Par sīkumiem

Dzīve sastāv no lielām lietām un mazām lietām. Mazas, nebūtiskas lietas, saucam par sīkumiem. Jautājumā par to, kas ir tās lielās lietas, un kas ir sīkumi, mūsu domas dalīsies. Palikšu pie vispārīga apgalvojuma, ka sīkumiem ir nozīme, dažkārt liela, pat izšķiroša. Dzīve sastāv no sīkumiem.

Šajā sakarā atceros kādu joku, kas cirkulēja skolas gaiteņos.- Viens mats, tas ir daudz vai maz?- Kā to ņem? Ja uz galvas, tad maz, ja zupā, tad daudz. Svarīgs ir gan pats sīkums, gan arī konteksts.

Šajā ierakstā skatīšu sīkumu nozīmi attiecību kontekstā. Domāju, ka ne tikai mani nodarbina jautājums, kā tas ir iespējams, ka cilvēki ilgstoši neredz un nepamana, ka viņu savstarpējās attiecībās briest nopietnas problēmas. Mans skaidrojums- cilvēki to neredz, jo runa ir par nelielām, pat sīkām pārmaiņām ilgākā laika posmā. Cilvēki to sāk redzēt tikai tad, kad problēmas ir tiešām lielas, un pat tad viņi domā, ka problēmas izzudīs pašas no sevis.

Viss mainās. Mainās pasaule, maināmies mēs. (Maināmies un nemaināmies). Ir pārmaiņas, kas notiek ātri un ir labi novērojamas. Ir pārmaiņu process, kas šķiet it kā nemanāms. Pārmaiņas notiek, taču tās ir tik nelielas, ka mūsu acs to neuztver. Mēs nemanām to, ka novecojam ik mirkli. Ar aci tas nav pamanāms, bet to varētu konstatēt, reizi nedēļā sevi fotografējot. Tāpat mēs nepamanām kā aug mūsu bērni. Bērns stiepjas augumā, apgūst jaunas zināšanas un prasmes un ar to nāk atskārsme, paskat, cik liels viņš jau izaudzis! Noteikti, ka ir arī citi piemēri. Ikdienas notiek nelielas pārmaiņas, mainās pasaule, maināmies mēs, mainās mūsu izpratne par attiecībām un mainās pašas attiecības. Augam un attīstāmies mēs, jāaug un jāattīstās ir arī mūsu attiecībām.

Sīkumi tiešām ir sīki, pat nebūtiski. Bet ja tie atkārtojas neskaitāmas reizes ilgākā laika posmā, tie var iespaidot attiecības. Ar vārdu “sīkums” es šoreiz apzīmētu visas tās lietas, ko mēs tiešām neuzskatām par svarīgām, darām gandrīz automātiski. Vārdi un rīcības, kuras summējot, demonstrē mūsu attieksmi. Attieksme ir nolasāma – tā var būt pavirša un neieinteresēta, vai arī uzmanīga un iejūtīga (nekritīsim galējībās!). Sīkumi, kas atkārtojas neskaitāmas reizes, var kļūt nozīmīgi. Un tā bieži arī ir: ir lietas, kas netraucē attiecību sākumā, bet pēc kāda laika sāk traucēt. Ir lietas, ko varam pieņemt un samierināties, bet ir lietas, kuras vairs nevaram izlikties neredzam.

Jautājums pārdomām: Vai mūsu attiecībās ir lietas, ko es sauktu par sīkumiem? Vai arī otram liekas, ka tie ir sīkumi?

Sprediķis par praidu

 

10.06.2018.

Pētera I. vēst.  5:5–11

(citi lasījumi: Jesaja 12:1–6; Lūka 15:1–10)

“Tāpat, jaunākie, esiet paklausīgi vecākajiem, bet visi, cits citam padodamies, apjozieties ar pazemību. Jo Dievs stāv pretim lepniem, bet pazemīgiem Viņš dod žēlastību. Tad nu pazemojieties apakš Dieva varenās rokas, lai Viņš jūs paaugstinātu savā laikā. Visu savu zūdīšanos metiet uz Viņu, jo Viņš gādā par jums. Esiet skaidrā prātā, esiet modrīgi! Jūsu pretinieks velns staigā apkārt kā lauva rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt. Tam turieties pretī stipri ticībā, zinādami, ka tās pašas ciešanas ir uzliktas jūsu brāļiem pasaulē. Bet visas žēlastības Dievs, kas jūs Kristū ir aicinājis Savā mūžīgajā godībā, Tas jūs pēc īsām ciešanām pats sagatavos, stiprinās, spēcinās, darīs pastāvīgus. Viņam vara mūžu mūžos. Āmen!” 

 

Kā jums liekas, par ko es šodien runāšu? Kas būtu tāds aktuāls?

