš gan spēj atbildēt uz šo jautājumu? Laiks ir kaut kā plūdums, straume. Mēs nezinām, kas ir laiks. Bet mēs jūtam un piedzīvojam, kā ejam cauri laikam un kā laiks iet caur mums. Mēs nolasām laiku cilvēka liktenī- izaugsmes, nobriešanas un novecošanas pieredzē. Mēs nolasām laiku procesos, kuriem ir sākums, attīstība, stagnācija un noriets.

Laiks ir kaut kas abstrakts, netverams. Svarīga dimensija, kas palīdz mums domāt par notikumiem, sakārtot tos, pagātnes, tagadnes un nākotnes kategorijās. Laiks kļūst konkrētāks, ja domājam par savas dzīves laiku, par savu laiku. Bija laiks, kad manis nebija. Būs laiks, kad manis vairs nebūs. Šis ir mans laiks. Šis ir mūsu laiks. Laiks ir dāvana.

“Laiks ir nauda”. Šajā steidzīgajā laikmetā izteikums ieguvis īpašu skanējumu. Tiek  salīdzinātas 2 lietas, kas nav salīdzināmas. Noteiktā brīdī abi priekšstati satiekas un ir salīdzināmi, bet nav viens ar otru izskaidrojami. Akcents parasti likts uz vārdu “nauda”. Laiku nedrīkst kavēt- katra minūte ir svarīga, lai nopelnītu naudu. Izniekots laiks, nenopelnīta nauda. Kaut kas, ko mēs neizprotam, kā vērtību līdz galam neapzināmies, tiek izskaidrots ar kaut ko taustāmu, izmērāmu, sakrājamu.

Taču apgalvojums, ka “laiks ir nauda” ir patiess tikai daļēji. Par laiku var nopirkt naudu, bet par naudu nevar nopirkt laiku. Klāt nāk vesela rinda citu domu: Ko līdz, ja tev ir laiks, bet nav naudas? Ko līdz, ja Tev ir nauda, bet nav laika? Jautājums par vērtībām. Mans laiks- tā nekad nepaliek vairāk, tā vienmēr paliek mazāk. Mēs esam laika “mainītāji”. Aizvien no jauna nonākam situācijās, kur nesvarīgām lietām laika pietiek, bet svarīgām vienmēr ir par maz. Katru dienu jāpieņem lēmums: “Kā es gribu šodienu nodzīvot?” Katru vakaru jāatbild uz jautājumu: “Vai laiks nav izniekots?” Nepamet sajūta, ka mēs laiku izmainām pret kaut ko, kas ir mazāk vērtīgs.

Mūsu dzīves pieredzei, proti, tam kā laiku esam iztērējuši, būtu jāved mūs atpakaļ pie pārdomām par laiku. Pārdomām, par to kā dzīvojam, ko uzskatām par vērtīgu. Laiks ir īstā vērtība. To nevar nopirkt ne par kādu naudu. Kā dzīvot, lai būtu sajūta, ka laiks nav izniekots?

 

Iesākumā bija Vārds

„Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs.” Jāņa Evanģēlijs 1,1

Visam, kas pastāv, ir savs sākums. Bībele ir grāmata, kas runā par visa sākumu. Sākumam ir nozīme. Bez sākuma nav turpinājuma. Turpinājums nav izprotams bez sākuma. Sākums ir kā nulles punkts koordinātu sistēmā, no kura sākas jebkura atskaite laikā un telpā. Viss kaut kad sākās. Bībele saka, ka viss sākās ar Vārdu. Tas nebija cilvēka vārds, jo cilvēka toreiz vēl nebija. Tas bija Dieva Vārds. Dievs visu radīja ar Vārdu. Dievs sacīja un lietas sāka notikt. Tā, piemēram, Dievs sacīja: „Lai top gaisma.” – Un gaisma tapa.” (Gen. 1:3). Arī cilvēka vārdam/vārdiem ir spēks- celt vai gremdēt, iedrošināt vai laupīt pārliecību, dziedēt vai ievainot, dot dzīvību vai nogalināt. Ar vārdiem mēs radām realitāti, kurā dzīvojam paši un kurā spiesti dzīvot citi.

Lai paskaidrotu Vārdu, apustulis Jānis (Evanģēlija autors) lieto grieķu filosofijas terminoloģiju. Vārds ir Logoss. Ideja par Logosu grieķu filosofijā attīstījās vēl pirms Kristus dzimšanas. Filosofi, vērojot pasauli, saredzēja, ka ir kaut kas netverams un klātesošs visā pastāvošajā. Pirmais par to runāja grieķu filosofs Heraklīts (6./5. gs. BC), viņš sacīja, ka Logoss ir princips, kas stāv pāri mūsu saprātam. Vēlāk par to īpaši runāja Zenons  no Kitijas (mūsdienu Kipra, 4./3.gs. BC). Zenons sacīja, ka Logoss ir dievišķs princips, kas caurstrāvo visumu. Logoss ir Dieva vārds, Dieva saprāts, kura klātbūtne jūtamā visā radībā.

„Vārds tapa miesa”. Dievišķais Vārds- Logoss iemiesojās. Tā ir Jaunās Derības labā vēsts- Dievs ir kļuvis par cilvēku Jēzu Kristu.

Jēzus Kristus- kas Viņš bija? Ievērojams morāles skolotājs, reliģisks ģēnijs, dziednieks vai revolucionārs? Katrs noteikti varēs atrast savu atbildi. Lai atrastu atbildi uz šo, manuprāt, visssvarīgāko jautājumu, ikvienam cilvēkam ir jāizlasa Jaunā Derība, kas apraksta Kristus dzīvi un mācību, balstoties uz Jēzus mācekļu atmiņām. Jēzus mācekļi- apustuļi (sūtņi, grieķu val.) kļuva par Kristus augšāmcelšanās lieciniekiem. Pēc Baznīcas tradīcijas, visi, izņemot vienu, kļuva par mocekļiem- tika nogalināti savas ticības dēļ.

Kas ir Jēzus Kristus? Kristīgā Baznīca to formulēja Nīkajas- Konstantinopoles ticības apliecinājumā- Jēzus ir „patiess cilvēks un patiess Dievs”.

 

Jēzus nāca pie savējiem, bet tie viņu neuzņēma. Tiem, kas Viņu uzņēma, Viņš deva varu, kļūt par Dieva bērniem. Jēzus ieved mūs jaunās attiecībās ar Dievu- vecāka un bērna attiecībās. Vai attiecības ar Dievu ir svarīgas, uz to katram jāatbild pašam.

Ziemassvētku pārdomas

„Gods Dievam augstībā, miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts”.

Ir Adventa laiks, tuvojas Ziemassvētki. Cilvēki metušies Ziemassvētku iepirkšanās vājprātā. Piedāvāju savas pārdomas par Ziemassvētku nozīmi, par pamatu ņemot tekstus, kas atrodami kristiešu Svētajos Rakstos. Pilns Ziemasvētku notikuma apraksts ir atrodams Jaunajā Derībā Lūkas ev. 2.nodaļā. Manām pārdomām būs arī reliģiskas raksturs, tādēļ tos, kas ir kristietībai naidīgi, lūdzu tālāk nelasīt!

Ziemassvētki ir skaisti svētki. Tie uzrunā mūsu personību dažādos līmeņos. Ir dažādas emocijas miers, svinīgums, prieks, labestība. Šoreiz par mieru, par Ziemassvētku mieru un par to, kā tas rodas. „Gods Dievam augstībā, miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts,- tas ir interesants izteikums. Atsevišķi ņemot, katra no 3 domām ir skaidra: Dieva slavēšana, miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts (garastāvoklis). Bet kopā ņemot? Vai ir iespējams, ka šim izteikumam ir jēga, ja visas trīs domas redzam kopsakarā? Vai ir iespējams, ka visas trīs domas attiecas uz vienu notikumu? Proti, Kristus dzimšanu? Kristus dzimšana liek eņģeļiem priecāties un slavēt Dievu, atnes mieru cilvēkiem un labu noskaņojumu. Kas tas par mieru, kas Ziemassvētku naktī klājās par zemi, ar ko tas atšķiras no citiem miera veidiem?