Ap. Pēteris savas vēstules 5. Nodaļā dod norādījumus par to, kā sadzīvot draudzē. “Tāpat arī jūs, jaunākie, pakļaujieties vecākajiem; tērpieties pazemībā cits pret citu, jo Dievs stājas pretī augstprātīgajiem, bet pazemīgajiem dod žēlastību”. “Pazemojieties zem Dieva varenās rokas, lai Dievs jūs paaugstinātu, kad būs pienācis laiks”. “Esiet skaidrā prātā un nomodā: jūsu pretinieks velns kā lauva rūkdams staigā apkārt, meklēdams, ko varētu aprīt”. – Labs aicinājums! Kā lai saglabā skaidru prātu laikmetā, kurā notiek informācijas karš- karš starp Austrumiem un Rietumiem, galu galā- visu karš pret visiem? Un sātans vairs nestaigā apkārt kā rūcošs lauva, bet kā mediju speciālists, kas smalki pārzin stratēģijas, kā pakļaut un pārvaldīt cilvēku prātus.

Evanģēlija lasījumā dzirdējām Jēzus līdzību par ganu, kas dodas meklēt pazudušo avi, un ir priecīgs, kad viņam ir izdevies to atrast. Tāpat Dievs priecājas par katru atgriezušos grēcinieku. Kāpēc priecājas? Jo tas ir brīnums, ja cilvēkam izdodas pārpeldēt aizspriedumu, melu un puspatiesību jūru, un nonākt pie Dieva.

Ap. Pēteris saka kristiešiem: “Pazemojieties zem Dieva varenās rokas!” Vārds “pazemojieties” mūsdienās neizklausās labi. JD grieķu tekstā lietots vārds, ko latviski burtiskā veidā varētu iztulkot kā “darīt zemu”. Nepazemojies! Kļūsti zems Dieva priekšā! Noliec savu lepnību, nostājies zem Dieva varenās rokas. Kas ir pazemības pretstats? – Augstprātība un lepnība. (Mūsdienās ļoti izplatīta attieksme- es esmu gudrs, visi pārējie ir idioti.)

Vakar notika Baltijas praids. Notikums radīja daudz emociju un pārdomu. Vārds “pride” cēlies no angļu valodas un nozīmē “lepnums”. Cilvēki izgāja Rīgas ielās, lai lepotos ar savu netradicionālo orientāciju. Šo pasākumu organizēja “Mozaīka”, kas pārstāv LGBT intereses Latvijā. LGBT ir akronīms no grupu apzīmējumiem: lezbietes, geji, biseksuāļi un transpersonas. Nevar noliegt, ka šādi cilvēki mūsu sabiedrībā ir, un ka viņi aizvien uzstājīgāk pieprasa savas tiesības. Ko tad viņi vēlas? Viņi vēlas, lai viņu kopdzīve tiktu valstiski atzīta, faktiski pielīdzināta tradicionālajai laulībai, ģimenei, ko veido vīrietis un sieviete. Viņi vēlās adoptēt bērnus.

Uz šo jautājumu varam skatīties dažādos līmeņos. Viens līmenis ir “guļamistabas” līmenis. Šajā līmenī mēs varētu domāt tā: “Kāda man daļa, kurš ar ko guļ”. Un tā ir taisnība! Tā nav mana darīšana. Kamēr cilvēks pats šo “guļamistabas jautājumu” neiznes sabiedriskai apskatei. Praida dalībnieki maršēja pa Rīgas ielām, tā viņi iznesa “guļamistabas” jautājumu vispārējai apskatei.

Un tagad manas pārdomas. Vispirms par medijiem. Sekoju līdzi tam, kā praids tiek atspoguļots Latvijas medijos. Ziņu portāls TVNET sadaļa “Tevi tas varētu interesēt!” šorīt no rīta (10.06.2018.) bija atrodami sekojoši raksti: “Latvijā pazīstami cilvēki, kuri neslēpj savu netradicionālo seksuālo orientāciju”, Rīgā bez lieliem starpgadījumiem noslēdzies «Baltijas praids», “Protests pret praidu pie Vērmanes dārza pulcē dažus desmitus cilvēku”, “Noskaties, cik krāšņi un pozitīvi aizvadīts «Baltijas Praida» gājiens”, “Karaliskā ģimene žilbina karalienes otrajā dzimšana dienā”. Vēl šajā portālā var lasīt šādus rakstus: “Baltijas praida gājiens” (foto un video arhīvs), Praida gājieni pasaulē, Latvijā pazīstami cilvēki, kuri neslēpj savu netradicionālo orientāciju, Slavenas sievietes, kurām patīk sava dzimuma pārstāves, Slaveni aktieri ar netradicionālo orientāciju; Neviena, es atkārtoju, neviena raksta par to, ka uz šiem jautājumiem var būt arī citādāks skatījums. Vismaz tāds ir mans priekšstats par žurnālistiku- tiek atspoguļoti dažādi viedokļi un cilvēkiem tiek dota iespēja izlemt. Šķiet, ka tikai ziņu portāls Delfi atļāvās nopublicēt atšķirīgu viedokli. Tas rosināja mani uz pārdomām “Kam pieder Latvijas mediji?” Grāmatu ar šādu nosaukumu izdeva RSU profesore Anda Rožukalne 2013. gadā. Grāmatas anotācijā rakstīts, ka uz to brīdi (2013. gadu) mediju telpas saturu Latvijā noteica 30 cilvēki. Kam pieder TVNET? Igauņu holdingam, kas savukārt ir daļa no liela mediju norvēģu koncerna.