„Miers” ir liels vārds un to lietojam vairākās nozīmēs. Miers ir svarīgs cilvēces pastāvēšanai un attīstībai, jo „miers baro, bet nemiers posta”. Miers ir tad, kad nekaro. Bet ar to šī vārda dziļumi nav izsmelti. Ir iespējams ārējs miers, vienlaicīgi pastāvot naidīgumam un iekšējam nemieram. Miers ir stāvoklis, pretstats nemieram un kustībai. Cilvēks var būt miera stāvokli, bet nebūt mierīgs. Šajā gadījumā atklājas jauns aspekts- iekšējs miers ir īpašs noskaņojums, dvēseles stāvoklis, attieksme pret dzīvi. Ir grūti saglabāt iekšēju mieru laikā, kad ārpus mums valda nemiers un steiga. Dažādas domas piepilda cilvēkus prātus, rūpes, raizes, bailes. Cilvēkiem jārisina jautājumi un problēmas, kuriem nav ātra, tūlītēja risinājuma. Risinājums tiek atlikts uz nenoteiktu laiku, iznākums mums nav vienaldzīgs, mūsu iespējas to iespaidot ierobežotas. Cilvēka prāts kļūst par saduļķotu avotu, kurā vērotājam ir grūti atpazīt pašam savu veidolu. Ir vajadzīgs laiks, lai prāts nomierinātos. Kā iegūt mieru? Kā apstāties? Kā nonākt kontaktā pašam ar sevi, ar savām domām un jūtām? Cilvēki lieto mūsdienās dažādas garīgas tehnikas, kas mēģina apturēt domu plūsmu un mudina meklēt atbalsta punktu ārpus sevis vai sevī.

Ziemassvētku laiks mudina mūs apstāties. Ziemassvētku notikums ir fascinējošs. Kā uz Ziemassvētku atklātnītes attēlota Kristus dzimšanas aina. Tur viņi ir- Jāzeps, Marija un bērniņš. Gani nāk viņus apraudzīt, Austrumu gudrie atnes dāvanas un pielūdz. Tā ir kā bilde no citas pasaules, kas ir pretstats pasaulei, kurā dzīvojam. Šķiet, ka tālajā Bētlemes kūtiņā, kur cilvēki priecājas par Pestītāja dzimšanu, laiks ir apstājies. Ātrais laiks ir kļuvis par lēno laiku. Lēnais laiks- brīži, kad zūd laika izjūta, tiek piedzīvoti prieka un laimes mirkļi.

Ziemassvētku miers rodas no izlīguma. Miers rodas tad, kad konfliktam ir atrisinājums. Tur, kur nav konflikta atrisinājuma, nav arī miera. Bībele ir stāsts par cilvēka attiecībām ar Dievu. Faktiski stāsts par cilvēka konfliktu ar Dievu. Cilvēks saceļas pret Dieva autoritāti, pārkāpj Dieva un tuvākmīlestības likumus. Savas iespējās ierobežots, bet sirdsprātā tik pat liels kā Dievs. Šim cilvēka konfliktam ar Dievu nebija atrisinājuma, cilvēks dzīvoja uz zemes un Dievs debesīs. Pagrieziena punkts bija Kristus dzimšana, Viņš nes izlīgumu un mieru, jo ir cilvēks un arī Dieva Dēls. Cilvēku dzīvēs cilvēki paliek šajā konfliktā – noliedz (Dievu un problēmas), dusmojas, nicina, meklē vainīgos, ir vienaldzīgi (reti). Cita iespēja- cilvēks apzinās, ka ir problēmas, kuras pats nespēj atrisināt un meklē palīdzību ārpusē. Kad cilvēks apzinās savu grēcīgumu un meklē izlīgumu ar Dievu, viņā ienāk miers. Miers rodas tur, kur tiek izlīgts miers. Jēzus Kristus dzimšana ievada miera laikmetu, jo, pateicoties Viņa nākšanai, cilvēkam ir iespējams miers un izlīgums ar Dievu.

Ziemassvētku notikums mums atgādina par izlīguma un piedošanas nozīmi. Gada visskaistākajos svētkos esam laimīgi, ja varam būt kopā ar cilvēkiem, kurus mīlam. Tie ir īsti ģimenes, draudzības svētki. Tomēr ne visiem cilvēkiem šajā laikā ir priecīgs prāts. Ir attiecības, kas ir beigušās vai nav notikušas, palikuši pārpratumi, nepiedošana, vientulība. Arī te varētu notikt brīnums, ja viens abas (vairākas) iesaistītās puses gribētu meklēt izlīgumu un piedošanu.

Tāda ir mana versija par to, kā rodas Ziemassvētku miers. Ja jau Ziemassvētki spēj pacilāt cilvēku sirdis un darīt tās labākas, tad avots, kas tos iedvesmojis, var mūs bagātināt. Novēlu ikvienam cilvēkam atrast avotu, kur var veldzēties un atgūt spēkus pagurusī dvēsele. Noskaidroties prāts, atklāties īstās dzīves garša.

 

Adventa pārdomas

Vārds „Advents” nozīmē „atnākšana”. Adventa ievada Ziemassvētku laiku. Tas ir sagatavošanās laiks Ziemassvētkiem. Ziemassvētki ir Kristus atnākšanas svētki. Kristus jau ir atnācis. Tas ir noticis. Katru gadu mēs atceramies un svinam šo notikumu. Tas ir uzaicinājums ikvienam, domāt par to, ko viņam nozīmē Kristus atnākšana. Atceroties un svinot Kristus piedzimšanu, mēs ne tikai atceramies kādu ievērojamu pagātnes notikumu. Mēs domājam par Kristus otro atnākšanu, kas atrodas tuvākā vai tālākā nākotnē. Katru svētdienu ticības apliecinājumā kristieši saka šādus vārdus: „Viņš (Jēzus) … ir uzkāpis debesīs un ir sēdies pie Dieva, Visuvaldītāja Tēva labās rokas, no kurienes Viņš atnāks tiesāt dzīvos un mirušos”. Kristus otrā atnākšana notiks „kā zaglis naktī”. Tātad, notiks laikā, kad cilvēki to vismazāk gaidīs.

 

Par pamatu pārdomām esmu ņēmis tekstu no Lūkas Ev.19,28-40. Tas ir viens no Svēto Rakstu tekstiem, par kuru sprediķo Adventa laikā. Šajā tekstā ir runa par to, kā Jēzus dodas uz Jeruzālemi. Viņš sūta 2 mācekļus uz priekšā stāvošo ciemu, lai viņi atved ēzeļa kumeļu uz kura neviens nav sēdējis. Mācekļi uzklāj uz ēzelīša muguras savas drēbes un Jēzus sēžas tam virsū. Gājiens var sākties. Sākumā tur ir tikai Jēzus tuvākie mācekļi. Ceļā viņiem pievienojas aizvien jauni cilvēki. Izrādot godu, viņi veido tepiķi, izklājot Jēzus priekšā savas drēbes un nocirstos palmu zarus. Viņi priecīgi cildina Jēzu ar vārdiem: „Slavēts, kas nāk, mūsu Ķēniņš, Tā Kunga Vārdā! Debesīs nu ir miers un slava augstībā”. Tie ir Pūpolu svētdienas notikumi, kas norisinās apmēram nedēļu pirms Jēzus krustā sišanas.