Kā es to vērtēju? – Kā masīvu smadzeņu skalošanu. Lai izmainītu sabiedrības skatījumu ļoti fundamentālā jautājumā, proti, ka Dievs radīja vīrieti un sievieti vienu priekš otra un svētīja šo savienību ar bērniem. Tāda ir radīšanas kārtība. Bet ko nu par to? Mūsdienu sabiedrībā valda brīvība. Cilvēki tiek iedrošināti izdzīvot savas seksuālās vēlmes un fantāzijas, ja vien tas neaizskar citu cilvēku tiesības (bērnus nedrīkst!). Un kurš gan mūsdienās vēl tic morālei, kas izriet no dievišķas autoritātes?

Izrādās, ka visaizspriedumainākā sabiedrības grupa attieksmē pret LGBT ir kristieši. Ne visi, tikai tie, kas lasa Bībeli, un kuriem ir svarīgi, ko par šiem jautājumiem saka Dievs.

Te es gribētu atšķirt divas lietas. Pirmā ir attieksme pret cilvēkiem, otrā viņu rīcības novērtējums no kristīgās morāles viedokļa. Par attieksmi- Dievs mūs mudina cilvēkus mīlēt. Nekur Jaunajā Derībā neatrodam aicinājumu kādu cilvēku ienīst, lai kāds būtu iemesls.

(Neliela atkāpe. Šodienas Evanģēlija tekstā lasām par to, ka ap Jēzu pulcējās dažādi cilvēki ar apšaubāmu reputāciju- muitnieki, grēcinieki. Jēzus par to izpelnījās pārmetumus. Bet, ievērojiet, grēcinieki Jēzus Kristus tuvumā piedzīvoja Dieva mīlestību un klātbūtni. Jēzus nevienam nenorādīja ar pirkstu, bet grēcinieki vēlējās kļūt labāki, tīrāki un svētāki. Šodien ir citādāk. Cilvēki vēlās grēkot un viņiem priekš tā ir vajadzīga Baznīcas svētība.)

Tagad par novērtējumu. Savā pirmajā vēstule ap. Jānis mūs mudina mīlēt cilvēkus “ar darbiem un ar patiesību”. Un patiesība ir tāda, ka saskaņā ar Bībeli, homoseksuālas attiecības ir grēks, jo tā ir novirze no Dieva nodoma un plāna. Bet tā vēl nav visa patiesība. Ir arī daudz citu grēku seksualitātes jomā, pie kuriem esam jau pieraduši un par tiem vairs nesatraucamies. Cilvēki ilgstoši dzīvo kopā un neprecas, negrib neuzņemties atbildību. Cilvēki viegli precas un viegli šķiras. Cilvēki izdzīvo brīvas seksuālas attiecības, maina seksuālus partnerus, izmanto viens otru. Cilvēki patērē seksa industrijas preces un kļūst atkarīgi no pornogrāfijas. Cilvēki izliekas par ģimenes cilvēkiem, bet ir neuzticīgi, un dzīvo slepenu divkāršu dzīvi. Tagad sabiedrība ir gatava spert soli tālāk savā attīstībā (vai tomēr degradācijā?).

Ir tāds sakāmvārds: “Mainās laiki, mainās tikumi”. Tā tas ir. Es studēju teoloģiju Latvijas Universitātē no 1990.- 1996. gadam. Toreiz es tikai dzirdēju, ka ārzemēs šur un tur notiek tā un tā. Kopš tā laika ir pagājuši ir 20-25 gadi. Pa Rīgas ielām staigā cilvēki, kas lepojas ar to, ka ir atšķirīgi no pārējās sabiedrības. Kopā ar viņiem iet ārzemju vēstniecību darbinieki, kultūras darbinieki, politiķi, kas mēģina pārējai sabiedrībai iestāstīt, ka šādas attiecības ir cilvēces progresa izpausme. Izglītoti cilvēki zaudējuši izpratni par to, kas ir labs un ļauns, kas gods un kauns. Visi, kas par to nav sajūsmā, viņuprāt, ir naida  un baiļu pārņemti nabadziņi, kas pretojas progresam.

Katram mums ir savi grēki. Ar grēkiem nevajag lepoties. Lepnība un pārākuma apziņa ir pazudinājusi daudzus cilvēkus, jo cilvēks zaudē spēju ieklausīties citos, un reflektēt par sevi. Ap. Pēteris saka: “Pazemojieties zem Dieva varenās rokas!” Mums nepatīk vārds “pazemoties”. Labi! Noliksim savu lepnību! Nožēlosim grēkus un ticībā atgriezīsimies pie Kristus!

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Steiga nogalina

Dzīvojam steidzīgā laikmetā. Cilvēki steidzas un skrien.

Es neesmu citādāks, es arī skrienu. Esmu ieskrējies. Iespējams, te pie vainas viena lieta, ko esmu mantojis no sava tēva. Dziļi iekšā sēž doma, ka man kā vīrietim ir jāspēj nodrošināt sava ģimene. Pārliecība, ka tas vīrietim nedara godu, dzīvot uz sievietes rēķina. Tas rada atbildību, spiedienu. Es nedrīkstu apstāties, kamēr šo uzdevumu neesmu izpildījis. Tad pienāk brīdis, kad esmu izšāvies. Jāiepauzē. Jāapstājas. Bet neizdodas. Domas turpina joņot. Dvēsele švankājas kā sakratīts šķidrums. Tikai ar laiku viļņi kļūst mazāki un norimst.

Reizēm sastopu cilvēkus, par kuriem domāju, kas viņus dīda. Viņi nerod mieru. Ir jāizvirza aizvien jaunas virsotnes, pēc kurām tiekties. Kad viena virsotne ir sasniegta, tiek meklēta jau nākamā. Nemitīgs izaugsmes un attīstības diktāts.

Paradoksāli, bet vai mēs nestūrējam virzienā, no kura vēlamies izvairīties? Baidoties nokavēt dzīvi, mēs paskrienam tai garām, un dzīve paskrien garām mums.

Steiga mūs nogalina, gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Steiga nogalina to, ko uzskatām par svarīgu. Cilvēkam, kas steidzas, sašaurinās apziņa un uztveres lauks. Cilvēks nespēj adekvāti novērtēt situāciju, vienkārši neredz lietas. Prātā tikai viena doma- paspēt laikā, paveikt izvirzīto uzdevumu.

Steiga ir slikts padomdevējs. Steigā autobraucēji pārkāpj ātrumu, dēļ dažu minūšu ietaupījuma, pakļauj nāves briesmām sevi un citus satiksmes dalībniekus. Steigā pieņemti lēmumi nav labi, jo cilvēkam nav laika izsvērt visus par un pret. Steigā cilvēks dara lietas, par kurām tajā brīdī ir pārliecināts, ka tās ir jādara. Bet var gadīties, ka dzīves enerģija tiek izlietota nesaprātīgi, darot lietas, kuras var arī nedarīt. Bet svarīgākām lietām neatliek laika. Lai saprastu, kas ir svarīgi, kas nē, ir vajadzīgs laiks pārdomām, laiks, kura mums nav (vai tomēr ir?). Steiga iznīcina attiecības- cilvēki neredz viens otru, nedzird, prātā nostiprinās stereotipiski priekšstati par to, cik daudz es daru un cik ļoti mani nenovērtē (upura loma).

Manuprāt, viens no svarīgākiem rādītājiem, ka esam ieskrējušies ir tas, ka mums nav laika lietām, kuras deklarējam par svarīgām. Man ir svarīga veselība, bet nav laika par to domāt. Man ir svarīgas attiecības, bet nav laika par to domāt. Man ir svarīgs Dievs, bet nav laika lūgšanai. Es mīlu dzīvi, bet man tai nav laika. Šodien man nav laika, es dzīvošu rīt, parīt, aizparīt…

 

Doma un laiks

 

Radās impulss, atnāca doma. Atskārsme, ka zināšanu un dzīves gudrības iegūšanai ir nepieciešams laiks.

Jaunībā cilvēks nenovērtē pieredzes nozīmi, līdz ar to, pārspīlē zināšanu svaru. Kļūstot vecāks (jeb zūdot ārējai pievilcībai), cilvēks novērtē pieredzes nozīmi un vairāk pievēršas savai iekšējai dvēseles pasaulei. Ar laiku viņš/a var krist citā galējībā, pārspīlēt pieredzes nozīmi, un, noniecināt jaunu zināšanu apguvi.

Kas tad ir pieredze? – Tā ir iespēja, pārbaudīt iegūtās zināšanas dzīvē. Pārliecināties, vai tās “strādā” vai nē. Pieredze ir vēl kas vairāk. Tā ir refleksija par cēloņiem un sekām, par likumsakarībām savā un citu dzīvēs. “Pārbaudītās” zināšanas mudina novērtēt, kādas zināšanas un prasmes tev vēl ir vajadzīgas. Un atkal, pārbaudīt tās ar pieredzi. Zināšanas, kuras nav iespējams pārbaudīt, ir teorētiskas. Manuprāt, gudrība nav tikai daudz zināšana. Gudrība ir gudra dzīvošana. Mēs daudz zinām un stulbi dzīvojam.