 

Te varētu domāt, kāds Adventam un Ziemassvētkiem ir sakars ar Jēzus iejāšanu Jeruzālemē. Pirmajā skatījumā tiešas saistības nav. Un tomēr. Saistība nav ar pašu iejāšanu, bet ar veidu, kā tā notiek. Jēzus ir Kristus. Kristus ir starpnieks starp svēto Dievu un grēcīgo cilvēci. Kristus var būt starpnieks tikai tādēļ, ka pats pieder abām šīm pasaulēm. Viņam ir dievišķa un cilvēciska izcelsme, Viņš pieder abām pasaulēm. Viņš ir Dievs un cilvēks, kā tas formulēts ticības apliecinājumā: „ieņemts no Svētā Gara, piedzimis no jaunavas Marijas”. Viņa mājas ir tur, šeit Viņš ir svešinieks; Jēzus pieņēma cildinājuma vārdus, bet tos neprasīja. Viņš bija nācis, lai kalpotu. Viņš varēja pieprasīt sev godu, bet tā vietā, Viņš sēdās ēzelīša mugurā, lai parādītu savas nākšanas miermīlīgo raksturu. Tā bija pazemība.

 

Pazemība. Kas tas ir? Man nepatīk šīs vārds. Tas rosina domāt par tādu vārdu kā “pazemošanās”. Arī ja man ir bail, labākais, ko es varu izdarīt, ir neizrādīt savas bailes un vājumu. Laikam jau piederu tai cilvēku grupai, kuri  vārdu “pazemība” nesaprot vai pārprot.

 

Esmu dzirdējis, ka cilvēki stāsta par savu sastapšanos ar kādu ievērojamu cilvēku. Par to, ka viņus pārsteidzis tas, cik šis ievērojamais cilvēks ir bijis vienkāršs, pieejams, patiess, pieticīgs, pasmaidījis. Parasti šādos gadījumos nelieto vārdu pazemīgs, bet, šķiet, tieši šīs īpašības ietver vārds „pazemība”. Tu apzinies savu spēku, bet Tev tas nav jādemonstrē.  Tu apzinies savas zināšanas, bet saredzi arī to robežas. Tu varētu lepoties, lai sevi izceltu, bet Tu to nedari. Tu pieņem atzinības vārdus, bet neļauj tiem „sakāpt galvā”. Tu dari to, kas Tev ir jādara, un neļauj citiem Tevi novirzīt Tavas apņemšanās.

 

Tieši tā es saredzu Jēzus iejāšanu Jeruzālemē. Viņam ir dievišķa vara un autoritāte, taču Viņš to nedemonstrē. Tā nu Viņš iet atsacīšanās un pazemības ceļu, nomirst pie krusta par cilvēces grēkiem. Taču cilvēki to pārprot, jo vārds „pazemība” rosina viņos sliktas asociācijas. Mēs domājam, ka pazemība ir vājuma izpausme. Ja cilvēks nespēj būt stiprs, proti, spēj būt tikai vājš, tad šāda pazemība ir vājuma izpausme. Ja cilvēks ir stiprs un viņš izvēlas būt pazemīgs, tad šāda pazemība ir spēka izpausme. Cilvēki nesaprot pazemību. Tādēļ cilvēkiem ir grūti identificēties ar tēlu, kas salauzts karājas pie krusta. Kā krusts, kas ir ciešanu zīme, var būt uzvaras simbols? Ir dažādas cīņas. Katram no mums ir jāizcīna sava. Visgrūtākā, manuprāt, cīņa pašam ar sevi. Nopietna cīņa visupirms ir arī garīga cīņa. Garīgas cīņas nevar izcīnīt ar bravūru un plātīšanos. Garīgās cīņās uzvara nāk tikai caur upuri. No kā es esmu gatavs atsacīties, ko es esmu gatavs darīt, lai sasniegtu uzvaru.

 

Adventa laiks ir sagatavošanās laiks. Ziemassvētku naktī Jēzus piedzimst kā nevarīgs bērns un tiek ielikts silē. Ja Tu būtu Dievs, vai Tu pieņemtu šādu lēmumu, ja zinātu, ka ar to varēsi kādu izglābt? Jēzus nāk ar pazemību. Mums šķiet, ka pazemība ir kaut kas pretējs drosmei. Esi drosmīgs (pazemīgs), ieskaties sevī un pajautā sev šajā laikā: „Kādas ir manas attiecības ar Dievu?” Nu, vai pietika drosmes?

 

 

Svētbrīdis veļu laikā

 Tāpēc priecājās mana sirds un līksmoja mana mēle, un pat mana miesa dzīvos cerībā, jo Tu manu dvēseli nepametīsi nāves valstībā, nedz Savam Svētajam liksi redzēt iznīcību. Ps. 16,910

Novembris. Mirušo piemiņas mēnesis, veļu laiks. Piedāvāju savas pārdomas, kas manī radās svecīšu vakaru laikā (2013 gadā).

Citviet pasaulē mirušos piemin citos laikos. Mēs to daram rudenī. Sava nozīme te būs saistībai ar dabas ciklu. Šogad padevies vēls, silts un skaists rudens. Koku lapas iekrāsojas sarkanās, dzeltenās un brūnās krāsās. Saules gaismas izgaismotas tās rada brīnišķīgus dabas skatus. Mēs cenšamies noķert skaistus skatus, piedzīvot gaismas un prieka mirkļus, pirms atnāk gada tumšākais un aukstākais laiks. Asociatīvi rudens var būt arī skumjš laiks. Kokiem krīt lapas. Dvēseli pārņem nostalģisks noskaņojums. Nāk atmiņas un skumjas. Kādiem tas ir rudens, t.i. sezonālās depresijas laiks. (Līdzīgi kā pavasaris, kad kokiem riežas pumpuri, plaukst lapas, viss zaļo un zied). Ja gribam, dabas norisēs varam ieraudzīt kaut ko no cilvēka likteņa. Pavasaris, vasara, rudens un ziema. Bērnība, jaunība, briedums, vecums un nāve.

Rudens ir atmiņu laiks. Ir jāieziemo dārzs, ir jāpaspēj apdarīt neskaitāmie darbi, pirms atnāk pirmais sals. Viens no šādiem „darbiem” ir apmeklēt mirušo tuvinieku kapus, sakopt, „ieziemot”, jo nākamais kapu apmeklējums būs tikai pavasarī. Šajā laikā daudzās Latvijas kapsētās notiek organizēti vai spontāni svecīšu vakari, cilvēki aizdedz svecītes uz savu tuvinieku kapiem.

 Tas ir veļu laiks. Mūsu senči šajā laikā sajuta atnākam savus mirušos (vai tas bija atmiņu iespaidā?). Mūsu priekšteči mieloja veļus. Sagatavoja cienastu mirušo dvēselēm. Mirušo cienāšana ir saistīta ar noteiktiem reliģiskiem priekšstatiem. Tā ir pārliecība, ka mirušo dvēseles jeb veļi dzīvo tepat līdzās, kādā paralēlā pasaulē, un spēj ietekmēt palicēju likteņus. Bija izplatīts uzskats, ka mirušie var nākt, un atriebties dzīvajiem. Tas iespaidoja bēru paražas. Tādēļ tuvinieki centās mirušo pavadīt godam, lai viņš būtu apmierināts. Par mirušo drīkstēja runāt tikai labu (slavenais teiciens: „Par mirušo vai nu labu vai neko”). Iespējams, ka arī kādam no mums, piedaloties bērēs, ir bijusi šī sajūta, ka mirušais ir klātesošs ne tikai ar savu ķermeni, bet vēro savas bēres kā viens no bēru viesiem. Iespējams, ka te meklējamas saknes senai tradīcijai, iespējams ātri pēc kāda ģimenes locekļa nāves, kristīt vēl nekristītos bērnus, lai viņi būtu Dieva pasargāti.

 Ir cilvēki, kas domā, ka mirušo cienāšana ir jāatjauno, jo tā ir latviska tradīcija. Tā ir latviska tikai viena iemesla dēļ, tādēļ, ka to kādreiz ir darījuši mūsu senči. Nekā vairāk latviska tur nav. Grāmatās par to varam meklēt informāciju sadaļā senču godināšana vai senču kults. Bija laiks, kad radās reliģiskie uzskati, pieņēmumi. Bija laiks, kad šie uzskati izplatījās visās tautās. Laiks un vieta, kad un kur šie priekšstati radās, vairs nav nosakāms. Mēs varam tikai pieņemt, ka tas ir kāds sens cilvēciskās reģiozitātes slānis, kas atrodams gandrīz visās pasaules reliģijās un mudina mūs domāt par laikmetu, kad cilvēce bija vienota.

Ir cilvēki, kas mums daudz ir devuši. Mēs esam kļuvuši par to, kas esam, pateicoties viņiem. Kādi no šiem cilvēkiem ir vēl dzīvi, citi jau miruši. Mēs izjūtam iepretī viņiem pateicību vai pienākumu. Tās var būt arī sarežģītākas jūtas, līdz pat domai, ka viņš vai viņa arī, atrodoties kapā, turpina bojāt manu dzīvi.

Šajā laikā mēs atceramies savus mirušos. Mēs atceramies viņus ne tikai viņu pašu dēļ, bet sevis dēļ. Kā mēs varam izrādīt pateicību saviem mirušajiem tuviniekiem? Kā mēs varam viņus atcerēties, atgādināt viņiem, ka neesam par viņiem aizmirsuši? Vai mirušo mielošana ir vienīgais vai labākais veids kā to darīt? Vai pasaulē, uz kuru devušies mūsu tuvinieki ir radušās problēmas ar pārtikas piegādēm? Tas viss rosina domāt, kādi ir mani priekšstati par aizkapa dzīvi?

Kristietība piedāvā alternatīvu skatu uz aizkapa dzīvi. Mirušo dvēseles negana Veļu vai Zemes māte. Mirušajiem nav atvaļinājumu, kuros viņi var apmeklēt savus tuviniekus. Mirušo pārvietošanās iespējas ir ierobežotas. Pāri visam stāv Dievs, kurš vienīgais var izcelt cilvēku no nāves un aizmirstības. Dvēseles gaida vispārējo augšāmcelšanos un tiesu. Neviens cilvēks nevar pastāvēt Dieva svētuma priekšā. Pestīšanas ceļš ved caur Jēzus Kristus krustu. Tikai Dievs var dāvināt cilvēkam nemirstību. Ko tad mēs varam darīt savu mirušo tuvinieku labā? Mēs varam pateikties Dievam par to labo, ko caur viņiem esam saņēmuši. Varam lūgt Dieva žēlastību aizgājušo dvēselēm. Tādā veidā svecītes, ko cilvēki aizdedz uz tuvinieku kapiem šajā laikā, var kļūt par mūsu simbolisko aizlūgumu.

 Šis laiks ir atgādinājums ikvienam, ka neesam mūžīgi. Pienāks arī mūsu laiks noiet „pie tēviem”, „nokāpt mirušo valstībā”. Vai domājot par to, mani pārņem bezcerība. Vai es raugos ar cerībām: „…mana miesa dzīvos cerībā, jo Tu (Dievs) manu dvēseli nepametīsi nāves valstībā, nedz Savam Svētajam liksi redzēt iznīcību”.

Pārdomājot šo tematu, mani neatstāj sajūta, ka starp dzīvajiem un mirušajiem turpina pastāvēt kāda nepārraujama saite. Nejautājiet man, kas tā ir par saikni. Tā vājinās, bet pilnībā neizzūd. Mirušie ir aizgājuši, viņi mūs netur. Mēs turam viņus. Jo, aizmirstot viņus, mēs zaudēsim kaut ko no sevis.

Jēzus mistērija- atsakoties, atrast sevi

Tad Jēzus teica saviem mācekļiem: ”Ja kāds grib man sekot, tas lai aizliedz sevi, ņem savu krustu un seko man!” Mt. 16:24

 

Nu jau kādu laiku atpakaļ LPB (Latvijas Psihoterapeitu biedrība) organizēja vienas dienas semināru par Pusmūža krīzi. Visu dienu varēju klausīties labas lekcijas, kuras bija sagatavojuši kolēģi. Daudz vērtīgu atziņu un iespaidu, kurus visus grūti atminēties. Īpaši interesantas šķita atziņas no Sarkanās grāmatas, kurā savus iekšējos psiholoģiskos procesus atspoguļojis un dokumentējis šveiciešu psihiatrs, analītiskās psiholoģijas pamatlicējs, C.G. Jungs. Pusmūža krīzi viņš aprakstīja kā „varoņa nāvi”, tajā laikā nosapņodams zīmīgu sapni, kurā viņa varonis iet bojā. Pēc Junga, cilvēks līdz ~ 40 gadiem attīsta savu „Es” (Ego), personības apzināto daļu. „Es” ir saistīts ar to, kā cilvēks pats sevi apzinās, saredz, vērtē. Cilvēks līdz 40 veido priekšstatu par sevi, kas galvenokārt balstās uz ārēji redzamām lietām. Cilvēks identificējas ar saviem sasniegumiem- „Es esmu mani sasniegumi”. Pusmūžā „ varonim” ir jāmirst, viņam/viņai ir jāsaprot, ka tas priekšstats (Persona- maska), ko es par sevi esmu radījis citiem cilvēkiem, jā, arī pats sev, patiesībā nemaz neesmu es. Tā ir tikai konstrukcija. Cilvēkam ir ejams individuācijas ceļš, kura augstākais uzdevums ir cilvēka Es (Ego) nonākšana saskarē ar viņa dziļāko patību (Self). Līdz ar to, cilvēkam ir izvēle, krampjaini turēties pie saviem priekšstatiem par sevi, vai pievērsties savai dziļākai būtībai – dvēselei. Minētās pārdomas rosina domāt par to, ka cilvēks savā dziļākajā būtībā ir garīga būtne.

Klausoties lekcijas, manā prātā skanēja Jēzus vārdi: ”Ja kāds grib man sekot, tas lai aizliedz sevi, ņem savu krustu un seko man!” Šķita, ka Jēzus vārdos ir runa tieši par to pašu- par cilvēka ceļu pašam pie sevis.

Luterāņu baznīcā šo tekstu lasa pieaugušo kristībās. Kristības ir iniciācijas rituāls, kura rezultātā cilvēks iegūst jaunu identitāti- viņš/a piedzimst par Dieva dēlu/meitu. Bieži kristību rituāls saistīts ar jauna vārda pieņemšanu, kas akcentē šo jauno identitāti. Jēzus vārdi koncentrētā veidā izsaka kristietības būtību. Kristietības būtība ir sekot Kristum- ar savām veiksmēm un neveiksmēm nākt pie Viņa, mācīties no Viņa, atdarināt Viņu. Pievērsīsim uzmanību teksta uzbūvei. Man šķiet interesants darbības vārdu lietojums- sekot, aizliegt sevi, ņemt krustu, sekot. Ja tu gribi sekot Man, Tev jāaizliedz sevi, jāņem savs krusts un jāseko man! Aizliegt sevi. Atsacīties no sevis. Es brīnos par to, cik precīzi Jēzus vārdi trāpa mūsu cilvēciskās eksistences vājajā punktā. Kāpēc Viņš prasa no mums, attiekties no tā, ko mēs visvairāk baidāmies pazaudēt? Tieši no tā mēs baidāmies- pazaudēt sevi, pazaudēt kontroli pār savu dzīvi. Un vai cilvēks, kas sevi vēl nav atradis, vispār ir spējīgs no sevis atteikties? Šeit es saredzu Jēzus mistēriju un dievišķo paradoksu- atsakoties no sevis, es patiesībā neatsakos no sevis. Es atsakos no priekšstata par sevi, kuram esmu pieķēries. Tad, kad esmu gatavs nolikt savu lielo „Es”, es varu ieraudzīt, kas ir Kristus.