Tā nu es apstājos pie domas, ko es domāju, kādēļ. Temats ir plašs. Šajā gadījumā mani interesē jautājums, kā domas atnāk pie manis, cik daudz laika tām vajag, lai atnāktu un kļūtu par manām domām?

10 gadu vecumā es redzēju un sapratu pasauli vienā veidā, 20 gadu vecumā citā. 30 gadu vecumā pasaule jau šķita citādāka. Liekas, ka šajā gadījumā pārmaiņas manā pasaules redzējumā īpaši nebija saistītas ar kādu piepūli. Tu kļūsti vecāks, rodas dzīves pieredze, rodas jaunas atziņas. Ir lietas, kuras tu saproti ar laiku. Vienkārši ir vajadzīgs laiks.

Ir tāds sakāmvārds, ka ar “vecumu nāk gudrība”. Tam pretī var likt arī turpinājumu: “dažkārt vecums atnāk viens pats”. Vecums ne vienmēr ir sinonīms vārdam viedums, bet ir skaidrs, ka jaunība un viedums arī neiet kopā.

Ir domas (iedīglī, puspabeigtas un pabeigtas), vērtības un pārliecības, ko manī ir iedēstījuši mani vecvecāki un vecāki.

Ir domas, ko esmu ieguvis izglītošanās rezultātā, apguvis zināšanas (svešas domas) mācoties skolā, augstskolā, lasot grāmatas. Ir atziņas, kuras ir atnākušas kā intelektuālas piepūles rezultāts. Tu risini savā prātā kādu jautājumu un nerodi risinājumu. Pēc kāda laika nāk atrisinājums, kā atbilde uz tavu piepūli.

Es ticu, ka cilvēka dzīvei ir kāda augstāka jēga par produktu pārstrādi un pasaules piesārņošanu. Tā kā cilvēks ir saprātīga būtne (pārāk cildens nosaukums), jebkuras pārmaiņas var notikt tikai, pārmainot domāšanas veidu. Cilvēkam savas dzīves laikā kaut kas ir jāsaprot, jāatrod atbildes uz lielajiem dzīves jautājumiem. Jautājumu ir daudz, bet te gribu izcelt tikai dažus: cilvēka izcelsme (evolūcija vai radīšana), vai ir Dievs un kāds Viņš ir, nāve un eksistence pēc nāves.

Negribētos, ka cilvēks nonāk pie pareizajiem secinājumiem, guļot uz nāves gultas. Lai gan, labāk vēlāk, nekā nekad. Gribētos, ka cilvēkam ir iespēja kaut ko saprast un mainīt, pirms viņš nomirst gudrs.

Ir atziņas, kuras atnāk ar laiku. Bet neviens no mums nezina, cik daudz laika vēl ir mūsu rīcībā. Tātad ir atziņas, kas var pie mums neatnākt, jo mēs vienkārši tik ilgi nenodzīvosim. Varētu likt akcentu uz piepūli. Proti, caur izglītošanos, saskarsmi ar cilvēkiem, intensīvām pārdomām, mēs varam nonākt pie secinājumiem, kuru iegūšanai citos apstākļos būtu nepieciešams ļoti daudz laika, varbūt pat gadu desmiti.

Ko darīt, ja cilvēks nedomā vispār vai domā maz, tā sacīt “peld pa straumi”? Cik  liela ir varbūtība, ka viņš nonāks pie pareizajiem secinājumiem un atradīs savai eksistencei augstāku un cildenāku jēgu.

Man ir vajadzīgs laiks. Dodiet man laiku! To var formulēt arī kā lūgšanu: “Dievs, dod man laiku!” Dievs ir vienīgais, kas stāv pāri laikam un ārpus tā. Lai gan, iespējams, mans lūgums ir muļķīgs. Jo laiks man ir. Reizēm es pat nezinu, ko ar to iesākt. Izniekoju un nonāvēju to tik daudzos un dažādos veidos.

Dodiet man laiku, saprast un izlabot savas kļūdas!

Dodiet man laiku! – Bet, cik laika Tev vajag un ko Tu gribi saprast?

 

 

 

 

 

 

Jaungada novēlējums

Jaunais gads. Pavadot veco un sagaidot jauno gadu, mums ir ieradums, sacīt laba un laimes vēlējumus saviem līdzcilvēkiem. Sacīt un novēlēt labu, tas taču neko nemaksā. Kādreiz to darām formāli, jo tā ir jādara. Citreiz tiešām no sirds, gribas, lai cilvēkam viss izdodas.