Pilnīgi droši var apgalvot, ka spēja atteikties ir svarīga garīga prakse, lai kādai garīgai tradīcijai cilvēks piederētu. Ne vienmēr šī attiekšanās ir jāīsteno līdz galam, bet vienmēr pārmaiņas nāk tad, kad cilvēks šo attiekšanās upuri ir gatavs nest. Bībelē, kristiešu Svētajos Rakstos, ir atrodami piemēri tam, kā Dievs prasa no cilvēka gatavību attiekties no tā, kas viņam ir visdārgākais. Šādi brīži cilvēkiem varbūt liek domāt, ka Dievs ir cietsirdīgs. Bībele saka, ka Dievs pārbaudīja cilvēkus. Kad cilvēki bija gatavi nest šo atsacīšanās upuri, Dievs viņus atalgoja.

Kristus apsola saviem sekotājiem mūžīgo dzīvību (atbrīvošanu no nāves lāsta), bet pretī prasa atsacīšanos no sevis un sava krusta nešanu. Viņš daudz apsola, bet arī daudz prasa. Tas, ko Viņš apsola, vismaz daļēji atrodas ārpus mūsu cilvēciskās pieredzes robežām. Tas, ko Viņš prasa, paceļ mūsos eksistenciālas bailes par kontroles zudumu pār savu dzīvi. Tas prasa milzīgu ticību (vai arī milzīgu izmisumu), lai cilvēks varētu savas dzīves virsvadību atdot Kristum. Tas aktualizē uzticēšanās jautājumu- kā mēs varam uzticēties Dievam, ja Viņu nepazīstam.

 

Mēs atdodam sevi Kristum un mums liekas, ka esam sevi pazaudējuši. Viņš atdod mums sevi atpakaļ, bet nu jau citā kvalitātē. Tādā veidā ceļš pie Kristus kļūst arī par cilvēka ceļu pašam pie sevis.

Jēkabs un Ēsavs- stāsts par 2 brāļiem

Ierosinājums rakstam nāca no kādas konferences, kurā tika runāts par tēva un dēla attiecībām, par tēva svētību. Tā manā atmiņā atausa situācija no Vecās Derības (Bībeles vecākā daļa), kur patriarhs Īzaks svētī savus dēlus. Īzaks bija precējies ar Rebeku. Viņiem bija 2 dēli: Ēsavs un Jēkabs (dvīņi). Vecāki bija „sadalījuši” savus bērnus, Īzākam, šķiet, mīļāks bija Ēsavs, Rebekai Jēkabs. Īzaks juta nāves tuvošanos (te gan jābilst, ka nāve neatnāca tik ātri, kā viņš bija domājis). Pirms nāves viņš vēlējās dot vecākajam dēlam savu svētību. Notiek saruna starp Īzaku un Esavu. Rebeka noklausījās šo sarunu un ņēma likteni savās rokās. Viņai rodas plāns, kā izkrāpt svētību par labu savam jaunākajam un mīļākajam dēlam. Kad svētība bija izkrāpta, tad dzīve vairs nebija tāda kā agrāk, sieva bija apkrāpusi savu vīru, dēls tēvu un brāli.

 

Stāsts ir atrodams Radīšanas grāmatas 27. nodaļā. Tas ir stāsts par vīrieša un sievietes, vīra un sievas attiecībām, kur vienam vairāk ir vara, bet otram vairāk viltības. Tas ir stāsts par 2 brāļiem un viņu attiecībām. Par diviem vīrišķības “variantiem”, vienu robusto, otru maigo. Ir mainījušies laiki, tradīcijas, reliģiskie priekšstati, bet cilvēka daba nav mainījusies. Arī tajos laikos veidojās sarežģītas attiecības, vecāki, apzinoties vai neapzinoties, pieņēma lēmumus, kuri tālejoši iespaidoja viņu bērnu dzīves.

 

Ievadam varētu pietikt. Raksta garums ir piecas A 4 lapas. Ja ir vēlēšanās, iedziļināties notikuma niansēs, var lasīt tālāk. Ja nē, tad šeit var beigt.

 

Tālāk sekos detalizētāks notikuma izklāsts par notikumiem, kuri norisinājās pirms ~ 3800 gadiem.

 

Pirmā epizode- dzimšana. Ēsavs un Jēkabs piedzima, kad Īzakam bija 60 gadi. Dzimšanas epizode iezīmē brāļu sāncensību, kas saglabājās visa mūža garumā. Ēsavs un Jēkabs bija dvīņi. Dvīņi nevar piedzimt vienlaicīgi. Kurš būs pirmais? Pirmais bija Ēsavs, viņš bija matiem noaudzis, sarkans kā spalvains apģērbs. Jēkabs otrais, viņa roka bija satvērusi Ēsava papēdi. Gāja laiks un abi brāļi izauga. Ēsavs kļuva par izveicīgu mednieku, āra cilvēku, bet Jēkabs bija klusas dabas vīrs un mājoja teltīs. Abu brāļu raksturojums ir kā salīdzinājums, pretstats: Esavs- izveicīgs mednieks, ātrs, bravūrīgs, drošs, fiziski spēcīgs. Jēkabs kluss, bailīgs, mājoja teltīs.

 

Otrā epizode- pirmdzimtības „pārdošana”. Notikums aprakstīts Gen. 25. Jēkabs bija izvārījis viru. Ēsavs nāca no tīruma, viņš bija izsalcis. Ēsavs lūdza, lai brālis viņam dod ēst. Jēkabs piedāvāja darījumu: „Pārdod man papriekš savu pirmdzimtību.” Ēsavs piekrīt, un apstiprināja šo darījumu ar zvērestu. Notikums beidzas ar Ēsava rīcības novērtējumu: „Tā Ēsavs nicināja savu pirmdzimtību” (Gen. 25,34). Jaunajā Derībā Ēsava rīcība izskaidrota ar viņa rakstura iezīmēm, Esavs bija netikls un zemisks (Ebr. 12:16).

 

Jēkabs izmantoja situāciju un sava brāļa vājību. Vai tas bija godīgi? Tas nebija godprātīgi, viņš pret savu brāli nerīkojās kā džentelmenis. Tomēr, šajā situācijā, lai kā mēs to vērtējam no morāles viedokļa, ir redzams vienošanās elements. Abi brāļi nebija vienādās situācijās, viens sēdēja pie putras katla un otrs nespēja klusināt no izsalkuma kurkstošo vēderu. Tomēr, tas bija darījums, bizness: gribi ēst manu putru, pārdod man savu pirmdzimtību. Pirmdzimtību, ja tā padomājam, pēc būtības nevar pārdot, jo arī pēc darījuma Ēsavs palika pirmdzimtais. Ēsavs pārdeva pirmdzimtības ideju, viņš atsacījās no augstā stāvokļa un privilēģijām, ko viņam deva pirmdzimtība. Kādā acumirklī viņam šķita, ka pirmdzimtībai, kas ir paša Debesu dota, nav nekādas vērtības, salīdzinot ar putras bļodu. Tik ļoti viņš bija izsalcis. Ēsavam JD veltīti skarbi vārdi: viņš bija zemisks cilvēks. Ja tā padomājam, varbūt viņš nebija nemaz tik zemisks. Mēs taču arī slēdzam kompromisus ar savu sirdsapziņu, atsakāmies no principiem, tikai tādēļ, ka vēlamies dzīvot labāk. Darām to izsmalcinātāk, jo nekur nefigurē putras grāpis un lēcu virums.

 

Trešā epizode- svētības izkrāpšana. Īzaks bija kļuvis vecs un viņam bija slikta redze. Īzaks ir sajutis „nāves dvesmu”, viņš saka: „Es nezinu, kad miršu”. Spriežot pēc situācijas, liekas, ka viņš jutās slikti un domāja, ka nāve varētu nākt drīz. Tādēļ viņš aicina savu vecāko dēlu Ēsavu. Viņš lūdz dēlam, sagatavot medījumu, kā Īzakam patīk, lai viņš varētu dēlu svētīt, pirms mirst. Rebeka noklausījās (iespējams, ka viņa to darīja arī agrāk). Te pilnā mērā izpaužas viņas kā sievietes viltība un arī gudrība. Viņa vēlās „labo” svētību iegūt savam pastarītim Jēkabam. Viņa pierunā Jēkabu piedalīties šajā plānā. Bez Jēkaba piekrišanas plāns noteikti nebūtu izdevies. Tomēr redzam, ka Jēkabs ir bailīgs, viņš baidās, ka tēvs varētu atklāt viņa blēdību un nolādēt viņu, nevis svētīt. Rebeka pārliecina savu dēlu. Ir jārīkojas ātri, kamēr Ēsavs nav pārnācis.

 

Rebeka steidz gatavot kazlēnu, lai Jēkabs tos pasniegtu kā „medījumu”. Daudzo kopdzīves gadu laikā, Rebeka bija labi iemācījusies Īzaka ēšanas paradumus un prioritātes. Vēl jāatrisina jautājums par brāļu atšķirībām, jo Ēsavs bija spalvains, bet Jēkabs gluds. Tā nu Jēkabs ieiet pie tēva, uzvilcis brāļa drēbes, nomaskējis savu gludo miesu ar svešām spalvām, rokās turot viltus medījumu. Starp tēvu un dēlu veidojas interesants un emocionāli piesātināts dialogs. Tēvs jautā: „Kas tu esi?”, Jēkabs atbild „Tas esmu es, tavs dēls Ēsavs”.  Vai Jēkaba balss nenodrebēja, melojot savam tēvam. Dialogs turpinās. Tēvs uzdod dēlam vēl dažus jautājumus. Var just, ka viņš šaubās: „Vai tiešām tu esi Ēsavs?”- „Jā!”, skan atbilde. Tad Īzaks uzliek dēlam roku un saka svētības vārdus: „Lai tad Dievs dod tev no debesu rasas un no zemes treknuma, un daudz labības un vīna. Un tautas lai smagi strādā tev, un ciltis lai zemojas tavā priekšā, un pats kļūsti pavēlnieks saviem brāļiem; tavas mātes dēli lai zemojas tavā priekšā; nolādēts lai tas, kas tevi lād, un svētīts, kas tevi svētī.” Skaista svētība. Šie vārdi nav trafareti, standartizēti. Tēmas ir zināmas: auglība, neatkarība un vara pār citiem, svētība un aizsardzība no lāstiem. Atcerēsimies, ka šo svētību Īzaks gatavoja savam mīļākajam dēlam Ēsavam. Domājams, ka Īzaks pirms nozīmīgā svētīšanas brīža, bija domājis par svētības tekstu. Šo „labo” svētību saņēma Jēkabs.

 

Nepagāja ilgs laiks un ar savu medījumu ieradās Ēsavs. Esavu gaidīja nepatīkams pārsteigums, viņa brālis Jēkabs, ne bez mātes palīdzības, aizsteidzies viņam priekšā, un ar viltu ieguvis to, kas pienācās  viņam. Tā bija zādzība. Vārds „zādzība” izsaka notikuma jēgu, lai gan skan varbūt jocīgi, jo nozagta tika svētība, nemateriāla vērtība, tēva svētība, kuras vērtību nevar aprēķināt naudā.  Ziņa, ka Ēsava svētību ir dabūjis kāds cits, satrieca Īzaku. Latviešu Bībeles tulkojumā ir pazudusi kāda nozīmīga norāde par Īzaka reakciju- Īzaks sāka spēcīgi drebēt, norādot uz milzīgu satraukumu, ko viņš tajā brīdī pārdzīvoja. Tagad Īzaku nodarbina jautājums: Kas tad bija tas cilvēks, kas man atnesa medījumu un ko es svētīju. Bet tēva spriedums nav pārsūdzams: „… es viņu jau esmu svētījis, un tas arī paliks svētīts.” Dialogs turpinās. Ēsavs brēkdams brēca un rūgti raudāja. „Svētī arī mani, mans tēvs”, viņš lūdzās. Īzaks: „Tavs brālis ir nācis ar viltu un paņēmis tavu svētību.” Ēsavs: „Vai tad tev ir tikai šī viena svētība, mans tēvs? Svētī arī mani, mans tēvs… Vai tev priekš manis vairs nav atlikusies nekāda svētība?” Tā vien šķiet, ka viss labais, kas ietverams vārdos jau ir pateikts un novēlēts. Tad Īzāks sacīja Esavam: „Redzi, bez zemes treknuma būs tava apmešanās vieta un bez debess rasas no augšienes. No sava zobena tu dzīvosi, un savam brālim tu kalposi, bet notiks, ka tu sevi atbrīvosi, tad tu viņu jūgu nokratīsi nost no sava kakla.” (1. Moz. 36:8; 2. Ķēn. 8:20 Ebr. 11:20).

 

Ja salīdzina abas svētības, ko Īzaks dod dēliem, tad svētība Jēkabam ir mierpilnāka un harmoniskāka, tā vairāk atgādina to svētīgo stāvokli, kas valdīja paradīzes dārzā – Dieva dārzs, miers, labklājība, labvēlība un aizsardzība. Ēsavam, savukārt, būs jāliek lietā savs zobens, jācīnās par savu eksistenci un drošību. Ēsavam bija jāsamierinās, ka viņš ir palicis otrais. Ja tā var teikt, jāsamierinās ar to svētību, kas palikusi pāri. Ēsavs nokļuva situācijā, kura nav apskaužama. Tu saproti, ka esi kaut ko neglābjami nokavējis. Situāciju vēl skaudrāku padara tas, ka nokavētais nav labojams. Vismaz nav labojams tādā apmērā, kā sākotnēji bija domāts. Šo situāciju tā nevar atstāt. Kādam par to būs jāatbild? Galvenais vaininieks ir zināms. Jēkabam ir jāmirst, tad gan visi redzēs: „Gan manam tēvam drīz nāks bēdu laiki; tad es nokaušu savu brāli Jēkabu.” Milzīgas dusmas, kuras nav iespējams savaldīt un apturēt, visaugstākā dusmu izpausme- vēlēšanās iznīcināt objektu, uz kur dusmas ir vērstas.

 

Zīmīgi, ka svētības došana parādās ģimenes kontekstā, t.i. tēvs svētī dēlus. Ģimenes tēvs patriarhu laikmetā pildīja arī priestera funkcijas, nesa upurus un svētīja. Šķiet, ka svētība šādā formā bija vienreizējs akts. Ģimenes tēvs, apzinoties tuvojošos nāvi, svētīja savus dēlus. Tā mēs Bībelē lasām, ka Ābrahāms pirms nāves svētīja Īzaku. Vēlāk, arī Jēkabs svētīja savus dēlus, katram dodot īpašu, individuālu svētību. Svētībā sacītos vārdus nevarēja atsaukt. Svētības vārdi bija ne tikai kā novēlējums, tas bija arī kā pravietojums par turpmākām paaudzēm. Ēsava un Jēkaba gadījumā, šķiet, ka ir viena „labā” jeb „treknā” un viena „sliktā” jeb „liesā” svētība. Varbūt arī, ka viena svētība bija tā, kur Īzaks bija ielicis savu sirdi un ilgas, otra, tas, kas palika pāri. Svētības vārdi, ko Īzaks saka Ēsavam nav viennozīmīgi slikti. Ir grūti pateikt, par ko Ēsavs vairāk pārdzīvoja, par to, ka viņa brālis dabūja „labāku” svētību vai par to, ka brālis atkal bija pirmais, bet viņš tikai otrais.