 

Dažkārt, labu domādami, cilvēki saka viens otram šādu vēlējumu: „Lai Jaunajā gadā piepildās visas vēlēšanās!” Savā ziņā skaists vēlējums. Īpaši vilinošs ir vārds „visas vēlēšanās”. „Visas vēlēšanās” varētu ietvert arī tās lietas (kas īsti pat nav lietas), ko esam sevī nesuši ilgāku laiku, kas savu izpausmi rod mūsu sapņos un cerībās. Taču, ja šo lietu pārdomā, var arī nonākt pie secinājuma, ka tas ir arī ļoti bīstams novēlējums. Ko tik mēs visu nevēlamies. Mums ir vajadzības, vēlmes un iegribas, bieži vien šķietami neatrisināms domu un emociju mudžeklis. Ja piepildītos visas mūsu vēlēšanās, vai mēs būtu laimīgi? Vai mēs būtu laimīgi, ja mums būtu viss un neko vairs nevajadzētu vēlēties? Iespējams, ka tad mūsu dzīve zaudētu virzību un mērķus. Lai vēlēšanās piepildās! Bet tikai tās, kas radušās mūsu dvēseles gaišajā un cēlajā daļā, kur vēlamies laimi ne tikai sev, bet arī citiem.

 

Mēs dzīvojam materiālā pasaulē, kurā ir daudz dažādu lietu. Varētu pat teikt, ka mēs dzīvojam sabiedrībā, kurā valda lietu kults. Negribas, bet jāatzīst, ka mēs ļaujam lietām definēt cilvēkus. Cilvēki paši sevi definē pēc lietām. Lietas atrāda cilvēka stāvokli sabiedrībā, viņa veiksmes pakāpi. Parasti sevi salīdzinām ar tiem, kam ir vairāk nekā mums, reti ar kādu, kam ir mazāk. Tā mēs vēlamies, lai mums būtu tas, kas ir citiem. Tādā veidā dzīve kļūst par skrējienu- skrējienu pēc tā, kas ir citiem. Jaunais gads varētu būt ierosinājums, padomāt, ko tad es patiesībā vēlos un kas man ir būtiski nepieciešams, lai es justos laimīgs. Mēģināt diferencēt sevi no patērētāju pūļa, kura dzīvi un rīcību vada pagājušajā vakarā TV redzētās reklāmas.

 

Vienīgais, kas mums tā pa īstam pieder ir šis brīdis. Un arī šis brīdis mums vairs nepieder, jo ir jau pagājis. Laika nepaliek vairāk, bet vienmēr mazāk. Laiku nevar sakrāt, ielikt burciņā un iztērēt vēlāk. Ja cilvēks veltīs savu dzīvi kaut kam vienam, viņam neatliks laika kaut kam citam. Tā tad ir tā lielā dzīves māksla, atmest nebūtisko un veltīt laiku svarīgajam.

 

Mācies būt laimīgs šodien! Cik daudz Tev vajag, lai Tu tāds varētu būt? Ja cilvēks nemāk būt laimīgs šodien ar to, kas viņam ir, viņš nemācēs būt laimīgs arī rīt. Laime ir Tevī. Laime ir attieksme pret dzīvi, dzīves pozīcija. Neskaud, mācies priecāties par citu cilvēku panākumiem! Novērtē laiku, kas Tev ir dots! Izvirzi mērķus un tiecies uz tiem! Ieraugi, cik Tu esi bagāts! Ieraugi, ko Dievs un citi cilvēki ir jau paveikuši Tavā labā! Pateicies! Mīli sevi! Mīli citus!

 

Neaizmirsti, ka cilvēks vispirms ir garīga būtne- dvēsele/gars, kas mājo ķermenī. Rūpējies par savu ķermeni, kas ir dvēseles/ gara templis! Ķermenis ir mašīna. Mezgli nolietojas un tos nevar nomainīt (ar dažiem izņēmumiem). Velti laiku fiziskām aktivitātēm! Tavs ķermenis Tevi atalgos ar labu pašsajūtu. Neatstāj novārtā savu dvēseli un garu! Dvēsele pārtiek no emocijām. Gars pārtiek no Vārda („cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra Vārda, kas iziet no Dieva mutes”). Ja sapratīsi savas vajadzības un par tām rūpēsies, būsi laimīgs! Tev būs, ko dot citiem. Ja nesapratīsi, pats sevi pazaudēsi un iztukšosi.

Laimes formula

Laimes formula. Varētu piekrist sengrieķu filosofam Aristotelim, ka cilvēka sūtības piepildījums ir kļūt laimīgam. Filosofam par to bija savi ieskati, tāpat kā katram no mums. Kādu laiku atpakaļ šis jautājums nodarbināja arī mani. Lasīju arī grāmatas. Esmu nonācis pie savas laimes formulas, ko arī nododu Tavam vērtējumam. Cilvēks var būt laimīgs tikai, esot attiecībās ar citiem cilvēkiem. Zimāmā mērā cilvēks ir laimīgs tad, ja spēj izveidot ilgstošas un noturīgas attiecības ar cilvēkiem. Attiecības, kurās var citiem dot un arī pats saņemt.

Vai es sevi mīlu?