 

Pēc manām domām, Rebeka un Jēkabs rīkojās cilvēciski. Liekas, ka viņi baidījās kaut ko palaist garām. Kas ir svētīts, tas paliek svētīts. Bet, vai izkrāpta svētība, svētība, kas bija paredzēta citam, pati sevī jau nav pretruna? Tas ir nozīmīgs jautājums: „Vai svētību var „nokavēt”, palaist garām?” Es nemāku atbildēt. Iespējams, ka katram no mums ir kāda pieredze, kur esam kaut ko „nokavējuši” un „palaiduši garām”. Nez vai Debesis mums atkārtoti dos iespēju, kuru neesam saredzējuši un novērtējuši? Katrā no mums ir kaut kādas bailes, kaut ko savā dzīvē nokavēt, palaist garām. Varbūt tādēļ tomēr ir vērts, aizsteigties citiem priekšā, izgrūstot ar elkoņiem. Varbūt nevajag gaidīt, kad mums kāds kaut ko sniegs vai piedāvās, bet ir jāņem pašam. Kaut man būtu atbildes vismaz pašam priekš sevis, kad savu likteni gaidīt, un, kad to ņemt savās rokās?

 

Svētības izkrāpšana ir notikums, kas rosina uz nopietnākām reliģiskām un filosofiskām pārdomām. Vai tāds bija Dieva plāns, ka Jēkabs izkrāpj svētību vai cilvēki rīkojās paši uz savu roku?

 

Ir interesanti pavērot, kā brāļu dzīve attīstījās tālāk. Jēkabs pēc svētības izkrāpšanas bija spiests bēgt no brāļa atriebības uz Hāranu. Pārlaižot kādā vietā nakti, tēvu Dievs uzrunāja Jēkabu un apstiprināja viņa tēvam Ābrahāmam dotos apsolījumus par apsardzību un zemes iemantošanu (Gen. 28:13-15). Jēkabs nonāca Hāranā un iemīlēja Lābana meitu Rahēli. Viņš apņēmās par Rahēli kalpot 7 gadus (vai kalpošana ir kā izpirkuma maksa?). Taču Lābans viņu piemāna, kāzu naktī ar aizklātu seju ievedot savu otru meitu. „Dots devējam atdodas!” Gala rezultātā Jēkabs 14 gadus ir strādājis, lai iegūtu savu mīļoto Raheli. Kopā 20 gadi kalpa statusā; Ēsavs: 40 gadu vecumā Ēsavs apprec hetietes Judīti un Basmati. Zīmīgi, ka tad, kad Ēsavs saprot, ka Īzākam sveštautiešu sievas neiet pie sirds, viņš apprec Ismaēla meitu Machalatu.

 

Pēc 20 gadiem (Gen. 33): brāļu satikšanās. Jēkabs atgriežas sava tēva un savas jaunības zemē. Ir viens aspekts, kas ir ievērības cienīgs. Gatavojoties sastapties ar brāli, Jēkabs naktī pie Jabokas brasla piedzīvo cīņu ar Svešinieku. Tā bija lielākā garīgā cīņa viņa dzīvē un pēc šīs cīņas viņš iegūst vārdu Israēls (Gen. 35,10). Tuvojās brāļu sastapšanās brīdis. Jēkabu māca bažas, vai brālis būs aizmirsis nodarījumu, kopš kura pagājuši jau 20 gadi? Jēkabs gāja savai saimei pa priekšu, viņš 7 reizes līdz zemei klanījās sava brāļa priekšā. Ēsavs apkampa un skūpstīja Jēkabu, viņi abi raudāja. Jēkabs gribēja apdāvināt savu brāli ar bagātīgām dāvanām (vainas apziņa?). Taču Ēsavs neņēma: „Man pašam ir diezgan, mans brāli, paturi, kas tev pieder”. Tēvu Dievs ir svētījis arī Ēsavu. Satikšanās- iespēja atcerēties un apzināties kopīgās saknes, iespēja saprast, ka katram ir jādzīvo sava dzīve un ejams savs ceļš. Vēl tikai viena lieta, kas viņus šajā pasaulē vieno- neredzīgais tēvs. Viņi atkal ir kopā, lai apglabātu savu tēvu. Tālāk viņu ceļi šķiras, Ēsavs dodas uz Seīra kalniem un kļūst par ēdomiešu tēvu, Jēkabs ar savu ģimeni paliek Kānāānā.

 

Vecāku attieksme pret brāļiem. No Sv.R. varam secināt, ka Īzakam Ēsavs bija mīļāks. Kādēļ? Uz šo jautājumu nav vienas atbildes. Iespējams, ka jau pati tā laiku kultūra zināmā mērā deva ierosmi, īpašu uzmanību veltīt pirmdzimtajam. Īzaks saredzēja Ēsavu kā savu turpinājumu. Ēsavs bija „mantinieks”, ne šauri materiālā, bet plašākā , garīgā nozīmē. Notikumi 27. nod. rosina domāt par to, ka Īzakam un Esavam bija īpaši tuvas attiecības. Ēsavs nesa tēvam savus medījumus, tēvam tie garšoja. Tas būtu primitīvi domāt, ka Īzaka mīlestība uz dēlu ir tas pats, kas mīlestība uz Ēsava cepešiem. Drīzāk tās bija dekorācijas. Tēvs bija akls, viņam dzīvē vairs nebija daudz prieka. Dēls devās medībās un domāja par to, kā iepriecināt savu tēvu. Tēvs, savukārt, priecājās par dēla klātbūtni, par medījumu un sava dēla izveicību;

 

Rebekai mīļāks bija jaunākais dēls Jēkabs. Notikumā ar svētības izkrāpšanu redzams, kā māte iespaido sava dēla likteni. Viņa pierunā Jēkabu, izkrāpt tēva svētību, kas bija paredzēta Ēsavam. Tādā veidā viņa atstāja ilglaicīgu iespaidu uz savu bērnu attiecībām. Skaidrs, ka Ēsavs, saprotot, ka ir apkrāpts, kļuva dusmīgs, nikns, pat apņēmās iznīcināt savu brāli, tā sagādājot ciešanas tēvam. Tālāk Rebeka atkal iespaidoja Jēkaba dzīvi, mudinot viņu bēgt no brāļa atriebības un doties pie viņas brāļa Lābana uz Mesopotāmiju. Ko tas pasaka par Jēkabu? Vai viņš bija viegli ietekmējams? Šajā situācijā arī redzamas, laikam jau mūžsenās attiecību spēles starp vīriešiem un sievietēm. Arī veidā, kā Rebeka panāca Īzāka atbalstu savam nodomam par dēla došanos uz Mesopotāmiju, ir vērojamas manipulācijas pazīmes. Viņa runā par Heta meitām, kuru vidū viņi dzīvoja un apgalvo, ka, ja Jēkabs ņems sievu no Heta meitām, tas viņai vairs nav vērts dzīvot. Viņa neatklāj patieso iemeslu, t.i. Ēsava atriebību.

 

Vīrišķības modeļi.  Jēkabs un Esavs, brāļi, dvīņi, arī divi vīrišķības modeļi. Jēkabs „maigais” vīrietis, Ēsavs „vīrišķīgais”. Ēsavs bija mednieks, vīrišķīgs, ātrs, trāpīgs, stingru roku. Viss, ko viņš dara, parādās spēcīgās izpausmēs. Gadījumā ar pirmdzimtības pārdošanu tā bija spēcīga ēstgriba. Tik spēcīga, ka Ēsavs nenovērtēja savu pirmdzimtību, kas viņu kā cilvēku nostādīja īpašā pozīcijā Dieva un cilvēku priekšā. Ir vēl viena Ēsava tieksme, par kuru Bībele tiešā veidā nerunā, tā ir Ēsava seksualitāte. Ēsavs sagādāja Īzakam un Rebekai sirdsēstus, jo precējās ar sveštautietēm. Viņa vēlēšanās iegūt svešas tautības sievieti bija lielāka, nekā vēlēšanās ievērot sava klana vērtības. Ēsava dusmas bija varenas. Viņš apņēmās nogalināt savu brāli, lai apzināti sagādātu ciešanas savam tēvam. Ēsavs- spēcīgs, vīrišķīgs, „tieksmju cilvēks”, tieksme ir spēcīgāka par abstraktām normām un Dieva likumiem. VD pret Ēsavu ir negatīva attieksme, jo viņš pārdeva savu pirmdzimtību. JD Ebr 12:16 „lai neviens nebūtu netikls un zemisks kā Ēsavs, kas savu pirmdzimtību ir pārdevis par vienu ēdienu”. Būt vīrietim nozīmē spēt pārvarēt savu izsalkumu, valdīt pār savām tieksmēm.

 

Meli- lieli un mazi, melni un balti, viltības un viltībiņas. Tiem arī bija liela nozīme cilvēku savstarpējās attiecībās arī tajā laikā. Rebeka piemānīja savu vīru, palīdzēja izkrāpt Īzaka svētību. Jēkabs arī meloja savam tēvam, izlikdamies par Ēsavu. Lābans piekrāpa Jēkabu, kāzu naktī Jēkaba teltī ievedot savu vecāko meitu Leu. Jēkaba dēli apskauda Jāzepu tēva attieksmes dēļ, meloja savam tēvam par Jāzepu.

 

Kāpēc esmu pievērsies Bībeles tekstam? Bībele ir reliģisks teksts. Taču Bībeles saturs nav tikai vēstījumi par Dievu un Viņa likumiem. Tas ir arī vēstījums par cilvēku likteņiem. Saredzu to kā unikālu iespēju, lasīt par reāliem cilvēkiem un mācīties no viņu pieredzes. Šajā rakstā mans skats vairāk bija pievērsts diviem brāļiem Ēsavam un Jēkabam. Ceru, ka arī Jūsu iztēlē atdzīvojās šo cilvēku tēli,  viņu cīņas, vājības, viltības, bailes un cerības. Ceru, ka katrā no viņiem kaut nedaudz katrs ieraudzīsim sevi. Jā, mēs visi esam taisīti no viena materiāla „no pīšļiem”. Tādēļ ir tik grūti „atrauties no zemes”, pacelties pāri likumsakarībām, kuras ietekmē mūsu dzīvi.

 

Bija laiks, kad Ēsavs un Jēkabs kopā spēlējās „vienā smilšu kastē”. Gāja laiks un viņi kļuva par sāncenšiem. Paldies Dievam, viņiem bija iespēja vienam otru atkal sastapt, izpildīt savu pienākumu pret tēvu, un, saprast, ka priekš katra no viņiem Dievam ir sava svētība, ne lielāka vai mazāka, labāka vai sliktāka, vienkārši sava, un savs ceļš.

 

Vai svētību var nozagt?- Nozagt nevar. Var nokavēt un var pazaudēt.

 

Egoisms un mīlestība uz līdzcilvēkiem

„…mīlēt … tuvāko kā sevi pašu”, Grāmata Lk. 10,27

Raksts ir turpinājums pārdomām, kas manā blogā ievietotas ar nosaukumu „Vai es sevi mīlu?” Šoreiz pārdomas par egoismu un mīlestību uz līdzcilvēkiem.

Ir svarīgi, ka mēs mīlam sevi un par sevi rūpējamies. Ir svarīgi, ka varam paraudzīties arī tālāk, ieraudzīt citu cilvēku vajadzības. Mīlēt citus tā, kā mīlam sevi. Tas ir ļoti augsts, dievišķs uzstādījums.

Mīlestība uz sevi viegli var pārvērsties par egoismu. Egoisms ir pārlieka koncentrēšanās uz sevi, savām domām un vēlmēm. Cilvēkam šķiet, ka tas, ko vēlas viņš ir svarīgāks par to, ko vēlas un domā citi. Pārmērīgs egoists nemāk draudzēties, nemāk veidot ilgstošas attiecības. Ja tomēr izveido attiecības, attiecībās pārlieku dominē, vēlas, lai citi viņam piekrīt un viņu apbrīno.

Egoisms vairāk vai mazāk piemīt visiem cilvēkiem. Nav gadījies dzirdēt, ka kāds cilvēks atmaskotu savu egoismu, sakot: „Kādēļ es esmu tik liels egoists? Es vēlētos būt mazāks egoists!” Mums mūsu egoisms šķiet normāls. Varbūt kādam tas šķiet egoisms, mums tā ir savu interešu aizstāvība. Egoismā mūs parasti atmasko citi, īpaši, ja mūsu rīcība neatbilst citu gaidām. Kad egoisms ir normāls, kad pārmērīgs, kurš to var pateikt?

Iedomāsimies uz mirkli, ka mēs dzīvojam pasaulē, kurā ikviens cilvēks mīl tikai sevi. Rēķinās tikai ar sevi. Vai mēs gribētu dzīvot tādā pasaulē? Tas būtu cilvēces gals. Tā vien liekas, ka kādreiz ir nepieciešams kāds ārējs ienaidnieks, kāda dabas liksta, kas atgādinātu mums, ka mūsu kā cilvēces izdzīvošana ir atkarīga no mūsu spējas un vēlēšanas sadarboties.

Vai cilvēkam pietiek ar to, ka viņš mīl tikai sevi? Tas nekas, ka citi mani nemīl, galvenais, ka es sevi mīlu. Ja tas tā tiešām būtu, vai tas nešķistu slimīgi? Cilvēkam ir nepieciešama citu cilvēku uzmanība un mīlestība? Kādēļ citiem vajadzētu būt labiem pret mani, ja es neesmu gatavs neko dot pretī?

Indivīds ir kādas sociālas grupas pārstāvis. Indivīda un grupas attiecības jau pats par sevi ir liels un interesants temats. Mēs iedzimstam noteiktās sociālās grupās- ģimenēs, dzimtās. Ar dzimšanu sākas mūsu socializācijas process, kura mērķis ir mūs sagatavot dzīvei sabiedrībā, saprast tās darbības likumus, spēlēt pēc vispārpieņemtiem noteikumiem vai pretoties tiem. Cilvēkam ir nepieciešama „personības dzimšana”- brīdis, kad cilvēks „atmostas” no kolektīvās bez/apziņas, sāk ieraudzīt un apzināties sevi kā atsevišķu personu, sāk saprast savas vēlmes un vajadzības. Sāk apzināties savas intereses un tās aizstāvēt. Sociāla grupa ir ietekmīgāka par indivīdu, tai gandrīz vienmēr ir tendence absorbēt indivīdu un upurēt individuālās intereses par labu kolektīvajām.

No vienas puses, mums ir jāmācās aizstāvēt savas intereses, no otras, mums ir jādod savs ieguldījums sabiedrībai. Mēs visi vēlamies dzīvot šajā pasaulē. Mūs vieni tas, ka mēs esam cilvēki. Arī pasaule mums uz visiem viena. Lai cilvēces varētu pastāvēt, ir jāvienojas par principiem uz kuriem balstās cilvēku savstarpējās attiecības. Tas ir nerakstīts likums, ka mēs kaut ko saņemam, mums kaut kas jādod pretī.

Cilvēkiem, kas sevi atdod citiem, aizmirsdami par savām vajadzībām, nepieciešams atgādināt, ka sevi arī ir jāmīl. Cilvēkiem, kas mīl tikai sevi, jāatgādina, ka ir jāmīl citi cilvēki. Ja esmu izdarījis kādam ko labu, Debesis mani tūdaļ par to neatalgo. Un tomēr to ir svarīgi darīt. Sējot labo, labā kļūst vairāk. Sējot ļauno, vairāk kļūst ļauna.

Dzīve mūs nostāda tādās situācijās, kur mums ir jāizdara izvēle, kas ir svarīgāk, manas intereses vai otra intereses. Konkrētajā situācijā katram ir jāizdara sava izvēle, vai aizstāvēt savas intereses vai piekāpties, nedarīt neko vai darīt labu. Katrā ziņā morālu vērtību šīm izvēlēm piešķir tas, ja izdarām tās brīvprātīgi. Ja izdarām labu, pakļaujoties kāda spiedienam, tas mums nesagādās gandarījumu. Man gribētos domāt, ka, ja cilvēks jūtas par sevi pārliecināts, viņš kādās situācijās var arī piekāpties, ir spējīgs no kaut kā atteikties, kaut ko upurēt, uzskatot, ka no tā nekļūst nabadzīgāks.