„…mīlēt … tuvāko kā sevi pašu”, Grāmata Lk. 10,27

Daudziem šis izteikums ir zināms. Izteikums iezīmē noteiktu virzienu, proti, mums ir jāmīl mūsu līdzcilvēki. Kā jāmīl? Tā, kā mēs mīlam sevi. Starp to, kā mīlam sevi, un kā mīlam citus cilvēkus, pastāv kāda saikne. Pamudinājumam ir spilgti sociāls raksturs, bet par to citreiz. Šoreiz par sevis mīlēšanu.

Mīlēt sevi. Izklausās egoistiski. Iespējams, ka kādi cilvēki domā, ka mīlēt sevi ir grēks. Mīlēt sevi, tas ir egoisms. Mīlēt citus cilvēkus, tas ir tas, uz ko mūs aicina Dievs. Liekas, ja mīlam sevi, mums vajadzētu justies vainīgiem, jo darām kaut ko nosodāmu.

Psihoterapijā ir pazīstams tāds fenomens, ko sauc par „kompulsīvo došanu”. Fenomens raksturo situāciju, ka cilvēks cenšas citiem dot to, ko patiesībā vēlās no citiem saņemt. Zināmā mērā tā dara visi cilvēki. Pats par sevi tas nav slikti. Slikti ir tas, ka kādreiz tas iegūst kompulsīvu, t.i. uzmācīgu raksturu. Cilvēks neizprot pats savas vēlmes un vajadzības, neatzīst to svarīgumu. Cilvēks vēlās citiem sniegt to, ko ir iedomājies, ka citiem tas ir vajadzīgs. Tas tiek darīts cerībā, ka citi to novērtēs, sniegs pretī to pašu. Cilvēks aizmirst par sevi un visu sevi velta citiem. Bieži tas nes vilšanos, jo cilvēks iegūst pārliecību, ka dod vairāk nekā saņem.

Mums sevi ir jāmīl. Tas ir svarīgi. Bet, ko nozīmē sevi mīlēt? Un vai mīlestība uz sevi ir tas pats, kas egoisms, vai tomēr kaut kas cits? Vai mēs visi jau pēc definīcijas sevi mīlam, vai tomēr mums ir jāmācās sevi mīlēt?

Mīlēt nozīmē sevi pieņemt. – Tādu, kāds esmu. Jā, bet kāds tad es esmu? Tāds, ka mani saredz citi cilvēki? Tāds, kādu priekšstatu es cenšos citiem radīt par sevi? Vai tāds, kāds es esmu, kad palieku vienatnē ar sevi? Vai man patīk mans vārds? Uzvārds? Bieži izjūtam bailes no cilvēku atraidījuma. Citu cilvēku gaidas uzliek mums lielāku atbildības sajūtu. Gribās atbilst cerībām, nesagādāt vilšanos. Gribās būt labākam, parādīt sevi no labās puses. Nedod Dievs, kļūdīties! Vai nebūtu jauki, ja mani dažādie „es” vairāk sadraudzētos? Ja es varētu kļūt vienkāršāks, dabiskāks, atraisītāks un pārliecinātāks par sevi? Jāmācās pieņemt sevi, ieraudzīt savas stiprās un nenoliegt vājās puses. Jākļūst viengabalainākam, veselākam. Mums šķiet, ja mūs pieņems citi, mums būs vieglāk pieņemt sevi. Tieši otrādāk. Mums ir jāmācās pieņemt sevi, tad mūs pieņems arī citi.

Pieņemt savu izskatu.- Vai man patīk mani sejas vaibsti- acis, deguns, mute? Mati? Augums? – Ārējais izskats. Tam ir liela nozīme. Iespējams, ka es sev patīku. Varbūt es arī neesmu nekāds skaistulis/e, bet esmu gana simpātisks. Ir svarīgi, ka esam apmierināti ar sevi. Ir svarīgi, ka paši sev patīkam. To gan būs grūti īstenot, ja esam pieredzējuši netaktiskus citu cilvēku aizrādījumus par savu izskatu. Ir jāmācās pieņemt savu izskatu. Nekad nedrīkst lamāt sevi un savu ķermeni! Reiz manās rokās nonāca grāmata, kuras autors uzskatīja, ka cilvēki paši sevi nolād, sakot, piemēram: „Man ir stulbas un neglītas kājas!” Grāmatā bija daudz piemēru, kur „apsaukātās” ķermeņa daļas pēc kāda laika bija sākušas sāpēt un sagādāt to īpašniekam neērtības. Es nezinu, vai varētu lietot tik stiprus vārdus kā minētās grāmatas autors. Taču labi tas nav. Nesacīsim citiem sliktus vārdus! Sev arī nē, jo vārdi nepazūd. Pieņemt savu izskatu, manuprāt, nozīmē arī par to rūpēties. Tāds es esmu. Tādu man sevi jāmīl! Ko tas līdzēs, ja es visu dzīvi žēlošos un sevi mocīšu? Ir labāk būt apmierinātam nekā neapmierinātam. Mīlēt sevi ir labāk nekā nemīlēt.

Nesen dzirdēju no kāda vecāka vīra interesantu izteikumu, ko viņš bija domājis par sievietes skaistumu- pļavā ir daudz dažādi ziedi un katram ir savs skaistums. Domāju, ka to var attiecināt uz jebkuru cilvēku. Katram cilvēkam ir savs skaistums. Cilvēki ir dažādi. Ārējais ir svarīgs, bet ne vienmēr izšķirošs. Tad, ja cilvēkam ir laba sirds un cēla dvēsele, viņa ārējais izskats izstaro gaišumu. Smaids, labas domas un pozitīva attieksme pret dzīvi, cilvēku dara pievilcīgu.

Cienīt sevi.- Man sevi ir jāciena, jāsaredz sava vērtība. Es nedrīkstu sevi noniecināt, apsaukāt par stulbeni vai idiotu. Cieņa pret sevi ir saistīta ar pašnovērtējumu. Pašnovērtējums saistīts ar ticību sev un saviem spēkiem. Minētajās lietās grūti iegūt objektivitāti, jo cilvēki svārstās starp bērnišķām visspēcības fantāzijām un sevis noniecināšanu. Bet padomā, vai citi Tevi cienīs, ja Tu pats sevi necieni?

Rūpēties par sevi.- Es sevi kopju, aprūpēju un iepriecinu. Es rūpējos ne tikai par savu ķermeni, bet arī par dvēseli un garu. Manai dzīvei ir jābūt kādam cēlākam uzdevumam kā tikai pieēsties un apmierināt savas iegribas. Man šajā dzīvē ir jāizdara kaut kas labs.

Rūpes par veselību ir atsevišķs temats. Rūpēties par savu veselību ir svarīgi. Teorētiski es piekrītu šai domai. Praktiski?.. praksē parādās daudzas pretrunas. Mēs gribam būt veseli. Bet kādreiz darām lietas, kas veselībai kaitē. Nerunāsim par kaitīgiem ieradumiem un pārmērībām. Te laikam jāizceļ vārds „pārmērības”. Jebkuras pārmērības ir kaitīgas. Bet ir grūti apstāties, ja konfektes (katrs te var iedomāties to, kas viņam patīk) ir tik garšīgas. Kad izsalkums ir remdēts, sākam domāt, vai mums tā vajadzēja rīkoties? Man šķiet, ka lielai daļai cilvēku ir aplams priekšstats par to, kā rodas veselība. Daudzi domā, ka veselība rodas no zālēm, jo zāles var nopirkt aptiekā. Veselība mums ir dota un mums ir jārūpējas, lai to saglabātu un nepazaudētu. Mīlēt sevi nozīmē rūpēties par savu veselību. Vai joprojām sevi mīlam arī tad, ja darām to, par ko zinām, ka tas ir kaitīgi?

Mīlēt sevi nozīmē saprast savas vajadzības, mācēt atšķirt vēlmes no iegribām.- Sevi vajag mīlēt, kādreiz vajag sevi iepriecināt, palutināt. Ir tik daudz lietu, ko vēlēties. Ja netiks apmierinātas mūsu iegribas, nekas ļauns ilgtermiņā nenotiks. Vēlmes atšķiras no iegribām. Vēlmes ir svarīgas, tās ir jāizvērtē, jāplāno un jāīsteno, jo dod dzīves kvalitāti. Bet, ja netiks apmierinātas mūsu dziļākās vajadzības, pieaugs neapmierinātība ar dzīvi. Problēma ir tajā, ka ir grūti saprast, kas ir vajadzības, kas vēlmes un kas iegribas. Man šķiet, ka mūsdienu sabiedrībā pastāv milzīgs sabiedrisks spiediens, vēlēties to, kas ir citiem, turēt līdzi, neatpalikt. Dažreiz mums kaut ko sagribās tik ļoti, ka mēs paliekam pilnīgi slimi, cik ļoti mums to gribās. Un, šķiet, vienīgais veids kā šo slimību izārstēt, ir iegādāties to lietu, kas šo slimību ir izraisījusi. Šīs mazās lietas liek mums labāk justies, bet nedara mūs laimīgus. Laime rodas dziļāk.

Es mēģināju apkopot savas domas par šo tematu. Katrs var šo sarakstu vēl papildināt, varbūt kaut kas svarīgs man ir paslīdējis garām.

Mīlēt sevi ir svarīgi. Tas kā izturamies pret sevi, veido to, kā pret mums izturas citi. Bez tam, ja sevi mīlam, cienām, pieņemam, rūpējamies par sevi, esam apmierinātāki ar dzīvi. Ja esam labā noskaņojumā, ir vieglāk būt labiem arī pret citiem cilvēkiem. Ja esam nīgri, neapmierināti, pastāv varbūtība, ka savās nelaimēs vainosim citus un savu neapmierinātību izgāzīsim pār viņiem. Katram cilvēkam ir savi kompleksi. Mūsu uzdevums ir mācīties sadzīvot ar to, ko nevaram mainīt, un mainīt to, ko varam.